Vēl pirms dodos uz izrādes "Ērces" mēģinājumu, e-pastā saņemu organizatoru padomus, kā sagatavoties izrādei. Skatos video, kur teātra trupas "Kvadrifrons" pazīstamais konferansjē – Vienradzis – aicina izvēlēties gaišu apģērbu, bāzt bikses zeķēs un lietot pretinsektu līdzekli, lai kukaiņu operas apmeklējumā ērces paliktu tikai uz skatuves, nevis pie paša ādas.
Zoodārzā ierodos, kad pilnā sparā rit izrādes mēģinājums. Vieta ir neparasta: meža pļaviņa aiz Tropu mājas, kur ikdienā apmeklētājs nemaz nevar nokļūt.
Pļaviņas ielokā iekārtota neliela skatuve mūziķiem, līdzās uz milzīga, zemē iegrimuša lego klucīša stāv slieku koris, citur mētājas gigantiska banāna miza, bet diriģenta postaments iekārtojies uz nomestas sūkājamās konfektes ar kociņu. Šī ir pasaule no kukaiņu un ērču skatupunkta.
Jāzepa Mediņa Rīgas 1. mūzikas skolas meiteņu kori "Vivace" – 18 meitenes sūnu zaļos triko ar lielām rozā porolona sliekām uz galvas – es satieku pirmās, kad beidzas mēģinājums.
"Ir…brīnišķīgi," meitenes smejas, kad jautāju, kā viņas jūtas savos slieku kostīmos. "Reizēm mazliet sasvīst roka. Ir arī smagi. Nevar sasiet kurpes," viņas stāsta viena caur otru. Bet par izrādes ideju visas vienprātīgi piekrīt, ka ir interesanti: "Un dažās vietās arī ļoti smieklīgi!" Un kāda viņām liekas dziedamā mūzika? "Interesanta… Nekad nekas tamlīdzīgs nav dziedāts. Citādākas harmonijas, vārdi dažās vietās jocīgi – piemēram, par encefalītu un visām slimībām, ko var dabūt no ērcēm – anaplazmoze, erlihioze, dīvaini. Bet daudz ko uzzinājām!"
Koris "Vivace" iepriekš piedalījies arī "Kvadrifrona" izrādē "Vecmāmiņu valsts", bet laikmetīgā operā šī meitenēm ir pirmā pieredze, saka kora mākslinieciskā vadītāja Andra Fenhane: "Ir brīnišķīga komanda, un mēs esam ļoti priecīgas, ka varam piedalīties šādā laikmetīgās operas izrādē. Mūzika ir pilnīgi citādāka. Domāju, ka tas viņām parāda, cik dažāda var būt mūzika! Bija Dziesmu svētki, ir mūsu koncertprogrammas, bet šis ir kaut kas pilnīgi citādāks. Tā ir viņu pirmā saskare ar laikmetīgo mūziku kā koristēm."
Par ko tad ir pats stāsts? "Kvadrifrona" komanda atceras, ka ideja teātrī pievērsties ērcēm radusies gluži sadzīviski – atpūta pie dabas inficētu ērču dēļ mēdz būt visai trauksmaina, un šo sajūtu pazīst daudzi. Viela stāstam kā uz delnas! Dramaturgs Klāvs Mellis skaidro: "Katru gadu tas ir tāds aktuālais notikums, ka ērces ir modušās, tiek atgādināts par vakcinēšanos... Mums tā likās interesanta tēma, arī tīri vēsturiski. Lai gan izrādē šis vēsturiskuma elements tik daudz neparādās, tā tomēr ir tāda vēsturiska opera, jo tie ir 20. gadsimta 50. gadi, kad ar Sibīrijas jenotsuņiem – zvēraudzēšanai ievestiem dzīvniekiem – inficētās ērces nokļuva Latvijā."
Taču "Kvadrifrons", protams, to izmanto tikai par atspērienu iestudējumam, ko viņi paši dēvē par "krāšņu un romantisku ģimenes eposu par liktenīgu mīlestību, šaušalīgu nodevību, draudzības spēku, riesta dančiem, indīgām maijpuķītēm un aizraujošo, sarežģīto pasauli, kas atrodas tepat, zem mūsu pēdām". Protams, netrūkst spēlēšanās ar latviešu dramaturģijas un mūzikas klasiku.
