KŪL

Mākoņu stūmējiem pa pēdām. Intervija ar arhitektu Helviju Savicki

KŪL

RIBOCA ieved laikmetīgo mākslu skolu programmās

Vizuālais teātris ar dzīviem ķermeņiem. Saruna ar Elīnu un Rūdolfu Gediņiem

Skaisti, jo grūti. Elīna un Rūdolfs Gediņi stāsta par izrādi «Es eju ārā dārzā»

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada un 7 mēnešiem.

21. oktobrī pirmizrādi piedzīvos teātra trupas "Kvadrifrons" jaunākais iestudējums, kuru veidojuši godalgotie kustību mākslinieki Elīna un Rūdolfs Gediņi. Izrādes nosaukums "Es eju ārā dārzā" ir teikums, ko pirmo latviešu valodā bērnībā izrunājis Rūdolfs Gediņš, tas izvēlēts, jo iezīmē pēkšņu lēmuma pieņemšanu un tūlītēju rīkošanos. "Viena lieta ir domāt par savām rīcībām, lēmumiem, otra ir tiešām rīkoties", "Radio Naba" raidījumā "KŪL" par skaistumu, rīkošanos un izrādes tapšanu stāsta tās veidotāji.

Mēģinot definēt, par ko ir izrādes stāsts vai drīzāk sajūta, Rūdolfs Gediņš saka: "Varbūt tu virzies jau inerces vadīts, un lēmumi, kurus pieņem, vairs nav, lai sasniegtu to, ko aizvien vēlies. Ir vērts apstāties un saprast – vai man to vajag? [..] Tie ir retrospekcijas brīži, kas palīdz saprast, vai tas, ko daru, ved mani tur, kur es vēlos nonākt."

Izrādes ideja abiem māksliniekiem radusies kopīgi, impulss nācis no neapmierinātības. "Sākām par to runāt, un likās, ka tur varbūt ir izrādes potenciāls," atceras iestudējuma veidotāji. "Šajā gadījumā viena konkrēta sajūta aizņēma diezgan lielu domāšanas laiku, un kaut kas ar to bija jādara, nevar visu laiku domāt, domāt un neko neradīt. Šķita, ka neesam vieni šajā sajūtā, ka ļoti daudzi cilvēki [ar mums] dala to "kur es atrodos?", "vai tas ir tas, kur es gribu atrasties?"" par idejas uzstājību stāsta Elīna Gediņa.

Kustību mākslinieki ātri arī sapratuši, ka vēlas izrādi veidot kopā ar teātra trupu "Kvadrifrons": "Līdz ar to mēs uzreiz atvērām durvis, pirmkārt, uz "Kvadrifrona" cilvēkiem un, otrām kārtām, izpildītājiem, kuri mums pašiem šķita interesanti". Ar scenogrāfi un vizuālo mākslinieci Pamelu Butāni kopīgi nonākuši pie scenogrāfijas koncepta, pie banera, kas būtībā veido visu skatuves telpu. "Brīdī, kad pie tā nonācām, viss sāka kustēties daudz konkrētāk un ātrāk. Izrāde balstās ķermeņa sadarbībā ar konkrētu materialitāti," teic Gediņš. Darbā ar dramaturgu Klāvu Melli un komponistu Kārli Toni izrādes veidols ieguvis vēl skaidrākas aprises.

Strādājot pie izrādes, māksliniekiem svarīgi bijis radīt skaisto: "Gribējās izveidot tādu medžiku kaut kādā ziņā. Medžiku radīt caur to, ka ir grūti un ka tās grūtības arī ir skaistas. [..] Mēs runājam par brīdi, kurā tev ir jāpieņem lēmums, tas ir tāds grūtībās dzimis, skaists brīdis, kurā tu kļūsti labāks sev pašam. [..] Naratīvā droši vien tas nav nolasāms tik konkrēti, bet šķiet, ka sajūtai vajadzētu būt mazliet tādai – ir skaisti un ir grūti, un ir skaisti tāpēc, ka ir grūti, tāpēc, ka nav skaisti šajā brīdī."

Izrādes izpildītāji – Āris Matesovičs, Agnese Bordjukova, Roberta Gailīte un Ģirts Dubults – ir arī izrādes un kustību materiāla līdzautori. "Kad veidojām [izrādes] struktūru, arī izvēloties izpildītājus, jau zinājām, ka mūsu izveidotajā struktūrā viņiem būs jāpilda iekšā sevi, ka mēģināsim radīt apstākļus, lai arī viņiem tas ir personīgi, jēdzīgi un interesanti, piedalīties un dalīties," saka Elīna Gediņa.

