"Mēs devāmies tādā izplānotā braucienā pie Silajāņu meistariem. Un tas pirmais mums bija brauciens pie Polikarpa Vilcāna. Bet meistars maija ziedonī bija devies mūžībā. Atgriezāmies šeit, Jasmuižā, ar rūpīgi piepakotām kastēm un daudziem darbiem," stāsta Raiņa un Aspazijas muzeja galvenā speciāliste Gaida Jablovska.
Aplūkot izstādi un dalīties atmiņu stāstos ieradās arī Polikarpa Vilcāna meita Jūlija Sondore. Viņa atklāj, ka mājās no tēva darbiem nekas vairs nav palicis. Viss glabājas gan Latvijas, gan ārzemju muzeju krājumos.
"Viņš varbūt pusdienu [kārtoja cepli], kamēr aplika, lai nekas nepielīp. Es visu laiku sēdēju uz tā cepļa malas," atceras meistara meita.
Polikarps Vilcāns ir viens no tiem, kas sāka veidot dekoratīvo keramiku un ieviesa dažādu toņu glazūru salikumus. Mūsu dienu keramiķi saka – viņš ir mūsu korifejs.
"Aizsāka to, kas šobrīd ir pazīstams kā Silajāņu jeb glazētā un krāsainā keramika. Aizsāka ļoti daudzus podu tipus, kas agrāk nebija taisīti," saka Andris Ušpelis.
Raiņa muzeja “Jasmuiža” vadītājas vietniece Solvita Kleinarte: "Viņš bija ļoti tāds smalka grafiska ornamenta meistars, ļoti radošs - kā jau visi podnieki."
Pasākuma laikā notika arī keramikas meistarklase, kur ikviens varēja ņemt rokās mālu un izveidot kaut ko sev paliekošu. Tā podnieka Andra Ušpeļa vadībā tapa svilpavnieki.
"Skolas laikā es gāju keramikas pulciņā. Un tad mēs taisījām arī svilpavniekus. Bet tas bija tik ļoti sen, un tāpēc ir interesanti tagad saprast, vai tu vari to atcerēties vai ne," savu interesi skaidro pasākuma apmeklētāja no Rīgas Ingrīda.
Izstāde “Polikarpam Vilcānam – 125” Raiņa muzejā “Jasmuiža” būs skatāma līdz pat 31. oktobrim.
