Edmunds Freibergs: Labdien, Ieva!
Ieva Segliņa: Labdien, Edmund!
Edmunds Freibergs: Es nācu šurp ar tādu pukstošu sirdi, mazliet satraucies.
Ieva Segliņa: Es arī.
Edmunds Freibergs: Tas labi. Bet ar lielu prieku.
Ieva Segliņa: Es arī.
Edmunds Freibergs: Kādēļ? Tādēļ, ka diemžēl es neesmu tevi redzējis uz skatuves. Bet es noskatījos "Saplēsto krūzi", un man ļoti patika. Es tev no sirds to saku, man ļoti patika. Zini, tur tu pierādīji tādu aktierisko iespēju amplitūdu! Sākot no tāda bērnišķīga naivuma līdz patiesam dramatismam un traģismam. Es sapratu, ka tu esi milzīgu iespēju aktrise. Tas ir ļoti, ļoti skaisti.
Ieva Segliņa: Man ir liels gods un prieks dzirdēt to no jums.
Edmunds Freibergs: Kā mēs viens otru uzrunāsim? Es ļoti labprāt tev teiktu tu. Man ir tāda sajūta, ka es tevi pazīstu jau daudzus gadus, kaut gan ilgi mēs neesam pazīstami.
Ieva Segliņa: Jā, mēs gandrīz nemaz neesam pazīstami. Mēs esam vienā mājas ballītē tikušies nejauši.
Edmunds Freibergs: Jā, bet sajūta man ir tāda, ka mēs būtu labi pazīstami. Tu mani vari arī uzrunāt uz tu.
Ieva Segliņa: Man bija ļoti ērti, ka jūs mani tagad nosaucāt uz tu un es jūs uz jūs. Vecākie kolēģi teātrī mani vienmēr strostē, ka es jūsojos, bet es nevaru sev pārkāpt pāri, jo es kaut kā tā jūtu. Tā ir cieņa.
Edmunds Freibergs: Sarunāts.
Ieva Segliņa: Sarunāts. Es ļoti gribu jūs uzreiz apsveikt ar lielo balvu – "Spēlmaņu nakts" balvu par mūža ieguldījumu. Man likās, ka mūsu saruna bija plānota nedaudz ātrāk, tieši pēc "Spēlmaņu nakts". Tajā periodā man likās, ka jūs esat ierauts tādā ārprātīgā interviju atvarā!
Edmunds Freibergs: Bija, jā.
Ieva Segliņa: Jūs bijāt visur. Man likās, ka jūs esat izķerts uz visām pusēm. Vai šobrīd ir sajūta kā pēc kārtīgas vētras? Kā jums klājas šodien, kad ir pagājis jau kaut kāds laiciņš?
Edmunds Freibergs: Pilnīga taisnība. Tas bija tāds laiks ar nepārtrauktām intervijām radio un presē. Es sāku pats sevi cienīt, sajusties kā tāds ievērojams cilvēks. Bet katrā ziņā es dodu priekšroku mieram.
Pašlaik manā dzīvē ir tāda stabila miera situācija ar labu apziņu, protams, par saņemto balvu. Es tev arī novēlu kaut ko tādu. Zini kādēļ? Ne jau pat ordeņi un godi, bet, ja tavi paša kolēģi tev vienā dzīves brīdī, kad lielākā dzīves daļa ir nodzīvota, ja viņi tev pasaka, ka tava dzīve tomēr ir bijusi ko vērta, tā ir brīnišķīga lieta. Pašam jau šaubas ir par to, ko tu dari un vai tas kaut kas ir, un tā ir visu mūžu, teātra cilvēkiem visu mūžu. Tad, kad tev tomēr pasaka, ka gluži veltīgi tas mūžs nav nodzīvots, tas man dod arī pašlaik tādu labu harmonijas sajūtu un labu sajūtu.
Ieva Segliņa: Tas arī bija tik aizkustinoši tajā pašā ceremonijā, ka nāca jūsu studenti, jūsu kolēģi un izteicās par jums. Tomēr tā pedagoga būšana... Es ļoti, ļoti cienu šo profesiju, un varbūt kaut kur nedaudz iekšā man sēž tāda vēlme, ka, ja nu gadījumā kas, tad tas ir tas, ko es kādreiz gribētu varbūt pamēģināt. Man liekas, ka tajā ir kaut kas tik liels! Es rēķinu pēc sevis, kā es uztveru savus pedagogus. Viņi ir cilvēki, kas ir vieni no svarīgākajiem cilvēkiem manā mūžā, jo viņi ir bijuši klāt un veidojuši mani tajā periodā, kad tu kļūsti par kaut kādu pieaugušāku, pieaugušu cilvēku un sāc veidoties kā personība ar savām domām. Un viņi ir tie cilvēki, jūs esat tie cilvēki, kas ir tajā brīdī klāt, blakus un kaut kādā veidā pat ietekmējat to, kāds tad būs tas ceļš. Vai ir tā sajūta, ka ir tāda vesela saime ar bērniem, kurus esat izaudzinājis?
Edmunds Freibergs: Ir gan, jā. Mani pirmie studenti bija Indra Burkovska, Aigars Vilims, Ruta Vītiņa, un pēdējais kurss, pie kura man bija iespēja strādāt, tur bija Raimonds Celms, Agnese Budovska. Pa to vidu ļoti daudz, protams, daudzi kursi. Tie bija ilgi gadi. Es sāku ar pedagoģiju nodarboties tad, kad man pašam bija tikai mazliet vairāk gadu kā maniem studentiem. Protams, ka laika gaitā daudz kas nāca klāt – pieredze un saprašana. Es arī mācījos un ļoti daudz domāju par šīm lietām. Atbildība tā ir milzīga. Es pat tagad domāju, ka tajos pirmajos gados es tomēr tik maz ko zināju tā pa īstam.
Bet vēlēšanās bija, kontakts ar studentiem man bija labs, un tā tas aizgāja, tā tie daudzie gadi pagāja arī pedagoģiskajā darbā.
Ieva Segliņa: Tie jaunie cilvēki taču skatās uz to pedagogu kā uz absolūto patiesību. Vismaz man tā bija. Es tikai pēc kaut kādiem gadiem, kad sen biju pabeigusi skolu, tikai tad sāku saprast, sāku atšķirt pedagoga domas un vērtības, kas manī ir ieliktas, no savām. Varbūt ir brīži, kad viņas nemaz nesakrīt. Bet tas sākums, man liekas, ir tā pedagoga absolūtā patiesība; tikai un vienīgi viņš zina, kā ir, un tikai un vienīgi viņā ir jāklausās.