Dramaturģiskā struktūra balstās mītā par Ahileju. Kaut arī izrāde no mīta ir krietni attālinājusies, tapšanas procesā bijusi nepieciešama konkrēta struktūra, stāsts, uz ko balstīties, ko "ļodzīt", padarīt abstraktu un noderīgu izrādes mērķim. Kāpēc tieši Ahilejs? Jo viņam ir jāizdara izvēle – agrā bērnībā tiek pareģoti divi iespējamie dzīves ceļi. Vienā viņš būs izcils karotājs, bet asiņainā un smagā kaujā zaudēs dzīvību, tomēr kļūs par leģendu, būs nemirstīgs ļaužu piemiņā. Otrs ceļš ir nemanāma, bet laimīga ģimenes dzīve, viņš mirs sirmā vecumā. Ahilejs izvēlas kara gaitas. "Mums likās ļoti forša tā izvēle – tu spēj zināt, ko vēlies, un tiešām darboties. Mēs Ahileja dzīvi mēģinājām strukturēt ļoti konkrētos notikumos un posmos, šo struktūru piedāvājām izpildītājiem ar vēlmi radīt četrus mazus varoņeposus, piešķirot viņu dzīves likstām, pārdzīvojumiem vai mazajiem priekiem tādu epohālu dabu un to likt uz skatuves", stāsta Gediņš.

Moto izrādes tapšanas laikā, kas atgādināts sev un citiem, bijis: "Nekas nav nieks, visam ir nozīme".

Gediņi dod priekšroku īsām izrādēm, un arī šī tāda būs: vizuālā teātra izrāde ar ķermeni vienā cēlienā. "Paziņa, kas gribēja uz šo izrādi vest savu ārzemju draugu, prasīja, vai izrādē būs daudz teksta [..] Tur ir teksts, bet, pat ja tu viņu nesaproti, tev ļoti maz kas tiks nozagts," saka Gediņš. Svarīga ir pati vēlme pieredzēt: "Iegūt citu realitātes alternatīvu, kuru piedāvājam, mūsuprāt, diezgan skaistu un poētisku, pretstatā ikdienai. Tas iet roku rokā ar to, ka gribas visu ikdienišķo padarīt lielu un varonīgu, un varbūt arī savu ikdienu ieraudzīt lielu un varonīgu. Varbūt viss nemaz nav tik slikti," min Gediņa.

Viens no izaicinājumiem darba tapšanas procesā bijis tieši idejas formulēšanas laiks. "Kad to vajag aprakstīt un izveidot arī citiem cilvēkiem saprotamā veidā, neslēpsim, lai iegūtu finansējumu izrādei, [..] tur es jutu, sapratu, ka mēs diezgan atšķirīgi domājam par to, kā pieskarties izrādei, kā nokļūt līdz tai. Šajā procesā jau domājām, ka varbūt nevaram pārāk daudz strādāt kopā," smejoties atceras mākslinieki. "Bet šajā brīdī, jau esot diezgan tuvu finālam, piedzīvoju lielu harmoniju praktiskajā darbā, kur tās sarunas liekas ļoti jēdzīgas un tiešām papildinošas," izjūtas raksturo Elīna Gediņa.

 "Vēlreiz apstiprinās, ka izrādes radīšanas laiks ir diezgan trauksmains un nereti grūts, un arī sāpīgs.

Bet tad, kad izrāde sāk jau kārtoties, tas gandarījums un ka redzi izpildītājos – arī viņiem tas ir būtiski, to sajūtu, man šķiet, nevar nekur citur [gūt], kā vien veidojot izrādi. Kā jau minējām par grūtībām, kad tu dari un sasniedz, tu audz," saka Gediņa.

Darīšana pašiem ir vēl viens no izrādes impulsiem. "Bijām noguruši no sistēmas, kurā tu iekļūsti, veidojot izrādi lielākā institūcijā vai komandā, kurā tu esi nokļuvis, nevis veidojis vai kopradījis. Daudz patīkamākas grūtības ir strādājot tā labā, kam tu tici vai ko pats esi aizsācis," uzsver Rūdolfs Gediņš.

Tomēr izrāde nebūs tikai poētisks eposs par rīcības grūtībām un skaistumu, tās laikā varēs arī pasmieties. "Esam mēģinājuši uz daudzām lietām skatīties ironiski. Pašam sevis pētīšana, kad skaties uz sevi no malas... pārsvarā visi ļoti bieži esam nožēlojami, diezgan smieklīgi, haotiski radījumi," saka izrādes veidotāji, aicinot rīkoties, apmeklēt izrādi un pārbaudīt viņu humora izjūtu.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti