"Vektora" mājās Rīgas Tehniskajā universitātē lielos kublos patiešām plaukst bērzi, un visa mēģinājumu zāle smaržo pēc pavasara. Tieši pavasarim veltīts kolektīva vēsturē pirmais tieši "Vektoram" veidotais deju uzvedums "Aiz ko garš pavasar’s?", kas 12. aprīlī uz skatuves pulcēs 120 dejotāju un vairāk nekā 20 mūziķu. Deju soļus radījusi "Vektora" vadītāja Dagmāra Bārbale, kura stāsta: "Man šķiet, ka uzvedums prasa no dejotāja pilnīgi citu iesaisti – gan tapšanas procesā, gan tajā, kas notiek uz skatuves.
Kad dejojam koncertā, mēs sakoncentrējamies uz vienu deju, zinām, kāds ir emocionālais vēstījums – sagatavojamies, nodejojam, aizejam. Bet, kad tu esi daļa no uzveduma, tev ir jābūt viscaur iekšā tajā uzveduma stāstā.
Pat ja tu neesi tai brīdī uz skatuves, tev aizskatuvē ir jājūt, kas notiek uz skatuves, jāizjūt ainas, jājūt, kā skatītājs iet līdzi… Man liekas, ka dejotājiem tas ir jauns piedzīvojums, jo, manuprāt, pēdējais šāda veida piesātinātais uzvedums, kurā piedalījāmies, bija "No zobena saule lēca", kas bija jau pirms diezgan daudziem gadiem."
Ideja par jaunu koncertprogrammu "Vektora" jubilejai radusies Covid-19 pandēmijas laikā, kad tapa Bārbales izlolotā un pandēmijas ierobežojumu iedvesmotā multimediālā dejas izrāde "Latvju zīmēs rotāties". Viss sācies ar "Vektora" dejotājas Laumas Libertes mudinājumu pieteikties Valsts kultūrkapitāla fonda (VKKF) konkursā, atceras Bārbale: "Mēs tieši filmējām deju "Ūsiņš" no "Latvju zīmēs rotāties", kur arī bija Mārtiņa Miļevska mūzika, un filmēšanas procesā bijām iekšā pavasarīgā, superoptimistiskā, priecīgā sajūtā. Ar Laumu apsēdāmies un domājām: varbūt mums tieši par šo vajag savu koncertprogrammu? Sākumā mēs to tiešām saucām par koncertprogrammu. Ar VKKF atbalstu tapa desmit skaņdarbi, tautas dziesmu tekstos balstītas Mārtiņa Miļevska mūzikas par pavasara tēmu. Kad bijām jau sataisījuši šīs mūzikas, dejas un pamazām veidojās bilde par to, kas tas būs, es sapratu, ka man laikam vajag palīdzību no malas, lai forši visu sakārtotu. Uzrunājām Reini Suhanovu, kurš noklausījās un noskatījās visu, ko mēs uz to brīdi bijām sadarījuši. Viņam iemirdzējās acis, un viņš teica: "Dagmāra, klausies, šim ir jābūt atsevišķam uzvedumam, te ir viss nepieciešamais!""
Reinis Suhanovs redzētajā saskatījis Edvarta Virzas poēmas "Straumēni" pavasara daļu un ar savu režisora un arī pieredzējuša dejotāja aci licis horeogrāfei un komponistam vēl mazliet pasvīst, turpina Bārbale: "Reinis teica, ka ir vajadzīgas arī Lieldienas, arī puišu iešana pieguļā un lustīgs, smieklīgs saimnieku gabals. Atplestām rokām uzklausījām visu, kas Reinim sakāms, piekomponējām vēl pāris dziesmas, sataisījām pāris dejas, un – mums ir uzvedums!"
