Diasporas amatierteātru festivālā «Laipa» uz vienas skatuves atkal saspēlējas latvieši no visas Eiropas

Šeit nav vērtējumu, nav labāko un sliktāko, atbilstošo un neatbilstošo, pareizo un nepareizo; te valda tikai satikšanās, kopābūšanas un radošas izaugsmes prieks. Tas raksturo diasporas amatierteātru festivālu "Laipa", kurš nupat pēc divu gadu piespiedu pārtraukuma atkal reiz varēja notikt klātienē – nu jau septīto reizi. Pēc trim piepildītām dienām Vācijas pilsētā Minsterē dalībnieki atkal devās katrs uz savu mītnes valsti – Beļģiju, Vāciju, Angliju, Islandi, Norvēģiju, Dāniju, Zviedriju.

“O, tagad es uzzināju, ka tev ir arī kājas! – to varētu saukt par šī festivāla sarunu vadmotīvu. Jo pusotru gadu bijām tikušies tikai virtuālajā režīmā, kur redzama vien ķermeņa augšējā daļa,” smejas šī gada festivāla kuratore un viena no organizatorēm, vienlaikus arī Vācijas latviešu amatierteātra-studijas “Ezīši” režisore Laura Ritenberga-Kindere.

Pērn festivāls visiem zināmu apstākļu dēļ nenotika, un tādēļ atkalsatikšanās prieks bija jo lielāks un īpašāks.

“Mēs bijām tik ļoti tuvu tam, lai šīs ilgās pauzes nebūtu! Kad lielākajai daļai teātru bija tik ierobežota iespēja mēģināt, tikties klātienē, bija sajūta – ja nebūs šogad, tad diez vai vispār būs. Bija svarīgi ielikt atzīmi, ka mēs esam, ka darbojamies, ka būsim un mums ir, ko teikt. Visa diasporas amatierteātru vide ļoti, ļoti gaidīja šo notikumu, un pasākums izdevās vērtīgs, sirsnīgs un piepildīts.”

To savā īpašajā uzrunā festivāla dalībniekiem uzsvēra arī Latvijas Republikas vēstniece Vācijā Inga Skujiņa: “Esmu gandarīta, ka viss notiek, ka solis ir sperts, un šodien iet vaļā teātris! Jūs esat sabraukuši no dažādām valstīm, un tas ir spilgts apliecinājums, cik nozīmīgs latviešiem ir teātris. Es apbrīnoju to radošumu, kas ir katrā no jums!”

“Vienpadsmit klubs” un ceļojošais kauss

Festivāla pirmsākumi meklējami pirms septiņiem gadiem, 2014. gadā kopā sanākot četriem amatierteātriem, no kuriem viens bija no Latvijas, no Birzgales. Tad arī pilnīgi organiski izveidojās neliels, omulīgs bezkonkurences festivāls ar mērķi satikties, apmainīties pieredzēm, paspēlēt teātri, labi pavadīt laiku kopā un gūt impulsu un motivāciju turpināšanai. Pamazām festivāls sāka augt un attīstīties – vēlāk festivālā piedalījās jau seši teātri, tad astoņi, tad vēl un vēl…

Laura Ritenberga-Kindere saka – šogad ir pirmais festivāls, kad nācās “noteikt griestus”: “Katru gadu kāds nāk klāt, bet fiziski divās nepilnās dienās ir iespējams ielikt tik izrāžu, cik iespējams. Vienpadsmit ir absolūti griesti, tādēļ mums ir noteiktas vienpadsmit vietas. Deviņas ir Eiropas diasporas teātriem, bet ir divi izņēmumi – drīkst piedalīties viens amatierteātris no Latvijas, Birzgales tautas nama “Laipa”, kas festivālam arī “aizdeva” savu nosaukumu, ideāli piemērotu arī simboliskā ziņā; un viena vieta ir kādam amatierteātrim no citiem kontinentiem, ko šobrīd pārstāv Sanfrancisko Jaunais teātris ar režisori Māru Lūisu (Lewis). Turpmāk pamatsastāvam ir iespēja pieteikt vai atteikt savu dalību, otrajā versijā brīvās vietas tiks godīgi izlozētas starp citiem pieteikumiem.”

