Pārmijas

Nepieradinātais. Mākslinieks Jānis Straupe un viņa Brīnumzeme

Pārmijas

Olari Eltss: Tēli, kurus komponisti ieraksta mūzikā, ir laika gars, kas virmo apkārt

Vissvarīgākais ir teksts. Intervija ar franču baroka pētnieku Stefanu Fižē

Vissvarīgākais ir teksts. Intervija ar franču baroka pētnieku Stefanu Fižē

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada un 3 mēnešiem.

"Grūti pateikt, kas mūsu ansamblim ir īpašs, bet es fokusējos uz divām lietām: pirmā no tām ir teksts vai runa. Īpaši rečitatīvos tai jābūt kā teatrālā lugā – saistītai ar deklamāciju, pēc iespējas runājošai. Otra lieta, vairāk gan ar franču mūziku saistīta, ir ornamentika. Kad jūs vērojat 17. gadsimta skulptūru vai gleznu, tajās atveidoto tēlu drānas bieži rotātas ar ornamentiem. Līdzīgu tēlu vēlamies iedzīvināt arī mūzikā; īpaši franču mūzikā es izmantoju ļoti daudz ornamentu. Šie divi aspekti atšķir "Les Épopées" no citiem ansambļiem. Vēl būtiski, lai jaunie, talantīgie mūziķi, kuri tikko absolvējuši konservatoriju, ansamblī saplūstu ar pieredzes bagātajiem māksliniekiem, kuri izveidojuši starptautisku karjeru. Šī sadarbība ansamblī ienes ļoti īpašu enerģiju," atklāj franču klavesīnists, pianists un diriģents Stefans Fižē (Stéphane Fuget), kurš bijis vokālais pedagogs pasaules labākajos opernamos un kā diriģents strādājis uz izcilākajām starptautiskajām skatuvēm - piemēram, Vīnes Valsts operā, Bastīlijas operā, Leipcigas operā, Parīzes Elizejas lauku teātrī un citviet.

Iedvesmojoties no vēlmes strādāt ar jaunajiem māksliniekiem, viņš attīstījis un pārveidojis vienīgās vokālās pedagoģijas un baroka operas nodarbības Francijā, kas pieejamas Parīzes Reģionālajā konservatorijā, lai noslīpētu un attīstītu savu redzējumu par baroka deklamāciju un ornamentu. Pēc ilggadējas repertuāra un traktātu izpētes Stefans Fižē izveidojis ansambli "Les Épopées", kas piedāvā pavisam jaunu baroka interpretācijas vīziju. Šī projekta pamatā ir apmācība un pieredzes nodošana, tādēļ lielu daļu ansambļa mākslinieku veido diriģenta bijušie audzēkņi (47% dziedātāju un 40% instrumentālistu), kas ir savas paaudzes talantīgākie mūzikas profesionāļi un spēj fenomenāli izpildīt baroka laikmeta repertuāru.

Sestdien, 4. februārī, pulksten 18.00 ansamblis ar programmu "Itāļu baroka dārgumi. Monteverdi un Venēcijas opera" uzstāsies Liepājas koncertzālē "Lielais dzintars".

Stefans Fižē un franču baroka ansamblis "Les Épopées"
Stefans Fižē un franču baroka ansamblis "Les Épopées"

Inga Žilinska: Pēc kādiem kritērijiem savam ansamblim izvēlaties jaunos māksliniekus? Vai uz sadarbību aicināt studentus vai tikai absolventus?

Stefans Fižē: Kāds vēl studē, kāds cits jau pabeidzis studijas Parīzes konservatorijā, kur pats esmu mācībspēks un vadu operas klasi, un veidoju operas iestudējumus. Šim ansamblim ir tikai pieci gadi, un pamatā to izveidoju no saviem absolventiem, lai arī vairāki mani studenti spēlē citos orķestros un ansambļos. Arī šobrīd redzu, kā attīstās jaunie dziedātāji un instrumentālisti, un, ja redzu kādu potenciālu mūziķi mūsu ansamblim, aicinu pievienoties mūsu piedzīvojumā.

Ja pamatā iestudējat operuzvedumus, tad "Les Épopées" sastāvs ir visai kupls. Vai uz Liepāju dosieties mazākā sastāvā?

Jā, Liepājā spēlēsim 17. gadsimta Venēcijas opermūziku, un tajā laikā, līdzīgi kā šodien, skumjākais stāsts ir par naudu, jo Venēcijā orķestra mūziķu algošanai nekad nepietika naudas. Citāda situācija bija galmos, kur kāds ietekmīgs augstdzimušais centās demonstrēt savu varenību.

17. gadsimta Venēcijā opera bija publisks notikums – to varēja apmeklēt jebkurš. Tāpēc uzveduma vizualitātei tika pievērsta ļoti liela uzmanība, jo ar scenogrāfiju bija jāpārsteidz publika. Vienā no operām, kuras fragmentu spēlēsim arī Liepājā, uz skatuves bija pat ziloņi!

Vizuāli šie uzvedumi bija iespaidīgi, taču orķestrim naudas neatlika, un 16. gadsimta otrajā pusē Venēcijas operas orķestra sastāvā lielākoties bija tikai septiņi vai astoņi mūziķi. 17. gadsimta pašās beigās orķestri papildināja ar vienu trompeti un timpāniem. Tādā sastāvā ieradīsimies arī mēs – divas vijoles, viola, kura spēlēs gan alta vijoles, gan viola da gamba līniju, un čells pie continuo grupas. Šāds mūziķu sastāvs bija dzirdams ārijās, bet riturnelēs – operas instrumentālajos fragmentos – saturu atklāja tikai klavesīns un teorba.

Bet kāpēc, jūsuprāt, opera spēja piedzimt tieši Itālijā un Venēcijā, ja mūziķu atalgojumam nebija līdzekļu?

Nekas jau nav mainījies arī mūsdienās – dziedātāji baroka operās tiek apmaksāti daudz labāk nekā orķestra mūziķi… Protams, solists ir uz skatuves publikas priekšā, un publika pamana katru mazāko kļūdu, kā arī seko skatuves notikumu gaitai. Bet tie, kuri orķestra bedrē, ir mazāk svarīgi.

Lai panāktu skaidru runu rečitatīvos, orķestra ansamblim ir jābūt nelielam un elastīgam, kā kaķim tam veikli jāseko dziedātājam rečitatīvos. Jo lielāks sastāvs, jo īstenot to ir grūtāk.

Ko jūsu ansambļa sniegumā dzirdēsim Liepājā?

Tā būs Monteverdi un viņa audzēkņu, kā arī viņa laikabiedru mūzika. Lai arī Monteverdi "Orfejs" netika uzrakstīts Venēcijā, tieši ar viņu 17. gadsimta sākumā aizsākās šī pavisam jaunā mūzikas forma, un Monteverdi bija tās spilgtākais pārstāvis. Programmā esam iekļāvuši dažādu paaudžu mūziķu darbus: piemēram, Monteverdi skolnieka Frančesko Kavalli operfragmentus, kas attiecināmi jau uz 17. gadsimta otro pusi.

Un interesanti: jo tuvāk 17. gadsimta beigām, jo vairāk operās nozīmību iegūst tieši ārijas. Piemēram, Kavalli, mūža nogalē būdams jau ievērojams komponists, sacerēja operu Masencio, taču Venēcijas teātris to noraidīja, sakot, ka šajā operā gandrīz nemaz nav āriju.

