Darba smagums, kas slēpjas aiz skaistās braukšanas
Topošo izrādi skatījos kopā ar vienu no stāsta prototipiem – bobslejistu Zinti Ekmani. Viņš vēl pirms izrādes mēģinājuma man telefonā rāda, kā izskatījās slavenais VEF bobs, ko bobsleja pasaulē 80. gados iesauca par "raķeti" un kas iedvesmojis arī Liepājas teātra izrādes nosaukumu.
"Tā galvenā ideja bija uztaisīt [bobu], cik vien maziņu var, lai gaisa pretestība būtu pēc iespējas mazāka. Apsēdināja [Jāni] Ķipuru un [Aivaru] Šnepstu – viņi tolaik bija pirmais numurs –, novilka viņiem apkārt tā, lai tikai spētu iesēsties un rokas pakustināt, un sāka būvēt ar bolīdu. Parasti tā nav, parasti sāk ar rāmi un tad apaudzē apkārt. Bet šeit pa priekšu uzbūvēja to "raķeti", tad aizveda uz VEF un pateica inženieriem: tagad salieciet visu iekšā!
Tas, ko VEF inženieri izdarīja, bija ģeniāli. Tie bija ģeniāli risinājumi."
Kultūras un sporta jomas reizēm ir daudz tuvāk, nekā mums šķiet. Turklāt izrādās, ka Ekmanis pats bērnībā spēlējis teātrī un mūzikas grupā.
Jautāju, kā viņš uzņēma ideju par Latvijas bobsleja pirmsākumiem veltītu teātra izrādi: "Tas bija milzīgs pārsteigums, kad Regnārs [Vaivars] man piezvanīja un pateica par šādu ideju. Neliels šoks, pat varētu teikt! Mēs tikāmies, un man radās pārliecība – jā, tas puisis grib kaut ko uzbūvēt! (..) Tagad es ar nepacietību gaidu, kas tur būs par brīnumiem. Galvenais cenzors ir ieradies!" smejas Ekmanis.
Ko viņam gribētos, lai izrāde nodod skatītājiem? "To darba smagumu. Pati braukšana jau ir skaista, bet tas brīdis ir tik īss, un ir jāiegulda tik daudz darba! Brīžam domāju – kā es vispār to varēju izturēt? Iekšējā konkurence bija tik liela... (..) Bet mums jau bija arī jautri! Mēs kopīgi lasījām Zoščenko un "Trīs vīrus laivā", kad braucām uz treniņiem, mētājāmies ar asprātībām... Tad bija vieglāk to smagumu panest."
Stāsts par cilvēku, kurš iet pret straumi
Savulaik, domājot par unikāliem latviešu sasniegumiem dažādās jomās, režisoram Regnāram Vaivaram īpaši aizķērusies leģenda par treneri Rolandu Upatnieku – par viņa spēju izcīnīt, ka par galveno jaunā bobsleja centru Padomju Savienībā 1980. gadā kļūst tieši Sigulda, ka komandā gandrīz visi sportisti ir latvieši un ka četros gados viņi no iesācējiem kļūst par medaļniekiem. Tāpēc Vaivaram šis, pirmkārt, ir stāsts tieši par Upatnieku.
"Tas ir stāsts par cilvēku, kurš iet pret straumi un tikai tādā veidā rada ūdensdzirnavas. Tas sasniegums ir patiešām unikāls, neviens cits neko tādu nav panācis – ka četros gados no debitantiem kļūst par olimpiskajiem medaļniekiem. Un to visu viņš darīja uz nojausmu, uz intuīciju, nedarot kā visi. Tas man, protams, ir ļoti tuvu – es arī tā vienmēr esmu centies. Man varbūt tas nav tik labi izdevies, bet māksla ir subjektīvāka par sportu, tur rezultāti ir atkarīgi no skatītājiem. Tāpēc mākslā iet pret straumi ir sarežģītāk," klāsta Vaivars.
Veidojot Rolanda Upatnieka portretu, režisors Regnārs Vaivars intervējis ap 20 tā laika bobslejam tuvu stāvošu cilvēku. Pats Upatnieks 1994. gadā gāja bojā autoavārijā, pēc trenera karjeras beigām vedot automašīnas no Vācijas. Izrādē viņu atveido aktieris Mārtiņš Kalita, viņš ir arī režisora asistents.
Kalita un viņa kolēģi izrādē Sandis Pēcis un Kaspars Kārkliņš brīdi pirms izrādes jau tērpušies sarkanos treniņtērpos, kuros vēlāk kāps uz skatuves, un viens caur otru ar lielu aizrautību stāsta par saviem varoņiem. Mārtiņš Kalita: "Ja kāds no aktieriem, kuri spēlē bobslejistus, varēja sazvanīt savus varoņus, es savējo diemžēl vairs nevarēju sazvanīt. Tāpēc mans varonis tapa sarunās – no citu cilvēku atmiņām par Rolandu. Skaidrs, ka tas ir tikai citu viedoklis par viņu, tāpēc es mēģināju saprast – kāds tad viņš pats ir bijis? (..) Kā teica viens no intervējamajiem – tai būtu jābūt garākai sarunai pie kamīna ar vīna glāzi, lai izstāstītu, kāds ir Upatnieks. Bet, tā kā Upatnieks nedzēra, tad šeit mēs esam... Manuprāt – ļoti mērķtiecīgs cilvēks, ar lielām organizēšanas, caursišanas un pārliecināšanas spējām.
Viņš varēja iedvesmot milzum daudz cilvēku, institūcijas, dažādas vadības – pārliecināt, lai sasniegtu savu mērķi."
"Bet ne vienmēr viņš izmantoja tos jaukākos paņēmienus," piebilst aktieris Kaspars Kārkliņš, kurš izrādē spēlē komandas mehāniķi un vēl vairākus tēlus. "Ir dažādas versijas par to, kāds Upatnieks bija. Skaidrs, ka viņš gāja uz mērķi, bet metodes ne vienmēr bija tās patīkamākās."
"Bet vai cita metode būtu panākusi rezultātu?" jautā Kalita.
"Upatnieka personība sporta vidē tajā laikā ļoti kontrastē ar mūsdienām, jo esam kļuvuši demokrātiskāki, cilvēka individuālā labsajūta mums ir daudz lielākā vērtē nekā agrāk. Kādreiz tradīcija bija "sist un grūst, un dauzīt", kas tajā laikā bija daudz pieņemamāk. Bet kā pamats ir viņa lielā stūrgalvība, kas piemīt lieliem līderiem, – viņš bija gandrīz kurls pret citu viedokļiem. Tas ir veiksmes garants, jo tu nenovirzies no kursa," uzskata aktieris Sandis Pēcis – viņš spēlē sporta žurnālistu Mairi, kura tēlā sakausēti vairāki tā laika žurnālistu prototipi.
Versija par leģendu
Lai gan stāsts par "Latviešu raķetēm" ir balstīts patiesos notikumos, tā tomēr ir režisora un aktieru versija par šo leģendu, uzsver aktieris Kaspars Kārkliņš: "Mēs nepretendējam uz absolūtu patiesību, jo vēsture cilvēku galvās dažkārt ar laiku sagrozās. Katram ir savas lietas, ko un kā viņi atceras. Mēs tiešām saskārāmies ar situācijām, intervējot bobslejistus un citus iesaistītos cilvēkus, ka vienam notikumam bija trīs dažādas versijas vai skatījumi. Attiecīgi šī ir mūsu versija par to, kā tas bija un notika."
Interesantā kārtā mūsu saruna ātri aizvirzās projām no izrādes un turpinās par bobsleja vēsturi un Upatnieka personību, par ko aktieri, šķiet, varētu runāt stundām. Arī viņus šī tēma ir "ievilkusi".
"Viņš izdarīja tiešām ģeniālas lietas. Skaidrs, ka kopā ar citiem, tomēr viņš bija lokomotīve, un viņš dabūja arī lielus sitienus. Nebija tā, ka viņu paijāja un glaudīja! Arī šīs "latviešu raķetes", ko viņš ar inženieriem izgudroja, taču brutāli aizliedza, jo netika viņam pāri," stāsta Mārtiņš Kalita.
"Man patīk, ka mēs sakām "latviešu raķetes"," piebilst Kaspars Kārkliņš. "Ir tik forši, ka tomēr ir iegājies vārds "latviešu raķetes", jo šie bobsleji, ar kuriem 1984. gadā izcīnīja bronzu, tiešām tapa Latvijā, bet sākumā tās sauca par "krievu raķetēm"."
"Arī tajā laikā jau sāka saukt par "latviešu raķetēm"," iebilst Sandis Pēcis. "Tā bija tehnoloģiska revolūcija tajā laikā."
"Tas bija gandrīz vienīgais sporta veids Padomju Savienībā, kurā, lai tiktu krievs, viņam bija jābūt galvastiesu pārākam par latvieti!" uzsver Kalita. "Upatnieks bija savācis gandrīz tikai latviešus, krievi bija uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi. (..)
PSRS izlase, kas iegūst medaļas un ar ko pasaulē rēķinās, izsit to, ka bāze ir šeit, Latvijā, kamanas būvē Latvijā, treneri un sportisti ir latvieši... Maskavā taču to visi redzēja, ka tas ir kā latviešu kulaks, kas sitas pa pasauli! Un te ir tā Upatnieka personība – viņš darīs vai nu tā, vai nekā."
Izrādes otrais cēliens sākas ar 1984. gada olimpiskajām spēlēm Sarajevā, kur Zinta Ekmaņa pilotētā PSRS bobsleja izlases otrā ekipāža ieguva bronzas medaļas. Izrādē gan visi sportisti ieguvuši iesaukas un Ekmaņa tēls kļuvis par "Hudīni", bet bijušais sportists sevi bez grūtībām atpazīst, un vismaz viens skatītājs vēl pirms pirmizrādes ir priecīgs par redzēto.
"Bravo!" pirmais aplaudēt sāk Ekmanis. "Malači! Man pat asara izspiedās... Malači, ļoti laba izrāde. Un diezgan tuvu īstenībai! Regnārs malacis, viņš ir uztvēris esenci. Esmu tiešām pārsteigts, ka viņi to spēj tik precīzi atainot," sajūsmināts ir sportists.
