Pirms nepilna gada abi mūziķi klausītājiem piedāvāja Emīla Dārziņa solodziesmu programmu, tagad kārta pienākusi Šūberta dziesmu ciklam "Skaistā dzirnavniece". Vaicāts, kā pie šī apjomīgā opusa nonākuši, Juris Vizbulis atklāj: "Tas notika ļoti dabīgi. Abi ir romantiski komponisti ar dziļu iekšējo būtību, ar dziļu iekšējo pasauli un brīnišķīgi skaistu mūziku. Gribējās arī turpināt sadarbību ar Rūdolfu, tikai iegrimt jaunas mūzikas dzīlēs.
Mani visu laiku kņudināja doma par šo ciklu, tikai pie sevis spriedu – vēl neesmu gatavs, tam jānobriest gan emocionāli, gan vokāli.
Un tā nu tas šobrīd top, taps un apaugs vēl. Tā ir ļoti skaista mūzika, daiļš saturs, tajā var grimt gan mūziķis, gan dziedātājs."
Tomēr vienlaikus Vizbulis neslēpj – šis vokālais cikls ir ciets rieksts: "Šeit ir, ko turēt! Katra no divdesmit dziesmām ir tik dažāda – dažādi tempi, atšķirīgs saturs. Tiešām ir, ko turēt, tāpēc mēs šobrīd daudz strādājam, lai aug arī fiziskā izturība, un saprastu, kā vokāli to izpildīt, lai nepagurtu."
To, ka abi ir romantiķi, mūziķi stāstīja jau pērn, pirms Dārziņa dziesmu programmas, bet arī Šūberts sirdī iekritis jau krietni sen. "Šūbertu iepazinu, studējot Mūzikas akadēmijā – Pēteris Plakidis, kurš bija mans pasniedzējs kamermūzikas klasē, jau tolaik uzticēja dziedāt Šūbertu. Jutu, ka manas balss krāsas ir tās, kas Šūbertam nepieciešamas, viņa mūzika kaut kā ļoti ērti, dabiski un tīri tehniski klājas uz tās, tāpēc es viņu vienmēr paturēšu repertuārā."
Bet ko šādu dziesmu ciklu atskaņot nozīmē pianistam? Tas droši vien ir kas gluži cits, nekā spēlēt Šūberta instrumentālo kamermūziku? "Absolūti!" piekrīt Rūdolfs Vanks. "Līdz ar to, ka manas ikdienas gaitas paiet Dārziņskolā, strādājot ar jaunajiem pianistiem,
šo ciklu dzirdu gandrīz katru otro dienu – tas ir pamatakmens vokālajai kamermūzikai, kad pianists sāk apgūt pavadījumu.
Kādā otrā, trešā gadā ejam cauri šim ciklam. "Skaistā dzirnavniece" ir milzu uzdevums gan vokālistam, gan pianistam, tātad arī man. Katrā no divdesmit dziesmām caur savu vienkāršību ielicis pamatakmeni visai vēlākajai vokālajai mākslai, kas sekojusi pēc viņa. Tekstam šeit ir milzu nozīme – Šūberts savā vokālajā mākslā būvē skaņas un vārda simbiozi, kas mums tad arī kopīgi ar Juri klausītājam jāaiznes. Te ir gan pavasarīga jūsma, gan priekšvēstneši vēlākajiem dramatiskajiem cikliem.
Cilvēks pieaug, un līdz ar viņu pieaug arī izpratne par šo mūziku – tā kļūst dziļāka.
Tāpēc ar lielu ieinteresētību gaidām šo koncertu – kā mums tas viss sanāks."
"Ungurmuižas vide šai mūzikai ir ļoti pateicīga – te ir tāds miers, noskaņa un atmosfēra," teic Juris Vizbulis, kurš Ungurmuižā līdz šim piedalījies Šūbertiādē.