Tika pieaicināts nākamās paaudzes komponists Antonio Sartorio, kura uzdevums bija papildināt Kavalli operu ar ārijām. Viņš tajā iekļāva, precīzi neatminos, 85 vai 90 ārijas, no kurām īsākā ilga tikai ap 10 sekundēm, bet to dēvēja par āriju. Tas spilgti parāda publikas attieksmi pret operu un raksturo laikmetu. Protams, pieaugot āriju nozīmīgumam, paplašinājās arī orķestris.

Stefans Fižē
Stefans Fižē

Vai koncerta programmai ir kāda vienota ideja?

Jā, stāsts būs par mīlestību un tās atšķirīgajām izpausmēm.

Venēcijā 17. gadsimtā valdīja ļoti brīva atmosfēra: pilsētā notika Venēcijas karnevāls, ko pavadīja pārģērbšanās un maskošanās – atmosfēra bija visai nepiespiesta. Protams, tas atspoguļojas arī operā un tās sižetos, izceļot dažādus pikantus sižetus, piemēram, ainu sieviešu pirtī, kur iemaldās sieviešu drēbēs pārģērbies princis.

Citā ainā sastopam kādu sievieti – brīvdomātāju, kura maina partnerus un dzīvo, kā pati vēlas. Ejot pirtī, viņa pamana sāncenses kleitu, kurā noslēpts nazis. Tie būs stāsti par mīlestību, taču neiztrūks arī daži ne tik pozitīvi mīlestības aspekti…

Kādā intervijā lasīju, ka nošu partitūru jūs dēvējat par noteiktu rāmi un optisku ilūziju. Kā norit darbs pie jaunas partitūras? Kas ir svarīgākais uzdevums, sākot strādāt pie interpretācijas?

Svarīgākais uzdevums vienmēr saistīts ar tekstu – kā teksta saturu vislabāk izvirzīt priekšplānā. Koncertā atskaņosim fragmentus no Domeniko Freski un Markantonio Dziāni operām, kas faktiski ir kā pavisam jaunas partitūras, itin kā uzrakstītas vakar, jo kopš 17. gadsimta tās nav iestudētas; partitūrās arī nav nekādu atzīmju, nav pieejamu ierakstu vai aprakstu. Tāpēc svarīgākais ir teksts, tā saturs un drāma, caur ko mēs iedzīvinām tēlu raksturus. Protams, savā ziņā šīs partitūras nav kas pilnīgi citāds, jo tās sakņojas 17. gadsimta Venēcijas operas tradīcijās. Tas bija viens laikmets, viena tradīcija.

Tad jau iznāk, ka Venēcijas 17. gadsimta operā tekstam ir būtiskāka loma nekā mūzikai?

Tā var teikt – mūzikas loma ir pakārtota, lai izceltu tekstu, lai pasvītrotu galveno tekstā. Taču paralēli attīstās arī dziedāšanas tehnika. Tā strauji virzās pretī bel canto manierei un 17. gadsimta beigās daudz neatpaliek no Hendeļa vai Verdi operu vokalitātes. Tieši tamdēļ publika pieprasīja arvien vairāk āriju.

Stefans Fižē
Stefans Fižē

Jūs esat profesors Parīzes konservatorijā. Kā jums šķiet: ko par interpretāciju otram var iemācīt, un kas interpretam jāatrod pašam?

Svarīgākais ir turpināt meklēt, ko vēl ar šo mūziku varam iesākt. Šai paaudzei ir iespēja mācīties pie ļoti labiem pedagogiem, kuri daudz pasaka priekšā. Bet, ja paraugāmies uz 17,.18., arī 19. gadsimta mūziku, mums nav pieejamu ierakstu, kas parādītu, kā šī mūzika tolaik skanējusi. Skolotājs spēj izklāstīt tikai savu redzējumu, bet katram mūziķim ir jāatrod savējais. Ja klausāmies Antonu Rubinšteinu vai Martu Argeriču, Jehudi Menuhinu – šāda līmeņa mākslinieki nāk ar savu interpretācijas pasauli, un savu mūzikas pasauli kaut kādā veidā jācenšas atrast katram.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti