Diena sākusies

Skatīties uz priekšu, atskatīties uz padarīto. Saruna ar jubilāri Ingu Kalnu

Diena sākusies

Diriģents Andris Poga: Mēs nedzīvojam atrauti no pārējās pasaules

Pirmo reizi duetā debitēs vijolniece Madara Liepiņa un pianists Artūrs Liepiņš

Uzsūkt muzikālo sauli. Pirmo reizi duetā debitēs vijolniece Madara Liepiņa un pianists Artūrs Liepiņš

"Pirms sākas rudens, ļoti svarīgi klausītājiem būtu līdz pēdējai šūnai uzsūkt vasaru, lai sagatavotos ziemai un rudenim, jo mums kā ziemeļniekiem tomēr vajag to sauli – arī muzikālu," uz gaidāmajiem koncertiem Liepājā, Ventspilī un Rīgā kopā ar vijolnieci Madaru Liepiņu aicina pianists Artūrs Liepiņš. Latvijas Radio 3 "Klasika" uz sarunu aicina abus mūziķus, lai papētītu radurakstus, uzzinātu, kuras valstis viņi šobrīd sauc par savām mājām, un ļautos vasarīgiem sapņiem. Jo tieši ar sapņiem ir cieši saistīti viņu dueta debijas koncerti.

Programma "Sapnis vasaras naktī" 17. augustā pulksten 19 izskanēs Liepājas koncertzālē "Lielais dzintars" festivālā "Rimbenieks", bet programma "Nakts elpa" – 21. augustā pulksten 19 Ventspils Pārventas bibliotēkā, bet 25. augustā pulksten 19 Rīgā, Kultūras pilī "Ziemeļblāzma". Starp citu, saruna fiksēta pēc viņu paša pirmā kopmēģinājuma. 

Vizītkartes

Pianists un komponists Artūrs Liepiņš (1995) dzimis Talsos, klavierspēli un kompozīciju apguvis Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā un Barata Dues mūzikas institūtā (Barratt Due musikkinstitutt) Oslo, Norvēģijā, kur iegūts maģistra diploms, diplomeksāmenā atskaņojot savu Pirmo klaviersonāti. Līdztekus tam praktizējies un mācījies pie pianistiem Jūlijas Mustonenas-Dālkvistas (Julia Mustonen-Dahlkvist) un Pablo Galdo (Pablo Galdo). Artūrs Liepiņš ir klasiskās mūzikas entuziasts, kurš vairākkārt īstenojis dažādus veiksmīgus un augstvērtīgus akadēmiskās mūzikas koncertus un citus kultūras un mākslas projektus, ilggadēji sekmējis Ziemeļkurzemes akadēmiskās mūzikas dzīvi.

Vijolniece Madara Liepiņa (1992) dzimusi Rīgā, mūziķu ģimenē un vijoli sākusi spēlēt sešu gadu vecumā. Studējusi Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, kur ieguvusi maģistra diplomu. Kopš 2017. gada pilnveidojas Itālijā pie vijolnieka Roberto Mutoni (Roberto Muttoni), kā arī asistē meistarklašu projektu "Maksims Jākobsens". Kā soliste un ar dažādiem kameransambļiem ir uzvarējusi vairākos konkursos Latvijā, Lietuvā, Igaunijā, Vācijā, Zviedrijā, Norvēģijā, Krievijā, Armēnijā un Itālijā. Ierakstījusi vairākus tiešraides koncertus Latvijas Radio 3 "Klasika" kopā ar savu brāli, pianistu Daumantu Liepiņu.

Dina Dūdiņa-Kurmiņa: Augusts ir gandrīz pusē. Kā jūs teiktu – "tā tik bija vasara", vai arī – "viss vēl tikai priekšā"?

Madara Liepiņa: Laikam jau beidzot – "tā tik bija vasara", jo

varēju atgriezties savās otrajās mājās – Itālijā, veselu mēnesi varēju atpūsties, nedomāt par skolu un bērniem, kuri man jāmāca – kaut gan es viņus ļoti mīlu… Bija arī pārcelšanās process: mainīju dzīvesvietu.

Dzīvē ir tik daudz jaunu pavērsienu. Arī muzikālajā ziņā: Artūrs zvanīja un teica – Madara, spēlējam trīs koncertus! Labi! Tik sen tas nav bijis iespējams pandēmijas dēļ. Tā kā man šī bijusi pilna vasara. Esmu ļoti priecīga.

Vai jūs abus saista radniecīgas saites? Jo tavs brālis, Madara, taču ir Daumants Liepiņš... 

Madara Liepiņa: Ar Artūru mums nav nekādas radnieciskās saistības. 