Daudzpusīgajam mūziķim un "Auļu" bundziniekam Mārtiņam Miļevskim šī ir jau otrā sadarbība ar Dagmāru Bārbali. Pēc projekta "Latvju zīmēs rotāties" viņš nevilšus kļuvis par pieprasītu tautas deju mūzikas komponistu. "Man ir bonuss, ka visu dzīvi esmu spēlējis perkusijas un sitaminstrumentus, līdz ar to ritmikas sajūtai vienmēr ir bijusi liela loma manā dzīvē. Rakstot dejai, es apmēram iztēlojos, kā ir tajā kustēties. Man pat ir bijušas idejas, ko esmu Dagmārai sūtījis čatā – man liekas, ka te varētu tādu vai tādu kustību," smejas Miļevskis. Vai viņš pats dejo līdzi topošajām kompozīcijām? "Jā, dejoju! Reizēm, kad man veidojas jaunas idejas, es paņemu ģitāru vai uz klavierēm ieskaņoju skici un uzlieku, lai mājās iet uz riņķi. Un tad es pats pa māju dejoju savus soļus! Dagmāra to nemaz nezina un tagad smejas!
Dejai rakstīt man ļoti patīk, jo var rakstīt mūziku, kas ir ne tikai klausāma, bet arī skatāma.
Mēs to dzīvajā spēlēsim uz skatuves, un man pilnīgi ir žēl, ka nevarēšu skatīties, ko dara dejotāji!"
Uz skatuves būs grupa "Auļi" un vēl virkne mūziķu, kuri apvienojušies Mārtiņa Miļevska jeb MM Orķestrī. Dziedās Beāte Zviedre, Zane Dombrovska un Ieva Sutugova. Uzveduma muzikālo noskaņu Miļevskis raksturo kā izteikti dzīvespriecīgu.
Bet izrādās, ka vērienīgais uzvedums "Aiz ko garš pavasar’s?" ir tikai puse no "Vektora" jubilejas svinībām. Apliecinot dejotāju neizsmeļamos enerģijas resursus, dienu vēlāk, 13. aprīlī, turpat Ķīpsalas hallē tiks izdejotas kolektīva zelta fonda dejas.
"Vektora" pirmsākumi meklējami 1958. gadā, kad atjaunotajā Rīgas Politehniskajā institūtā tapa pašdarbības kolektīvi. 55 gadus "Vektora" mākslinieciskais vadītājs bija Uldis Šteins. 2015. gadā viņš kolektīvu uzticēja Dagmārai Bārbalei, bet palika tuvu "Vektoram" līdz pat aiziešanai mūžībā pērn pavasarī. Kolektīva jubilejas priekšvakarā jautāju ilggadējai dejotājai Laumai Libertei un Dagmārai Bārbalei par viņu sajūtu – kas ir "Vektora" pamatakmeņi un nākotnes sajūta.
"Viens no pamatīgākajiem stūrakmeņiem ir Uldis Šteins," atbild Lauma Liberte, "jo bez Ulda nebūtu "Vektora", un Uldis tad tos pārējos trīs stabilos stūrakmeņus ir ielicis, un viņa vīzija palīdzējusi noturēt. Viens no tiem ir dziesmu svētki, trešais akmens varētu būt cilvēki – man šķiet, ka "Vektors" nebūtu tāds, ja "Vektorā" nebūtu īsto cilvēku. [..]
Un ceturtais – man liekas, ka tā vienmēr visam pāri ir mīlestība. Ja cilvēki mīl deju, tad ansamblim pastāvēt ir ļoti vienkārši."
"Man šķiet, ka man ar Uldi ļoti daudz lietas saskanēja," spriež Dagmāra Bārbale. "Tas, kā mēs redzam ansambļa attīstību, tas, ko mēs redzam ansamblī kā svarīgāko – tas mums vienkārši organiski, kā Uldis teiktu, štimmēja.
Tās ir tās lietas, ko Uldis vienmēr ir teicis: ja tev nav, ko teikt, nekāp uz skatuves.
Tas ir tas, ko mēs joprojām turpinām darīt – vienmēr katrai dejai šo emocionālo stāstu apakšā meklējam, runājam, domājam, kādi vēlamies uz skatuves būt, lai nav sajūta, ka uz skatuves ir uzkāpis tukšs cilvēciņš, kurš mehāniski izpilda kustības."