Aktieri un bērni
Edmunds Freibergs: Interesanti. Jūs baudījāt ļoti labus pedagogus, ļoti labu skolu. Es lasīju divas jūsu intervijas ar desmit gadu atstarpi. Viena bija apmēram pirms desmit gadiem. Tur tā ļoti jauki, aizkustinoši jūs teicāt: "Ļaujiet man saglabāt bērna domāšanu, ļaujiet dzīvot ilūzijās!" Kas pa šiem desmit gadiem ir mainījies?
Ieva Segliņa: Ir arvien grūtāk palicis saglabāt to bērnu sevī, teiksim tā. Kaut gan jebkurš aktieris nevar nebūt bērns kaut kādā ziņā, jo aktierim ir jābūt tam, ka tu esi vaļā pret pasauli un ka tu esi gatavs visam.
Tev ir jāspēj priecāties kā bērnam, tev ir jāspēj skumt tik traģiski, kā to dara bērns, kaut par konfekti, kas nav garšojusi.
Edmunds Freibergs: Taisnība, jā. Nevienam nav tik rūgta asara kā mazam bērnam, kad viņš sāk raudāt.
Ieva Segliņa: Un arī tas spēles elements teātrī. Mēs taču spēlējamies. Man tā gribētos. Es esmu laikam līdz tam nonākusi. Pavisam jaunam liekas, ka viss, – tas ir uz dzīvību un nāvi, traģēdija un ārprāts, ja kaut kas nesanāk. Bet arvien vairāk un vairāk es saprotu, ka tas kaifs ir tajā spēlē, kad tu spēj spēles noteikumus arvien vairāk saprast, aptvert, mesties iekšā. Tajā ir adrenalīns, un tajā nevajadzētu būt tik lielai traģēdijai, kā tam spēles garam. Laikam tas bērns manī ir, bet viņš ir mainījis savu eksistenci tajā.
Edmunds Freibergs: Kaut kāda dzīves pieredze jau nākusi klāt.
Ieva Segliņa: Pamatīgi. Sākumā es biju tiešām tāds visam atvērts bērns, tāds, kurš bija par daudz vaļā. Bet tas ir normāli un tam tā ir jābūt. Tad es dabūju tādus emocionālus belzienus pa galvu, kad tu nespēj sevi pasargāt.
Edmunds Freibergs: Kā tu tiki pāri tam?
Ieva Segliņa: Tā ir tāda diezgan liela tēma dzīves profesijā.
Edmunds Freibergs: Piedod, bet man šķiet, ka tu jau arī ilgu mūžu esi nodzīvojusi. Var teikt, ka ļoti, ļoti svarīgi mākslā tikt galā ar tiem sitieniem, ko tu saņem, jo tu jau saņem. Tā ir publiska profesija pirmkārt. Tevi vērtē negatīvi, pozitīvi. Kādreiz ir grūti tikt galā arī ar lielu slavu un likšanu uz [pjedestāla], bet laikam mācēt tikt galā ar belzieniem, tā ir ļoti svarīga lieta.
Ieva Segliņa: Es zinu, kurš bija tas brīdis, kad es aptvēru to un līdz ar to arī varēju sākt mēģināt tikt galā ar to. Man dzīves apstākļi lika apstāties. Es biju stāvoklī. Es sapratu, ka astoņu gadu laikā teātrī man ne reizi nebija iespējas, bet varbūt es neapzinājos, ka tas ir vajadzīgs, – apstāties, padomāt, saprast, izanalizēt, ko tad es jūtu, kāpēc man trāpīja, kāpēc tas bija iespējams. Es sapratu un kopš tā brīža man tiešām ir psiholoģiski daudz vieglāk teātrī būt.
Edmunds Freibergs: Tu pieminēji bērniņu. Kā iet? Kā puika aug?
Ieva Segliņa: Puika aug brīnišķīgi.
Edmunds Freibergs: Cik viņam tagad ir?
Ieva Segliņa: Februārī [palika] pieci.
Edmunds Freibergs: Gudra galva, ja? Personība.
Ieva Segliņa: Pārgudra galva.
Edmunds Freibergs: Nu, kad tādi vecāki, skaidra lieta. Uz teātri arī velk? Viņš ir nācis līdzi uz izrādēm kaut kur?
Ieva Segliņa: Vispār ir, jā. Man ļoti patīk iet ar viņu uz teātri. Mēs bijām uz "Pinokio" Nacionālajā teātrī.
Edmunds Freibergs: Ko viņš teica? Paps tajā izrādē nespēlēja?
Ieva Segliņa: Spēlēja.
Edmunds Freibergs: Un viņš pazina?
Ieva Segliņa: Viņš uzpazina, un tas bija tik skaisti. Tā reakcija bija tik brīnišķīga. Viņš tā dzīvoja līdzi, bet ne tēlam tā kā tētim. Viņš tā priecājās! Viņš skaļi pa visu zāli teica: "Ak, Dievs, cik viņš ir smieklīgs, mammu, cik tas tētis ir smieklīgs!" Bet nebija nekā tāda, kāpēc tētis tur ķēmojās – nē. Viņš vienkārši dzīvoja līdzi tam stāstam, bet tētim laikam vairāk.
Edmunds Freibergs: Mājās arī pēc tam pārrunājāt kaut ko par izrādi?
Ieva Segliņa: Viņš pirms tam negribēja, bet pēc izrādes piekrita, ka mēs lasām "Pinokio" arī, palasīsim arī grāmatu. Nē, nebija baigo jautājumu. Vēl nav. Bet man liekas svarīgi, ka mēs ejam, ka viņš gūst arī pieredzi, un es ticu, ka kaut kas viņā paliek no tā. Viņš smuki nosēž visus cēlienus, jo starpbrīdī ir jāiet uz bufeti – viss, kā pienākas.
Edmunds Freibergs: Ko nozīmē aktiera dzīvē bērns? Sevišķi, ja jūs abi esat aktieri. Kā jūs tiekat galā?
Ieva Segliņa: Mums ir, paldies Dievam, kas palīdz. Mēs esam bez auklēm tikuši galā. Mums ir omes. Albertam ir divas omes, kas ir darba dienu ome un brīvdienu ome, kas spēj savus laikus pielāgot. Bet emocionālā ziņā es jūtu sevi savādāk, drošāk. Cilvēcīgi tu esi pārliecinātāks. Prioritātes kaut kādas sabalansējas.
Ne tas, ka man teātris ir kļuvis mazsvarīgāks, – nē, – bet ir kaut kāda tā liekā atbildība, liekā centība un liekā kaut kāda lieta nost.
Edmunds Freibergs: Tas, ka šajā pasaulē ir vēl kaut kas bez teātra. Teātris ir svarīgs, bet bez tā ir vēl kaut kas. Tas arī ir svarīgi, ne tā, ka tikai teātris.
Aktieris var augt tikai ar labu dramaturģiju
Ieva Segliņa: Bet jums ir bijis kādreiz, ka jūs esat gribējis mainīt profesiju?
Edmunds Freibergs: Nē, nē, nekad, nekad!
Ieva Segliņa: Forši. Man līdz šim arī nekad tā nav bijis, un es nespēju iedomāties, ka man tā varētu būt, bet ir aktieri, kuri uzskata, ka jebkurš aktieris ir kaut reizi gribējis mainīt profesiju.
Edmunds Freibergs: Man šķiet, ka, ienākot teātrī, pēc kāda laika bieži vien ir tā, ka cilvēks ir vīlies teātrī, viņa ideāli ir sabrukuši. Un es domāju – bet ko tu gaidīji no teātra! Es no teātra gaidīju tikai iespēju darboties un dzīvot tajā profesijā, bez kuras es nevaru. Jā, teātris varbūt nav ideāla vide, ne vienmēr tu saņem ideālu lomu vai nepārtrauktas veiksmes, bet iespēja darīt šo darbu. Tāpēc es nekad neesmu teicis: "Tagad jums būs kolosāla iespēja, jaunā loma." Iet jau [izrādes "Brands"] mēģinājumi?
Ieva Segliņa: Iet intensīvi mēģinājumi tieši šobrīd.
Edmunds Freibergs: Es gaidu.
Ieva Segliņa: Es arī.
Edmunds Freibergs: Noteikti iešu skatīties. Kāda ir sajūta?
Ieva Segliņa: Tad, kad es esmu iekšā tajos mēģinājumos, viss ir kārtībā, ir forši. Tā ir tāda dāvana – strādāt ar šādu materiālu. Es zinu, ka jūs arī esat teicis, ka aktieris var augt tikai ar labu dramaturģiju.
Edmunds Freibergs: Jā, tā ir, tieši tā un ne savādāk.
Ieva Segliņa: Tā ir, un es to jūtu. Šobrīd es tiešām to jūtu. Mēs nezinām, kur tas mūs aiznesīs. Teātrī bieži tā ir, ka tu nezini, kā tās zvaigznes sastāsies, bet, lai kāds būs rezultāts, tas process jau ir tik vērtīgs! Es esmu tik pateicīga Visumam vai Kairišam, kurš izdomāja šādu gājienu un iedeva man šādu iespēju būt tajās tēmās. Tā nav viena tēma, tur ir kaudze ar tēmām, kurās rakties un domāt. Tikai tajos brīžos, kad man kāds no malas pasaka, piemēram, kā jūs – "nu tad tas "Brands"..." Tad man liekas, ka ir jāsatraucas daudz vairāk. Šī ideja izskanēja jau gadu atpakaļ, un tas emocionāli bija liels satricinājums man. Vēsturiski šī izrāde un šis nosaukums, un Juris Strenga... Tas viss ir tik ļoti tā uz galvas...
Edmunds Freibergs: Par to nevajag domāt! Par to noteikti nevajag domāt!
Ieva Segliņa: Man bija vesels gads, lai no tā tiktu vaļā un spētu vienkārši mesties iekšā un risināt, mēģināt uzbūvēt.
Edmunds Freibergs: Es domāju, ka viss būs ļoti labi. Jūs esat talantīga, luga ir brīnišķīga, un loma ir pasakaina. Tā doma, kad sieviete spēlē vīrieša lomu, – vēsturē tādu gadījumu ir bijis daudz. Sāra Bernāra spēlēja Hamletu. Es redzēju Francijā, Parīzē Mariju Kasaresu. Jums varbūt šis vārds neko neizsaka. Tā bija pēckara ļoti populāra aktrise Francijā, apmēram tā kā mums Vija Artmane vai Elza Radziņa. Marija Kasaresa spēlēja kopā ar Žerāru Filipu. Deviņdesmitajos viņa jau bija krietni gados. Es biju Parīzē un pēkšņi skatos – afiša, Marija Kasaresa. Man viņa nozīmēja diezgan daudz. Es biju par viņu lasījis daudz un mazliet arī kino redzējis. Un spēlē karali Līru. Es domāju, ka tas man jāredz noteikti. Es atradu to vietu vienā no Parīzes piepilsētām. Tur bija īrētas telpas vienam projektam. Dabūju brīnumainā kārtā biļeti. Sākas izrāde, un pirms izrādes jau ir tāda īpaša atmosfēra zālē, jo leģenda, Marija Kasaresa. Man šķiet, ka viņa ilgu laiku nebija neko spēlējusi. Visi gaida to iespēju viņai uzrīkot ovācijas. Sākas izrāde. Visi iet apmēram vienādi ģērbti neitrālos melnos kostīmos. Vienā brīdī Marija Kasaresa. Nepaguva neviens tās ovācijas uztaisīt, jo viņa tā starp citu iznāca, sāka runāt. Tā taču ir viņa, viņa, viņa, ģeniālā Marija Kasaresa. Ļoti interesanti. Viņa bija jau lielos gados, fiziski viņai acīmredzami bija grūti. Viņa vienīgā bija ar mikrofonu, lai nevajadzētu balsi pārpūlēt. Man šķiet, ka viņai pat bija pārpūlēta balss. Un es gaidīju to un domāju – nu tā, baiga vilšanās! Bet viena lieta gan, kāpēc es par to stāstu. Man ne mirkli neradās jautājums, kāpēc viņa spēlē vīrieša lomu, – nē, absolūti nē. Tad bija skats pie meitas līķa, pie mirušās meitas. Tad es sapratu, ka viņa gatavojās uz to. Visu lomu viņa nevarēja varbūt vairs tā nospēlēt ar tādu atdevi, bet tā aina bija tāda, ka es sapratu – tā ir ģeniālā Marija Kasaresa vīrieša lomā.
Ieva Segliņa: Protams, ka par šo ir daudz diskusijas un būs daudz diskusijas.
Edmunds Freibergs: Bet jūs taču nekādu bārdu nelīmēsiet?
Ieva Segliņa: Nē. Es spēlēju, es esmu sieviete, es esmu cilvēks, es esmu es.
Edmunds Freibergs: Ā, pat tā. Nu ja – cilvēks, tieši tā.
Ieva Segliņa: Protams, ka daļa provokācijas šajā ir, jo tomēr ir provokācija paskatīties uz mūsdienu pasauli un sievietes lomu, kā tā ir mainījusies vai kā mēs uztveram to, ko būtu darījis vīrietis, ja to izdara sieviete. Tas drīzāk provocē uzdot jautājumus sev. Tas nebūs, ka mēs iesim ar lozungiem kaut kādiem. Tas absolūti nav par to. Stāsts ir par Brandu, par ideju, par to. Tur nav nevienā brīdī par to, ka mēs tagad par sieviešu tiesībām vai, nedod Dievs, par feminismu runāsim. Šī tomēr ir mūsdienu pasaule, kas mainās. Ir šīs kustības, kas ļoti agresīvi šo sievietes lomu šobrīd mēģina vest kaunā un kaut kā cīnīties par to. Man pašai ir interesanti padomāt par to, vai tas vispār ir pareizs ceļš. To neviens šobrīd nezina.
Edmunds Freibergs: Cik tā ideja jums pašai tuva kā cilvēkam?
Ieva Segliņa: Jā, arīdzan. Man ir interesanti par to domāt. Varbūt mēs ar šo visu virzību jaucam dabas likumus. Varbūt, ka tas ir tā. Mēs vienkārši esam šobrīd tādā procesā. Mums nav atbildes. Ir vienkārši tādi ceļi, pa kuriem spilgti šobrīd kustības tiek virzītas. Ir interesanti, kur tas mūs aizvedīs, uz ko tas ved.
Edmunds Freibergs: Es klausos ar riktīgu gandarījumu to, ko tu stāsti. No tā viedokļa, ka ir tik daudz ludziņu un lomu, kuras aktierim vienkārši ir jāizvelk – viņam ir jāmeklē no sevis un jādod, jādod tai lomai. Tas arī nav slikti, bet, ja ir loma, kas tevi bagātina, kura ir grūti kožama, viņa ļoti daudz ko vēlāk dos. Es domāju, ka vēlāk tu ar lielu gandarījumu spēlēsi šo lomu. Es pilnīgi tam ticu un turu abu roku īkšķus par to.
Ieva Segliņa: Paldies liels! Tā ir tikai viena maza tēma. Tur ir tik daudzas tās tēmas, un tik svarīgi šodien par to runāt, par to brīžiem guļošo sabiedrību.
"Dzer pie galda tēju, aber tur likteņi šķiras"
Edmunds Freibergs: Interesanti. Es uzzināju, ka viens no taviem mīļākajiem autoriem ir Čehovs.
Ieva Segliņa: Jā, jā. Es jūs ļoti labi atceros kā Sorinu Kaijā, un man ļoti, ļoti patika, jo jūsos bija tas, kas, manuprāt, ir Čehovā – jūsos bija tāda viegla, pozitīva, tāda nedaudz jokaina, skumja jautrība, kas ļoti labi runā par to patieso iekšējo sajūtu, ka ir tā maska, kas viņam viscaur lugā iet, kā man ir sajūta, bet kas patiesībā notiek cilvēkos.
Edmunds Freibergs: Būtībā es Sorinu saprotu kā tādu vecu bērnu ar totāli nerealizētu dzīvi. Būtībā tā ir viena no Čehovam būtiskām tēmām – cilvēki ar nerealizētām dzīvēm. Ja paskatās "Trīs māsas" vai "Tēvocis Vaņa" un arī "Kaija". Ir arī tāda izmisuma vēlēšanās. Tu it kā saproti pats, kā arī viņš saka: es gribēju to, to, to un nesanāca. To, ko negribēju, to darbu, ko es nemīlēju, to es it kā... Tā ir tā Čehova absolūtā dzirde uz cilvēku, uz visām cilvēka problēmām. Tā kā viņš bija mediķis, ķirurgs, uzšķērdis cilvēku, viņš visu izpēta. Tā kā es uzzināju, ka jums patīk Čehovs, es tūlīt domās sāku jums dalīt lomas Čehova lugās. Tas vairs nebūs, protams, pie manis. Es atkal konstatēju, ka jūs varētu ļoti daudz ko spēlēt, noteikti. Ir ļoti garšīgi tā izfantazēties. "Trīs māsās" pirmais variants jums būtu dot Irinu spēlēt, bet es domāju, ka Mašu.
Ieva Segliņa: Es nospēlēju Mašu pie Andreja Žagara. Andrejs teica tieši tos pašus vārdus: "Būtībā vajadzētu būt Irinai, bet tu esi Maša."
Edmunds Freibergs: Ja? Es nezināju. Tas ir interesanti. Žēl, ka es neredzēju, protams.
Ieva Segliņa: Tas bija pirms laba laiciņa.
Edmunds Freibergs: "Kaijā" jūs varētu Ņinu spēlēt, protams.
Ieva Segliņa: Man jau liekas – tas pulkstenis tikšķ, tūlīt vairs nevarēšu, tas laiks būs garām.
Edmunds Freibergs: Es jums katrā ziņā novēlu. "Tēvocī Vaņā" arī jūs varētu gan Soņu, ļoti labi Soņu jūs varētu spēlēt, gan arī Jeļenu Andrejevnu. Tas būtu atkal kaut kas cits mazlietiņ, varbūt negaidītāks jūsu dabai. Bet Soņu būtu brīnišķīgi, jā. "Ķiršu dārzā" es jums dotu Šarloti, lai jūs varētu apliecināt to, ka jūs ļoti plašā amplitūdā varat darboties, tā ir mana pārliecība absolūta.
Ieva Segliņa: Liels paldies!
Edmunds Freibergs: Es jums dāvinu veselu tādu klājumu ar lomām.
Ieva Segliņa: Un es viņu sūtu turp un gaidīšu atpakaļ.
Edmunds Freibergs: Mana leģendārā profesore Vera Baļuna teica: "Čehovā ir tā – dzer pie galda tēju, aber tur likteņi šķiras."
Ieva Segliņa: Zinu. Čehovam bija: "Прекрасный день сегодня. То ли чай пойти выпить, то ли повеситься." (Brīnišķīga diena šodien. Vai nu aiziet padzert tēju, vai pakārties – red.).
Edmunds Freibergs: Jā, tas ir "Tēvocī Vaņā", jā. Tāpēc mani vienmēr kaitina tie apgalvojumi, ka Čehovs ir tāds lēni un skumīgi spēlējams autors un ka tur viss tā lēni un garlaicīgi notiek. Tieši otrādi – Čehovā visa situācija vienmēr ir izkāpināti saasināta, un daba iet kopā ar to, kas notiek cilvēkos. Piemēram, "Tēvocī Vaņā" pirmais cēliens – pirms negaisa. Tālumā ir jau negaiss, un visi tie cilvēki ir kā pirms negaisa. Un otrais cēliens – negaiss, un visiem tas negaiss, visos viņos nāk vaļā.
Ieva Segliņa: "Trīs māsās" jau tas pats. Man liekas, trešajā cēlienā ugunsgrēks sākas.
Edmunds Freibergs: Pirmais ir pavasaris, cerības vēl, kaut kas tāds. Ļoti, ļoti interesants autors.
Ieva Segliņa: Es redzēju Maskavā iestudēto Jurija Butusova "Kaiju" pirms daudziem gadiem. Tur, protams, nav modernais teātris, bet tur bija pilnīgs vājprāts uz skatuves, pilnīgs vājprāts. Tur šķīda augļi, tur viss krita, dziesmas, dejas. Un kaut kādā brīdī es sapratu, ka tas, ko viņi rāda man, ir to varoņu iekšējā sajūta, ka tur viss šķīst, viss plīst, brūk, viss kliedz tevī, visas iekšas.
Edmunds Freibergs: Tāpēc es saku – viņš nav tāds remdens un tāds apcerīgs, ka tikai sēž un domā par dzīves jēgu. Tur ir ļoti liela enerģija iekšā tajā.
Ko darīt ar krievu klasiku?
Edmunds Freibergs: Bet ko ar to visu tagad darīt, ar krievu klasiku? Tas ir ļoti sāpīgs jautājums.
Ieva Segliņa: Ļoti sāpīgs. Šobrīd mēs vēl esam tādā situācijā un stāvoklī, kad vēl nevar pateikt, ko darīt. Es nezinu, es tiešām nezinu.
Edmunds Freibergs: Es tikai jūtu to un saprotu, ka ukraiņi to pašlaik ļoti asi uztver.
Ieva Segliņa: Es saprotu, es pilnīgi, ļoti labi to saprotu.
Arī es jūtu, ka es sāku asi un asāk reaģēt uz tādām lietām, kaut gan... vai man būtu asi jāreaģē uz Čehovu.
Edmunds Freibergs: Tās kultūras vērtības, ja viņas ir īstas, viņas paliek.
Ieva Segliņa: Es arī domāju, ka paliks. Ir vienkārši tāds brīdis, kad ir jānogaida.
Edmunds Freibergs: Bet tas, protams, ir sāpīgi. Es neatceros, kurš to pateica: "Kā tā var būt, ka tauta, kurai ir tāda kultūra, var būt tik agresīva un tik iznīcinoša, kā tas iespējams."
Ieva Segliņa: Kur ir tā agresija Branda tēmā? Man liekas, tajā verga domāšanā, tajā pakļaušanās domāšanā. Man ir daudz, ļoti daudz pazīstamu cilvēku Maskavā, un es ar viņiem komunicēju. Viens no viņiem bija ar šādu domāšanu. Viņš absolūti citēja lozungus no televizora, kaut gan apgalvoja man, ka nav skatījies televizoru, viņš tā pats domā.
Edmunds Freibergs: Tāds mankurtisms.
Ieva Segliņa: Tā frāze, kas man iesēdās galvā, bija: "Ak, Ieviņ, ko tad mēs zinām, ko tad mēs. Viņi, tie lielie kungi, viņi zinās. Viņi zina, ko viņi dara. Es no tās politikas neko nesaprotu." Tā ir traģēdija, man liekas.
Edmunds Freibergs: Tas ir baisi.
Ieva Segliņa: Tu ļauj, lai tavu domāšanu, tavu apziņu pārvērš par kaut kādu masu domāšanu, ka tu vairs neesi es, bet tu esi mēs, ļautiņi. Lielie kungi mūs ved.
Edmunds Freibergs: Tā ir ērtāk dzīvot, bet viņi tikai nesaprot, ka tā tiek krātas ogles uz galvas. Naids. Es iedomājos, tie miljoni ukraiņu bēgļi, kas klīst pa pasauli, ko viņi domā, kā viņiem sāp sirds. Tie, kas zaudē savus bērnus, vīrus un sievas kara laukā... par ko?
Ieva Segliņa: Par ko? Savādāk nevar būt. Ir tik šausmīgi apzināties, ka tas naids ir pilnīgi pamatots un pilnīgi attaisnojams. It kā tu nedrīksti caur naidu neko risināt, bet tu nevari savādāk.
Edmunds Freibergs: Jā, bet tas ir interesanti. Atgriežoties pie tās tēmas par kultūru, mēs jau skaidri redzam, ka tas, kas notiek pašlaik, tam ir neapšaubāmas paralēles ar fašismu. Sākot ar visu to, kā Hitlers iegāja Sudetijā, apgalvodams, ka vāciešiem tiek darīts pāri. Te ir tas pats attiecībā uz krieviem.
Bet Izraēlā vēl joprojām neiestudē Vāgnera operas. Tātad tur ir kaut kas, ka tas atstāj savu iespaidu pat uz tādām kultūras vērtībām.
Ieva Segliņa: Jā, jo tajā pašā laikā arī kultūra, arī reliģija tiek izmantota kā ierocis. Gribi negribi, tu sāc nīst arī reliģiju. Viņi sāk to izmantot kā ieroci.
Edmunds Freibergs: Jāsaprot, ka Dievs un reliģija – tā ir vērtība pati par sevi, un var būt mācītāji Jūdas arī, kuri nodod Dievu būtībā, aicinādami un atbalstīdami nokaušanu.
Ieva Segliņa: Bet viņi izmanto reliģiju kā ieroci, un tas ir prātam neaptverami. Tā arī nav pirmā reize, protams, pasaules vēsturē, kad tas notiek.
Kur top izrādes?
Ieva Segliņa: Es nedaudz paspiegoju pa teātra aprindām, tā teikt, jo es uzzināju, ka man ir jānes jums cienasts.
Edmunds Freibergs: Bet es nebiju tas, kas to pasūtīja.
Ieva Segliņa: Es zinu. Man izskanēja viena frāze no kāda cilvēka jūsu teātrī – lasis lavašā.
Edmunds Freibergs: Ak tā?
Ieva Segliņa: Jā.
Edmunds Freibergs: Labprāt, kāpēc ne.
Ieva Segliņa: Tad es domāju, cik jauki būtu, ja es to izdarītu pati un uztaisītu pati, bet man tur talanta nav. Tāpēc šis ir sveiciens no slavenās Dailes teātra bufetes, no pašas šefpavāres.
Edmunds Freibergs: Paldies vēl jo vairāk. Paldies par tavu interesi, par tavu ideju un par tavu vēlēšanos sagādāt kaut ko tādu, kas man garšotu. Man ļoti daudz kas garšo, es neesmu izvēlīgs uz ēdieniem, bet šī lieta man ļoti garšo un es tūlīt arī pamēģināšu.
Ieva Segliņa: Jūs esat par Dailes teātra bufeti dzirdējis stāstus?
Edmunds Freibergs: Nē.
Ieva Segliņa: Nē? Parasti visi vienmēr saka par Dailes teātra bufeti, ka tur dzimst izrādes.
Edmunds Freibergs: Man ir nācies kādreiz vērot to, kā tas notiek, jā, ka tur ir tā garā zāle. Vienmēr kaut kur mazliet dziļāk tas notiek. Tad tur iet tādas karstas diskusijas vaļā. Bet es domāju, ka tas ir visu teātru bufetēs.
Ieva Segliņa: Tas tā varētu būt. Galvenais, lai viņa ir. Valmieras teātrim, piemēram, nav bufetes. Tas ir briesmīgi.
Edmunds Freibergs: Tas ir briesmīgi. Mūsu teātrī jau tāpat pa vakariem ir sēdēšanas, runāšanas un diskusijas. Tagad mazāk. Manā jaunībā bija vairāk. Tad diezgan bieži bija tā, ka pēc izrādes negribas skriet uzreiz uz māju. Tad tu ej lejā uz bufeti un domā: kaut tur vēl būtu kāds, ar ko parunāt. Tu ver durvis – ir!
Ieva Segliņa: Jāsaka, ka ir mazāk.
Arī manā vienpadsmit gadu ilgajā laikā teātrī sākumā bija daudz vairāk tā saucamās bohēmas teātrī. Arvien mazāk un mazāk viņas paliek.
Edmunds Freibergs: Līdz zināmai robežai bohēma ir laba lieta. Viņa varbūt pat kompensē to, ka dzīve tiek pavadīta teātrī. Tad tajā teātrī ir arī mazi svētki, pasēdēšana pēc izrādes.
Ieva Segliņa: Laikam ir pareizi, ka līdz zināmai robežai.
Edmunds Freibergs: Nu ja. Kad pāri robežai, tad nav labi vairs.
Ieva Segliņa: Acīmredzot mēs bijām sasnieguši kādu robežu, ka vajadzēja nogriezt kā ar nazi. Šodien daudz konstruktīvāk tas notiek – ātri, aši izrunājam to, ko vajag un nav vairs tādas filozofēšanas līdz pieciem rītā. Kaut gan varbūt dažreiz pietrūkst arī tā.
Kino
Edmunds Freibergs: Dzīve kļūst pārāk lietišķa, man šķiet. Tā ir reālā dzīve. Visi ir ar mašīnām. Otrā rītā, ja tev nav mēģinājums, tev ir varbūt vēl kādi citi darbi, filmēšana. Tev nav atkal paredzēts kāds darbs filmā vai seriālā?
Ieva Segliņa: Man vispār plānos ir, bet es negribu par to runāt, tāpēc, ka man bail, ka tas var nenotikt.
Edmunds Freibergs: Tas ir tik labs piedāvājums?
Ieva Segliņa: Tas ir beidzot. Kaut kā man nav laimējies latviešu kino daudz būt. Es neesmu tajā apritē vai tajā kino vidē nokļuvusi. Šis piedāvājums un projekts varētu būt tieši tas, ka latviešu filmā liela loma. Es ceru, ka tas varētu būt kāds atspēriena punkts. Man jau patīk kino. Jums ir sanācis būt kino?
Edmunds Freibergs: Man ar kino gājis ļoti bēdīgi. Es nofilmējos vienā filmā, pēc tam kaut kādās mazās dažās epizodītēs kaut kādās. Tā bija filma par piektā gada revolūciju, es spēlēju revolucionāru, iebruku cietumā, šāvu ar pistoli. Ar to vienu filmu mana karjera arī beidzās. It kā pat nebija ļoti slikti, bet vairāk intereses par mani nevienam režisoram nebija. Tad es nospēlēju vēl pāris mazas epizodītes kaut kur. Viena pavisam nesen bija tajā "Homo Novusā" uz pusotru minūti. Aizbraucu, visu dienu vajadzēja gaidīt, un kad es nonācu kadrā, kā saka profesionāļi, es jau biju noguris. Pēc tam tur papagailis parādījās, es viņu tur mazliet apspēlēju. Nezinu, vai tas ir labi vai nav. Negāju arī skatīties to filmu. Tad, kad bija televīzijā, tad es noskatījos un padomāju, ka nekas traks nebija.
Ieva Segliņa: Cik es atceros, man patika tā filma.
Edmunds Freibergs: Filma bija ļoti jauka, krāšņa. Jācer, ka tu to lomu dabūsi.
Ieva Segliņa: Tā loma it kā ir, tagad jautājums, vai tas notiks, tāpēc es negribu par to runāt. Man bieži ir tā, ka es saceros kaut ko un tad es sev situ pa pirkstiem, ja nekas nenotiek.
Radīt var tikai, kad tu esi brīvs
Edmunds Freibergs: Vai jūs ar Arturu (Arturu Kruzkopu – red.) viens otru kritizējat arī jeb nekritizējat?
Ieva Segliņa: Jāsaka, ka Arturs vispār ir diezgan liels kritizētājs.
Edmunds Freibergs: Jā, viņam ir tāds precīzs skatiens uz lietām. Viņš redz.
Ieva Segliņa: Es savukārt esmu cilvēks, kas sākumā pieķersies pie visa labā, pateiks visu labo, ko es domāju. Es arī redzu lietas, kas varbūt nav tik labi izdevušās, bet es vienmēr sākšu ar labo. Tā ir lieta, ko es mēģinu savam vīram iemācīt. Es attiecīgi gribu, lai viņš, vērtējot manu darbu, sāk ar labo.
Edmunds Freibergs: Nu ja, tieši tā.
Ieva Segliņa: Bet viņam ne vienmēr tas izdodas. Viņš iedegas, metas virsū un sāk man stāstīt, ko domā.
Edmunds Freibergs: Jā, tas kādreiz ir smagi. Kolēģi kādreiz aizraujas, analizējot to slikto un kritizējot, domādami labu. Interesanti stāsta par mūsu leģendāro aktrisi Antu Klinti. Viņas garderobes kolēģes stāsta, ka viņa vienmēr noskatījās izrādi, kurā pati nepiedalījās, bet kur piedalījās garderobes meitenes. Viņa vienmēr pēc izrādes ienāca iekšā un vienmēr iesāka ar labo un tad pēc tam par to, kas varēja būt savādāk.
Ieva Segliņa: Man šķiet, ka tas varētu būt pedagogiem raksturīgi. Nav tā?
Edmunds Freibergs: Nē. Kādreiz studentus tā nokaitina. Līdzekļi ir ļoti dažādi, kā panākt rezultātu. Studenti arī ir ļoti dažādi. Kādreiz vajag pabērt piparus uz galvas, lai saņemtos un kaut kas iznāk. Bet principā es nemīlu ne darbā ar aktieriem, ne darbā teātrī, arī ne pedagoģiskajā darbā tādu agresivitāti. Kādreiz saka par režisoru, ka izrādes viņam labas, bet viņš moka aktierus. Es to neatzīstu.
Ieva Segliņa: Es arī ne.
Edmunds Freibergs: Varbūt retos gadījumos to var pielietot. Būtībā radīt var tikai, kad tu esi atbrīvots, brīvs.
Ieva Segliņa: Es pilnīgi piekrītu. Man ir bijušas vairākas tādas pieredzes ar šāda veida paņēmienu. Trakākais laikam bija tas viens gadījums, kad tas vairs nebija paņēmiens, ko aktieris var attaisnot. Vienā brīdī, strādājot ar šo režisoru, pazuda tā robeža. Tu saproti, ka tas nav veids, kā viņš mēģina kaut ko panākt, bet vienkārši tas ir naids. Viņš drīzāk sevi mēģina caur to barot, bet tas ir iznīcinoši. Lai cik brīnišķīgas tās izrādes būtu, – nē, paldies.
Tas varbūt padarīja mani stiprāku, bet vai es būtu izturējusi arī bez šīs pieredzes? Es domāju, ka jā. Es būtu nonākusi pie šiem pašiem secinājumiem arī bez šādas vardarbības.
Edmunds Freibergs: Es arī esmu izbaudījis diezgan stingru skolu. Es jau līdz teātra fakultātei spēlēju Pionieru pils teātrī, piedalījos radio un televīzijas raidījumos. Tad es nokļuvu Teātra fakultātē. Es jau pieminēju savu leģendāro pedagoģi Veru Baļunu. Viņa bija ļoti interesanta dāma – maza auguma, bet vienmēr skatījās uz augšu un visus uzrunāja "Mazais". Viņa bija ļoti stingra. Tad man likās, ka visu māku, ka man sanāk, bet, kad es sāku pie viņas mēģināt, viņa varēja vienu teikumu vai uznācienu atkārtot veselu stundu. Varbūt tas bija par svētību, bet varbūt arī ne. "Mazais, vēl vienu reizi!" Tā viņa teica. Tās bailes varbūt nebija īsti auglīgas. Es mēģināju kņazu Miškinu "Idiotā". To es spēlēju arī diplomdarbā. Uz beigām jau bija skaidrs, ka laukā nemetīs. Dīvaini. Man sajūta bija, ka viņa mani mīlēja. Varbūt arī pareizi, ka viņa nelaida garām neko, kas nav līdz galam izdarīts. Tā kā es arī esmu izbaudījis ļoti stingru metodi.
Ieva Segliņa: Ļoti līdzīgi ar manu pedagoģi Allu Sigalovu. Viņa ir horeogrāfe, pedagogs, mana kursa vadītāja Romāna Kozaka sieva. Es no viņas paniski baidījos visus četrus gadus. Tur pat nebija tāda maigā vardarbība, bet ļoti atklāti stingra. Viņai krievu baletskola.
Edmunds Freibergs: Jā, baleta skolā vispār ir krietni stingrāka pedagoģija.
Ieva Segliņa: Viņa iestudēja izrādi Krievu drāmas teātrī un uzaicināja mani spēlēt galvenajā lomā. Man likās, ka nevar būt lielākas laimes kā spēlēt pie sava pedagoga. Es jau atbraucu atpakaļ, un tā skolas dzīve palika tur. Bija nedaudz tāda nostalģija, gribējās savienot. Tad nu bija tā iespēja. Pēc tās reizes es ļoti labi apzinājos, kas ir manas domas un kas ir mana pedagoga domas, un ka tas nebūt nav vienmēr viens un tas pats. Tādu saspringumu un tādas bailes es tos divus mēnešus izjutu! Ka tik būtu viss labi, ka tik sanāktu. Tā bija tāda cenšanās! Protams, ka beigās nekas labs nesanāca no tā visa. To es pēc tam tikai apzinājos.
Edmunds Freibergs: Man šķiet, ka priekš tiem 22 gadiem, cik man toreiz bija, kaut ko es tajā kņazā Miškinā tomēr nospēlēju. Vērtējums bija labs, komisija man ielika labu atzīmi.
Jaunība un lielas lomas
Ieva Segliņa: Jūs neesat arī gadījumā jaunākais aktieris, kurš ir spēlējis Hamletu?
Edmunds Freibergs: Jā, man bija 24 gadi.
Ieva Segliņa: Sanāk arī vēsturiski jaunākais.
Edmunds Freibergs: Jā, tā varētu būt. Tur jau priekšā bija ļoti labs aktieru ansamblis. Labs ansamblis jau palīdz. Arī mani kursabiedri tur bija. Tā loma nāca negaidīti. Valmiera ar to atšķīrās. Es beidzu fakultāti, stingras rokas vadīts, maigi izsakoties. Piepeši es iekļuvu kā jērs pļavā. Pie Krodera bija viegli mēģināt. Ne tādā ziņā, ka virspusīgi – nē. Tur bija milzīga analīze un daudz kas, bet tu juties radoši brīvs. Pie Ķimeles Māras mēģināju Gogoļa "Precībās".
Līdz ar to dabīgi, ka tajos gados es varēju nospēlēt Hamletu tikai tik, cik es tajos gados sapratu.
Ieva Segliņa: Es tieši gribēju prasīt, vai jūs būtu gribējis, lai jums tā loma būtu vēlāk, jeb tas bija īstais brīdis un tā loma, ko jums vajadzēja tomēr?
Edmunds Freibergs: Tā loma man droši vien iedeva vairāk nekā es tai lomai. Viņa mani audzināja, un arī mēģinājumi pie Krodera. Tie mēģinājumi bija brīnišķīgi. Galvenais, ka viņš tiešām atbrīvoja. Tur nebija tādu krampju. Cik es toreiz vēl no tā sapratu. Vai es būtu gribējis vēl vēlāk spēlēt? Tagad man jāatzīstas, ja mēs godīgi runājam. Nekad tādi lielā vēriena klasiskie varoņi mani nav saistījuši. Tā kā "Annā Kareņinā". Kareņins varbūt, bet tas ir cits. Bet tie, kā arī Brands, tiem, man tā šķiet, man pietrūktu seguma, personības spēka, jo tas prasa milzīgu enerģiju un spēku, vērienu.
Ieva Segliņa: Nē, es negribu jums piekrist par to, ka jums nepietiktu seguma, jo jūs esat tik domājošs un tomēr dziļš.
Edmunds Freibergs: Jā, bet dotumi. Kad es spēlēju Hamletu, vienu izrādi noskatījās Imants Kalniņš. Viņš pēc izrādes pienāca man klāt un teica: "Labi, bet tik racionāli!" Man bija tik daudz emociju tur, ka es pēc izrādes nevarēju attapties no tām emocijām, kas manī virmoja. Viņš teica, ka racionāli. Acīmredzot tāda īpašība. Man nav dotumu, lai izpaustu savas emocijas, drīzāk otrādi. Man pašam arī patīk labāk spēlēt tās lomas, kur emocijas ir iekšējas. Varbūt tas ir temperaments. Tas ir normāli. Mēs jau esam visi ļoti dažādi.
Ieva Segliņa: Es domāju, ka Hamlets arī varētu būt ļoti racionāls.
Edmunds Freibergs: Jā, bet es viņu sajutu ļoti emocionāli, visu to traģēdiju, bet vienkārši nenolasījās. Tādi kreņķi.
Ieva Segliņa: Cik svarīgi, ka iespējas jaunam aktierim tiek dotas uzreiz. Pēc savas pieredzes es zinu. Protams, Maskavā ir daudz lielāka konkurence. Es atbraucu uz šejieni, jo man uzreiz bija lieli piedāvājumi, lielas lomas. Man likās, ka tas ir liels izaicinājums. Es gribu darīt. Tas, ko es gribu, ir darīt tagad. Tur savukārt man ļoti daudzi kursabiedri nosēdēja septiņus, astoņus gadus masu skatos un lielākā daļa ir mainījuši profesiju.
Edmunds Freibergs: Jā, tas ir briesmīgi. Otra lieta, no kā jāuzmanās, ir tā, ka jaunam aktierim ir tomēr samērā viegli sasniegt zināmu līmeni. Es domāju, tagad tas ir viegli arī latviešu teātrī. Noturēties tajā virsotnē ir stipri grūtāk, sākot jau ar to, ka tev ir jāpieliek milzīga enerģija un darbs. Teatrālā sabiedrība pieņem jaunību. Jaunie aktieri ir jauni, bet tas, kas no viņiem iznāks, daļēji tas ir atkarīgs no liktens, bet otra puse ir viņu pašu ieguldītais darbs.
Uzkāpt virsotnē ir viegli, bet tur noturēties ir ļoti, ļoti grūti. Es domāju, ka tev šajā ziņā viss ir kārtībā, jo tu jau esi tik gadus teātrī un paskat – viena spoža loma pēc otras.
Cilvēku pētniecībai nav ne gala, ne malas
Ieva Segliņa: Man ir sajūta, ka mēs virzāmies, ka notiek kustība uz augšu. Es ar katru lomu kaut ko atklāju. Man ne vienu brīdi nav bijusi sajūta, paldies Dievam laikam, ka es esmu bijusi uzmesta. Varbūt arī neesmu tā celta baigi debesīs, vismaz man tāda sajūta nav. Man patīk tā kustība, tā virzība.
Edmunds Freibergs: Un tas, ka ir darbs.
Ieva Segliņa: Darbs, kas man ir interesants, kas mani aizrauj. Mēs taču esam tādi pētnieki, zinātnieki – visu laiku kaut ko uzzinām.
Edmunds Freibergs: Te nu mums domas pilnīgi sakrīt, absolūti. Man arī šķiet, ka mēs neejam uz teātri satikties ar tehnoloģijām. Mēs ejam satikties ar cilvēkiem, paši ar sevi. Mēs meklējam kaut kādu iespēju asociēt to, kas notiek uz skatuves, paši ar sevi, ar savu dzīvi. Ja mums tas izdodas, tad mums ir divkārt interesanti skatīties izrādi. Līdz ar to žanri, stili izsmeļas. Vienu brīdi būs groteska vairāk, ironija, melodrāma, bet pats tas teātra objekts vienādi vai otrādi ir cilvēks. Cilvēku pētniecībai nav ne gala, ne malas. Tāpēc man šķiet, ka viens no tādiem ģeniāliem autoriem ir Čehovs, kas tik smalki pēta cilvēku. Bez tā arī nemaz to lomu nevar saprast, ja nespēlē līdzi. Kādreiz ir tā jocīgi, ka, piemēram, klasikas darbi tiek ne tikai interpretēti, bet pārrakstīti. Interpretēt – labi, es pieņemu. Ne visas interpretācijas es varu pieņemt, bet tādu principu, jā, protams. Bet, ja tiek pārrakstīti, kā vienā gadījumā, kad Ivanovā Ivanovs nevis izdara pašnāvību, bet viņu nošauj, tas man liekas sāpīgi, jo tā jau ir cita luga.
Bet skaistums mūsu profesijā ir tā iespēja pētīt cilvēkus.
Ieva Segliņa: Man liekas, ka arī jūsu radošo darbu centrā tiešām ir cilvēks un tā cilvēcība ar visām savām romantiskajām, sāpīgajām, smeldzīgajām izpausmēm. Kaut kāda cilvēcība vienmēr caurvij jūsu darbus. Man ļoti patika arī frāze, ko es atradu, ko jūs esat teicis: kamēr uz skatuves būs cilvēks, tikmēr arī zālē būs cilvēki. Tad, kad no skatuves pazudīs cilvēks, beigsies teātris. Tieši tā. Tehnoloģijas brīžiem vajag, jo tas atsvaidzina un tas ir forši, bet tas nemaina lietas būtību.
Edmunds Freibergs: Tas nevar kļūt par galveno, ja mēs, runājot par izrādi, sākam sajūsmināties vispirms par tehnoloģijām un tikai tad par pārējo.
Ieva Segliņa: Jā, cilvēks, un ko mēs gribam pateikt jums, cilvēki. Kad visi šie ārkārtīgie apstākļi sākās 24. februārī, likās, ka nav jēgas teātrī runāt, tas ir tik mazsvarīgi. Tikai pēc kaut kāda laika tu saproti, ka mēs darām lielu darbu. Mēs uzdodam jautājumus, mēs liekam just, līdz ar to cilvēki kļūst jūtīgāki, un tas ir tas, kas ir nepieciešams.
Edmunds Freibergs: Pilnīgi pareizi. Man liekas, ka tieši šādā situācijā ir jāatgādina un jākultivē tās lielās vērtības, cilvēkmīlestība un spēja uzupurēties. Kad pasaulē ienāk baiss ļaunums, cilvēkā tās labās vērtības ir jākultivē un jāaudzina. Tas visos laikos ir bijis mākslas uzdevums, un tagad īpaši. Lai cik tas patētiski neizklausītos, lai arī dotu kādu gaišumu un cerību cilvēkiem.
"Teātra Atlanti cauri laikiem"
Saruna tapusi Latvijas Teātru darbinieku savienības projektā "Teātra Atlanti cauri laikiem 2. cikls Teātra garša" ar Valsts kultūrkapitāla fonda un alus darītavas "Valmiermuiža" atbalstu.
Sarunas sagatavoja Madara Melne-Tomsone.
