Skaņdarba izvēle ir simboliska: 1922. gada septembrī Liepājas operu atklāja ar Šarla Guno operu "Fausts", un simt gadus kopš šī notikuma atzīmēsim ar šiem pašiem Gētes tēliem Berlioza versijā. 29. oktobra atskaņojumu Latvijas Radio 3 "Klasika" piedāvās tiešraidē.
Par diriģentu izraudzīts Liepājas Simfoniskā orķestra kādreizējais mākslinieciskais vadītājs, Lielās mūzikas balvas laureāts un Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks Imants Resnis. Uzvedums notiks Liepājas koncertzālē "Lielais dzintars", kas tapa pēc Imanta Rešņa neatlaidīga rosinājuma, un nu ir pienākusi svinīgā reize, kad maestro Resnis pirmoreiz diriģēs uz 2015. gadā atklātā koncertnama skatuves.
Imanta Rešņa vadībā šo iespaidīgo stāstu izdziedās pasaules klases solisti: titullomā tenors Mikaels Spadačīni, kura uzstāšanās apvārsnis sniedzas no Eiropas līdz Buenosairesai un kurš ar lieliem panākumiem šo lomu dziedājis Zārbrikenē Franka Hilbriga režijā; un divi spoži Grācas operas solisti: Anna Bruļa kā Margerita un Tomass Esls kā Mefistofelis. Nelielo Brandera lomu dziedās Pavlo Balakins. Iestudējumā piedalīsies arī Liepājas Simfoniskais orķestris, Valsts akadēmiskais koris "Latvija" un Liepājas amatierkoris "Intis" – koristi pārvērtīsies par zemniekiem, baznīcēniem, krogusgājējiem, gnomiem, silfīdām, studentiem, kareivjiem, maldugunīm, dēmoniem un debesu gariem.
Skatuviskumu šim notikumam piešķirs Vācijā un Austrijā augstu vērtētā režisore Huana Inesa Kano Restrepo un māksliniece Anna Heinrihsone, kuras pārziņā būs gan scenogrāfija, gan tērpi.
Liene Jakovļeva: Mums jāatzīstas, ka tiekamies divas nedēļas pirms lielā notikuma. Tūlīt dosieties uz Liepāju, lai sāktu mēģinājumus. Ticu, ka neesam vienīgie, kas ar jums vēlas parunāties šī lielā notikuma kontekstā. Šim notikumam, ja viss būtu bijis tā, kā plānots, būtu bijis jāizskan pirms gadiem diviem. Vai tas nozīmē, ka tas ir krietni nogūlies, iedzīvojies, vai tomēr to, ka ir atkal jāceļ no jauna laukā un viss jāatdzīvina, liekot kādus šodienas akcentus klāt?
Imants Resnis: Patiesībā jāmēģina visu uzbūvēt no jauna... Tas viss bija pirms diviem gadiem domāts, iecerēts un iesākts… Tas ir kā saimniecei, kura izvārījusi labu zupu vai izcepusi teicamu cepeti, pateikt, ka šodien ciemiņu nebūs. Un tad tas viss atdziest. Un nākošajā reizē jāsilda. Bet uzsildīts ir uzsildīts, un, ja tas vēl ir divreiz jāsilda, nu, tad pavisam – tad tas nozīmē, ka jācep un jāvāra no jauna.
Bet tagad divus vakarus būs pavisam karsta "Fausta pazudināšana": 29. oktobrī arī "Klasikas" tiešraidē mēs to varēsim dzirdēt. Bet par to, ko varēsim redzēt. Vai šobrīd mēs varam uzburt vizuālo ainu? Cik daudz Hektora Berlioza dotajā žanra apzīmējumā – dramatiskā leģenda – būs opera un visi operai piedienīgie elementi, un cik daudz tomēr būs tas "concertante" gadījums, kas pasaulē šim opusam ir biežāks?
Skatuves variantā kā izrāde, kā opera šis darbs tiek uzvests gana bieži ne tikai Eiropā – arī Amerikā. Pārsvarā tie nav koncertvarianti. Tas, ka Metropoles operā tas pārvērtās par koncertvariantu, laikam bija kovida, finanšu vai kādā citā sakarā, bet arī tur sākumā bija iecerēts operas uzvedums. Liepājā šis būs kā operas uzvedums bez kādiem "concertante" elementiem – ar scenogrāfiju, ar vairāk vai mazāk nosacītiem, bet tomēr kostīmiem.
Orķestris sēdēs bedrē kā īstā operā?
Jā, tikai un vienīgi! Galu galā,
tā kā "Lielā dzintara" programmu rakstīju es, ar nodomu ieliku orķestra bedri – lai Liepājā ik pa laikam būtu iespēja izveidot kādu operas uzvedumu vai arī lai kāds cits teātris varētu viesoties – kaut vai mūsu Nacionālā opera.
Tas ir teju neticami, bet jūs koncertzālē "Lielais dzintars" diriģēsiet pirmoreiz. Tās gaidas droši vien ir ļoti lielas, satraukums – ne mazāks.
Satraukums ir vienmēr!
Bet vai atminaties to 1992. gada "Fausta pazudināšanas" koncertuzvedumu Lielajā ģildē, kad bijāt pie diriģenta pults un kas arī "Klasikā" ir iemūžināts?
Jā?! Es gribu to dzirdēt!
Mēs šādu iespēju sarūpēsim – ar Solveigu Raju, Alekseju Martinovu, Nikolaju Goršeņinu, Aivaru Krancmani, Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri un Valsts akadēmisko kori "Latvija"…
Gadu neatcerējos, bet tiešām – jubileja! No tā visspilgtāk atceros Goršeņinu – tas bija spoži, viņš vispār bija spožs dziedātājs.
Bet šajā reizē solistu pulkā ir gandrīz tikai viesi. Kā viņi ir nokļuvuši šajā komandā? Kādu komentāru lūgšu arī par režisori.
Nevajadzēja jau simtprocentīgi būt viesiem.
Vismaz vienai trešdaļai vai ceturtdaļai vajadzēja būt mūsu pašu dziedātājiem – ar to Mefisto lomā domāju Egilu Siliņu. Bet nu – tā kā iestudējums ir divas reizes pārcelts, dzīve mainījusies, pa šo laiku Egils paguvis kļūt par Operas direktoru un viņam ir vēl citi pienākumi klāt –
sagadījies tā, ka tieši šajā laikā ir konkurss tepat Rīgā, kur viņam noteikti jābūt klāt, mēs nekādi nevarējām saskaņot mēģinājumus un grafiku, tāpēc nācās Mefisto lomai meklēt citu dziedātāju.
Un atradāt Mihaelu Spidačīni.
Viņš būs Fausts.
Vai visi solisti ir jau pazīstami jums?
Personīgi neesmu ne ar vienu no viņiem kopā strādājis. Mēģinājumos iepazīsimies un sāksim iestudēšanas procesu.
Pusotra nedēļa jums atvēlēta, lai iestudētu operu.
Tas ir neprātīgi maz operas iestudējumam.
Un tad vēl Anna Heinrihsone, kura veido vizuālo līniju.
Anna Heinrihsone ir burvīga visās savās izpausmēs, bet kopā strādājuši līdz šim neesam.
Interesanti, ka šī iestudējuma pieteikumā minēts, ka vizuālais skats vērsies caur Raiņa un Aspazijas tēliem.
Tā ir režisores Huanas Inesas Kano Restrepo izdoma. Un tam ir zināms pamatojums. Kad viņa sāka par šo darbu Liepājas sakarā interesēties, viņa, protams, izpētīja visu par šo tēmu, kas Latvijā noticis, un nonāca pie tā, ka "Fausta" tulkotājs latviski ir Rainis, kurš savu tulkojumu iesāka, sēžot cietumā Liepājā... Tā ka te ir daudz tiltu. Kaut gan izrādes laikā viņa izmantos vairākus dzejoļus, bet tie nebūs Raiņa, tie būs Aspazijas. Runāti teksti latviešu valodā.
Bet tas lielais tilts ved uz 1922. gadu, Liepājas operas atklāšanu ar Šarla Guno operu "Fausts", kas ir vienojošais elements. Bet jums jau arī Liepājā bijis īpašs iestudējums – Mocarta "Bēgšana no seraja".
Kad gāju strādāt uz Liepāju, viens no mana darba plāna elementiem bija kaut kādā veidā mēģināt uzturēt operas tradīciju – kaut ar dažiem atsevišķiem iestudējumiem.
90. gadu sākumā iesāku ar Mocarta operu "Bastjēns un Bastjēna". Tas bija pirmais mēģinājums: no trim solistiem viena jau vairs mūsu vidū nav – tas bija Romāns Poļisadovs. Otrs kļuvis par ministru, bet vēl mazlietiņ dzied, un trešā bija Sonora Vaice. Toreiz viņi bija ļoti jauni un perspektīvi.
Minējāt Mocarta operu "Bēgšana no seraja". Vai esat redzējis Alvja Hermaņa leģendāro iestudējumu Parīzē?
Protams, aizlidoju uz Parīzi, man to vajadzēja redzēt.
Jau ar domu, ka sekos jūsu darbs?
Nē, manā galvā gan tas bija, bet – vai tajā brīdī zināju, ka tas būs? Nezinu…
Tā tēma mani ir interesējusi allaž – 1992. gada koncertizpildījums jau nebija gluži nejaušs, jo ap to laiku ar Nacionālo orķestri uztaisīju veselu ciklu – gan Lista Fausta simfoniju, gan Vāgnera Fausta uvertīru, gan Lista Mefisto valsi – tā ir tēma, kas manai darbībai kaut kā gājusi cauri.
Kāpēc?
Dažreiz ir grūti to izskaidrot. Man savs izskaidrojums ir, bet tas ir mans personīgais. Un galu galā Mālera Astotajā simfonijā jau arī ir Fausta tēma, tā ka visu laiku esmu bijis saistīts ar to.
Un, saņemot Lielo mūzikas balvu, arī bija Fausta tēma.
Tas jau bija apzināti, tas bija mazs reklāmas klips sekojošai izrādei.
Vai "Fausta pazudināšanā" var just, ka Berliozs to rakstījis dažnedažādās vietās? Kā viņš pats savos memuāros raksta – kur tikai nav tapusi šī mūzika: krodziņos un parkos, dažādās Eiropas vietās un Parīzes nostūros.
Viņš jau patiesībā diezgan ilgu laiku to rakstīja – kaut ko uzrakstīja, tad atkal to visu atstāja, tad kaut ko citu darīja, un beigās tikai izveidoja to lielo kopdarbu. Tāpēc arī tur ir dažādas ainas, un iestudējumam tas nebūt nav tik vienkārši, lai dabūtu caurviju darbību. Mūsu režisores versijā darbība norisināsies bibliotēkā.
Šodienā vai kādos citos laikos?
Var teikt, ka šodien.
Mūsu Latvijas Nacionālajā bibliotēkā?
Varētu būt. Katrā ziņā mēs tur saskarsimies ar grāmatu pasauli.
Man savā laikā bija viena doma, bet tas ir tik sarežģīts iestudējums, ka to vienkārši diemžēl finansiāli nevar īstenot. Man bija atsauce uz seno, oriģinālo leģendu vēl pirms renesanses laika, vēl pirms Gētes – es to vizuāli redzu kā Hieronimu Boshu. Varētu pat parādīt konkrētus tēlus, kādam jāizskatās, piemēram, Faustam.
Interesanti, ka franču komponists Pols Dikā teicis – lai kādam sižetam Berliozs pievērstos un lai kādā tērpā viņš ģērbtu savu mūziku, vienmēr būs redzama šīs mūzikas autora rokraksta dramatiskā iedaba. Ka Berlioza gadījumā viss kļūst par drāmu. Kāds ir tas noskaņu, žanrisko savienojumu samērs šajā visai vērienīgajā divu stundu garajā darbā?
Var jau, protams, tekstā arī vienmēr atrast kaut ko, kas velk uz drāmu, bet piemēra pēc gribu pieminēt Margarētas dziesmiņu par Tūlas karali. Tekstā var atrast, ka tā ir bēdīga, bet tā nav drāma, tā ir vienkārša dziesmiņa, ko, es ceru, dziedātāja tā arī nodziedās, nemēģinot taisīt lielo opermākslu.
Bet tomēr – dramatiskā leģenda. Pats Berliozs no operas žanriskā apzīmējuma izvairījies.
Visi komponisti mēģina savus darbus pārdot labāk. Viņš nosprieda, ka tā būs izdevīgāk. (smejas)
Sevišķi izdevīgs gan viņam tas sākums nebija, jo pirmajās izrādēs zāles esot bijušas pustukšas un viņš esot bijis dikti kreņķīgs par šādu ne pārāk labu publikas atsaucību, kaut gan pats viņš teicis, ka "Fausta pazudināšana" ir viens no viņa labākajiem darbiem. Piekrītat?
Jā, tā arī ir, kaut gan viņam ir arī Latvijā praktiski nepazīstamā opera "Benvenuto Čellīni". Spoža opera!
Man jau šķiet, ka no Berlioza zinām tikai "Fantastisko simfoniju", un tad jau arī...
… viss apstājas. Vēl zinām "Romas karnevālu".
"Fausta pazudināšanai" bijis drusku laimīgāks liktenis. Atceraties arī citas interpretācijas, kas Latvijā skanējušas no jūsu kolēģiem? Vasilijs Sinaiskis laikam ir tas nesenākais.
Jā, tas ir nesenākais. Viņam labi tercets izdevās.
Bet iepriekš arī citas leģendas to diriģējušas: Nēme Jervi, Fedosejevs.
Fedosejevu nekad netiku redzējis, pēc manām domām, viņam tas nemaz nepiestāv, bet tas ir tik dziļi subjektīvi, ka tas nav apspriežams. No bērnības uz mani lielu iespaidu atstājis Edgara Tona iestudējums Operā. Tas bija koncertizpildījums, bet tomēr silfu balets kaut kur aizmugurē kaut ko darīja.
