Kā bērniem izstāstīt Latvijas vēsturi? Kā radīt emocionāli piesātinātu atmosfēru, stāstot par izsūtīšanām uz Sibīriju un tur piedzīvoto no maza bērna skatapunkta? Pēc lietuviešu autores Jurgas Viles grāmatas Latvijas Leļļu teātrī režisors Valters Sīlis iestudējis izrādi "Sibīrijas haiku".
Režisors stāsta: ""Sibīrijas haiku" Leļļu teātrī ir izrāde, kuru mēs veidojam, izmantojot ļoti senu teātra tehniku – papīra teātris, bet mūsu gadījumā mēs radām dzīvu kino sajūtu. Ir trīs kameras, kas var veidot montāžas iespējas, un ir vēl skaņa un efekti, kas paralēli top uz vietas, un aktieri, kam viss šis ir jādara un paralēli jāspēlē savas lomas vienlaicīgi. Šis darbs nebūtu iespējams, ja nebūtu Jurgas Viles un Linas Itagaki grafiskā romāna "Sibīrijas haiku".
Aktieris Rihards Zelezņevs izrādē ir ne tikai galvenā varoņa balss, bet arī palīdz iztēloties skatītājiem, kā skan Sibīrija. "Mēs rūpīgi meklējām visas skaņas, un pats svarīgākais bija atrast vilcienu, jo vilciens ir vadmotīvs. Tas dzelzis, tā braukšana, mēs pat nevaram to iedomāties, kā ir tādā vilcienā braukt, un, sitot to ritmu uz galda, es par to aizdomājos.
Es, kad biju šajā vecumā, es zināju vārdu izsūtījums, Sibīrija, bet absolūti neko nezināju par to, bet, izradās, tur ir tāda vēsture, vēstures nodaļa, un es uzzināju tikai pamatskolā – vēlu iedziļinājos tajā visā…"
Par tehnisko izpildījumu aktrise Baiba Vanaga stāsta: "Tai koordinācijai mums jābūt vienmēr, bet šeit jābūt ļoti smalkai un precīzai. Tev ir mazmazītiņa lellīte, ko redz ekrānā, bet tavas rokas nedrīkst drebēt, tas ir liels izaicinājums."
Mākslinieks Uģis Bērziņš atklāj, ka visa pamatā ir grāmatas Līnas Itagaki zīmējumi: "Mans uzdevums bija tos papildināt vai veidot papildu mīmikas un radīti vidi, saglabājot grāmatas vizuālo stilistiku, jo šajā grāmatā viss ir kā komikss. Tur, kur ir vai nu galva, vai tikai mute, gribas telpu un tēlus paplašināt."
Pirmizrādē viesojās arī grāmatas autore, kura jutās priecīgi pārsteigta par to, kā uz skatuves atdzīvināti viņas ģimenes autiobiogrāfiskie notikumi. Galvenais varonis šajā vēsturiskajā stāstā ir viņas tēvs, tolaik mazs puika, kuru kopā ar ģimeni izsūtīja uz Sibīriju, bet viņam paveicās atgriezties dzimtenē. "Aļģis ir mans tēvs. Tagad, protams, viņš ir lielais un vecais Aļģis, bet šis ir manas ģimenes stāsts, un galvenais varonis ir mans tētis," teic grāmatas autore.
"Viņš mēdza stāstīt dažus stāstus, un tas nav ierasti, jo cilvēki nerunāja par to, bet mans tēvs bija piedzīvojumu meklētājs, viņš skaidri nestāstīja, kur bija, tāpēc mums bija jautājumi – kas notika, kāpēc viņš tur bija? Mēs par to jautājām, bet tas viss palika mājās, ārpusē par to nerunājām, bet tētis par to mums stāstīja.
Dažreiz viņš bija ļoti uztraukts, nevarēja parunāt, un tas mums šķita jocīgi, mēs nesapratām, kas notika. Tikai vēlāk, kad man bija 14 gadi un tika atgūta neatkarība, viss kļuva saprotams," teic Jurga Vile.
Izdevniecības "Liels un mazs", kuras paspārnē iznāca komikss, līdzdibinātāja un vadītāja Alīse Nīgale pēc izrādes atzīst: "Vienmēr interesanti redzēt, kā kāds to interpretējis tālāk, Valteram [Sīlim]un aktieriem ir izdevies izrādē noķert to pašu, kas ir Jurgas grāmatā, – to vieglumu izstāstīt smagumu. Tas ir izrādē jūtams, jo tā ir galvenā esence grāmatā, ka ir iespējams izstāstīt to, kas mūsu visus paaudžu paaudzēs nospiež, ka mēs tomēr redzam gaismu tuneļa galā."
Viņai piekrīt arī dzejniece, rakstniece un "Liels un mazs" līdzdibinātāja Inese Zandere: "Mani vispār aizkustināja izrāde. Tas ir brīnišķīgi, ka lietuvieši kaut ko izdara mūsu vietā, un šī ir lietuviešu grāmata, kas ir vislielākajā mērā latviešu grāmata, un arī izrāde par to stāsta. Otra lieta ir, ja vēl kāds šaubījās par to, ka komikss ir ļoti piemērots bērnu literatūras žanrs, lai runātu arī par ļoti nopietnām lietām, nevis tikai izklaidētu, – tad šis ir dzīvs pierādījums. Komikss ir atdzīvojies, un garlaicīgi nebija nevienu sekundi."
Izrāde "Sibīrijas haiku" paredzēta skolas vecuma bērniem, iesakot to skatīties kopā ar vecākiem un vecvecākiem, jo katra paaudze iestudējumā atradīs sev nozīmīgāko.