"Es esmu dēles audžudēls – viņa mani atrada kā kāpuriņu strauta malā un izaudzināja. Pārējie mani sauc par Bezvārda ūdensblakti, jo es īsti nezinu, no kurienes esmu cēlies un kas ir mani vecāki. Tāpēc mans tēls vienkārši dzīvo Zemei par slogu. Mana loma principā ir iemīlēties un iet bojā," stāsta aktieris Reinis Boters.
"Jā, viņš ir tāds traģiskais varonis. Mums ir piecas ērces, šis noslēpumainais kukainis, prusaks, jāņtārpiņš, slieku koris... Mums tas ir lielformāta notikums. Dramaturģija ir ļoti kompakta, bet arī kukaiņiem jau tā dzīve ir diezgan īsa – droši vien tur arī ir jāpaspēj iemīlēties, apprecēties un nomirt vienā dienā," atzīmē Mellis.
Kad vēlāk jautāju režisorei Paulai Pļavniecei un kustību režisoram Rūdolfam Gediņam, par ko viņiem ir šī izrāde, arī viņi smejoties atbild – protams, par mīlestību!
"Tas patiesībā ir tāds Romeo un Džuljetas stāsts – par nedraudzīgām sugām, kas atrod kopību mīlestībā," teic Gediņš.
Un Paula Pļavniece papildina:
"Arī par mīlestību sabiedrībā vienam pret otru. Kukaiņu gadījumā – starpsugu ietvaros, bet, ja replicējam to uz cilvēku sabiedrību, tad – uz mīlestības pilnu sadzīvošanu vienas sugas ietvaros."
"Man šķiet, ka šis ir gadījums, kur kostīmi lielā mērā ir izveidojuši to veidu, kādā aktieri eksistē uz skatuves. [Scenogrāfi un tērpu mākslinieki] Kate [Krolle] un Reinis [Bērziņš] kostīmus ir uztaisījuši, no vienas puses, ļoti naturālistiskus – tie tiešām izskatās pēc kukaiņu muguriņām, bet tie uzliek arī konkrētus veidus, kā fiziski aktieriem eksistēt – kā pārvietoties, kādos leņķos tie vislabāk izskatās… Diezgan agri jau sākām kostīmos mēģināt – man liekas, kolīdz Āris uzvilka prusaka kostīmu, viss notika pats no sevis!" turpina Rūdolfs Gediņš.
"Prusaks grib pārņemt varu pļaviņā un ir gatavs uz visu, lai to iegūtu, arī kāpt pāri līķiem," vēlāk ar savu varoni iepazīstina aktieris Āris Matesovičs.
"Es esmu viena no trim Latvijas ērcēm," papildina Anna Ulberte. "Mēs esam dzīves nogurušas – esam dzīvojušas mierīgu dzīvi bez lieliem pārsteigumiem, bet tad ierodas viesi no citām zemēm – taigas ērce un suņu ērce – un izjauc mūsu mierīgo ikdienu."
Bet kā visu šo raibo kompāniju ietvert mūzikā – tas bijis komponistes Oļesjas Kozlovskas uzdevums. Viņa ar "Kvadrifronu" jau ir pazīstama, jo pirms gadiem desmit, vēl pirmajā kursā, rakstīja mūziku festivāla "Sansusī" izrādei "Pārvērtība" pēc Kafkas stāsta, kura centrā, starp citu, arī ir kukainis. Tieši "Sansusī" veidotājs, operdziedātājs Armands Siliņš režisorei bija ierosinājis sadarbību turpināt: "Es sapratu, ka man būs jākomponē konkrētā stilistikā, jo ir daudz dziedamo gabalu un būs jāpielāgojas trupai. Interesants izaicinājums, bet kāpēc ne? Nebija viegli, jo bija jādomā gan par laika ierobežojumu, gan balss diapazonu un iestāšanos. Bet komponēšana bija ļoti radoša. Man iedeva libretu, un es mēģināju to pēc iespējas tieši attēlot. Katram personāžam ir savs tembrs un tēma, kas ik pa laikam atkārtojas. Piemēram, prusakam tas ir trompetes tembrs ar surdīni. Arī mīlas duetam ir sava tēma, kas parādās zīmīgos momentos. Tradicionālie operas vadmotīvi, ko komponisti parasti izmanto, man likās laba pieeja arī šeit. [..] Latvijas ērču motīvs ir paplašinātās mūzikas tehnikas un elektronika, taigas ērcei ir melodiskums. [..] Visvairāk man palīdzēja librets, bet es gāju arī dabā un pētīju ērces. Nebūtu šī piedzīvojuma, es nekad nepētītu ērces! Arī dabas ieraksti man ir iešifrēti elektronikā."
Aktieri neslēpj, ka dziedāšana ir izaicinājums, jo ne visiem "kvadrifronistiem" tā ir ikdienas arsenālā.
Pūliņus prasa arī konkurence par skatītāju uzmanību ar dabas skaņām un reāliem kukaiņiem, tomēr esot patīkami spēlēt kopā ar "sugasbrāļiem".
Kamēr runājamies, garām iet aktrise Ance Strazda, kura tikko nometusi savu melno dēles apvalku.
"Man kopā ir trīs augšiņas, pilnā kapuce, legingi, zeķes… Es esmu tas cilvēks, kas parasti ļoti nesvīst, bet šo kostīmu novelkot, es esmu viscaur slapja. Es esmu mamma dēle – tā kā tie pedagogi, kurus tu no sākuma ieraugi un tev viņi liekas diezgan briesmīgi, bet tad izrādās, ka īstenībā viņi ir labi, vienkārši stingri," stāsta aktrise.
Vai šis ir "Kvadrifrona" vērienīgākais iestudējums? "Pilnīgi noteikti!" teic Strazda. "Iepriekšējais apjomīgais iestudējums mums bija "Vecmāmiņu valsts", bet tas ne budžetā, ne apjomā, ne laikā nebija tik liels un neaizņēma tik lielu finanšu kapacitāti. Bet vajag sevi izklaidēt! Jau kādu laiku esam sapratuši, ka uztaisīt savā zālē to 50 skatītāju izrādi vairs nav pašiem izaicinoši, tu ieej rutīnā. Tas nav galīgi slikti, un skaidrs, ka katrs šis iestudējums ir kaut kas jauns, bet sajūtu līmenī sāk likties, ka tu visu laiku dari vienu un to pašu. Jau kādu laiku runājām, ka vajag kaut ko citu! Un ar "Ērcēm" tā sajūta ir! Protams, tas ir mokoši, tev liekas, ka tu esi pārņēmies, bet vismaz ir kaut kas jauns!"
Ar prieku šo sadarbību uzņēmis arī Rīgas Zooloģiskais dārzs, kura Mārketinga un komunikācijas daļas vadītāju Daci Salnāju satieku, vērojot mēģinājuma fragmentu.
"Mēs esam ļoti priecīgi, ka varam sasniegt mazliet citu auditoriju un pateikt, ka zoodārzs – tie nav tikai dzīvnieki, bet tā var būt arī kultūra! Pērn pieteicām sevi kultūras jomā ar Artūra Analta izstādi uz galvenās alejas ar sarkaniem objektiem, kur bija attēloti aizsargājami dzīvnieki dabiskā izmērā. Es noteikti redzu, ka mēs arī turpmāk atbalstīsim kultūras notikumus, jo kultūra, izglītība un zinātne ir jomas, ko gribam atbalstīt arvien plašāk. Izglītība un zinātne mums pašiem "mājās" ir stipra, bet kultūru mēs atdodam speciālistiem – sadarbības partneriem un draugiem, kas šeit nāk un kaut ko taisa."
Uz visām trim pašlaik plānotajām "Ērču" operas izrādēm biļetes jau ir pārdotas, bet zoodārzs un "Kvadrifrons" cer, ka izdosies to atkārtot vasaras beigās pirms jaunā mācību gada sākuma.
