Dita Lūriņa kopā ar kolēģi Egonu Dombrovski viesojās Latvijas Televīzijas raidījumā "Kultūrdeva", aktieri atklāja savas izjūtas pirms izrādes iestudējuma un to, kā darbs ar režisoru Dmitriju Krimovu ienesis jaunu pieredzi profesionālajā dzīvē un kā meklētas atbildes uz dažādo publikas kritiku, par to, kādēļ Krimovs Ukrainas kara apstākļos tik lielu vietu ir atvēlējis Puškina divkaujai un vai Latvijā iederīga ir nostalģija pēc krievu kultūras.
Ceļš pie lomas
Henrieta Verhoustinska: "Pīters Pens. Sindroms" ir izrāde, kurā, Dita, tu esi ļoti pārtapusi, tev ir mainījušās pat ķermeņa formas un ir pilnīgi cita balss. Kas bija ekstrēmākais tev, Egon, šajā izrādē, gatavojot Pītera Pena lomu?
Egons Dombrovskis: Pats Pīters Pens.
Henrieta Verhoustinska: Nepieaugušais zēns.
Egons Dombrovskis: Jā. Es gribētu vispirms atvainoties skatītājiem par apliešanu ar krāsu.
Henrieta Verhoustinska: Skatītāji tiek viegli apšļakstīti.
Egons Dombrovskis: Jā, katrā gadījumā tad, kad mēs mēģinājām, nekas tāds vispār prātā neienāca, ka kaut kas tāds varētu notikt, bet izrādās, ka ar tādu vieglu triepienu tu apšļaksti līdz sestajai rindai. Mīļie skatītāji, es ļoti atvainojos tiem, kuri ir cietuši no manām kustībām.
Henrieta Verhoustinska: Bet atgriežoties pie Pītera Pena.
Egons Dombrovskis: Interesants iestudējums, ļoti.
Henrieta Verhoustinska: Tev pašam ir interesanti tajā darboties?
Egons Dombrovskis: Jā, protams. Viss process bija ļoti interesants, un tas bija ļoti pieblīvēts, un neteiksim, ka bija viegls. Bet nu, kas ir viegli?
Henrieta Verhoustinska: Dita, tu atveido uzticamo feju, Pītera Pena mūžīgo pavadoni, kas [Džeimsa Metjū] Berija romānā, Vizmas Belševicas iejūtīgajā tulkojumā ir laumiņa Skārdulīte. Pats Dmitrijs Krimovs atzinās, ka viņš nav vispār šo Berija romānu lasījis, un viņu ir interesējis Pīters Pens kā tāda metafora šim nepieaugušajam bērnam. Vai jūs izlasījāt īsto Pīteru Penu?
Dita Lūriņa: No jauna – nē.
Egons Dombrovskis: Man savā laikā bērnībā tā bija mīļākā pasaka. Es pat atceros, ka bērnībā mani aizveda uz Jaunatnes teātri un Ķeksi spēlēja Edgars Liepiņš, ja es pareizi atceros. Kad man piedzima meita, es gribēju meitu nosaukt par Vendiju. Suņi ņūfaundlendi man vienu brīdi bija mīļākā šķirne, tā pasaka mani ļoti iespaidoja bērnībā. Šeit [izrādē "Pīters Pens. Sindroms"] patiešām ar Pīteru Penu nekādas lielas līdzības nav.
Henrieta Verhoustinska: Kā notika Krimova izrādes iestudēšanas process, vai bija kastings uz lomām, kā viņš jūs izvēlējās?
Dita Lūriņa: Bija kastings uz lomām. Es zinu, kā viņš mani izvēlējās, es esmu ārkārtīgi pateicīga, ka kāds viņam teica, ka jāiet Mazajā zālē skatīties "Ezeriņš". Es kā blusa dabūju savu fejas lomu.
Henrieta Verhoustinska: Vai viņš uzreiz zināja, ka Pīters Pens būsi tu?
Egons Dombrovskis: Nē, es īstenībā gribēju pirmizrādē pajautāt, kāpēc viņš tieši mani izvēlējās par Pīteru Penu. Mums katrā gadījumā bija tikai desmit minūšu saruna par dzīvi, par teātri, un tas arī bija viss, pēc tam viņš teica, ka es spēlēšu Pīteru Penu. Man gribējās pajautāt, bet es aizmirsu.
Henrieta Verhoustinska: Tātad tā bija dvēseles radniecība.