Artūrs Liepiņš: Ar Daumantu bijām kursabiedri Latvijas Mūzikas akadēmijā un pēc tam arī Zviedrijā. Un būsim atkal Spānijā – neviļus un netīšam pārceļamies uz vienu un to pašu pilsētu. (smejas) Kaut kā mūs velk kopā.

Nezinu, vai Madara Tukumu ieskaita pie Kurzemes, bet es saku, ka kurzemnieki velkas kopā.

Un kāda tev, Artūr, bijusi līdzšinējā vasara?

Artūrs Liepiņš: Līdzšinējā vasara bijusi raiba. Centos to izbaudīt – peldēties, atpūsties, bet tagad gan, ņemot vērā, ka palīdzu ar koncertu organizēšanu, ir aktīvs laiks, kad visam ir jāgatavojas.

Tavas līdzšinējās dzīves pieturpunkti bijuši Talsi, Skandināvija, tagad būs Spānija.  Kādus vēl pieturas punktus tavā radošajā biogrāfijā mēs varētu ieskicēt?

Artūrs Liepiņš: Viss sākās ar mūsu Mūzikas akadēmiju, pēc tam mācījos Zviedrijā, tad – Oslo. Tad pienāca kovidlaiks, kas bija ļoti interesants –

no Oslo atlidoju mirkli pirms karantīnas izsludināšanas… Ierados mājās un burtiski pēc stundas toreizējā veselības ministre Ilze Viņķele paziņoja, ka jāievēro karantīna. Tā nu es atbēgu mājās, visu atstājot Oslo.

Tagad kādu laiku esmu bijis tepat un tālāk došos uz Spāniju.

Madara, ko nozīmē tavs teiktais par skolēniem? Tava pamatmītnes vieta šobrīd ir…

Madara Liepiņa: Latvija. Un šogad pirmo gadu tā būs Jēkabpils. Jau trešo gadu mācu bērnus – tā man ir jauna pieredze, kas man ļoti patīk.

Man nav svarīgi, vai pie manis mācās ļoti talantīgs vai mazāk talantīgs bērns – man svarīgs process un arī tas, lai radītu viņos interesi par mūziku un pēc tam – patiku uz vijoles spēli.

Man patīk arī tas, ka ar katru bērnu jāstrādā savādāk: nevar vienu metodi piemērot visiem – tas vienkārši nestrādā. Jo mēs taču esam dažādi. Tas pats attiecas arī uz to, kā iemācīt instrumenta spēli, un tas man sagādā gandarījumu, prieku! Un ja vēl redzu, ka bērns atsaucas, ja kaut nedaudz viņā ir interese un viņš drusciņ vēl mājās paspēlē, esmu laimīga!

Vai duetā esat līdzvērtīgi partneri, vai tomēr diskutējat? Un kuram parasti pieder galavārds?

Artūrs Liepiņš: Protams, ka diskutējam! Šodien pirmo reizi satikāmies pēc ilga laika. Protams, apzinos, ka Madarai ir ļoti liela pieredze, un es labprāt pieņemu viņas padomu, bet domāju, ka esam līdzvērtīgi partneri.

Vai runājot par trim gaidāmajiem koncertiem, varam teikt, ka tā būs jūsu dueta debija, jūsu pirmā saspēle? Pazīstami esat krietnu laiku, bet kuru reizi tiksieties uz skatuves?

Madara Liepiņa: Pirmo!

Artūrs Liepiņš: Jā, uz lielās skatuves pirmo.

Atceros gan, ka Mūzikas akadēmijas laikā vienreiz abi spēlējām vienu skaņdarbiņu no Šnitkes "Svītas senā stilā". Jau toreiz piefiksēju – jā, ar Madaru būs jāspēlē vēl... Un tā nu tas tagad ir piepildījies.

17. augustā jūsu koncerts būs Liepājā, otrs – 21. augustā Ventspilī, bet trešais – 25. augustā Rīgā, un šo koncertu fiksēs arī "Klasika". Koncerta nosaukums ir "Sapnis vasaras naktī". Vai tik nebūs kāda saistība ar Šekspīru?

Artūrs Liepiņš: Liepājas koncerta nosaukums ir "Sapnis vasaras naktī", bet abus pārējos – Rīgā un Ventspilī – nosaucām par "Nakts elpu", lai neatkārtotos. Ideja ir kopēja – tāds maģisks mirklis. Jo pagājušajā vasarā pie mums arī bija siltās naktis, un tas ir tas, kas mums pirmais iešāvās prātā, izvēloties un klausoties šo mūziku.

Kas būs tā mūzika un kāpēc tieši Kurzeme?

