Vai zini?
Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.
Pēc 2013. gada Dziesmu svētkiem vairākus gadus gadījās pētīt un vākt materiālus par Haraldu Medni, jo Madonas puses ļaudīm Arta Kumsāra vadībā bija ideja atjaunot 20. gadsimta 30. gados Haralda Medņa uzcelto māju, ierīkojot tur kultūrizglītības centru. Tikos ar Haralda Medņa koristiem, radiem un diriģentiem. Pētīju, pierakstīju, vācu un apkopoju materiālus.
Ksenija un Haralds Medņi bijuši vedēji koru "Skaņupe" un "Tēvzeme" koristu Ilzes un Ojāra Alekšu kāzās. Ojārs, būdams ārsts, laika gaitā kļuvis par Haralda Medņa privātārstu. Abi uzticējuši tā laika notikuma atmiņu stāstu.
"Vairākus mēnešus pirms Dziesmu svētkiem Haralds Mednis uzzināja, ka viņš svītrots kā virsdiriģents, jo tika uzstādīts virsdiriģentu vecuma cenzs.
Viņš to ļoti pārdzīvoja, un tas arī mums, koristiem, kļuva zināms. Tas likās nepieņemami mums, viņa koristiem, un klusiņām sākām kaldināt savus plānus." Edgars Račevskis, atceroties šo notikumu, bija tiešs: "Saknē ierosinājums nāca no virsdiriģentu puses! Tāds nosacījums tika izgudrots pirmo reizi."
Ilze un Ojārs turpina: "Nolēmām tā, ka Mednim ir jādiriģē! Aizgājām pie Jāņa Dūmiņa un sarunājām, ka pēc "Jāņu vakara" nodiriģēšanas kopkoris sāks skandēt: "Medni, Medni!" Dūmiņš piekrita bez vilcināšanās!"
"Noslēguma koncerta dienā," stāsta Pauls Kvelde, "agrā pēcpusdienā piezvanīju Haraldam Mednim un runājām par vakara koncertu. Viņa atbilde bija strikta: "Uz koncertu neiešu, skatīšos to televīzijā." Runāju vēl, un tomēr izdevās pierunāt viņu braukt uz koncertu. Mums, kuriem nebija savu mašīnu, Dziesmu svētku laikā braukšanai deva ''Volgas'' un taksīšus. Aizbraucu pie viņiem uz māju Zalkšu ielā un uz Mežaparku aizvedu abus – Kseniju un Haraldu."
Turpina Alekši: "Kad noslēguma koncertā dziedāja vīru un sievu kori, jauktajiem koriem bija brīvsolis. Mēs apstaigājām kori pēc kora un visiem izstāstījām, ka tad, kad Dūmiņš beidz diriģēt "Jāņu vakaru", sauksim: "Medni! Medni!" Un pēc tam arī: "Gaismas pili! Gaismas pili!" Tas nebija viegli – ātrā laikā apziņot korus! Ātri vien dzirdējām no dažiem koriem atrunu, ka tas ir lieki, jo Medņa jau nemaz neesot! Mednis estrādē sēdēja otrajā vai trešajā rindā, to skaidri redzējām un zinājām."
Jānis Dūmiņš nodiriģēja "Jāņu vakaru", speciāli beigu akordu ļoti gari izvelkot un kopkoris sāka skandēt: "Medni! Medni!" Haralds Mednis nodiriģēja Emiļa Melngaiļa "Jāņu vakaru", un, kad jau savu sakāmo teica Kultūras ministrs Vladimirs Kaupužs, kopkoris, šoreiz bez diriģenta, vienbalsīga skandēja: "Gaismas pili! Gaismas pili!"
Pati atceros – virsdiriģenta Haralda Medņa gadiem slīpētais žests bija stingrs un pārliecinošs, dziedātāji sekoja viņa rokai un "Gaismas pils" skanēja lieliski, dziedot gan klausītājiem, gan dažiem no virsdiriģentiem. Jo ilgāk skanēja, jo vairāk auga drosme, taisnojās mugura – paldies Haraldam Mednim!
Noslēgumā – diriģentes un mūzikas pedagoģes Terēzijas Brokas vārdi: "Sirds līdzcietīgi glabā tos psiholoģiskos sitienus, kurus – tā vien gribas izrunāt – mīļais Haraldiņš saņēma 80. gados. Tas bija "atentāts", kuru Mednis piedzīvoja 1985. gada Dziesmu svētkos, kad viņam aizliedza būt virsdiriģentam."