Pa kreisi - festivāla krustmāte nodod kausu Oslo teātra režisorei. Pa labi - eksperti.

Kā jau teikts, festivālā nav atzīmju un vērtējumu, bet ir savs ceļojošais kauss, kas, pasākumam noslēdzoties, tiek nodots nākamajai trupai, kas organizē festivālu savā mītnes zemē. “Festivālam ir sava krustmāte, Bradfordas teātra trupas režisore Gita Robalde. Viņa gada garumā vēro visu trupu darbību, aprunājas ar visiem, bet kausa nākamie ieguvēji nav zināmi līdz pat festivāla noslēgumam. Aizpērn pasākums noritēja Islandē, tad kausu dabūjām mēs, “Ezīši”, un bijām ļoti aizkustināti,” stāsta šī gada pasākuma kuratore.

Šogad divi teātri, kas nevarēja būt pārstāvēti klātienē ārēju apstākļu dēļ – no ASV un Latvija. Bet pārējie deviņi lielākā vai mazākā sastāvā devās uz Minsteri: Bradfordas teātra trupa “Saulespuķe” no Anglijas (režisore Gita Robalde), “Latibergen” no Norvēģijas (režisore Liāra Ozola), Reikjavikas latviešu teātris no Islandes (režisore Ingrīda Induse), Oslo latviešu teātris “O’LatTe” no Norvēģijas (režisore Ieva Melbārde), “Sirsnīgais Briseles latviešu teātris” no Beļģijas (režisore Andra Baltmane), Birmingemas mazais teātris un tā Londonas filiāle (režisors Ingmārs Čaklais), “Pūpols” no Dānijas (administratore Aija Pedersena), Stokholmas amatierteātris “Sala” (režisore Agnese Jēgere), Vācijas latviešu amatierteātris-studija “Ezīši”.

Mācās viens no otra un no meistariem

"Laipai" ir savs nolikums, bet katrai trupai, kas savā valstī uzņem citus, ir diezgan liela brīvībā organizatoriskā ziņā.

Tā kā Latviešu centram Minsterē ir pietiekami lielas telpas, lai varētu viesus arī izguldīt, pasākums ritēja līdz vēlai naktij – jau piektdien, 7. oktobrī, kad visi bija ieradušies, festivālu atklāja šī gada festivāla saimnieki “Ezīši” ar Aivas Birbeles lugu “Mīli mani”. Tad viesi devās naksnīgā pastaigā pa Minsteri zinošā gida, “Ezīšu” aktiera Arņa Drilles vadībā – viņš Minsterē dzīvo jau ilgus gadus, aktīvi darbojas latviešu biedrībās un lieliski pārzina pilsētas vēsturi un teju katru nostūri.

“Bija pāris brīnišķīgu momentu, piemēram, grupa iegāja baznīcā, kur tieši tobrīd notika īpašs nakts koncerts tumšā, neparasti izgaismotā baznīcā. Otrā rītā sākās izrāžu maratons, kas notika “divās frontēs” – mēs līdz pat pēdējam brīdim nezinājām, vai festivāls drīkstēs notikt klātienē. Tāpēc jau savlaicīgi tika lūgts teātru trupām izrādes ierakstīt un sagatavot videoformātā. Tādēļ daļu vērojām uz ekrāna, daļu – uz skatuves. Jāsaka, izolācijas laiks devis arī ko labu – lielā daudzumā tika piedāvāti dažādi kursi, notika lasījumi un pat izrādes virtuālā formātā, un ļoti varēja just, ka cilvēki tiešām izmantojuši piedāvātās iespējas.

Nesalīdzināmi augusi aktiermeistarība, savukārt filmēšanas, montāžas, efektu pielietošanas mākslā sasniegts pārsteidzoši augsts līmenis,” atzīst režisore.

Runājot vēl par festivāla norisi, viņa piebilst, ka licies būtiski atzīmēt arī Imanta Kalniņa devumu teātra mūzikas žanrā, jo šis gads iet viņa zīmē. Tāpēc divu Austrasbērnu dzīvās mūzikas pavadījumā notika sirsnīga sadziedāšanās: “"Laipa" nav tikai jauks burziņš, mēs tomēr braucam apmainīties pieredzēm un gūt impulsu un motivāciju turpināt, jo amatierteātru statuss vienmēr bijis tāds… nevienkāršs.

Diasporā, kur viss uz pašu pleciem, jo īpaši. Tāpēc uz katru festivālu mēs aicinām ekspertus, ar teātra nozari saistītus profesionāļus, kas noskatās visas izrādes kopā ar mums, dienas gaitā jebkuram ir iespējams aprunāties pa vienam vai grupās, saņemt ieteikumus. Šogad ekspertu lomā bija aktieris, animators, kinorežisors un pedagogs Dzintars Krūmiņš, aktrise un Eiropas Latviešu apvienības Kultūras nozares vadītāja Lelde Vikmane un dziesminieks, dziesmu autors un kultūras darbinieks Arnis Miltiņš, kurš gan diemžēl nevarēja būt klātienē, bet nolasīja tiešām nepārspējamu lekciju par mūzikas izvēles nozīmi skatuves uzvedumos un novadīja arī meistarklasi.”

Sadziedāšanās

Dramaturgi, atsaucieties!

Amatierteātriem allaž viens no lielākajiem izaicinājumiem bijis repertuārs – maz ir lugu, kas paredzētas apmēram stundas garuma izrādei ar nelielu aktieru skaitu, no kuriem turklāt lielum lielā daļa ir sieviešu dzimuma. Turklāt diasporas amatierteātru uzstādījums vienmēr bijis pēc iespējas uzvest latviešu autoru lugas, lai dotu iespēju latviešu autoriem parādīties uz skatuvēm arī ārpus Latvijas.

“Mums, “Ezīšiem”, šogad bija brīnišķīga iespēja personīgi kontaktēties ar mūsu lugas autori Aivu Birbeli, kura bija ļoti pretimnākoša gan ar materiālu, gan atvērtu skatījumu, ļaujot mums piemērot lugu mūsu iespējām. Jāsaka, repertuāra problēmu dēļ diasporas teātri daudz spēlē klasiku, jo to iespējams variēt un pielāgot. Mēs, protams, sekojam līdzi, kas notiek šoslaikos Latvijas dramaturģijas jomā; ir teātri, kas meklē sadarbību ar autoriem un pasūta speciāli sev rakstītas lugas, un tad ir pāris režisori kamikadzes, tādi kā es, kas raksta paši, kad nav citu variantu. Jo uz skatuves mēs spēlējam dzīvi, un tad jau neatliek nekas cits, kā paskatīties apkārt un pierakstīt, kas notiek,” smejas režisore.

Festivāla "Laipa" dalībnieki un eksperti.

Šī gada festivālā lielais vairums bija mūsdienu autoru lugas, kurās ar smaidu aplūkotas dzīves reālijas, vienlaikus dodot impulsu padomāt, kāpēc ir tā, kā ir, un kāpēc esam tādi, kādi esam.

Festivāla noslēgumā tika pasludināti nākamā gada saimnieki, un šoreiz ceļojošais kauss devās pie Oslo amatierteātra trupas “O’LatTe”.

Eiropas amatierteātru festivāla izrāžu videoierakstus no sadaļas “Pērle uz Laipas” iespējams noskatīties šeit.

Festivāls nevarētu notikt bez diasporas un Latvijas organizāciju nesavtīga atbalsta. Šoreiz nenovērtējamu atbalstu sniedz Latviešu centrs Minsterē, Latviešu kopība Vācijā, Eiropas latviešu apvienība, Pasaules brīvo latviešu apvienība un Latvijas Nacionālais kultūras centrs.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt