Kultūras ziņas

"Divi mazi mežonēni" – bērnu izrāde par piedzīvojumiem dabā

Kultūras ziņas

Kultūras ziņas

Izrāde "Ričards. Nekā personīga" vēsta par vardarbību ģimenē

Izrāde «Ričards. Nekā personīga» Nacionālajā teātrī izmeklē vardarbību ģimenē

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada un 2 mēnešiem.

"Kamēr elpoju, es ceru" – ar šādu devīzi, izmantojot romiešu dzejnieka Ovīdija teicienu, pirms vairāk nekā 120 gadiem tika celts Rīgas 2. pilsētas teātris – tagadējais Latvijas Nacionālais teātris. Ar šādu devīzi veidota arī Kristiana Brektes izstāde teātra publiskajā telpā, kas papildina dramaturga Artūra Dīča lugu par vardarbības tēmu. "Ričards. Nekā personīga" Elmāra Seņkova režijā skatītāju domas novirza dzīvības vērtības un nāves neizbēgamās nojautās un patiesības meklējumos, šķetinot vardarbības cēloņus un sekas.

Kāpēc inscenēta automašīnas avārija pie teātra raisa lielāku sašutumu nekā sasista sievietes seja? Kā runāt par vardarbību un to nepieļaut? Latvijas Nacionālais teātris ar izrādi "Ričards. Nekā personīga" Elmāra Seņkova režijā iesaista skatītājus aktuālā problēmā un pēc izrādes scenogrāfa Reiņa Suhanova ieceres ieved vardarbības zonā arī ārpus skatuves…

"Laikam sāp vienmēr tad, kad es redzu, ka kāds cits cilvēks nodara citam pāri. Tik vienkārši patiesībā. Vispār neliekas joprojām tas pieņemams, mēs dzīvojam 21. gadsimtā un dzīvojam joprojām sabiedrībā, kur cilvēks ir spējīgs nodarīt sāpes. Tas arī sāp, un par to ir jārunā, jo ar to mēs atšķiramies; manuprāt, patiesībā dzīvnieki ir daudz cilvēcīgāki reizēm," spriež Elmārs Seņkovs.

Pēc Elmāra Seņkova idejas lugu uzrakstījis Artūrs Dīcis, nodēvējot to par relatīvi skarbu drāmu un vardarbību ģimenē šķetinot no vīrieša pozīcijas, jaucot patiesības un melu pēdas.

"Tas ir par to, lai mēs kāds redzam, kaut ko nojaušam un vēl kaut ko skatāmies uzmanīgāk un runājam par to, jo cilvēki, mēs paši, slēpjam savu vājumu, savas nelaimes, mēs visu laiku rādām priecīgi "Instagram", "Facebook" – mēs rādām priecīgo versiju," skaidro dramaturgs. "Tad katra uzdevums ir skatīties apkārt – varbūt kādam vajag palīdzēt, varbūt nevajag."

"Galvenais, ko es gribu pateikt, – runāt par to, kā tu jūties, par to, ka tu jūties vāji, par to, ka tu jūti dusmas, par to, ka tu jūties tā, ka gribētos kādu saspārdīt, sadauzīt, nosist pat, tās ir pavisam normālas sajūtas; runā, bet nedari to," turpina dramaturgs. "Jo mums ir kaut kur jāliek sava agresija, viņa mūsos ir kopš dzimšanas, tā dzīvnieciskā sakne, bet tur jau tas mūsu uzdevums ir, – uzaudzēt pietiekamu intelektuālo kārtu, kura tad savalda mūsos to dzīvniecisko daļu. Tad arī nebūs karu, iespējams, cerams…"

Galvenos varoņus – Ričardu un viņa sievu Kristīni – atveido Laura Siliņa un Arturs Krūzkops. Pasaule nav ne balta, ne melna, katram ir sava taisnība, puspatiesības un vēlmes.

"Šis ir Ričarda stāsts. Skatītājs tāds mazs detektīvs žanrā – kas tad būs beigu beigās, viņš ir vainīgs, nav vainīgs, viņš ir varmāka, nav varmāka? Par to arī Ričarda stāsts ir, izstāstīt skatītājam savu šī notikuma versiju, jo izejas pozīciju redzam lielajā plakātā uz teātra ēkas," norāda Arturs Krūzkops. "Ir svētīgi paskatīties uz šīm lietām no malas, piemēram, arī sižetiskā līnijā; tie cilvēki, kas ir iesaistīti problemātiskās situācijās, to redzot no malas, var pēkšņi saprast, – ok, tas ir par mani, es to vairs negribu, man kaut kāda izeja jārod tam visam, un, esot iekšā, mēs to neredzam tādā veidā. Tāpēc forši, ka vispār mākslā, kino, teātrī par to sāk pēdējos gados runāt, jo tas ir svarīgi."

"Jo mēs vairāk laika mēģinājumos runājām, strādājām – man liekas, vārdam "vardarbība" līdzvērtīgi iznāk vārds "manipulācija". Šie divi vārdi iet vienā svara kategorijā. Tur nāk klāt arī manipulācija – ar ko mēs manipulējam? Kas ar mums manipulē? Vai mēs ļaujam ar sevi manipulēt?" spriež Laura Siliņa. "Tik ārkārtīgi bieži tiek jauktas realitātes, tāpat kā šodien – tu vari atvērt vienu vietni, un tur tev saka vienu patiesību, tu atver otru vietni, un tev saka otru patiesību. [..] Dramaturgs tur ir ielicis ļoti interesantu lietu, ka visi dotie apstākļi ir tādi, lai mēs noticētu un spētu attaisnot un atbalstīt varmāku."

Teātris ir spēle, kas ļauj nojaukt arī robežas starp skatītāju zāli un skatuvi. Tāpēc izrādē drīkst fotografēt un filmēt, telefons nav jāatslēdz, atmosfēru paspilgtina Kristiana Brektes provokatīvie mākslas darbi teātra ēkā, kas atgādina par cilvēku mirstīgumu un dzīvības vērtību, bet starpbrīdī dārd reiva ritmi un baltās zāles kafejnīcu izgaismo lāzeršovs.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti