Siguldas apmeklējums laikam nav iedomājams bez slaveno spieķīšu iegādes. Spieķu vēsture Siguldā ir gana sena. Rakstos pirms 200 gadiem minēta spieķu izgatavošana.
“Manā darbnīcā var ne tikai iegādāties spieķīšus, bet arī pats pagatavot,” stāsta spieķu meistare Antra Plavgo.
Viss sākas ar mežā savākto kociņu uzkarsēšanu. “Tas ir krūklis. Mazos suvenīra spieķīšus taisa tikai no krūkļa. Tas tiek izvārīts, lai ir karsts un elastīgs, un tad no tā tiek pagatavots spieķis. Jānomizo spieķa izvārītā karstā daļa. Pēc tam notiek spieķa locīšana. Tad tas spieķītis tiek mazliet pamasēts, lai būtu taisns. Nogriežu īsāku un dalībnieki nomizo otru pusīti,” stāsta Plavgo.
Meistarei, protams, ar mizošanu iet ātrāk nekā tūristiem, tomēr tikt galā ar šo darbiņu ir iespējams. “Pie pirmās reizes jau bija tīri labi. Tad šis kociņš jāžāvē mājās trīs dienas,” saka meistare.
Kad spieķītis izžuvis, tas tiek nopulēts un tikai tad ir gatavs tālākai apstrādei. Proti, spieķī tiek iededzināti raksti un uzraksti. “Īstenībā tā darbošanās ir tāda pati kā ar pildspalvu, tikai pildspalvas vietā ir karsts dzelzs. Riņķīšus dedzinot, ir jāskatās, lai gali saiet viens ar otru kopā,” pamāca meistare.
Mazā spieķīša izgatavošana aizņem vienu stundu, lielajam vajadzēs veselu dienu.
Kad uzraksti, riņķīši un zīmes iededzinātas, atliek spieķus izkrāsot, un tas tiek darīts ar tušu. Krāso ar zaļu un sarkanu tušu. Laikā, kad dzima spieķīšu tradīcija, citas krāsas nebija pieejamas. “Uzmanīgi jākrāso. Ja otiņa ir pārāk slapja, tad var notecēt arī pa spieķi. Ja uzmanīgi krāso, tad visa krāsa paliek dedzinājumā,” stāsta Plavgo.