Artūrs Liepiņš: Vienā koncertā satikāmies ar Liepājas orķestra vadītāju [Uldi Lipski], un viņš mani uzaicināja šo koncertu veidot. Jau ilgi cenšos Kurzemē sekmēt to, lai jebkurā vietā – arī mazākā – skanētu kvalitatīva akadēmiskā mūzika. Šajā reizē "pieķērām" klāt arī Rīgu.

Kas ir tā kvalitatīvā mūzika, un kurš no jums to izvēlējās? Jūs pārsvarā dzīvosieties pa 18. un 19. gadsimtu. 

Madara Liepiņa: Mēs, protams, konsultējāmies viens ar otru. Pēdējā laikā man ļoti patīk atskaņot tādu mūziku, kuru latviešu publika vēl nav dzirdējusi. Varbūt ne gluži nav dzirdējusi, bet katrā ziņā – Latvijā ļoti, ļoti reti atskaņotu mūziku.

Gan Dvoržāku, gan Šūmani pasaulē spēlē ļoti daudz, bet tieši līdz Latvijas publikai šī kamermūzika kaut kā vēl nav nonākusi.

Tāpēc es to izvēlējos apzināti. Sāksim ar Dvoržāka "Četriem romantiskajiem skaņdarbiem", pēc tam sekos Džuzepes Tartīni Vijolsonāte "Didone Abbandonata", tad atbilstoši katram koncertam – Artūrs spēlēs Šopēna mazurkas un Baha franču svītu, pēc tam – Roberta Šūmaņa Trīs romances un noslēgsim koncertu ar Bēthovena Divpadsmit variācijām par "Se vuol ballare" jeb "Vai vēlaties dejot?" tēmu, kas ir no Mocarta operas "Figaro kāzas".

Vai mēģinājums, no kura nākat, bija pats, pats pirmais jūsu kopīgais mēģinājums? 

Madara Liepiņa: Jā! Nosvīduši, pārkarsuši, pilna galva ar notīm – jā, tas bija pats pirmais mēģinājums, pirmā tikšanās. 

Uz interviju esat ieradušies ļoti smaidīgi un laimīgi – vai radusies sajūta, ka vajadzētu vēl kādreiz kopīgi muzicēt?

Madara Liepiņa: Noteikti turpināsim!

Mūzika jau ir tā, kas raisa smaidu, un arī tas, ka varam kopā spēlēt, jo pandēmijas laikā vismaz man nācās visu laiku spēlēt vienai pašai. Arī sonātes vienai pašai bija jāspēlē! Bija sajūta – kaut kā trūkst, jo tā nav solo mūzika. 

Tagad beidzot! Tāpēc tas smaids.

Artūrs Liepiņš: Domāju, šie noteikti nebūs vienīgie koncerti. (..) Parasti saku, ka mūzikai pats galvenais – lai tā var skanēt netraucēti. Un tagad, pirmajā mēģinājumā, pēdējos skaņdarbos saspēlējāmies tā, ka tā bija gandrīz netraucēta mūzika. Tāpēc arī tagad abi esam smaidīgi – līdz ar to domāju, ka spēlēsim vēl.

Madara Liepiņa: Specifika šai programmai ir tāda, ka mūzikai jābūt ļoti viegli klausāmai, taču no izpildītāju viedokļa tur ir tik daudz nianšu, kuras jāpieslīpē un jāpieslīpē… Izpildīt to ir ļoti, ļoti grūti. Lai simtprocentīgi ar pirmo reizi viss sanāktu – tur jābūt ģēnijiem. Līdz tam jāizaug.

Artūrs Liepiņš: Tas būtu iespējams, ja mēs ļoti ilgi būtu kopā spēlējuši – tādā ziņā mums arī vēl jāpieslīpējas, lai, uzmetot aci Madarai, es saprastu, kurā vietā viņa ņems elpu un kas sekos tālāk. Lai mēs viens ar otru saprastos bez vārdiem.

Artūr, Spānija – tas skan ļoti skaisti, tur arī nebūs aukstās, bargās ziemas, kas mūs gaida šeit, Latvijā.

Artūrs Liepiņš: Jā, tas ir pirmais, par ko iedomājos – jo

līdz šim man visu laiku iznācis vairāk ceļot uz Skandināviju, un tas tomēr ir uz ziemeļiem. Beidzot taču vajag doties uz turieni, kur ir silti! (smejas)

Esmu arī sastapis tādu pasniedzēju, ar kuru mums saskan – tas ir šausmīgi, šausmīgi daudz – atrast tiešām labu skolotāju!

Uz cik ilgu laiku brauksi uz Spāniju?

Artūrs Liepiņš: Pagaidām doma ir uz gadu, bet man ļoti patīk ceļot – turp, atpakaļ un vēl viskautkur.

Kad mācījos Skandināvijā, atceros to laimi, kad varu iesēsties lidmašīnā un ātri vien esmu citā vietā, citā valstī. Pēkšņi no rīta tu biji tur, vakarā esi tur, pēc nedēļas – atkal kaut kur citur. Un es to tiešām gribētu atkal ieviest un ceļot.

Madara, un kā ar Itāliju? Šobrīd esi pārcēlusies uz Latviju, bet nav taču tā, ka Itālijai esi teikusi ardievas pavisam? 

Madara Liepiņa: Nē, nē, to es nespētu! Nekad mūžā es to nedarītu, jo

Itālijā jūtos kā savās mājās, arī mans vīrs ir itālis. Jā, Latvijā esmu darba dēļ, jo Itālijā šobrīd nevaru dabūt nekādu darbu, jo tur ir cita skolu sistēma.

Varu pat uzvarēt konkursos, kuri tur ir vajadzīgi, bet tas man negarantētu, ka varu dabūt darbu – varu līdz pat desmit gadiem gaidīt un pa to laiku nomainīt profesiju... Tāpēc atgriezos Latvijā. Man šeit ļoti patīk un labprāt te strādāju, bet vasarās, cik vien tas būs iespējams, mēģināšu atgriezties Itālijā un ieelpot citas pasaules garšu. 

Vai ar brāli Daumantu arī gaidāma saspēlēšanās?

Madara Liepiņa: Jā, mums paredzēti divi koncerti oktobrī, viens otram ļoti tuvu. Būs gan VEF Kultūras pilī, gan, iespējams, arī Baltinavas mūzikas skolā. Tie ir tuvākie. 

Kā ir ar tām izslavētajām mājas sienām: vai debijas koncertā palīdzēs tas, ka zālē būs pazīstami cilvēki? Un kuram no jums šobrīd ir lielāks uztraukums?

Artūrs Liepiņš: Es apbrīnoju, cik Madara ir mierīga… Turpretī es esmu diezgan nervozs, līdz ar to domāju, ka noteikti Madara būs mierīgāka. Taču mājas sienas… Protams, man patīk, ka varam spēlēt tepat!

Vai ir doma izvēlēties duetam arī skaistu nosaukumu, kas vienlīdz uzrunājoši skanētu gan Latvijā, gan arī starptautiskajā arēnā?

Madara Liepiņa: Kāpēc gan ne! Ja mums izveidosies labs kontakts un regulāri koncerti, būsim spiesti to darīt. Tur jau nebūs vairs izvēles...

Ko jūs teiktu tiem klausītājiem, kas varbūt vēl mazliet šaubās – doties uz Liepāju, Ventspili vai pagaidīt tomēr līdz "Ziemeļblāzmai"? Kas ir īpašais jūsu koncertos, jo šobrīd vasara ir tik muzikāli piepildīta un saule arī mūs lutina. Kā iekārdināsiet klausītājus?

Madara Liepiņa: Es teikšu tā – brauciet uz visiem koncertiem, jo mūziķi nekad nevar nospēlēt vienādi. Katrs koncerts būs atšķirīgs. 

Artūrs Liepiņš: Pilnīgi noteikti viena no pievienotajām vērtībām ir tā, ko Madara jau minēja – ka šie skaņdarbi Latvijā nav bieži spēlēti. Otrkārt, mums tā programma ir izdevusies tāda... Tā tomēr ir nopietnā mūzika, bet reizē – tik gaisīga un lidojoša.

Pirms sākas rudens, ļoti svarīgi klausītājiem būtu līdz pēdējai šūnai uzsūkt vasaru, lai sagatavotos ziemai un rudenim, jo mums kā ziemeļniekiem tomēr vajag to sauli – arī muzikālu.

Pieņemu, ka arī jums savulaik, mācoties skolā, viens no pirmajiem rudens darbiem bija sacerējums par tēmu "Mans brīnišķīgākais vasaras piedzīvojums". Ja nerunājam par jūsu trim koncertiem, kas būtu skaistākais, ko gribētu izcelt no aizvadītajiem mēnešiem?

Madara Liepiņa: Man ir viens vārds – Itālija…

Artūrs Liepiņš: Es vēl došos savā īsajā ceļojumā uz meistarklasēm, līdz ar to man tā, iespējams, būs Horvātija. Tomēr kaut kā šī vasara bijusi muzikāli piepildīta, arī pašam sēžot pie klavierēm vai dodoties peldēties. Šī vasara ir tāda mierīga, un miers, kā jau iepriekš minēts, man ir ārkārtīgi svarīgs.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt