Dziesma, ar ko tu beidzies?
Programmiņā, uz kuras vāka līdzās pirmatnējiem ornamentiem grafiski atainots arī aszobains zāģis, izrāde "Visi putni skaisti dzied" pieteikta kā muzikālā īpašvietas izrāde. Patiesi, dziedāt nāksies ne tikai pieredzējušam cilvēkputnu korim, bet arī izrādes skatītājiem jebšu drīzāk dalībniekiem. No dziesmusvētku, mitoloģijas un dabas aizsardzības tematiskajām līnijām radošā komanda Kristas Burānes virsvadībā sapinusi teju trīs stundas garu "bizi", ko skatāma dažādās Latvijas pilsētās. Pirmizrādi jauniestudējumam "Dirty Deal Teatro" piedāvāja vietā, kur sīksts raksturs mijas ar atvērtu dvēseli – Latgalē, krūmu ieskautā, nepļautā zālienā, kas izgūlis daudzdzīvokļu namu logu priekšā un norobežojis sevi ar Rēzeknes upes aizsarglīniju.
Vairāki desmiti tuvu un tālu apmeklētāju pulcējas pie salīkušu koku zārdu stacijām iepretim Latgales vēstniecības "Gors" ieejai. Dalās pulciņos, bet pēcāk seko uz netālo brīvdabas estrādes laukumu. Pēc daudzinošas dziesmusvētku ieskaņas, ko izpilda īpaši izrādei radīts Visu putnu koris un ko eleganti virsvada diriģents Patriks Kārlis Stelpe, katrs no apmeklētājiem atrod savu jauno korskolotāju un seko tam uz savu mēģinājuma vietu jau tālāk pilsētas bioloģiski nabadzīgajā pļavā. Katram izrādes apmeklētājam ir jāpaviesojas pie katra no pieciem spārnotajiem diriģentiem – līdzīgi kā skatītāji izstaigāja vairākas tematiskās pieturvietas arī rēzekniešiem jau zināmajā muzikāli dokumentālajā izrādē "Mans kaimiņš ebrejs" (Rēzeknes teātris "Joriks", 2021), kuras dramaturģe bija Krista Burāne.
Pirms apgūt dziesmu, kura skatītāju korim jāizpilda izrādes beigās, jauno koru dalībnieki izzina sava "diriģenta" biogrāfiju, ko cilvēks ierakstījis dabas vēsturē, nesaudzīgi piegriežot ainavu pēc savas gaumes. Koru virsdiriģenti – Artūra Čukura cīrulis, Elīzas Dombrovskas dzeltenā cielava, Annas Klišānes mežirbe, Armanda Siliņa baltmugurdzenis, Rūtas Dišleres grieze – līdznācējus māca ne tikai dziedāt savu pantu kopkora dziesmai "Putnu kāzas", bet arī dzīvot saskanīgāk ar dabu. Brīžiem skumjāk, brīžiem uzbrūkošāk, brīžiem sausi informatīvi. Putnu izrādē uzdevums spārnotajiem diriģentiem izspēlēt piecas reizes pēc kārtas vienu un to pašu stāstu kļūst mazliet mehānisks, jo monologa uzbūve ir skaidra un mainās vien nianses – konkrētā putna loma folklorā un sugas populāciju negatīvi ietekmējošie apstākļi.
Cienot putnu lomu izpildītāju daudzveidību, atšķirīgs ir arī muzikālu un aktierisku pieredzi nesošo performantu sniegums. Tie neaizraujas ar teatrālu tēlošanu, bet paļaujas uz kostīmu izteiksmību un tekstā ietvertās informācijas spilgtumu. Taču pievilcīgas ir detaļas to monologu laikā, piemēram, Artūra Čukura cīruļa atveids kustībās vai Armanda Siliņa operiskais vēriens, ik pa brīdim verbāli precīzi ieknābjot skatītājiem sirdsapziņā.
Par satuvinošo elementu, kas, pēc režisores domām, vieno cilvēkus un putnus, ir izvēlēta dziesma.
Dziesmu svētku simtupiecdesmit gadi svinot, mums šķiet, ka tā ir ievērojama un laiku laikus piedzīvojusi tradīcija ar tās turpināšanos vēl šodien. Turpretī dabas ciklos un putnu pasaulē šie simtu piecdesmit gadi mērāmi un vērtējami daudz skaudrākos skaitļos. Kā vēsta izrāde, piemēram, pirms simts gadiem Latvijā dzīvoja 70 līdz 100 tūkstoši mežirbju, bet mūsu gadsimtā mežirbju populācija ir mērāma jau vairs tikai 10 tūkstošos pāru.
Ja latviešu tautasdziesma turpina skanēt vismaz reizi piecos gados pārdesmit tūkstošos balsu, tad putnu balsu kopkorī, pēc ornitologu teiktā, putnu balsis ne tikai kļūst klusākas, bet sarūk arī balsu daudzveidība. Izrāde skatītājiem vaicā, kam pieder daba? Kam pieder cielava? Un kam pieder šī putna ligzda? Uz šiem jautājumiem atbildes jāmeklē katram pašam – tās meklējot, izgaismosies arī attieksme pret dabas aizsardzību.
Dziesmusvētku viļņa puspaceltai, tomēr jājautā, bet ar ko gan beidzas putna dziesma?
Viena no atbildēm izskan arī izrādē un ir itin vienkārša – ar mežizstrādi putnu ligzdošanas laikā.
Putni ienāk pilsētā
Režisore un dramaturģe Krista Burāne ir tā pašmāju teātra praktiķe, kura pēdējos gados savu pilsonisko protestu pret likumiskām aplamībām dabas jomā pauž ne tikai vides aktīvistu pulkā iepretim politiķu logiem, bet arī savos oriģināldarbos teātra valodā, izmantojot vides un līdzdalības teātra formas.
Ekoteātra izrādes ir vedušas skatītājus dabā gan Gaujmalā, gan Rīgas bulvāros, gan vienatnē, gan kopā: tostarp dabas daudzveidības sarukumu aktualizējošā klausāmizrāde-instrukcija "2020 soļi" ("Dirty Deal Teatro", 2020), koku ciršanas tematiku izceļošā izrāde-pastaiga "No tā laika koki vairs nerunā" ("Homo Novus", 2020), bišu izzušanai veltītā instalācija "Cilvēka triumfālā uzvara pār biti" ("Dirty Deal Teatro", 2021).
Lai arī jaunā izrāde "Visi putni skaisti dzied" pieteikta kā īpašvietas izrāde, tomēr saspēle ar konkrēto vidi, kurā izrāde noris, līdz galam nenotiek. Arī maija izskaņas vakara putnu balsis, kas virmo Rēzeknes viducī, paliek tālu fonā, zemu švīkstot svīrēm, un sakabe ar vidi nav sajūtama (ja neskaita odu līdzdalību kopkorī, izraisot plaukšķināšanu vietā un nevietā koru dalībnieku vidū).
Iespējams, tas savā ziņā apliecina arī to, ka pilsētvide putnu stāstiem nav tā piemērotākā "dzīvotne", bet nekas cits nav atlicis, kā vien putniem ienākt pilsētā, lai klauvētu pie pilsētnieku vienistabas dzīvokļu durvīm un sirdīm.
Lai satiktos robežjoslā – mazajā, zaļajā salā pilsētas viducī. Un pavisam iespējams, ka tālākajās izrādēs šie putni iegūs jau citu atbalsi vidē.
Uzvilkt aizsargapli
Folklorā izsenis putns ir bijis vidutājs starp debesīm un zemi – vēstnieks. Šo pirmatnējo pasaules ainu, kur skatītājiem dota panāksnieku loma, ilustrē izrādes performantu izspēlētais putnu kāzu rituāls. Tā laikā lomu izpildītāju cilvēksejas sedz etnogrāfiski eklektiskas pilna auguma putnu maskas, kuras veidojusi māksliniece Pamela Butāne krāšņā, karnevāliski pievilcīgā palielinājumā.
Re, putnus un cilvēkus vieno ne tikai dziesma, bet arī kāzu dzeršana. Kāzu rituālu kustību māksliniece Kristīne Brīniņa veidojusi kā horeogrāfisku starpspēli, kas caurvij atsevišķos putnu koru mēģinājumus un pulcē visus skatītājus vienā aplī. Putni paliek viducī, bet cilvēki veido par maģisko uzskatīto figūru – aizsargapli, tā simboliski atgādinot par cilvēka spēju ietekmēt to, kas notiek apļa vidū. Kas ir tas, ko izvēlamies sargāt? Vai apzināmies savu vietu dabas procesos?
Taču kustību līnijas horeogrāfe veidojusi ne tikai putnu kāzu "valsim", bet arī skatītājiem, kuri uz izrādes laiku kļuvuši par putnu virsvadīto mazo koru dalībniekiem. Apmeklējot kora mēģinājumu pie katra no putniem, skatītājiem pašiem sev dažbrīd ir jātop par izrādes dzīvo scenogrāfiju, izpildot noteiktas kustības – ilustrējot pļaušanas virzienu no centra uz ārmalām, lai pasaudzētu griezes mazuļus, vai meža attiecību tīklojumu, lai izprastu atšķirību starp to, ka ne visi koki ir mežs. Kā zināms, ātrāk mācās darot, un to izrādes veidotāji veikli ņem vērā un liek lietā, nostiprinot nupat dzirdētās jauniegūtās zināšanas ar fizisku iesaisti, ierakstot tās ķermeniskā atmiņā.
Šis solis – caur kustību izprast dabu – ir būtisks ekoloģiskās apziņas veidošanā.
Cita lieta, ka ne katrs tuvais un tālais viensētnieks vai vienistabas dzīvokļa iemītnieks entuziastiski metas rosinātajā ģeometrijā, padodot roku savam kaimiņam.
Papildus mītisku efektu rada mākslinieces Pamelas Butānes ainavā iegultie spoguļelementi – dzeņa kaltus dobumus ilustrē mazi ovālveidīgi spogulīši, kuros ieraudzīt katram pašam sevi kā līdzatbildīgu ainavas saglabāšanā, bet cīruļa gaisīgo un augšupskrejošo dabu uzskatāmi ilustrē no spoguļiem radīts un zaļā zālē iegremdēts podests. Tas rada ilūziju, ka putns patiesi atrodas augstāk par zemi. Spožs māksliniecisks atradums ir aizvien retāk sastopamās dzeltenās cielavas ietīšana folijas sedziņā – tajā pašā, kuru izmanto ekstrēmos un traģiskos gadījumos, kad ir apdraudēta dzīvība.
Glābt putnu mazuļus, kas ieraudzīti pavasaros pagalma zālē, tiecas daudzi, bet aizsargāt šo putnu mazuļu dzīvesvietas ilgtermiņā – tas jau ir daudz sarežģītāk.
"Visi putni skaisti dzied" ir no tautasdziesmas izzāģēta rindiņa, kura atgādina, ka līdzsvaram kopkorī vajadzīga balsu daudzveidība, bet neaizmirstot, ka koris jau ir viens.
Šī ekoteātra izrāde, kuru varētu raksturot kā muzikālu lekciju folklorā un ornitoloģijā, ir veids, kā caur atsevišķām putnu sugām un to satraucošajiem dzīvesstāstiem uzrakstīt jaunu koplīgumu starp dabu un cilvēku.
Balsis un atbalsis
Ekodramaturģijas mērķis (it īpaši jaunradītas kā šajā gadījumā, nevis pārradītas no klasikas darbiem) ir satuvināt cilvēku ar dabu, rekontekstualizēt cilvēka vietu tajā un modināt reizēm snaudošo ekoloģisko apziņu. Dramaturģiju izrādei veidojusi pati režisore, par padomdevēju pieaicinot arī ekotēmās pieredzējušo dramaturgu, līdzdalības teātra veidotāju Jāni Balodi. Dramaturģiski Burāne šajā stāstā tiecas noturēt izrādes rāmī divus zaķus vienlaikus. Ar dziesmusvētku ievadu skatītāji tiek noskaņoti līdzdalībai, turklāt brīvprātīgi piespiedu kārtā sagrupēti mazākos koros. Ar folkloras līniju apelējot pie senču tuvības ar dabu, režisore cilvēcisko dabu – putnus – un izgaismo satraucošo šī brīža situāciju ne būt ne retu Latvijas savvaļā sastopamu putnu populāciju lejupslīdē. Folklora poetizē ornitologu fiksēto skarbo ainavu.
Izvairoties no pārlieku dedzīgas vides aktīvistes pozīcijas, režisore izmanto veiklu gājienu – mazajos koros tā iepludina arī citus, opozīcijā esošus viedokļus, ļaujot tiem nepalikt skatītāju galvās, bet izskanēt viedokļu "kopkorī" skaļi. Par to parūpējas dziedātāji no Visu putnu kora, kurus vakara stundā vizuāli uz pirmo acu uzmetienu nemaz neatšķirt no citiem izrādes apmeklētājiem. Koristu balsīs režisore ieraksta sabiedrības komentārus. Šis režijas paņēmiens, kas spoguļo aktuālo publisko diskusiju par dabas aizsardzību mediju telpā, atbruņo skatītāju un rada sajūtu, ka arī viņa viedoklis (lai kāds tas arī nebūtu konkrētā situācijā) ir klātesošs.
Neraugoties uz to, dabas balss skan trauksmaini, brīžam aizvainoti, sakāpinot intonāciju līdz pašironijai, bet ne samiernieciski.
Jāteic, emocionālas iesaistes panākšanai izrādei dramaturģiski traucē tās saturiskais apjomīgums. Ja pietiktu drosmes atteikties no blīvuma putnu monologos (kaut vai daļu no faktoloģiskās informācijas par Dziesmu svētku izcelšanos vai putnu sugām pārceļot uz izrādes programmiņu, kurā ir atstāta vien dziesmas "Putnu kāzas" vārdi un notis), to vēstījuma spēks, visticamāk, augtu. Lai arī pirmizrādē tiek ziņots, ka viena no izrādes ainām, kurā piedalās kārtības jaucēji zvirbuļi, ir jau izņemta, tomēr izrādes garums un informatīvais blīvums ietekmē arī izrādes ritmu un, iespējams, arī līdziesaistes pakāpi.
Pēc pieciem mēģinājumiem visu mazo koru dalībnieki saplūst dziesmusvētku gājienā un dodas uz brīvdabas estrādi, atkal izveidojot apli. Ja izrādes iesākumā dziesma ir izmantota kā cilvēka un dabas saistviela, tad izrādes beigu daļā, kuras pamatā ir aszobaina apdziedāšanās, tā ar ironisku distanci nevilšus jau atgrūž atpakaļ sākotnējā pozīcijā. Tajā, kur cilvēks un daba ir pretnostatīti, nevis viens otra sastāvdaļa.
Izrāde teic – ja izjūk kāzas, izjūk dzīve. Izrāde beidzas ar skatītāju kora izpildītu komponista Jēkaba Nīmaņa dziesmu "Putnu kāzas", kuras vārdus no tautasdziesmām salikusi Krista Burāne. Panti, ko skatītāji apguvuši mazajos koros, tobrīd šķiet viegli iegaumējami. Īpaši, ja skatītāju vidū iepludinātie profesionālie koristi drošās balsīs tos atkārto. Lai arī komponista Nīmaņa jaunradītā skaniskā ainava ir ievelkoša un enerģiju modinoša, bet tai, rūcējuprāt, tomēr ir grūts meldiņš, lai tiktu ar to galā līdz pēdējai notij.
Iesākumā atrodot kopīgo elementu – dziesmu –, Burāne putnu monologos un arī izrādes izskaņā sadziedāšanās ainā saglabā skabargainu ironiju, kura brīžam skan uzkrītoši uzbrūkoši, ko atspriego folkloras poētiskums. Protams, tur, kur ir jautājums par turpināšanos vai beigām, jebkura intonācija būs derīga. Taču viedokļu pretnostatīšana, kam drāmā jāstrādā par sprieguma radīšanu, ekoteātra izrādē tās dalībniekam var kavēt tuvošanos apziņai, ka cilvēks pats ir daba.
Ļaut piedzīvot šobrīd – Dabas atjaunošanas likuma pieņemšanas priekšvakarā – būtisku sarunu teātra valodā ārpus klasiskās teātra telpas Latvijas stūru stūros par cilvēka un dabas attiecībām ir izrādes "Visi putni skaisti dzied" pilsoniski svarīgais ieguldījums vietējā kopienā tās kritiskās domāšanas kustināšanā.
