Vijolniece Vineta Sareika: Negribētu pārvērsties par mūzikas mašīnu

6. februārī Lielajā ģildē Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris (LNSO) satiksies ar izsmalcinātā un prestižā stīgu kvarteta “Artemis” pirmo vijoli Vinetu Sareiku. Lai arī aizņemta gan kvartetā, gan strādājot divās augstskolās un uzstājoties arī kā soliste, viņa vienmēr atrod laiku, lai priecētu arī dzimtās Latvijas klausītājus.

Šoreiz Vineta būs ne tikai soliste Fēliksa Mendelszona pusaudžu gados radītajā reminora Vijolkoncertā un Pētera Vaska meditācijā “Vientuļais eņģelis”, bet arī visa koncerta atskaņojuma vadītāja. Dubulta slodze gulsies uz viņas pleciem, jo šī būs pirmā reize, vadot veselu koncertprogrammu, taču Vineta uzsver, ka kopā ar orķestra mūziķiem atskaņos kamermūziku, tādēļ vēlas, lai katrs mūziķis uzņemtos pilnu atbildību, ar prieku un azartu dodot un saņemot muzikālus impulsus. Viņa cer, ka veidosies iespējami demokrātiska sadarbība, savstarpēja sapratne un ieklausīšanās vienam otrā. Lai nu kā, viņa ir šīs programmas līdere un galvenais virzītājspēks, bet šķiet, ka izaicinājumi vijolnieci nebiedē, drīzāk – dod papildu enerģiju un sparu.

Anete Ašmane: Vineta, skatījos jūsu mājaslapā un tur, protams, redzami daudzi koncerti ar “Artemis”, bet kas vēl jums šobrīd ir aktuāls?

Vineta Sareika: Šajā sezonā tiešām galvenā aktualitāte ir “Artemis” kvarteta jaunais sastāvs – jauns sākums atkal jaunā četriniekā. [2019. gadā kvartetā līdzās Vinetai un altistam Gregoram Zīglam darbu uzsāka otrā vijolniece Sujoena Kima un čelliste Harieta Kreiga – A. A.] Tikko atgriezāmies no lielas Eiropas turnejas, sākam arī Bēthovena jubilejas gadu. Aktuālākā programma ir trīs Bēthovena vēlīnie stīgu kvarteti kombinācijā ar trim jaundarbiem Bēthovena zīmē, ko raksta Jērgs Vidmanis, Pēteris Vasks un Ļera Auerbaha. Pirmo programmu ar Vidmana piedalīšanos tikko jau atskaņojām, tagad strādājam tālāk.

Kāda bija sastāva maiņa? Vai esat jau saspēlējušies ar jaunajām mūziķēm vai joprojām iepazīstat viens otru?

Nu jau gads pagājis, kopš atradām jaunās kolēģes. Bijis ļoti intensīvs laiks ar pirmajiem mēģinājumiem un koncertiem.

Sastāva maiņa tāda līmeņa kolektīvā notiek bez ieskriešanās, uzreiz bija pirmie koncerti Vigmora zālē un Parīzes filharmonijā, līdz ar to adrenalīna pietika.

Protams, ar katru cilvēku ienāk kādas izmaiņas un notiek pārmaiņas, katrs sastāvam pienes kaut ko jaunu. Atrast pareizos cilvēkus mums prasīja diezgan ilgu laiku – jāņem vērā gan cilvēciskais, gan profesionālais aspekts, pat tādas vārdos neizsakāmas nianses, rakstura iezīmes, mūzikas izpratne, spēja iedziļināties detaļās. Esam priecīgi, ka atvēlējām laiku šiem svarīgajiem meklējumiem, un šķiet, ka esam izdarījuši pareizo izvēli.

Vineta Sareika

Vai joprojām izglītojat arī jaunos mūziķus Vācijā un Beļģijā?

Jā, pasniedzu kamermūziku Berlīnes Mākslu universitātē un Karalienes Elizabetes mūzikas kapelā, un tā ir svarīga manas ikdienas sastāvdaļa. Es pati arī ļoti daudz iemācos, strādājot ar studentiem, tas it kā atver tev acis no otras puses. Jau kādu laiku to darot, esmu pamanījusi, ka pedagoģija noteikti nav tāda papildu nodarbe vai brīvā laika pavadīšana, tas prasa simtprocentīgu atdevi un klātbūtni, jāiegulda liels darbs, lai būtu redzami rezultāti. Kapelā mums tagad ir augstas klases kvarteti un trio, kas mācās, gatavojas starptautiskiem konkursiem, ar panākumiem piedalās tajos, un pedagogam tas paņem daudz laika, līdz ar to tā nevar būt nekāda blakus nodarbe.

Kā jūs rodat balansu starp muzicēšanu, saviem mēģinājumiem un koncertiem solo un kvartetā un pedagoģiju?

Ar laiku, protams, iemācās sabalansēt šīs visas lietas. Kad nāk koncertu piedāvājumi, ļoti objektīvi un ar vēsu prātu jāapsver vēlmes un iespējas.

Man vienmēr ir svarīgi nepārpūlēt savu organismu, nepārkāpt pāri tai robežlīnijai, tāpēc arī solo aktivitātes pēdējā laikā esmu nedaudz samazinājusi, lai to, ko uzņemos, varētu darīt ar pilnīgu atdevi un kvalitāti.

Tas ir organizēšanas jautājums, tāpēc jau divus gadus uz priekšu ir skaidras prioritātes, vīzijas, jāaptver, cik daudz laika prasīs sagatavot dažādas programmas, arī kvarteta darbs tiek plānots ilgu laiku uz priekšu.

6. februāra koncertā kopā ar LNSO stīgu grupas mūziķiem jūs būsiet ne tikai soliste, bet arī atskaņojuma vadītāja. Cik plaša un pazīstama jums ir šāda pieredze – būt diriģenta vietā un vadīt orķestri?

Šī laikam būs pirmā reize, kad tādā apmērā – uz visu programmu – būšu atskaņojuma vadītāja. Esmu šad tad, strādājot par koncertmeistari Antverpenē, vadījusi kādu vienu skaņdarbu no programmas, arī Vivaldi “Gadalaikus” ir iznācis spēlēt bez diriģenta, bet vadīt visu programmu – tas man būs izaicinājums. Ļoti priecājos, ka varēšu šādu pieredzi pirmo reizi gūt Rīgā.

Vai tas nav papildu satraukuma avots? Daudzi mūsu ārvalstīs strādājošie mūziķi nereti atzīstas, ka uzstāties mājās ir daudz atbildīgāk un satraucošāk.

Es laikam vairāk domāju par mūziku un vīziju, ko mēs mūzikā gribam ielikt. Domāju, ka visus mēģinājumus un koncertu vairāk uztveršu kā kamermuzicēšanu, jo ir vienalga, vai uz skatuves ir trīs, četri, 15 vai 20 cilvēki, process un pieeja ir ļoti līdzīga, un galvenais ir panākt, ka mūziķi viens otru klausās, tāpēc ceru, ka mums izveidosies draudzīga atmosfēra un saruna mūzikā.

Vineta Sareika

Kā radās šī koncerta ideja – to ierosinājāt jūs vai orķestris?

Šķiet, ka šis aicinājums pirms kāda pusotra gada nāca no Andra Pogas, jautājot, vai man ir kādas idejas par programmu. Visi kauliņi tā sakrita, ka šī ideja var realizēties. Domājot par programmu, atcerējos, ka bieži ar “Artemis” spēlējām Grīga stīgu kvartetu un mums vienmēr likās, ka pietrūkst orķestrāla, plaša skanējuma, ko grūti panākt ar četriem instrumentiem. Šī tad būs iespēja pamēģināt variantu ar papildspēkiem un dzirdēt, kā šī mūzika skan lielākā sastāvā.

Mendelszona reminora Vijolkoncertu daudz spēlēju, kad vēl studēju Kapelā pie Ogistēna Dimē. Toreiz mani ļoti uzrunāja tajā jūtamā brīvības sajūta, forma, kadences, un, manuprāt, tas nebūt nav sliktāks par slaveno minora koncertu. Mendelszonam bija tikai 13 gadi, kad viņš šo darbu sarakstīja, un tā oriģinalitāte ir fenomenāla. Domāju, ka tas būs labs ievads mūsu koncertam.

Pētera Vaska “Vientuļais eņģelis”, kas skanēs pēc tam, no vienas puses ir kaut kas pilnīgi cits, bet tur tomēr ir runa par tām pašām vērtībām un sajūtām, daudz romantikas, maiguma, krāsu un sajūtu.

Programma noteikti būs bagāta un visādā ziņā daudzveidīga.