Egons Dombrovskis: Varbūt, jā.
Saprast dotās pasaules robežas
Henrieta Verhoustinska: Parasti izrāžu iestudējuma process ir diezgan tradicionāls, ir galda periods, kad visi lasa lugu. Kā tas notika šoreiz? Vai teksts bija gatavs, vai tas radās iestudējuma procesā?
Dita Lūriņa: Tas bija gatavs. Tad, kad man jautā, kā tas bija un kāds viņš ir, es saku, ka tur ir jāpieņem viena liela patiesība – viņš ir autors, ar lielo burtu un vārda vistiešākajā un plašākajā nozīmē, viņš ir autors visam. Pavasarī mēs pirmās divas nedēļas sākām strādāt, tad teksts jau bija. Pēc tam tas vēl visādi mainījās, bet ne saturā, formā. Pēc tām divām nedēļām bija daļa, kas teica – tiekamies pirmizrādē, mēs esam gatavi.
Egons Dombrovskis: Faktiski mēs pirmajās astoņās dienās uztaisījām 70 procentus no izrādes. Protams, mēs tur imitējām, nebija dekorācijas un rekvizītu. Pēc tam, kad viņš atgriezās un sākām decembrī strādāt, tad pamainījās kādas nianses, bet pa lielam sāka mālēt lieliem triepieniem jau to gala rezultātu, kāds tas ir.
Henrieta Verhoustinska: Krimovs vienmēr uzsver, ka viņš ļoti integrē un respektē to aktiera pienesumu izrādē. Cik daudz no jūsu piedāvātā, no jūsu interpretācijām iegūla izrādē?
Dita Lūriņa: Tur ir tāda lieta, ka tie pienesumi nevar būt tādi, ka es sēdēju mājās un kaut ko izdomāju. Vismaz es par sevi varu teikt, ka tad, kad es beidzot sapratu tās dotās pasaules robežas un noteikumus, kad es tur sāku tā kā dzīvot, tad tā mana dzīvā dzīvošana bija tas, ko sapratu, ka ir vajadzīgs. Arī vērojot kolēģus, kas mēs esam iekšā tajā pasaulē, tad tā brīvība tur ir milzīgi liela. Arī tik brīvu attieksmi pret tekstu es nekad mūžā neesmu pieredzējusi, bet nevis tā, ka tevi provocē visu laiku izdomāt kaut ko asprātīgu, kas liekas asprātīgs tikai tev un dažiem taviem kolēģiem, nē, ne tajā nozīmē, bet tas, ka par to tēmu tu vari tos vārdus mainīt.
Henrieta Verhoustinska: Tagad jūs vairs nevarat, jo jums iet titri angļu valodā.
Dita Lūriņa: Jā, nu vienmēr dzīvē ir kaut kas, kas traucē.
Egons Dombrovskis: Katrā gadījumā, tāda galda perioda vispār nebija, analīzes vispār nebija. Es nebiju uz pirmo mēģinājumu pavasarī, jo man bija izrāde Klaipēdā, un viņš atnāk uz otro mēģinājumu un saka man, ka neņems to visu no sākuma, lai es izliekos, ka es visu zinu.
Viņš visu zināja un nekad neko nevarēja nostiprināt, katru reizi nāca kaut kas klāt, tu nekad nezināji, kas pēkšņi te būs.
Viņam fantāzija un lidojums ir tāds, ka tu vienkārši skaties, ej viņam līdzi, viņš neļāva man spēlēt brīžiem, es teicu, ka es tagad gribu, viņš saka, ka nē, tā ir mana izrāde.
Dita Lūriņa: Man bija tāds ļoti interesants periods, jo viņš visu laiku iet pats ar kājām un ar tekstu. Tā kā viņš latviski nesaprot, viņš runā līdzi tekstu krieviski, viņš, protams, iet par Pīteru Penu. Es kā feja pa vidu, viens mans Pīters runā latviski, otrs krieviski. Man atskan galavārds krieviski, bet es gaidu arī latviski, režisors man saka, kāpēc tu nereaģē, es saku, ka gaidu, viņš man saka – neko negaidi.
Henrieta Verhoustinska: Egon, kā Sprīdītis nonāca Krimova izrādē?
Egons Dombrovskis: Jā, viņš zināja, kas ir Bendes meitiņa, viņš par visu ko interesējās. Vispār jau jāpasaka Elmāram Seņkovam un Jānim Vimbam paldies, ka viņi uzrunāja Dmitriju Krimovu. Es jau esmu noilgojies pēc viņa.
Ļaut izrādei dzimt
Henrieta Verhoustinska: Dmitrijs Krimovs teica, ka svarīga ir arī kompānija, kurā iestudē, un svarīgi, lai iestudēšanas process būtu jautrs. Tā ir taisnība, bija jautri vai tomēr vairāk bija smagi?
Dita Lūriņa: Bija jautri. Tas bija darbs, bet tas nebija tāds, ka sisties ar pieri sienā, tāds tas absolūti nebija. Viņš rada, visu laiku rada, grūtība ir tajā, ka tu brīžiem klumpačo nopakaļ, netiec līdzi, tā ir tāda aktiera grūtība.
Egons Dombrovskis: Nē, nebija smags periods, fināls bija varbūt grūtāks tāpēc, ka tad, kad iet dienu dienā, tad ķermenis sāk pagurt. Vispār bija tāds patīkams un viegls process. Viegli strādāt ar viņu.
Dita Lūriņa: Un arī tā lieta, ka teātris nedzimst ātri. Kaut kas piedzimst un viss, nespied ar spēku tajā dienā vairāk. Viņa statusā ir iespēja brīvi pateikt, tas nekas, ka mums tur tik vai tik palicis līdz mēģinājuma beigām, mēs to nevilksim tāpēc, ka tāpēc, vienkārši ejiet atpūsties. Viņš vienmēr teica – es esmu noguris, bet tas patiesībā bija ļaut tam procesam dzimt, nevis to mocīt.
Egons Dombrovskis: Viņš gāja cauri tam procesam ar katru to lomu, katru mazo personāžu, kas tur ir, viņš juta tam visam līdzi, viņš visu patiesībā zināja. Par katru brīnumu, ko mēs tur taisām, kur te jābūt skaņai, par katru aktieri viņš nes atbildību, tāpēc viņš arī nogura. Ja bija labi, tad viņš teica, ka labi, tad tālāk nemēģinām, šodienai pietiks. Brīnišķīgi, ka tas nav tikai tā, ka no desmitiem līdz diviem tikai tāpēc, ka mums ir jābūt, vienkārši tas ir radošs process.
Dita Lūriņa: Tas bija skaisti,
viņš teica – bērni, esmu noguris un, ja mēs iesim tālāk, tad man viss jau nepatiks.
To mums nevajag nevienam. Viņš teica – man nepatiks un es sākšu mainīt, bet varbūt, ka mainīt nemaz nevajag, satiksimies rīt un paskatīsimies ar svaigām acīm.
Egons Dombrovskis: Ir skatuves redzamā daļa, kur notiek absolūts bardaks – spalvas, krāsas un tamlīdzīgi, ir Pīters Pens un ir feja, bet mums ir ļoti daudz feju un Pīteru Penu aiz skatuves, milzīgs personāls, kas palīdz tai izrādei tapt. Viņi pēc izrādes vēl pāris stundas paliek un to visu tīra.
Māri Vītol, ja tu skaties "Kultūrdevu", lūdzu, pieliec visiem tehniskajiem darbiniekiem kādu koeficientu klāt. Viņi tiešām visu to vāc nost, un tas ir sarežģīti.
Henrieta Verhoustinska: Man arī patika, ka izrādē daļa no tehniskā personāla bija iesaistīta. Es atpazinu izrāžu vadītāju, un bija arī skatuves darbinieki, kas nāca un runājās ar jums. Tā teātra neredzamā daļa tika iesaistīta redzamajā. Vēl man šķiet, ka izrādē, un, kādēļ to var tomēr apmeklēt kopā ar bērniem, ir tas, ka tur ir tie triki, tā teātra burvestība, ugunskurs, parādās zirgs, Kārlis Reijers iet pa pirmā balkona malu un balansē uz nokrišanas robežas. Tur ir daudz teātra burvestības brīžu, kā bija tos apgūt?
Egons Dombrovskis: Nestāstīsim visu, lai cilvēki nāk skatīties.
Dita Lūriņa: Jā, bet nav tā, ka tu ej atsevišķi un kaut ko ļoti trenējies, jo Krimovam viss ir kopā, ja tagad, tad tagad uzreiz. Mums vajag to ainu, vajag, lai jūs lecat vai krītat no balkona vai vēl kaut kur, tad mēs ejam un to darām.
Henrieta Verhoustinska: Vēl arī tas, ka tiek pilnībā nojaukta ceturtā siena šajā izrādē un tiek iesaistīti un uzrunāti skatītāji. Izrādē, kurā es biju, daļa no skatītājiem burkšķēja, ka gar viņiem mīcas tie aktieri, tu, Dita, pat biji spiesta pateikt – kuš!
Dita Lūriņa: Tas trakākais jau bija tas, ka ir jau brīži, kad var, kad skatītājs varētu atļauties sašust par to, kas ar viņu notiek. Kundzes runāja skaļi, ļoti sadzīviski un visklusākajā vietā, vienā no traģiskākajām, Egons stāv klusumā un man kā fejai viņš jāuzrunā, ir ļoti grūti saņemties tajā klusumā kaut mazu skaņu ielaist. Tad ir tas klusums un pirmajā rindā iet kaut kāds tirgus, es visu saprotu, bet kaut ko arī nesaprotu. Tad es ļoti gaidīju to brīdi, kad tas mūsu mazais dialogs beidzas, kad nedaudz tas izkustas, un tad es ar tādu – kuš! – raidīju visu savu enerģiju. Viņas nejutās baigi iztraucētas.
Egons Dombrovskis: Jā, viņas turpināja.
Dita Lūriņa: Tad nāca mūzika talkā un mazliet nomāca viņu balsis.
Likt Puškinam runāt latviski
Henrieta Verhoustinska: Jūs noteikti esat pamanījuši diskusiju sociālajos tīklos par šo izrādi, un daļai cilvēku šķiet nepieņemami tas, ka Dmitrijs Krimovs Ukrainas kara apstākļos tik lielu vietu ir atvēlējis Puškina divkaujai. Tas šiem skatītājiem liekas, ka tāda profanācija attiecībā pret to, kas notiek šobrīd Ukrainā, ka varbūt nostalģijai pēc krievu kultūras nav jādod tik liela vieta. Kā jūs jūtaties šajās diskusijās, un kā jūs to redzat?
Dita Lūriņa: Es gaidīju šo reakciju, nevis konkrētu, bet vispār šīs dažādās reakcijas, jo skaidrs, ka principā var teikt, ka visi šie jautājumi bija arī manī. Tādā vai citādā intensitātē vai emociju pakāpē, bet manī bija šie jautājumi, tiešām kā jautājumi, nevis kā viedoklis. Man ļoti patika, es vakar izlasīju Edītes Tišheizeres rakstu, ļoti personisko, tik ļoti godīgo un saprotamo. Tieši Edītes raksts man palīdzēja noformulēt, ka lūk, mākslas jēga un mākslas fakts mums liks par to visu domāt, jo, jā, tas nav vienkārši.
Manuprāt, trakākais ir ieņemt tādu ļoti, ļoti striktu, kategorisku nostāju un teikt – es pat neiešu skatīties.
Nē, nāc, skaties un konfrontē sevi ar šiem jautājumiem; tas nenozīmē, ka mēs tev teiksim, lai sit plaukstiņas un saki, ka tu tagad atsakies no kaut kādiem saviem viedokļiem, nē. Tieši šī iespēja padomāt un uzdot sev jautājumu, kā tad es domāju. Varbūt arī man kā Ditai Puškina tur ir par daudz, bet tajā pašā laikā es redzu vienu mākslinieku no lielas tautas, kurš joprojām ar dzīvām, karstām asarām raud par dzejnieku, kurš nogalināts cik gadus atpakaļ. Viņš joprojām raud tā, it kā tas būtu noticis vakar, un tā nav nekāda poza, viņš raud kā par dzejnieku, kas bija viņa draugs, tā viņam sāp joprojām.
Skaidrs, ka Puškinu pati šī tauta ir padarījusi par ieroci, un arī tas ir fakts, tāpēc tām tautām, kas no tā cieš, ir tiesības reaģēt uz to kā uz ieroci, nevis uz dzejnieku. Tajā pašā laikā ieraudzīt arī to inteliģento, ļoti jūtīgo, smalko mākslinieku, kurš raud par dzejnieka nāvi. Lūk, tur visi tie slāņi ir. Šis vēsturiskais brīdis ir tieši tik skarbs, cik tas ir, mēs varam uzdot jautājumus – kurš studē, ko studē, kāda ir viņa pozīcija. Tajā pašā laikā no mana aktrises viedokļa, es pirms tam biju visu "Youtube" izvandījusi, meklējot intervijas ar Dmitriju Krimovu, viņa meistarklases, lai kaut kā liktu to puzli. Te pēkšņi, jā, kaut kāda šī ļoti traģiskā vēsturiskā situācija man kā māksliniekam iedod iespēju viņu satikt. Tad ir tas – man neizmantot šo iespēju? Tas ir tik skaudri, ja nebūtu tāda situācija, visticamāk, Dmitrijs Krimovs Latvijā neiestudētu.
Henrieta Verhoustinska: Visticamāk, jo viņam bija ļoti daudz darba.
Dita Lūriņa: Jā, un šie visi jautājumi ir arī manī un tiem ir tiesības būt. Arī Kristīnes Brīniņas ieraksts "Facebook", ļoti emocionāli skaidra pozīcija, un es arī to saku – jā, jā, arī tas.
Henrieta Verhoustinska: Egon, kas tev ir piebilstams?
Egons Dombrovskis: Mēs jau arī šaujam nost Puškinu ar dažādiem ieročiem, ieskaitot slotām.
Henrieta Verhoustinska: Ne tikai šaujat, bet arī sadalāt pirmreizinātājos.
Egons Dombrovskis: Jā, un beigās liekam Puškinam latviski runāt. Man nav kategoriskas visas tās lietas, Dita ļoti labi pateica par to. Savā laikā, kad iestudējām "Maigo varu" ar Matīsu Kažu, tad šis jautājums man arī radās. Piemēram, ja tu esi krievu mākslinieks, krievs pēc nacionalitātes, vai tu vari kaut ko iestudēt vai taisīt. Man primāri ir tas, ka ir vienalga, kāda zvaigzne tu esi, paliec cilvēks. Šī cilvēcība jau arī nosaka, kā tu taisi un ko tu jūti attiecībā uz pasauli. Krimovs tomēr ir tas cilvēks, kurš nespekulē, viņš runā par sāpīgām tēmām.
Dita Lūriņa:
Arī iestudējuma procesā man bija tāda trīsuļojoša sajūta, jo es redzēju un sajutu to, cik ļoti autobiogrāfiska ir visa izrāde, cik tā ir par viņu pašu, par to, kas viņam sāp.
No šī viedokļa es ļoti satraukti gaidīju, kāda būs tā reakcija, ka ar tiešām tādiem neieinteresētiem zābakiem nesamin to trauslo, kas tajā visā ir, kas ir patiesībā tas kodols un sakne, no kā tas nāk.
Henrieta Verhoustinska: Tu jau pieminēji "Maigo varu", tev pirmā sezona Nacionālajā teātrī ir krāšņa. Tu esi nospēlējis un spēlē joprojām Trejgalvi "Spēlēju, dancoju", tu spēlē Matīsa Kažas "Maigajā varā" šo krievu oligarhu, tu spēlē Pīteru Penu. Trīs lielas lomas ir gana daudz pirmajai sezonai, ko tev tās ir devušas kā aktierim?
Egons Dombrovskis: Man kā cilvēkam – šī maiņa pāriet no Liepājas teātra uz Rīgu, uz Nacionālo teātri, kur es esmu dzīvojis kaut kādā savā priekšstatā par Nacionālo teātri, esmu tik laimīgs cilvēks, ka man ir tomēr atvērušās acis un es ļoti vērtēju cilvēcību kā rakstura īpašību.
Liepājā viss bija brīnišķīgi un ir brīnišķīgi, tur ir fantastiski kolēģi, kurus es pazīstu, un labi jaunieši tur ir ienākuši, kurus es mazāk zinu. Ienākot Nacionālajā teātrī, sastopoties ar jaunajiem kolēģiem, es esmu gandarīts, kādi cilvēki tur strādā, bet ne tikai aktieri, kāds vispār ir kolektīvs Nacionālajā teātrī. Man ir gandarījums par to, kā viņi mani uzņēma un ar kādu atdevi, jo arī Pīteram Penam, piemēram, Dita uz skatuves kā partnere ir fantastisks balsts. Man jāiet kā lokomotīvei šajā izrādē, bet es varu pateikt, ka, ja nebūtu šo pārējo aktieru, kas ar to atdevi un profesionalitāti tevi atbalsta, tad tu vari ņemties un nekur uz priekšu netikt. Tas mani saviļņo un ļoti aizkustina.
