Pārmijas

Klajā nākusi Latvijas Nacionālā baleta simtgadei veltīta grāmata

Pārmijas

Klarnetiste Anna Gāgane: Dažreiz šķiet, ka man ir divas paralēlas dzīves

"Sinfonietta Rīga" Amsterdamā uzņem ar stāvovācijām! Ar iespaidiem studijā Gunda Vaivode

Valsts kamerorķestri «Sinfonietta Rīga» publika Amsterdamas «Concertgebouw» sveic ar stāvovācijām

""Sinfonietta Rīga" šobrīd ir ļoti labā līmenī – to jau esam secinājuši Latvijā. Un bija vērts šiem mūziķiem doties uz Amsterdamas "Concertgebouw": orķestris trekniem burtiņiem savā radošajā biogrāfijā var ierakstīt šo uzstāšanos, kas paliks neaizmirstama," – tā, vērtējot Valsts kamerorķestra "Sinfonietta Rīga" debiju vienā no visizcilākajām pasaules koncertzālēm – Amsterdamas "Concertgebouw", uzsver Latvijas Radio 3 "Klasika" direktore Gunda Vaivode, vienlaikus paužot cerību, ka šī nepaliks vienīgā reize: "Jo vienmēr ir svarīgs otrais uzaicinājums."

Valsts kamerorķestra "Sinfonietta Rīga" koncerts Amsterdamas "Concertgebouw" koncertzālē notika svētdien, 27. novembrī, uzstājoties kopā ar Amsterdamas Karaliskā "Concertgebouw" orķestra pirmo oboju Alekseju Ogrinčuku, ar kuru sadarbība notikusi vairākkārt. Koncerta radio tiešraidi nodrošināja Nīderlandes radio, bet "Klasika" tā ierakstu raidīs 4. decembrī pulksten 12.06.

Lai skatītu šo resursu, mums ir nepieciešama jūsu piekrišana sīkdatnēm.

Gunda Vaivode: Amsterdamas "Concertgebouw" ir viena no pašām, pašām labākajām pasaules koncertzālēm, turklāt ļoti, ļoti noslogota: trīs dienas pirms mūsu "Sinfoniettas" Amsterdamas Karaliskais "Concertgebouw" orķestris ar Klausu Mekeli pie diriģenta pults atskaņoja Mocarta Rekviēmu, piektdienas koncertā klātesot arī karalienei Beatriksei un princesei Maksimai, kura ir orķestra patronese, svētdienas rītā koncertēja "Sinfonietta Rīga", bet tūlīt pat vakarā bija "Vīnes simfoniķu" koncerts, bet šovakar, piemēram, ir populārās mūzikas orķestris ar kinomūziku, rīt – klasiskais hiphops, ceturtdien zāle tiks izjaukta un lielākā daļa krēslu rindas izņemtas, lai Pjēra Ordī režijā notiktu kāds koncerts. (..) Zāles saturs ir ļoti dažāds, bet jebkurā gadījumā visi koncerti ir augsta līmeņa, starp citu, arī ļoti labi pārdoti, un liela daļa pat izpārdoti. (..)

Šajā zālē uzstājušies ļoti daudz latviešu mākslinieku: vienpadsmit gadus šeit strādāja Mariss Jansons, te ir diriģējis Andris Nelsons, uzstājusies Elīna Garanča, koris "Latvija" un Latvijas Radio koris, un šoreiz kārta bija pienākusi "Sinfonietta Rīga".

Viss īstenībā notiek īstajā laikā, jo viņiem bija jāuzstājas mazliet iepriekš, bet pandēmija ieviesa savas korekcijas, un tagad šis rīts beidzot notika sadarbībā ar Alekseju Ogrinčuku gan kā solistu, gan diriģentu. Manuprāt, arī programma bija izveidota ļoti labi, viņš pats teica, ka tā esot viegla un klasiska: skanēja Prokofjeva "Klasiskā simfonija" un Haidna 104. simfonija jeb "Londonas simfonija", un pa vidu viņš pats kā solists spēlēja Mocarta āriju un Baha Adagio no Lieldienu oratorijas. Arī akustiskajā ziņā Aleksejs uzsvēra, ka muzicēt šeit, viņa mājās, ir viegli pilnīgi visiem – zāle ar noapaļotajiem stūriem tiešām ir perfekta akustiskajā ziņā. Kaut arī mēģinājumam bija atvēlēts pavisam īss brīdis koncerta dienā, viņš uzskatīja, ka viss būs viss labi. Un tā arī bija: pulksten 11 zāle bija klausītāju pilna un tūlīt pēc pēdējiem akordiem publika burtiski momentā uzlēca kājās un sarīkoja patiešām ļoti sirsnīgus aplausus: neiztika arī bez bravo saucieniem.

Aizkustinājuma asaras un lielā atbildība

"Sinfonietta Rīga" koncerta publikā bija arī Amsterdamas Karaliskā "Concertgebouw" altu grupas koncertmeistare Santa Vižine.

Santa Vižine

Gunda Vaivode: Santa, vakar jums bija koncerts pašiem, un šodien tu esi līdzjutējos – kādas tev šodien ir sajūtas, klausoties savus kolēģus?

Santa Vižine: Gandrīz apraudājos, skatoties uz viņu sejām – kā visi bauda notiekošo un smaida – orķestris spēlē kolosāli, vienkārši kolosāli! Nekad un nevienam orķestrim nav viegli ar vienu mēģinājumu pierast pie jaunas akustikas, bet "Sinfoniettai" tas izdevās. Man liekas, ka viņiem pašiem bija ļoti ērti spēlēt, vismaz varēja redzēt, varēja to saklausīt pilnīgi noteikti.

Gunda Vaivode: Aleksejs Ogrinčuks Prokofjeva simfonijā uzdeva tādu tempu, ka domāju – kā to vispār var izspēlēt?! 

Santa Vižine: Jo viņš ļoti labi zina, ko viņi to var! (smejas) Orķestris "Sinfonietta Rīga" ir tādā kvalitātē… Man ļoti pietrūkst iespējas spēlēt kopā ar viņiem. 

Gunda Vaivode: Un ja vēl būtu tik labi instrumenti kā jūsu orķestrim...

Santa Vižine: Tad vispār "Sinfoniettas" varēšanai nebūtu robežu: esmu tik lepna un priecīga! Ļoti daudzi mani kolēģi bija zālē, publikā.

Gunda Vaivode: Un ko tu saki par savu kolēģi Alekseju Ogrinčuku kā diriģentu?

Santa Vižine: Nu, ko vispār var teikt par cilvēku, kurš ir tik talantīgs, ka skauž! (smejas) Viņš nevarēja vienu lietu labi darīt – nē, viņam vajadzēja visu labi darīt! (smejas) Es vispār nesaprotu, kā var tik ilgi neelpot, tās Alekseja frāzes ir īpašas, sevišķi Baha "Adagio". Tas ir viens no tehniski visgrūtākajiem skaņdarbiem obojai, un Aleksejs ir tādā līmenī, ka viņam tehniskās problēmas vispār atkrīt, tās neeksistē, un līdz ar to viņš var būt absolūti muzikāli brīvs. Burtiski elpa rāvās ciet, klausoties šo darbu.

Aleksejs Oghrinčuks un "Sinfonietta Rīga" koncerta mēģinājumā Amsterdamas Karaliskajā "Concertgebouw" koncertzālē

"Tāda mākslinieciska apmierinātība gadās tiešām reti," intervijā Gundai Vaivodei uzsver tūlīt pēc koncerta sastaptais Aleksejs Ogrinčuks.

"Šis bija svarīgs koncerts, jo, pirmkārt, esmu pats savās mājās, un, otrkārt, atvedis šeit arī orķestri, kuru ļoti mīlu. Tāpēc ir gan atbildība, gan arī dubultuzdevums, jo spēlēju gan solo, gan diriģēju, bet, tā kā mūziķi visi centās, muzicēja ar lielu entuziasmu un atvērtību, un arī kārtīgi pastrādāja, tad daudz ko aiznesa līdz publikai."

4. decembrī pulksten 12 "Klasikas" klausītāji varēs šo koncertu noklausīties ierakstā, kad būs arī garāka saruna ar Alekseju Ogrinčuku ne tikai par šo programmu, bet arī mazliet vairāk par viņa dzīvi  Amsterdamas "Concertgebouw", kur viņš ir galvenais obojists, par laiku, kas nevienam nebija vienkāršs, par šo pandēmijas laiku, un arī par jauno gaidāmo diriģentu Klausu Mekeli. 

"Sinfonietta Rīga" koncertmeistare Marta Spārniņa un Aleksejs Ogrinčuks pēc koncerta Amsterdamas Karaliskajā "Concertgebouw" koncertzālē

Alekseja Ogrinčuka sadarbība ar pilnīgi visiem orķestra mūziķiem koncerta laikā bijusi lieliska, gandrīz katram viņš atradis individuālu žestu. Tomēr ir arī skaidrs, ka milzīga atbildība šādās situācijās gulstas uz koncertmeistara pleciem, un tāda orķestrī ir vijolniece Marta Spārniņa.

Gunda Vaivode: Saki, kas ir pats grūtākais šādā koncertā, kad jūs atbraucat uz tik respektablu zāli, ir pavisam, pavisam īss mēģinājums, un tūlīt jau klāt lielais notikums un visam jābūt perfekti? 

Marta Spārniņa: Tieši tas, ko tu tagad saki, ir tas

grūtākais – ka ir tas milzīgais spiediens jau iepriekš: ka šai jābūt vislabākajai reizei, visām zvaigznēm jāsakrīt. Jā, tieši šis mentālais spiediens ir tas, kas ir visgrūtākais.

Jau vakar visi atnācām uz orķestra koncertu, lai nedaudz iepazītu akustiku dzīvē, lai nedaudz aprastu ar telpu. Bet īstenībā – salīdzinot ar citām milzīgajām, labajām zālēm, šajā ir ārkārtīgi viegli spēlēt! Akustika, skaņa pati par sevi ir ļoti silta. Nav nepieciešams lieks darbs skaņas veidošanai – vienkārši patīkami spēlēt tik labā akustikā. 

Gunda Vaivode: Pat ar visu to, ka Aleksejs jūs nepažēloja un pašā sākumā Prokofjeva "Klasiskajā simfonijā" uzdeva tādu tempu, ka mums pilnīgi acis ņirbēja? 

Marta Spārniņa: Ticiet, mums arī tas bija pārsteigums. (smejas) Jo mēs mēģinājām savādāk, bet koncerta brīdis vienmēr ir tāds neparedzams, un tas jau ir tas īpašais, ka nekad divreiz nesanāks vienādi.

Lai skatītu šo resursu, mums ir nepieciešama jūsu piekrišana sīkdatnēm.

Par "Sinfonietta Rīga" vieskoncerta rīkošanu Amsterdamā paldies jāsaka daudziem šī notikuma organizētājiem: gan "Latvijas koncertiem", bet īpaši jau orķestra izpilddirektorei Anetei Točai un mākslinieciskajai producentei Baibai Kurpniecei.

Gunda Vaivode: Orķestrim uzstāties šādā zālē – tas ir kaut kas. Tā nav Lielā ģilde, tie nav Spīķeri. Un tā pat nav kāda cita Eiropas koncertzāle: tā ir zāle, kurā savus pirmatskaņojumus piedzīvojuši Mālera darbi, kur muzicējuši izcilākie diriģenti, spēlējuši pasaules slavenākie orķestri. Ko, tavuprāt, "Sinfoniettai' tas vispār nozīmē? 

Baiba Kurpniece: Leģendārais holandiešu diriģents Bernards Haitinks reiz teica, ka Amsterdamas "Concertgebouw" ir izcilākais, kas orķestrim ir sacerēts, un šajā zālē mūzika skan vienkārši izcili un īpaši. Ikvienam mūziķim kāpt uz šīs skatuves ir īpaša laime un reizē – arī milzīga atbildība. Tikko mēs šeit piedzīvojām "Sinfoniettas" koncertu, un esmu ārkārtīgi lepna un laimīga, ka tas ir piepildījies.

Gunda Vaivode un Baiba Kurpniece Amsterdamas "Muziekgebouw"

Vai programmas izvēle bija optimāla šādam viendaļīgam koncertam? Spriežot pēc publikas – it kā jā.

Baiba Kurpniece: Programma tapa mums abiem sadarbībā un dialogā ar Alekseju Ogrinčuku. Bija pilnīgi skaidrs, ka viņš ne tikai diriģēs, bet spēlēs arī oboju, un, ņemot vērā, ka programmā ir divas simfonijas, viņš nebija ar mieru spēlēt kādu īstu pilnmetrāžas koncertu, izvēle krita uz Baha brīnišķīgo "Adagio" un Mocarta Koncertāriju. Vēl programmas izvēli noteica arī tas, ka koncerts tika raidīts Nīderlandes radio un ka koncertam jābūt stundu garam, un tad jau mazlietiņ arī bija tāda kalkulēšana un minūšu un sekunžu skaitīšana, lai mēs iekļautos laikā.

Starp citu, no Latvijas Radio "Concertgebouw" koncertzālē bija arī Briseles korespondents Artjoms Konohovs, kā arī "Klasikas" kolēģe Anete Ašmane-Vilsone, kura šajā gadījumā gan pārstāvējusi Latvijas Televīziju: "Man šī tiešām bija pirmā reize Amsterdamas "Concertgebouw", kas vainagojusies ar ļoti daudziem iespaidiem un emocijām, jo kopā ar orķestri biju jau no paša ceļojuma sākuma, no sestdienas agra, agra rīta, kad kopā devāmies uz Amsterdamu, staigājām pa pilsētu un sekojām mūziķiem: bijām klāt arī tam, kā abi kontrabasisti tiek pie saviem instrumentiem. Svētdienas rītā kopā devāmies uz mēģinājumu, bet pirms tam vēl katrs mūziķis vēlējās nedaudz iespēlēties, sagatavoties un saprast akustiku, līdz ar to mans pārdzīvojums, apsēžoties zālē, bija tāds, ka likās – esmu gandrīz tikpat uztraukusies kā mūziķi… Tas, ka koncerta beigās, uzreiz pēc pēdējiem akordiem, publika cēlās kājās, bija nedaudz pārsteigums – bet tas, ka klausītāji, kuri, ļoti iespējams, līdz tam nebija dzirdējuši par "Sinfonietta Rīga", bet šādi pauda emocijas, parādīja to, ka koncerts bija izdevies. Protams, Amsterdamas publika labi pazīst Alekseju Ogrinčuku, un šī atzinība lielā mērā, protams, bija arī viņam."

No kreisās: Gunda Vaivode un Anete Ašmane-Vilsone

Mekele būs orķestrī savējais

Inga Žilinska: Kādi ir vēl citi tavi Amsterdamas iespaidi? 

Gunda Vaivode: Amsterdama… Jā, "Concertgebouw" ir brīnišķīga, bet tā nav vienīgā koncertzāle Amsterdamā, jo blakus šim vecajam namam, kas savulaik par privātajiem līdzekļiem ticis uzbūvēts purvā, ir tapusi "Muziekgebouw" – cik skaista ir šī koncertzāle pie ūdens! Un dienu iepriekš, sestdienā, tur muzicēja "Concertgebouw" nelielais sastāvs, kurā muzicēja arī Santa Vižine, bet nākamais "Concertgebouw" galvenais diriģents Klauss Mekele spēlēja čellu. Ļoti interesants piegājiens: skatuve ar nelielu režiju – mūziķi ielokā, improvizēta dzīvojamā istaba jeb salons ar tepiķiem, vairākiem klubkrēsliem, četrām stāvlampām, ar glītu gaismas režiju. Pēc pirmā skaņdarba – Brāmsa klarnetes sonātes pārlikumā stīgām – izgaismojās dzīvojamā telpa, kur apsēdās Klauss Mekele, un klausījās, kā jau cits ansamblis spēlē Salonena stīgu kvartetu ar sēru maršu.

Amsterdamas Karaliskā "Concertgebouw" orķestra kamermūzikas koncerts

Pēc tam sākās ļoti piemīlīga saruna ar Klausu Mekeli, kurā viņam tika vaicāts, kur viņš jūtas kā mājās. Viņš atbildēja, ka šeit, Amsterdamā, protams, bet arī Oslo, Parīzē, bet oficiālās mājas viņam ir Somijā, kur dzīvo arī viņa vecāki, un viņš tos arī bieži apciemo.

Un tad bija jautājums, vai viņam gadās arī tā, ka viņš sēž un nezina, ko darīt. Zāle, protams, mazliet iesmējās, un viņš teica, ka – nē, tā gandrīz neesot, jo lielāko tiesu viņš tomēr pārlapojot savas partitūras. (..) 

Mekele arī teica, ka čells viņam līdzi ir pilnīgi vienmēr. (..) Viņam to patīk spēlēt, un, līdzīgi kā Andris Nelsons trompeti, tā Mekele mēdz čellu uzspēlēt reizēm pat koncertu starpbrīžos. (..) Viņš, es domāju, orķestrī būs viens no savējiem, līdzīgi kā tas bija ar Marisu Jansonu.

Ļoti liels prieks ir arī par Santu Vižini: starp citu, Aleksejs Ogrinčuks stāstīja, ka viņš Santas vērtēšanā, kad viņa kandidējusi  uz solo altistes vietu, nav piedalījies, tāpēc vēl jo lielāks prieks, ka bez viņa piepalīdzēšanas Santa šo vietu dabūjusi un strādā ar ļoti labiem rezultātiem. 

 

Inga Žilinska: Kad īsti Klauss Mekele, kuru esam satikuši arī Rīgā, stāsies pie Amsterdamas Karaliskā "Concertgebouw" orķestra kā galvenais diriģents? 

Gunda Vaivode: Tikai no 2027. gada – vēl pieci gadi viņš būs kopā ar orķestri tikai kā sadarbības mākslinieks. Taču līgums no 2027. gada viņam noslēgts netipiski garš – uz desmit gadiem. Tā ka viņa nākamie piecpadsmit gadi jau paredzēti kopā ar šo lielisko orķestri šajā fantastiskajā zālē, un no tās viņš iznāks jau pilnīgi gatavs mākslinieks.

Mekelem ir tikai 26 gadi, kas ir nedaudz vairāk par 22 – kā mūsu orķestra galvenajam diriģentam Tarmo Peltokoski.

Runājāmies par to arī ar Alekseju Ogrinčuku: orķestris kopā ar Mekeli jau nospēlējis vairākas kopīgas un ļoti dažādas programmas, un viņiem vēl nav ienākusi prātā doma, ka Mekele ir par jaunu. Viņam ir arī ļoti laba diriģēšanas tehnika – viņš ir ļoti skaists un skulpturāls diriģents. Un galvenais, ka viņam ir, ko teikt.

Dzirdēju, kā iepriekšējā vakarā viņi atskaņoja Sibēliusa "Tuonelas gulbi" un Ceturto simfoniju: varējām saprast, ka tur būs meistars. Bet vēl pavisam īsi, pieskaroties jaunajam stilam, kas valda koncertos, lai nedaudz pievilinātu publiku: arī Amsterdamas Karaliskā "Concertgebouw" orķestra koncerts, kas notika vakarā, bija viendaļīgs, bet ar divreiz lētākām biļetēm. Starp citu, vīns ir iekļauts cenā gan "Concertgebouw", gan "Muziekgebouw". Bet – kā viņi pievilina: ar konferansjē, kas bija diezgan atraktīvs, un ar video – ērģeļu prospektu aizklāj video, un pēkšņi parādās Sibēliusa bilde, Somijas ainava, tad pēkšņi – Putina bilde, pie kuras mēs visi satrūkāmies, jo viss notiek, protams, holandiešu valodā. Izrādās, ka tas bija stāsts par sliktajiem somu kaimiņiem – tur bija Putins, arī cars Nikolajs II. Jā, tas var patikt, var nepatikt. Man likās it kā lieki, bet – ja ir runa par cilvēku piesaistīšanu klasiskajai mūzikai, varbūt tas ir tā vērts.

Ar to diemžēl pasaule šobrīd saskaras, un arī mēs šeit, Latvijā, to redzam, runājot par apmeklējumu. Bet priecāsimies par "Sinfonietta Rīga" skaisto startu. 

Un cerēsim, ka tas nav pēdējais. Jo vienmēr ir svarīgs otrais uzaicinājums.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti