Arī viņa ikdienā mūzika ir klātesoša – Košins ir arī viens no Dailes dziedošajiem aktieriem, par kura talantu skatītāji šajā sezonā varēja pārliecināties uzvedumā "Poēma par Spēlmani".
Latvijas Radio 3 "Klasika" raidījumā "Mana mūzika" nepiespiestā, atklātā un enerģiskā sarunā jaunais aktieris iepazīstina ar sev tuvo mūziku, ko pats bieži raksturo kā teatrālu, taču sarakstā ir arī gana daudz skaņdarbu, kas simbolizē pavisam konkrētus brīžus viņa dzīvē.
Anete Ašmane-Vilsone: Ja es teiktu – Klāvs un mūzika. Kas tev nāktu prātā? Kādas asociācijas, vārdi, sajūtas?
Klāvs Kristaps-Košins: Ja domāju par sevi un mūziku… Mūzika ir kas tāds, kas apmierina kaut kādas vajadzības. Droši vien tā ir mana dvēseles stāvokļa spogulis, enerģijas spogulis. Neteiktu, ka mūzika ir neatņemama manas dzīves sastāvdaļa – ka diendienā staigātu pa ielām, klausoties mūziku austiņās – tā nav. Bet viens nu gan: skaņdarbu, ko klausies, uzreiz asociē ar sevi, tāpēc kaut kādā ziņā šajā darbā ir kaut kas no tevis. Līdz ar to mūzika – tas esmu es… Un komponistiem piemīt tā burvīgā privilēģija, ka no viņu radītā darba cilvēki izjūt baudu. Šai ziņā ar mūzikas radītāju vari noskaņoties vienā akordā. Kad gatavoju savas mūzikas sarakstiņu šim raidījumam, nodomāju – visas melodijas taču ir tik līdzīgas, šķiet – klausītājam būs garlaicīgi. Jo visas dziesmas liksies kā viena. Un vēl par sevi īsumā sapratu, ka mūziku klausos nedaudz… teatrāli.
Redzi bildes?
Jā, es redzu bildes! Visas dziesmas, kuras klausos, varētu izmantot teātra izrādēs – kā teātra mūziku. Esmu sapratis, ka man raksturīgs režisorisks piegājiens dziesmu klausīšanās procesam.
Nu, bet tu jau arī esi režisors! Varbūt kādā no nākamajām izrādēm kāda no šajā raidījumā skanošajām dziesmām būs dzirdama?
Noteikti! Plāni jau ir milzīgi – iztēlē… (smejas) Kad tie gadi nāks, tad tik būs! Tad smelsies un vērsies! (smejas vēl sirsnīgāk)
Ar ko sāksim?
Ar dziesmu "Human Kind" un tās autoru Daferu Jusefu pirmoreiz iepazinos Māras Ķimeles izrādē. Mācījos režijas kursā, kura vadītāji bija Māra Ķimele un Elmārs Seņkovs, un reiz braucām ar kursu uz Lietuvu, kur Māra bija iestudējusi izrādi. Un tad nu šo dziesmu arī izdzirdēju – Māras izrādē Kauņā. Šī dziesma un vispār šī autora mūzika ļoti iekrita sirdī. Tiešām iesaku paklausīties arī citus viņa skaņdarbus. Cik zinu, viņš nāk no Ēģiptes, un tas balss diapazons un instrumenti... Iespaidīgi! Tos falsetiņus mēģinu atkārtot, bet tik augstu man vēl nesanāk. (smejas)
"Jo dziedāt man tiešām patīk!"
Esi viens no tā sauktajiem dziedošajiem aktieriem.
Gribas tādam būt... Jo dziedāt man tiešām patīk!
Māra Ķimele mums reiz par Raimondu Paulu teica, ka Raimonds sakot tā: "Nu, sūdīgi jau tie aktieri dzied, sūdīgi. Bet patīk!" (smejas) Bet patīk... Un tur neko nevar izdarīt.
Jo viņi izstāsta stāstu.
Jā, bet man gribētos tikt bišķiņ tālāk par šo vērtējumu. Ka ne tikai stāstu varu izstāstīt, bet arī kā dziedonim tas padotos skaisti. Bet nu – līdz tam vēl gaismas gadi...
Kā tu pats pieej mūzikai, kad tev tā jāinterpretē – ne tikai jāklausās vai no tās jāiedvesmojas?
Neiet viegli… Sākot strādāt Dailes teātrī, notis rokā nebiju ņēmis gadus piecus, sešus, pat vairāk. Bet kaut kādā ziņā noderēja tas, ka savulaik trīs gadus – no sestās līdz astotajai klasei – mācījos Jelgavas 4. vidusskolas mūzikas novirziena klasē. Paldies Dievam, ka nodarbības solfedžo man bija pie Lienes Celmas – lai viņai vieglas smiltis... Paldies viņai par to, ka viņa mani sēdināja pirmajā rindā pie savām klavierēm un mani kārtīgi izstrostēja... (smejas)
Tātad pamati tev ir!
Jā, un pamatus ir grūti aizmirst. Līdz ar to es ticu, ka paies laiks, pieredze krāsies, uzdevumi un mērķi augs, jutīšos pārliecinātāks un būs jau kaut kāds savs rokrakstiņš, uzreiz paņemot nošu lapu un filigrāni izejot tai cauri. (smejas)
Arī teātris tev nāk no senas bērnības: tava vecmāmiņa ir saistīta ar teātri un šajā pasaulē arī tevi ievedusi. Nesen sarunā ar Ģirtu Jakovļevu teici – jūties, ka esi tur, kur tev jābūt – teātrī.
Grūti jau noticēt, ka tur esmu.
Tas bija tavs sapnis?
Tas bija nesasniedzams sapnis, teiksim tā.
Nu, iedomājies: mācos 9. klasē, sēžu Dailes teātrī un skatos izrādi "Pūt, vējiņi!", ko Liepājā iestudējis Džilindžers – tā bija viesizrāde Rīgā. Un tajā pašā mirklī nolemju, ka arī es gribu stāvēt uz tās skatuves, starp šiem cilvēkiem, šajā komandā un izveidot kaut ko šādu. Tie likās tādi sapņi – tik lieli! Bet tagad, kad es tur esmu… Neteikšu, ka katrreiz uzeju uz skatuves un jūtu – man te ir jābūt... (izteiksmīgi novelk) Nē, tā nav. Tieši otrādi.
Bieži vien esmu pilnīgā stresā un jautāju sev, kāpēc vispār es to daru.
Ir grūti iziet cilvēku priekšā, un bezmaz nāk raudiens. Labi, ka man ir sieva, uz kuras pleca varu paraudāt un kura mani vienmēr stiprina. Mazs piemērs: kad Eduarda Smiļģa muzejā Ievai Segliņai un Jurim Bartkevičam pasniedza Teātra balvu, bija plānots, ka uz to ceremoniju atbrauks Renārs Kaupers un nodziedās Jēkaba Jančevska dziesmu ar Ojāra Vācieša dzeju. Renārs Kaupers diemžēl netika, un Juris Vaivods (Dailes teātra Muzikālās daļas vadītājs – red.) pieņēma lēmumu, ka es viņu varētu aizstāt… Divu dienu laikā iemācījos šo absolūti sarežģīto dziesmu, un dienu pirms uzstāšanās sievai prasīju: varbūt man tomēr nevajadzēja piekrist? Un mana sieva teica tā: ja tev piedāvāja un ja [Juris] redzēja, ka tu to vari izdarīt, tātad tu to arī vari izdarīt! Tas mani kaut kā ļoti motivēja… Līdz ar to arī par teātri man ir tāda pati sajūta: ja es tur esmu, tātad man tur ir jābūt.
Un ko tu vari pateikt par grupu "Tape"?
Teātra mūzika, ļoti atmosfēriska. Kaut kādā ziņā aizskar manas visdziļākās dvēseles stīgas. Manu iekšējo bērnu. Jo katram no mums ir bērniņš, kurš mūsos sēž, kas esam mēs bērnībā, un tad nu šī ir mana iekšējā bērna mūzika. Mans pirmais režijas darbs pēc studiju beigšanas bija Rēzeknes teātrī "Joriks", izrāde "Vīrietis. Sieviete". Toreiz šo kompozīciju bieži klausījos.
Šodien, kad teātra bohēma mums, aktieriem, vairs nav tik izteikts dzīvesveids, profesionāli cenšamies noskaņoties nevis ar alkoholisko vai kādu citu vielu palīdzību, bet klausoties atbilstošu mūziku.
Daudzi kolēģi, arī Kārlis Arnolds Avots, piemēram, pirms izrādes sākuma bieži austiņās klausās mūziku, un man vienmēr ir tāds kārdinājums – hm, ko viņš klausās? Es arī gribu paklausīties to pašu, ko viņš! (smejas). Jo mums jau ir tendence iejusties cita ādā. Un tad nu šī "Tape" kompozīcija ir viens no šādiem noskaņas darbiem, kas man palīdz kaut kur aizsniegties…
"Tevi ir slānījuši, situši, bet tu esi palicis..."
Vai katrai lomai tev ir konkrēta mūzika, kas palīdz iejusties tēlā, izprast to? Vai tomēr mūzika nav no tiem paņēmieniem, kā tu izproti savu tēlu.
Laikam tomēr nav. Esmu mēģinājis to praktizēt, bet tas tomēr nav mans veids, kā savienojos [ar tēlu]. Labāk izdodas klusumā, esot pašam ar sevi, lūgšanās citiem spēkiem… Kaut kā tā es noskaņojos. Un tā ir ar katru lomu! Jo katra loma ir neatraujama no tevis paša – par šādu mācību esmu ļoti pateicīgs savam skolotājam Krievijā [Klāvs Kristaps Košins no 2016. līdz 2018. gadam studējis Borisa Ščukina teātra institūtā Maskavā, dramatiskā teātra un kino aktiera specialitātē – red.] Mans mākslinieciskais vadītājs, mūsu kursa tētis, vienmēr teica, ka ir divas substances, kad tu ej uz skatuves: tas, ko saka tavs tēls, tava loma, un tas, ko saki tu pats, izejot uz skatuves, un tas nav atdalāms. Katrai sekundei uz skatuves jābūt pilnībā attaisnotai.
Kāds bija tavs studiju laiks? Šķiet, intervijās pārāk daudz neesi par to stāstījis.
Jā… Jo esmu mācījies piecās skolās, un tā man ir tāda sāpīga tēma. Un sāpīga tēma arī maniem vecākiem, jo pastāvīgi neesmu bijis ar kaut ko mierā: kaut ko esmu pametis un sācis kaut ko citu, tad atkal pametis un atkal sācis kaut ko citu. Es būtu ļoti priecīgs, ja man izdotos – un tas kaut kādā ziņā būtu arī brīnums – ja visu mūžu varētu nostrādāt Dailes teātrī, paliekot uzticīgs tieši šai vietai. Man liekas, tas būtu jauki.
Mūsdienās tas gan ir nedaudz citādi – aktieri maina teātrus.
Maina darbavietas, maina teātrus, maina sievas… Lai gan par to nu gan neuzskatu, ka jāmaina! (smejas)
Kad redzu savus vecākus vai arī savus vecvecākus, kuri joprojām ir kopā – nu jau sešdesmit gadu garumā! Tas ir apbrīnojami! Līdz ar to man liekas – ja tu tā atdodies arī teātrim, tad cepuri nost par to, ka tu paliec, tu izturi. Tāda raudzēta mīkla. Tevi ir slānījuši, situši, bet tu esi palicis.
Bet – jā: līdz ar to esmu mācījies piecās skolās. Divi gadi pagāja Krievijā, pēc tam gribēju braukt atpakaļ, un labi, ka beigu beigās atbraucu, ņemot vērā notikumus pasaulē… Uz Latviju atbraucu atpakaļ 2018. gadā, gribēju iestāties Alvja Hermaņa aktieru kursā, bet Alvis toreiz mani nepaņēma. Ielēcu Valmieras kursā, kas jau bija nomācījies divus gadus – mani paņēma. Bet tur nomācījos tikai vienu semestri.
Tātad klasiskā, tradicionālā izglītības sistēma īsti nav tavējā.
Jā, nav "priekš manis". Nonācu režijas kursā. Vienmēr, kad esmu pieņēmis lēmumu iet projām un kardināli mainīt savu atrašanās vietu, man vienmēr bijusi baiļu sajūta par to, ka es riskēju. Par to, ka atkal daru nepareizi. Ka atkal nevaru nosēdēt [mierā]. Ka atkal nevaru izdarīt darbu, kas uzdots. Bet līdz šim notiekošais apliecinājis, ka tie bijuši pareizi lēmumi. Jo, piemēram, iestājoties režijas kursā, teātra festivālā "Patriarha rudens" uzreiz saņēmu balvu par savu režijas darbu. Tādi apliecinoši mirkļi, ka viss ir kārtībā.
"Skatījos uz Emanuelu, un nevarēju atraut acis no viņas..."
Un kā tavas uzmanības lokā nonākusi grupa "Akvarium"?
Pirmkārt, gribējās kaut kā izjaukt to "teātris-teātris-teātris". Beidzot – dzīve! Boriss Grebenščikovs apliecinājis savu nostāju pret Krievijas politiku, tāpēc šī dziesma var mierīgi skanēt Latvijas ēterā.
Šī dziesma nejauši ieslēdzās manas un Emanuelas kāzu dienā: braucām ar kāzu limuzīnu, kas bija no mūsu draugu mammas aizlienēts mersedesa džipiņš, un skanēja šī dziesma. Un tie vārdi…
Sēdējām aizmugurējā sēdeklī, un ieslēdzās šī dziesma. Skatījos uz Emanuelu, un nevarēju atraut acis no viņas. Starp citu, tas notika automazgātavā!
Sēdējām tajā ierīcē, visi – svētku drēbēs, un tā nu mēs klausījāmies šo dziesmu. Draugs no priekšas mūs filmēja. Jā, tā ir mūsu dziesma...
Kaut arī saki, ka šī dziesma nav par teātri, bet par dzīvi, aina, ko tu uzbur, ir gana kinematogrāfiska!
"Tā nav dzīve, tas ir kino!" (dzied) Nācu pie tevis uz studiju un prātoju, kā pārvietojos pa Vecrīgas ielām: neesmu mākslinieks hūtē, mētelītī, ar cigareti zobos – tāds aizdomājies. Nē, esmu pamatīgā skrējienā: divas dienas esmu nodzīvojies pa mēbeļu lielveikalu, pērkot kaut kādas lietas, lai mūsu mājās būtu arī sajūtas kā mājās, jo nesen atkal sākām dzīvot Rīgā. Jā, dzīve kā kino... Lai cilvēki nedomā, ka mēs, mākslinieki, esam ēteriskas būtnes no citas pasaules. Jā, mums ir forša likteņa dāvana, ar ko gribas dalīties, bet itin neviena cilvēka dzīve nav garlaicīgāka par kino! Kaut kādā ziņā katra cilvēka dzīve ir pat daudz svarīgāka nekā viena filma.
Tātad tavuprāt joprojām sabiedrībā ir aktuāli stereotipi par aktieriem un māksliniekiem kā īpašām citpasaules būtnēm?
Noteikti! Mana sieva ir dejotāja, horeogrāfe. Ja aktieriem cilvēki vienmēr prasa, kā iespējams atcerēties tik daudz teksta, man ir jautājums sievai – kā viņa tās kustības var atcerēties?! Bet viņa atceras. Un mēs atceramies tekstus. Un kā celtnieks māju var uzcelt? Un kā var ielu smuki nošķūrēt? Līdz ar to – jā, tā ir daļa no profesijas, tāpat kā iedarbināt iztēli, asināt prātu un runāt ar labu dikciju.
Tavā mūzikas sarakstā ir gruzīnu grupa "Mgzavrebi".
Grupu iepazinu, kad mācījos, man liekas, 7. klasē – nejauši tai uzklupu "jūtūbē". Caur viņiem iepazinu gruzīnu valodu. Katrā valstī ir tāda "Prāta vētra", un Gruzijā, man liekas, tāda ir grupa "Mgzavrebi". Pie mums nesen tika iestudēta izrāde "Kaukāziešu krīta aplis", kurā bija jāspēlē arī man, taču mūsu ģimenē ienāca dēliņš, līdz ar to biju Jelgavā. Taču izrādes režisors Data Tavadze man bija paspējis pateikt to, ka, izrādās, šie džeki visi mācījušies teātra fakultātē Gruzijā – viņi visi ir kursabiedri, un tad nu guvu atbildi uz jautājumu, kāpēc man šī grupa ir tik tuva. Pirms trim gadiem divatā ar mammu bijām ceļojumā uz Gruziju: tas bija vienkārši fantastiski! Braucām pa Gruziju, klausījāmies šo grupu, un mamma joprojām ar asarām acīs atceras šo jauko laiku. Nesen puiši bija arī Latvijā. Tas, kā gruzīni dzied, manī ļoti rezonē…
"Kāpēc es runāju ar tiem cilvēkiem? Lai uzklausītu."
Minēji, ka atkal esi pārcēlies uz Rīgu. Bet tad, kad vēl dzīvoji Jelgavā… Sarunā ar Ģirtu Jakovļevu teici, ka bieži vien vilcienā sarunājies ar nepazīstamiem cilvēkiem.
Jā, un šodien tas notika tramvajā. Satiku vienu sievieti, kura piedalījās "X faktora" sākotnējos etapos – viņa bija atbraukusi no Ukrainas… Un nupat piedzīvoju svētlaimības mirkļus tajā pašā mēbeļu lielveikalā, kur desmit sekunžu laikā pieturēju durvis diviem atsevišķiem cilvēkiem. Viena māmiņa ar bērniem, no kuriem viens bija zīdainītis uz rokas, bet otrs bija cilvēks, kurš mēģināja atvērt durvis, lai tiktu ārā ar ratiem.
Un tajā brīdī, izdarot šo maziņo, labo darbiņu, pie sevis nodomāju: mēs dzīvojam tik šausmīgā pasaulē, kur tiešām nekas nav glābjams, cilvēki visu ir sačakarējuši…
Un šajos mazajos brīžos, kad vienkārši kādam pieturēju durvis, sajutu tādu mīlestību... Tādu mīlestību, kas liek pat asariņai nobirt, padomāt labas domas par katru cilvēku uz šīs pasaules – lai visiem ir laba diena. Un tas pats tieši ar to parunāšanos... Kāpēc es runāju ar tiem cilvēkiem? Lai uzklausītu. Lai kaut ko, iespējams, atrisinātu.
Un kas tavā sarakstā slēpjas zem WillGell un viņa "Breakthrough"?
Šis jaunais mākslinieks ir no Latvijas, mums ir kopīgi brālēni un māsīcas, un šajā skaņdarbā var dzirdēt arī manu falsetiņu, kas, protams, ir pārveidots ar elektronisko programmu palīdzību.
Šī dziesma ir no manas un manas sievas kopdarba "Ceļos" – "Dirty Deal Teatro" iestudētās dejas izrādes par Orfeju. Tas bija tieši trīs mēnešus pēc kāzām. Kaut kādā ziņā bijām mākslinieciskais tandēms tieši pirmos trīs mēnešus, pēc tam iemetāmies ģimenes dzīvē.
Šī dziesma ir no mūsu izrādes, kad sēdējām un burtiski nakšņojām teātrī: līdz pirmizrādei bija palikušas divas dienas, mums vajadzēja to skaņu celiņu uztaisīt līdz galam un jukām prātā… Mēģinājām kaut ko ierakstīt, uztaisīt, un šī ir noslēdzošā dziesma. Man liekas, tā bija mana pirmā pieredze, kad radīju kaut ko muzikālu – bet kopā, jo viens pats mūziku radīt nevarētu. Paldies Viljamam par šo pieredzi! Arī viņš kā profesionālis to izbaudīja. Beidzot man bija iespēja tajā iekosties! (..) Viljamam ir tikai 19 gadu, un domāju, ka dzirdēsim vēl lielas lietas par viņu. Bet Nilss Frāms ir iedvesmas avots gan viņam gan man. (..) Bet Gustava Mālera Adagio skan tik šodienīgi! Jo tās ir mūžības skaņas. Protams, laiks iet uz priekšu, visu pārņem digitālās lietas, un tā ir īsta relikvija – tas, kā Mālers strādāja pie savas mūzikas radīšanas salīdzinājumā ar to, kā šodien pie mūzikas radīšanas strādā Viljams. (..) Bet kāpēc Mālers? Nu, ja jau es nāku uz Latvijas Radio, nu, kur tad bez kāda klasiskās mūzikas pārstāvja? Kaut kur jau mums ar tevi, Anete, ir jāsatiekas, vai ne? (smejas)
Bet izņemot Viljama radīto, tevis izvēlētā mūzika ir no ārvalstīm. Un ne latviešu valodā.
Jā, šeit nu man ir izveidojies melnais caurums, jo, vācot savu mūzikas vācelīti, pats arī tā nodomāju: kur kāds latviešu autors? Iedomājos, ka varbūt mēs kādu no viņiem varētu izvēlēties kopā. Raimonds Pauls, piemēram, un viņa "Ilgais ceļš kāpās". Bet ir viena dziesma, ko nevarēju atrast – Uģa Prauliņa dziesma "Šodien" ar Ojāra Vācieša dzeju, ko dziedu arī es. Jo Juris Vaivods to iemeta manā kāršu kavā kā vienu no materiāliem, ko Klāvs var – hops! – nodziedāt. (smejas) Paldies Uģim Prauliņam par šo brīnišķīgo skaņdarbu!
"Ir viena loma, kuru noteikti gribētos nospēlēt"
Daudzi skatītāji un arī "Spēlmaņu nakts" žūrija tevi pamanīja ar tavu izrādi "Konklāvs". Esi daudz par to stāstījis. Bet, ja raugāmies nākotnē: kas ir tavi sapņi un mērķi teātrī, kurus tev gribētos sasniegt?
Apzināti vai neapzināti vienam no saviem mērķiem esmu jau pieskāries – man bija tas gods spēlēt uzvedumā "Poēma par Spēlmani" mākslinieku, kas ir Pētera Pētersona lugu centrālais tēls. Vienmēr mākslinieks! Man bija tas gods nenoiet no lielās skatuves, būt visu laiku tur un vadīt.
Bet ir viena loma, kuru noteikti gribētu nospēlēt. Es gan negribu teikt, kas tā ir par lomu – tas arī nav nekas ļoti zināms, tas nav ne Hamlets, ne Romeo. Tas nav ne Šekspīrs, ne Čehovs, ne Ibsens. Bet šī ir loma, kas ir mans mērķis.
Un ir viens darbs, kuru noteikti gribētu iestudēt kā režisors. Man ļoti, ļoti, ļoti patīk Artūrs Millers, un viņam ir ļoti spēcīga luga "Ceļojošā komija gals", kas 1997. gadā tika iestudēta Nacionālajā teātrī. Domājot par to, ko iestudēt, režisors vienmēr cenšas skatīties, vai tas ir aktuāli vai nav, mēģina klausīties, ko saka teātra dramaturgs – vai šis autors "iet iekšā" vai "neiet iekšā" mūsdienās. Un tad tu saskaries ar tādiem teikumiem, ka šis autors jau neiztur laiku, tagad ir cits teātris, ka tagad teātris nevar eksistēt reālā laikā, ka teātrim jābūt transformējamam laikā… Bet tajā lugā ir tāds diezgan liels dzīves rūgtums. To es gribētu iestudēt.
Mēs gaidīsim gan šīs lugas iestudējumu tavā režijā, gan lomu, kuru tu mums neatklāj, bet kuru vēlam tev nospēlēt uz skatuves. Ar ko noslēgsim raidījumu?
Cik interesanti, ka noslēgsim ar dziesmu, kuru esmu dzirdējis vissenāk. Džeimsu Lāstu. Toreiz man bija gadi pieci, seši. Ceru, ka ikviens zinās šo melodiju. Tagad es saprotu, no kurienes man vēlāk veidojusies muzikālā gaume – tā veidojusies mūsu "Opel Vectra", mūsu mazajā ģimenes mašīnītē, kurā mēs, trīs brāļi, sēdējām aizmugurē, un es vienmēr pa vidu. Un tur tā kastīte skanēja – ar šo gabalu. Nesen atkal to dzirdēju, un man bija pilnīgā nostalģija. Sapratu par sevi ļoti daudz...
