LU Latvijas vēstures institūta vecākā pētniece, apģērba, tekstiliju un aušanas vēstures pētniece Anete Karlsone ir monogrāfijas “Dziesmu svētki un tautiskā tērpa attīstība Latvijā 19. gadsimta beigās un 20. gadsimtā” autore. Pētījumā, kurš izdots jau pirms astoņiem gadiem, zinātniece pārskata ne tikai tautiskā tērpa kā latviešu nacionālās identitātes elementa tapšanu 19. gadsimta beigās, bet atklāj arī, kā tā vizuālā forma, izpratne par to, kas ir tautiskais tērps un funkcijas, ko tas pildīja sabiedrībā, mainījās dažādos Latvijas politiskās vēstures posmos līdz pat 20. gadsimta beigām.
Krišjāņa Barona konferencē, kura norisinājās pagājušajā nedēļā,
Karlsone īpaši pievērsās 80. gadu jaunajām vēsmām saistībā ar plaukstošo folkloras kustību, norādot, ka, tieši pateicoties šai kustībai, mūsu kultūrizpratnē un praktiskajā rīcībā (saistībā ar tautastērpu) parādījās daudzi jauni aspekti,
kuri pirms tam nebija novērojami. Latvijas Radio raidījumā “Kultūras rondo” viņa atzīmē: “Protams, mēs stipri alosimies, ja iedomāsimies, ka folkloras kustība bija kaut kāds vienots veselums. Tur bija iesaistījušies cilvēki ar ļoti dažādiem mērķiem, idejiskajām vēlmēm, darbošanās stilu. Līdz ar to arī tautastērps bija atšķirīgs.”
Pētniece uzskaita trīs grupas, katrai no tām atšķirīga pieeja tautastērpa nozīmīguma izpratnē. Pirmā entuziastu grupa, kura ietilpa 80. gadu folkloras kustībā, turpināja padomisko stilu, kurā katrai folkloras apvienībai bija vienots apģērbs (tas gan vairāk attiecas uz etnogrāfiskajām kopām, kas bija dibinātas jau 50., 60. gados, it sevišķi Latgalē.) Protams, viena daļa folkloras kopu lielu uzmanību tam neveltīja un tērpus aizņēmās tur, kur tos varēja dabūt.
Otra grupa, kā norāda Karlsone, nāca ar ļoti izteiktiem autentiskuma meklējumiem – tika uzsvērta dabiskā daudzveidība, detaļu bagātība, etnogrāfisko, vēsturisko tērpu atdarinājumi. Savukārt trešo grupu raksturo minimālisma koncepts (tai bija kādas idejiskās paralēles ar hipiju jeb “puķu bērnu” ideāliem) – ļoti vienkāršs tērps, lins, rakstaina josta, varbūt kāda saktiņa. Izrādās, līdz pat mūslaikiem atsevišķa vēsturiskā apģērba daļas atdarinājums, atsevišķs simbolisks elements pārņem visa kopēja tērpa simbolisko slodzi. Pētniece sniedz piemēru:
“Ar to vien, ka mēs apsienam rakstainu jostiņu, mēs jau jūtamies kā tautastērpā.”
Salīdzinot tautastērpa nozīmīguma izpratni ar to, kāda tā bija tautas deju kolektīvu ielokā, un to, kā to uztvēra folkloras kustībā, atšķirība ir tajā, ka folkloristiem tērps tomēr bija otrajā plānā, spriež Karlsone. Galvenais akcents bija uz to, ko un kā darīja, kā dziedāja, darbojās un dzīvoja folklorā. Tomēr nevarētu teikt, ka tautastērpa simboliskums un meklējumi pēc tā vēsturiskās daudzveidības folkloristiem nemaz neinteresētu. Viņa turpina:
“Izziņas process bija daļa no folkloras kustības – sakņu meklēšana, pašizglītošanās, tai skaitā arī par tautas tērpu. Bet šinī gadījumā avotu kritika bija lieta, kas folkloras kustībā nepastāvēja.”
