Inta Pīrāga: Skaņdarba nosaukums ir "Anatomija", un es vēlos jautāt, vai tas ir saistībā ar to, ka festivāls notiek tur – Anatomijas muzejā, vai tas tomēr ir plašāk un saistīts ar pašu festivālu "Samaņa: Anatomija"?
Olgas Žitluhina: Man ļoti paveicās, jo Kristiāna Vaickovska mani uzaicināja piedalīties. Man tas būs eksperimentāls pasākums, jo es sen neesmu ne dejojusi, ne horeogrāfējusi ar libretu. Klasiskā pieeja pie horeogrāfijas ir, ka ir librets, kā to pats Platons arī pateica, ir mūzika un horeogrāfija nāks pēc tam. Šoreiz tā arī būs. Jā, tas ir par anatomiju, par ķermeņa daļām un ne tikai, protams.
Vai šī jums ir pirmā reize, sadarbojoties ar Platonu Buravicki? Jūs teicāt, ka Platons to ideju izveidoja un tad jūs likāt klāt kustības.
Es nevaru pateikt, ka lieku klāt, jo kustības neliekas klāt. Tās veidojas. Protams, ka, no vienas puses, var pateikt, ka es reflektēšu, sadarbošos ar to, kas skanēs, bet pateikt, ka tā būs improvizācija, nē, tā nebūs, un es šo vārdu sen jau kā nelietoju. Man liekas, ka tā būs sadarbība, īpaši tad, kad būs tīrā balss, a cappella skanējums un arī tehno mūzika.
Šī tēma jums noteikti ir tuva, un savu ķermeni jūs droši vien pārzināt visos sīkumos.
Varētu teikt – jo tālāk, jo labāk. Jo tālāk, jo sliktāk. Ar ko tad cilvēki manos gados var nodarboties, tikai ar sevi, iepazīt sevi. Tu nevari iepazīt sevi tikai fiziski. Mēs iepazīstam sevi vislabāk caur sāpēm, pamostamies – te kaut kas sāp. Ieklausīties sevī – tas ir labs paņēmiens, nenormāli interesanti un nepieciešama prakse. Tur var daudz ko sadzirdēt.
Tiek teikts, ka uzvedums būs ciklisks, tam būs vairākas daļas. Kas šajās daļās tiks apspēlēts, ķermeņa daļas?
Tās būs, bet ne visas. Es negribu šobrīd nolasīt libretu, tas būs lasāms cilvēkiem, kas atnāks. Tās būs dažādas ķermeņa daļas, un darbs ir ciklisks. Bet tas tomēr ir viens darbs, varam sadalīt savu ķermeni daļās, bet atpakaļ salikt nevaram. Skaņdarbs skanēs 45 minūtes, tas ir viens darbs, viens ķermenis, gan ar skaņu, gan cilvēkiem, kas producēs skaņu, gan ķermenis, kas producēs vizuālo skaņu. Platons ļoti skaisti pateica, ka ķermenis būs auditorija, mūzika kā informatīvais medijs un dejojošais ķermenis kā auditorija.
Tā kā tas notiek Anatomijas muzejā, pieņemu, ka vieta un sienas palīdz šai radošajai simbiozei.
Un saturs. Ļoti skaists muzejs, es ceru, ka visi tur ir bijuši. Protams, ka ir vietas, kur ir baisi skatīties, bet tajā pašā laikā tas palīdz mums saprast, cik mēs esam dažādi, cik mēs esam dabiski. Ka mēs piederam dabai un ka tajā mēs nekad nevaram atrast divas vienādas lapiņas, tādas neeksistē. Cilvēkus mēs vienmēr meklējam tādus pašus, vai paši gribam izskatīties tāpat vai sajust tāpat. Mēs esam dažādi, un ir jāpriecājas par to dažādību, sevišķi par to, ka katra diena, katrs mirklis mums nes dažādību.
Vai šī būs pirmā sadarbība ar Platonu Buravicki? Kāda tā ir?
Mēs dzīvojam vienā rajonā ar Platonu, mēs diezgan bieži satiekamies, apstājamies un parunājam. Es sekoju viņa darbiem, jau vairākas reizes esmu bijusi viņa koncertos, un viņš ir ļoti interesants komponists, mākslinieks. Viņš ir drosmīgs, man patīk, ka jaunieši ir tik drosmīgi. Vakar runājām, ka viņam katru mēnesi ir kāda pirmizrāde un ir tik forši, ka tavai mūzikai ir vieta šajā pasaulē. Sadarbība ir pirmo reizi, un man ir interesanti, tas ir galvenais, un es ceru, ka arī cilvēkiem, kuri atnāks, arī būs interesanti.
Platons būs viens no šī skaņdarba izpildītājiem, bet saprotu, ka ar jums būs arī dziedātāji – Agnese Pauniņa, Pēteris Vaickovskis, Inga Martinsone, Mārtiņš Zvīgulis. Kā tas viss saslēgsies ar cilvēka balsi?
Tas man ļoti patīk. Cilvēka balss ir, man šķiet, tuvākais no mūzikas, kas cilvēka ķermenim, kustīgam ķermenim ir. Nekā cita arī nevajag. Šobrīd esmu to dzirdējusi tikai ierakstā, un šodien mēs tiekamies, kur man būs iespēja satikties dzīvē ar cilvēkiem un redzēt, kā viņi izskatās un izklausās dzīvajā. Platonam tieši vokālajam kvartetam ir uzrakstīts viduslaiku mūzikas skaņdarbs, un pats viņš spēlēs tehno. Es neesmu dejojusi pie šāda veida mūzikas.