Kādas attiecības jums ir ar Vaska mūziku? Sacījāt, ka arī kvartetam viņš šobrīd raksta jaundarbu.

Sanāk viņa mūziku spēlēt salīdzinoši daudz. No vijoļrepertuāra esmu spēlējusi “Vox amoris”, arī kvartetus un trio. Tā vienmēr ir tāda kā atgriešanās mājās ja ne ģeogrāfiski, tad vismaz muzikāli un emocionāli. Šī mūzika ļoti aizkustina manu dvēseli, un pēc koncertiem parasti arī klausītāji emocionāli reaģē uz to. Īpaši šobrīd viņa mūzika ir kā attīrošs balzams dvēselei, kur nav nekādas izlikšanās, šova, biezas grima kārtas, tā ir tīra. Jā, ne vienmēr gaiša, tajā ir ļoti daudz nostalģijas un skumju, bet tā ir kā tīrs spogulis, kas dod cilvēkiem laiku un iespēju atgriezties pie savas iekšējās būtības un nedaudz apstāties šajā trakajā dzīves skrējienā.

Un kā ar citu latviešu komponistu mūziku? Vai, dzīvojot Vācijā, ir iespējas un vēlme mūsu mūziku parādīt arī plašākai ārvalstu publikai?

Jā, un iespēju robežās es to arī daru. Tomēr es neuztveru mūziku pēc nacionalitātes – mani uzrunā Vaska skaņu pasaule, bet tas, ka viņš ir latvietis, laikam man nav primāri. Svarīgi, lai būtu radniecīgas dvēseles, nevis valsts karogs pie notīm.

Nacionalitāte un dzimtenes sajūta, manuprāt, ir dziļi iekšēja lieta, man tā ir ļoti būtiska, bet nedomāju, ka tā ir īpaši jāafišē.

Vineta, jūs spēlējat augstas klases prestižā stīgu kvartetā, pasniedzat divās Rietumeiropas augstskolās, uzstājaties arī kā soliste – ticu, ka tā noteikti izskatās daudzu mūziķu sapņu karjera. Bet sakiet, kādi ir jūsu vēl nepiepildītie sapņi un izvirzītie mērķi?

Es tiešām esmu ļoti pateicīga, ka mums ir tik harmoniska un jauka kvarteta komanda ar jauno sastāvu, līdz ar to katrs mēģinājums ir kā svētki un interesants, radošs process. Es nevaru sūdzēties, bet, protams, mūziķu dzīve nav vienmēr rožaina un apskaužama, sevišķi pārbraucienu un lidojumu dēļ, kas noteikti ir ēnas puse šim darbam. Tas ne vienmēr ir patīkami, bet tā ir cena, kas jāmaksā. Ja runāju par sapņiem un vīzijām, tad mana vēlme ir vienkārši katru programmu spēlēt tik labi, cik vien iespējams. Mūzikas repertuārs ir neizsmeļams, tur ir ko atklāt katru dienu.

Bez mūzikas mērķiem mana dzīves vēlme ir saglabāt labu veselību un pašsajūtu, lai pietiekami ilgi varētu turpināt, tāpēc viss jādara ar mēru, jāatrod laiks arī atpūtai. Brīvajā laikā mēģinu daudz sportot, satikties ar draugiem, eju garās pastaigās gan Berlīnē, gan esot turnejās. Man ir svarīgi arī divreiz gadā uz divām nedēļām ielikt vijoli skapī vai kaut kur tālu prom, aizbraukt atvaļinājumā un darīt ko pavisam citu, tad es burtiski jūtu, kā manas baterijas uzlādējas.

Vienīgais, ko es tiešām negribētu, lai gan redzu to bieži savos kolēģos, – pārvērsties par mūzikas mašīnu, kas tikai spēlē un spēlē, tiek ievilkta tajā virpulī.

Ir jāsaprot, kurā brīdī piebremzēt, pateikt nē, labāk darīt mazāk, bet kvalitatīvi un ar baudu.

Vai Latvijā arī šonedēļ sanāks atpūsties?

Ceru, ka sanāks satikt savus cilvēkus, bet, tā kā programma būs bez diriģenta, man jābūt uz visiem mēģinājumiem pilnā apmērā, slodze būs liela, līdz ar to šoreiz vairāk tāds muzikāls brauciens. Atpūsties cerams sanāks vasarā!

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Mūzika
Kultūra
Jaunākie
Interesanti