To apstiprina LU Latvijas vēstures institūta pētniece Ieva Pīgozne: “Tas, kā mums Latvijā stipri pietrūkst, ir līdzšinējo pētījumu fundamentāls un bezkaislīgs izvērtējums. [..] Skatīties uz to, kādā jomā ir notikuši pētījumi, cik daudz tie ir bijuši, un tad – kāda bija tā informācija, kas varēja būt pieejama cilvēkiem ne tikai folkloras kustībā, bet vispār, ja viņi gribēja darināt tautastērpu Atmodas laikā.” Aina neesot diez ko plaša – gandrīz viss, uz ko mēs šodien balstāmies, iznāca pēc Atmodas un vien ar atsevišķiem izņēmumiem, tālāk nākas atskatīties uz materiāliem no pirmskara laika, kas pārpublicēti.
Šie uzziņu materiāli bija faksimilizdevumi, kuri atbilstoši iedibinātajai padomju laika tradīcijai iznāca ļoti lielās tirāžās, tādējādi būtībā pārpludinot informatīvo telpu ar dažāda veida tautas tradīciju pārskatiem. Tas bija viens no iemesliem, kas papildus nostiprināja Trešās atmodas ideoloģisko nostāju: atkratīties no visa padomiskā kā no ļauna murga, sabiedrībai apzinoties sevi kā starpkaru Latvijas turpinātājiem jaunos apstākļos un jaunā laikā.
Ieva Pīgozne piemin būtisku piemēru faksimilizdevumu kontekstā – “Latvju rakstu” izdevumus, ar kuriem Atmodas laika folkloristi un jebkurš cits patriotiski noskaņots interesents varēja iepazīties, pateicoties dzejnieka Jāņa Petera un toreizējās Patērētāju biedrību savienības valdes priekšsēdētāja Ivara Strautiņa inicitatīvai, kuru finansiāli pabalstīja arī vairāki trimdas latvieši.
Taču tagad no atskata uz neseno vēsturi pievērsīsimies mūsdienu situācijai. Viena no pamanāmām tendencēm, kuru viļņveidīgi varam piefiksēt “soctīklos”, piemēram, “Instagram” fotogalerijās, ir tā, ka cilvēki vēl arvien izvēlas laulāties tautastērpos, papildus iesaistot arī tradīcijās balstītus ritus. Pie tam jaunie pāri ir redzami ne tikai novadu tautastērpos, bet arī arheoloģiskajos tērpos un rotās. Komentē Anete Karlsone: “Jo šī globalizācijas ideja un kosmopolītisma idejas pieņemas spēkā, jo pretsvaram nāk lokālās un personiskās identitātes meklējumi.
Mūsdienu sabiedrībā mūsu dzīve iziet pāri robežām un, lai tu nepazustu lielajā pasaulē, tīri instinktīvi cilvēks vairāk pievēršas saviem sakņu meklējumiem.
[..] Tā ir viena lieta. Otra lieta, ka sabiedrības krīzes brīžos, kad notiek visāda viļņošanās un neskaidrības (tie ir atmodas laiki, arī dziļas stagnācijas laiks), [..] tad sākas visādi garīgie meklējumi kultūras mantojumā, tanī sakņu sistēmā. Bet rodas ne tikai vēstures balstītas idejas, bet arī daudz un dažādas citas idejas – kultūras mantojums kā mūsdienu mitoloģijas avots.”
Ja par arheoloģisko tērpu – tas ir gana daudz pētīts, reizē kaut kas jauns, iepretim it kā jau pierastajiem etnogrāfiskajiem tautastērpiem. Arheoloģiskie pētījumi Latvijā, tostarp par tautastērpiem, ir ļoti augstā līmenī, piebalso Ieva Pīgozne, sevišķi izceļot arheoloģes Annas Zariņas devumu (viņas ražīgākais periods bija tieši padomju gadi).
Intervējot cilvēkus par to, kāpēc viņiem ir arheoloģiskais tērps, Pīgozne bieži vien dzirdējusi, ka vadošā bijusi vēlme pēc kaut kā īsta, pēc kaut kā tik latviska, kas nebūtu “sabojāts”.
Valda priekšstats, ka 19. gadsimts – tas ir pārāk tuvu mūsdienām, tērpos no šī laika ir jaušama vācu un vēl visādas citas ietekmes, savukārt arheoloģija it kā pārmet tiltu uz pēdējo laiku, kad latvietis nebija ietekmēts ne no vienas puses.
“Realitātē, protams, mijiedarbība ir pastāvējusi vienmēr un par tādu laiku vispār nevarētu runāt,” uzsver pētniece.
Krišjāņa Barona konferences videoieraksti, tostarp Anetes Karlsones un Ievas Pīgoznes priekšlasījumi, skatāmi platformas “Facebook” LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta lapā.
