Kad Mariuss fon Maienburgs sarakstīja lugu "Ugunsseja", viņam bija divdesmit pieci. Tikpat, cik tagad režisoram Henrijam Arājam, kurš šo darbu izvēlējies debijai Nacionālajā teātrī. Režisoru ļoti personīgi uzrunājis Maienburga notvertais pusaudžu izmisums. "Viņiem ir sajūta, ka viņi ir pamesti, vieni un apjukuši. Ka viņi ir nonākuši pasaulē, kurā viņiem nav ne mazākās nojausmas, kas viņiem ir jādara, ko viņi te dara un kāpēc. Pats materiāls ir, kā es to nodēvēju, ļoti dekadentisks," par lugu saka Arājs.
"Vienīgā cerība – varbūt, visu nobrucinot, radīsies kaut kas labāks. Bet nav teikts, ka, noārdot pasauli, kurā dzīvojam, piedzims kaut kas labāks. Kurta sajūtas hiperbolizētā līmenī kaut kur ir arī manī."
Maienburga luga ir apzināti provokatīva: tās centrā ir ģimene, kurā neviens nespēj veidot emocionāli veselīgas attiecības. Un Evijas Krūzes un Ulda Anžes atveidotie vecāki ilgstoši nepamana savu bērnu arvien tumšāko apsēstību ar uguni un seksualitāti.
Pusaudži Kurts un Olga, ko spēlē Igors Šelegovskis un Jana Ļisova, izmisīgi baidās kļūt līdzīgi saviem vecākiem un meklē patvērumu viens pie otra. Incests, greizsirdība, piromānija un neprasme pamanīt vienam otru savijas traģiskā finālā.
"Lugā līdz 16. lapaspusei bērnu interakcijas ar vecākiem ir ļoti apšaubāmas un virspusējas," stāsta režisors. "Mēs daudz runājām par to, kas mainītos un vai šī luga aizietu līdz šādam finālam, ja vecāki jau lugas sākumā apsēstos un mēģinātu saprast, kas notiek – kā viņi to dara lugas beigās. Negribu vainot vecākus, ka viņi ir sliktie, bet saruna nenotiek. Bet arī labs jautājums – vai tas, kas ir Kurtā, ir viņā jau kopš piedzimšanas, vai arī tas lēnām rodas? Kad gatavojos pirmajai tikšanās reizei ar aktieriem, pirms tam papētīju un uzzināju, ka ir tāds agresijas gēns. Katrā no mums tas ir savā daudzumā, un, ja no dzimšanas tas jau ir izteiktāks, tad var gadīties, ka izaug Kurts. Bet es gribētu ticēt – ja tomēr notiktu saruna un Kurts mēģinātu pats priekš sevis un kopā ar vecākiem definēt, kas īsti viņam riebjas, iespējams, fināls nenonāktu līdz tam, līdz kam tas nonāk. Taču Kurts atbildi neatrod, bet atrod vienu samērā traku filozofu Hēraklītu, kurš runā par to, ka atbilde ir ugunī."
Režisors Henrijs Arājs to traktē arī kā simbolisku paaudžu konfliktu:
"Ir sajūta, ka vienu paaudzi pirms manis tomēr kaut kas ir aizgājis dēlī.
Ka iepriekšējā paaudze īsti nesaprot, ar ko nodarbojas, jo mēs esam attapušies atkal pie bezjēdzīga, sviestaina kara, pasaulē joprojām valda agresija, un nekas nemainās. Mēs attopamies tādos pašos mēslos kā pirms simt un divsimt gadiem."
Par spīti drūmajai tēmai, darbs pie izrādes bijis pārsteidzoši harmonisks, atzīst aktieris Igors Šelegovskis, tomēr piromāna Kurta loma viņam nav nākusi viegli: "Ir grūti ielikt sevi pēc klasiskās metodes "es dotajos apstākļos", jo ir grūti iztēloties visas šīs lietas. Bet kaut kādus analogus es mēģināju atrast. Bet es mēģināju tam pieiet arī atsvešinātāk, nekā parasti to daru ar savām lomām, kad mēģinu tās dzīvot. Šeit es ļoti mēģināju it kā skatīties no malas, lai varu pēc tam mājās mierīgi aiziet gulēt."
Vai aktieris sev radis atbildi, kāpēc Kurts dedzina? "Veicot izpēti, tur ir fakti, kāpēc tieši jaunieši dedzina, kuriem ir tieksme uz dedzināšanu. Pirmkārt, tā ir spriedzes izlāde, un, otrkārt, – tā ir kontroles sajūta," stāsta aktieris. "Tam jaunietim ir sajūta, ka viņš neko dzīvē nespēj kontrolēt, jo viņš tiek stumdīts pa labi un pa kreisi. Dedzināšanā viņš kontrolē procesu."
Šelegovskis nav pārliecināts, ka sarunas vien šajā ģimenē varētu vērst lietas uz labu, kamēr visi turpina dzīvot un rīkoties neapzināti: "Tur ir ne vien sarunas iztrūkums, bet arī daudz traumatiskās pieredzes – ar tēvu, kurš ir diezgan infantils, un ar māti, kura nejūt robežas un nejūt, ka nodara par daudz. Tā ir neapzinātība, kā mēs dzīvojam un eksistējam un kā tas ietekmē pārējos."
Ģimenes aukstās un atsvešinātās attiecības risinātas arī telpā, ko veidojis jaunais scenogrāfs Adriāns Toms Kulpe: Aktieru zāles skatuve ar metāliskiem autopsijas galdiem atgādina morgu. Par to vairāk stāsta režisors Henrijs Arājs: "Pats dramaturgs remarkās raksta, ka viņam šķiet skatuviski svarīgi to risināt tā, ka abi bērni ir ieslodzīti tādā klaustrofobiskā sajūtā. Mēs tam piegājām ļoti radikāli, nevis būvējot dīvāniņu, skapīti, paklājiņu, bet radot atsvešinātu, metālisku vidi. Gribējās iedot augsni, lai mēs kaut nedaudz varētu saprast, kā Kurts ar Olgu uztver vidi ap sevi."
Mariusa fon Maienburga "Ugunsseja" ir trešais Henrija Arāja iestudējums uz profesionālās skatuves. Valmieras teātrī pirms diviem gadiem tapa "Mans tēvs – Pīters Pens", šogad – "Konsuela Sent-Ekziperī". Pēc Nacionālā teātra Literārās daļas vadītājas Ievas Strukas ziņām, "Ugunsseja" Latvijā iestudēta pirmoreiz. "Šis darbs ietilpst Elmāra Seņkova sagatavotajā sezonā, un viņš starp droši vien vairākiem Henrija piedāvājumiem izvēlējās šo. Bet arī no manas puses, protams, bija akcepts, jo materiāls ir spēcīgs, atbilstošs paaudzei, kas to iestudē – kāpēc to nedarīt? (..) Man liekas ļoti būtiski – tāpat kā māksla ir enerģija, arī mākslinieks ir enerģija," teic Struka. "Un man liekas, ka Henrijs ir no tiem, kam enerģijas pietiek un vēl paliek pāri. Tāpēc es patiesībā skatos uz viņu ar perspektīvu kā potenciālu Latvijas [skatuves mākslas] spēlētāju un, kas zina, varbūt arī vēl tālāk. Jo viņš ar ļoti lielu azartu metas iekšā darbos, ko izvēlas, un tas man liekas ļoti būtiski. Katrs tāds darbs audzē profesionalitāti, un, šodien, skatoties [izrādi], tiešām šķiet, ka tie profesionālie muskuļi attīstās!"
Iestudējums "Ugunsseja" pirmizrādi piedzīvos 11. aprīļa vakarā Nacionālā teātra Aktieru zālē.
