No pašiem pirmsākumiem līdz pat šodienai Vidzemes kamerorķestris ar savu profesionālo sastāvu sevi pierādījis Vidzemes un arī Latvijas mērogā. Ar Vidzemes kamerorķestri sadarbojušies daudzi no Latvijas labākajiem dziedošajiem un spēlējošajiem māksliniekiem un komponistiem.
Inta Pīrāga: Kādu vietu tavā sirdī līdzās pienākumiem opernamā, Mūzikas akadēmijā un korī "Ave Sol" ieņem Vidzemes kamerorķestris?
Andris Veismanis: Vidzemes kamerorķestris ir mans pirmais "bērns" instrumentālās mūzikas jomā, jo savulaik mani dažreiz pielaida padiriģēt pie "Rīgas kamermūziķiem", un man ļoti iepatikās instrumentālā mūzika un vispār sajūta, kāda ir, strādājot ar orķestri. Vidzemes kamerorķestri astoņdesmitajos gados izveidoja Igors Graps no dažādiem mūzikas pedagogiem, kas strādā ar bērniem instrumentālistiem. Pārsvarā visi Vidzemes orķestra mūziķi savulaik absolvējuši Mūzikas akadēmiju vai arī ir Cēsu Mūzikas vidusskolas audzēkņi. Tā nu viņi toreiz man piedāvāja strādāt kopā, jo pirms tam jau strādāju ar Cēsu pils kori, ko ar laiku gādīgi pārņēma mana bijusī studente Marika Austruma.
Orķestris man devis ļoti daudz – [vispirms jau] saprast, kā jāstrādā ar orķestri. Kopā esam jau kopš 1995. gada. Mums bijušas daudzas ļoti skaistas programmas.
Pirms mūsu sarunas paklausījos Igora Grapa atmiņu stāstus. Vienā no tiem viņš atcerējās arī to pašu 1995. gadu, kad sākās tava sadarbība ar kamerorķestri. Sapratu, ka tu tur nonāci ar viņa svētību, jo Igors bija uzklausījis tā brīža orķestra mūziķus, kuri esot teikuši – dodiet mums Andri, dodiet Andri! Man šķiet, ka orķestra mūziķu labvēlība pret savu diriģentu ir svarīga, un tā tev, iespējams, arī palīdzēja pašā sākumā.
Jā, neapšaubāmi tā arī bija.
Pirms manis ar orķestri strādāja Pauls Putniņš un Guntars Bernāts, bet tad Pauls aizbrauca uz Izraēlu. Īstenībā es domāju, ka viņam tomēr vajadzēja turpināt orķestra diriģēšanu, jo viņam tas ļoti labi padevās. Viņš turklāt bija skaists puisis, tāds, kurš ļoti patika orķestra meitenēm…
Ļoti labi atceros tos koncertus, ieskaitot Latvijas Universitātes aulā. Kad man bija iespēja sākt strādāt, Igors, iespējams, šajā vietā vairāk varbūt redzēja Paulu, bet Pauls pievērsās dziedāšanai un par simfoniskā orķestra diriģēšanas būtību vairs neinteresējās. Bet man bija tieši otrādi – radās ļoti liela interese par orķestri, tāpēc labprāt pieņēmu šo piedāvājumu.
Igors Graps atzinis, ka diriģentam ļoti svarīga ir tieši roku tehnika. Uzreiz to varot just un manīt.
Jā, atceros, ar viņu esam par to runājuši. (..) Bieži vien viņš bija kritisks par ļoti daudziem diriģentiem. Tas ir jautājums, kas bijis ļoti aktuāls gan Grapam, gan arī manam pedagogam, profesoram Jurijam Simonovam – tieši manuālā tehnika.
Bet ar to orķestris nesākas un nebeidzas; orķestris ir daudz kas vēl vairāk – ļoti svarīgas ir darba iemaņas: kā strādāt, ar ko strādāt,
un mēs savā darbā Vidzemes orķestrī ļoti lielu vērību esam pievērsuši mūsdienu mūzikai, latviešu mūzikai, un vēl jo vairāk – baroka, un klasicismam. Tas ir pamats, uz kura darbojāmies sākumā. Tagad situācija nedaudz mainījusies, bet sākumā ļoti pievērsos tieši šai lietai – man tas likās svarīgi un nozīmīgi.
Protams, salīdzinot ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri, Operas vai Liepājas Simfonisko orķestri, Vidzemes kamerorķestris darbojas kā sava veida festivāla jeb projektu orķestris, no koncerta uz koncertu. Abi pandēmijas gadi jūs noteikti skāruši vēl smagāk nekā dažu labu citu kolektīvu. Jubileja bija paredzēta jau pagājušā gada oktobrī, pārtraukuma dēļ tā tika pārcelta. Tomēr nu jubileja beidzot būs!
Var to saukt par projektu orķestri, tomēr sastāvs ir viens. Projektu orķestris tas ir vairāk finanšu ziņā, jo mūs katru gadu atbalsta Cēsu dome – ir konkrēts koncertu skaits, ko varam sarīkot. Savulaik bijusi sadarbība ar dažādiem popmūzikas un roka mūziķiem, bijuši arī dažādi uzvedumi. Vienu laiku bija arī Kultūras ministrijas atbalsts.
Orķestra kodols vēl aizvien ir nemainīgs – tajā muzicē pedagogi un audzēkņi. Joprojām šeit ir daudz audzēkņu, kas mācījušies pie mūsu orķestrantiem vai joprojām mācās.
Domāju, ka šī tradīcija ir ļoti skaista un paliekoša, un tas arī veido jauno mūziķu paaudzi, kas pēc tam spēlē profesionālajos orķestros, ieskaitot "Kremerata Baltica" un arī ārzemju profesionālos simfoniskos orķestrus. Tā ka mūsu pamatkodols ir saglabāts un tā tas būs arī jubilejas koncertā.
Saprotu, ka pamatkodolā ir arī daži mūziķi, kuri orķestrī muzicē kopš pirmās dienas.
Jā, ir tādi mūziķi, piemēram, čelliste Ilze Petrovska, kuras studenti spēlē orķestra čellu grupā. Ilze vispār ir īpašs cilvēks – viņa ir arī iniciatore, lai es šeit strādātu, jo savulaik viņa dziedāja Cēsu pils korī un aicināja mani uz orķestri. Viņa ir arī mūsu orķestra direktore. Izklausās varbūt skaļi, bet tas ir ļoti svarīgs amats, lai palīdzētu ar dažādu koncertu organizēšanu. Un viņa ir ļoti daudz palīdzējusi… Cilvēku, kas spēlē no pirmās dienas, vairs nav tik daudz, bet daži ir, un tas ir jauki. Daži orķestranti man gan teikuši – varbūt pietikšot spēlēt, bet es saku – nē! Jo domāju, ka mēs vienmēr varēsim atrast arī īsto repertuāru šiem cilvēkiem, neskatoties uz to, ka gadi vairs nav tie paši lielākie jaunības gadi.
Jubilejas programmā ir gan Vīnes klasika – Haidns un Mocarts, gan romantika – Sensānss, ir vēlīnā romantika – Vāgners, un ir arī latvieši – Dārziņš un Marhilevičs. Kāds īsti ir jubilejas koncerta galvenais vadmotīvs?
Pirmais un svarīgākais – centrējamies uz Vidzemi. Tādā nozīmē, ka Emīls Dārziņš nāk no Jaunpiebalgas un sadarbība ar Jaunpiebalgu mums bijusi ļoti skaista. Māra Vīksna savulaik strādājusi Jaunpiebalgas bērnu mūzikas skolā, kur tagad strādā Madara Liepiņa, lieliskā pianista Daumanta Liepiņa māsa. Viņi uzstājās kopā. Jaunpiebalga ir diezgan tālu no Cēsīm, pēc katra mēģinājuma man Madara jāved mājās – tad Rīgā esmu tikai ap pusnakti, bet katrs brauciens vienmēr ir skaists!
Agrāk strādāju ar Vecpiebalgas jaukto kori un turp braucu katru nedēļu. Mani tā puse uzrunā – tai ir kaut kāds ļoti liels radošs spēks.
Tāpēc programmu noslēdzam ar Emīla Dārziņa "Melanholisko valsi". Ar Uldi Marhileviču mums vairakkārt bijusi laba sadarbība popmūzikas jomā, taču man patīk viņa pianisms: man patīk arī tas, kā viņš raksta pianistiskus lielopusus! Nospriedu, ka mūsu programmai tieši pietrūkst viena atraktīva latviešu komponista kompozīcija, kurā būs vēl skaista nimfas balss – soprāns. Dziedās Anna Amanda Stolere, ļoti jaukas balss īpašniece, ar kuru dažus gadus pastrādāju, pirms viņa sāka mācīties Mūzikas akadēmijā vokālajā nodaļā. Ļoti talantīga meitene, kura Rīgas Doma kora skolā mācījusies kordiriģēšanu un vokālo mākslu, turklāt Mediņus vēl absolvējusi klavierspēlē. Ļoti muzikāla meitene ar brīnišķīgu dzirdi – ceru, ka viņas nākotne kā dziedātājai būs laba un skaista. Gribēju arī šo balsi parādīt, savīt kopā ar Marhileviču. Anna vēl atsevišķi dziedās dažus numurus – Hendeli, Mocartu. Un Madara spēlēs solo, Sensānsa izcilo "Introdukciju I Rondo Capriccioso". Viņa ir virtuoza vijolniece, turklāt viņas vīrs ir ļoti slavens itāļu vijoļspēles pasniedzējs. Vāgners man vienkārši patīk pats par sevi. Es arī uzskatu, ka
"Zīgfrīda idille" ir viens no brīnišķīgākajiem viņa darbiem, kas rakstīts salīdzinoši nelielam sastāvam un savulaik veidots kā veltījums sievai, jo Vāgners tik daudz strādāja, ka sievai laika neatlika.
Šajā darbā ielikta visa viņa mīlestība un cieņa pret viņu…
Darbs tika atskaņots Ziemassvētku rītā, kad sieva modās, jo mūziķi spēlēja viņu Šveices mājas vestibilā... Domāju, tas bija ļoti iespaidīgi. Mūzika galīgi nav vienkārša, tā ir pat ļoti sarežģīta tiem laikiem, bet zinot, ka tur uzstājās paši labākie no orķestra, var saprast, kāpēc viņš tā ir uzrakstījis. Un mani tas vienkārši uzrunā. Pirms daudziem gadiem vienā no jubilejas koncertiem to jau spēlējām – gribēju šo koncertu apvienot ar seno jubileju. Priecājos, ka "Melanholiskajā valsī" kopā ar mums spēlēs mūsu bijušais biežais sabiedrotais – klarnetists Ints Dālderis. Arī tas mani uzrunā – iespēja sadarboties ar ļoti labiem mūziķiem. Būs obojists Pēteris Endzelis, būs arī Anete Toča – viena no mūsu lieliskākajām latviešu flautistēm. Šajā programmā būs ļoti labi mūziķi, un tas mani priecē – ka ar vidzemniekiem varu kopā paveikt šādu lietu. Šoreiz uzminēju arī koncerta datumu un ieliku 1.aprīli, neskatoties uz to, ka tā ir Joku diena – bet ka mēs tomēr drīkstam uzstāties, jo orķestrī vēl bija daži cilvēki, kuriem nebija vakcinācijas sertifikāta, tāpēc nedrīkstējām publiski uzstāties. (..) Arī publika drīkst būt bez sertifikātiem. Maskas vēl jālieto, bet sertifikāti vairs nav obligāti.
Vai mazliet pasmaidīt kā pie Joku dienas drīkstēs?
Jā, domāju, ka pasmaidīt drīkstēs, kaut arī situācija Ukrainā ir tāda, kāda tā ir… Arī mums būs viens ukraiņu skaņdarbs, ko atskaņosim, solidarizējoties ar ukraiņu tautu un ukraiņu māksliniekiem.
Diemžēl, izņemot Valentīnu Silvestrovu, esam palaiduši garām trīsdesmit gadus ukraiņu mūzikā…
Vai ar Vidzemes kamerorķestri idejas ģenerējas viegli?
Ģenerējas viegli, drīzāk jautājums ir par finansēm – kā šīs idejas īstenot, jo mēs tomēr strādājam ar nelielu atbalstu.
Tas nav amatieru jeb mūzikas mīļotāju orķestris: mēģinām piesaistīt labākos profesionāļus, kādi pieejami Latvijā, ar domu par orķestri kā talantu kalvi jaunajiem mūziķiem,
kuri tālāk dosies savās gaitās un nopietno klasisko mūziku spēlēs arī citur, bet – ar Vidzemes bagāžu.
Piemēram, Vidzemes kamerorķestrī daudzus gadus spēlēja tagadējā "Kremerata Baltica" koncertmeistare, lieliskā vijolniece Madara Pētersone: domāju, tieši mūsu orķestrī arī izveidojās viņas talants būt ne tikai orķestra tutti mūziķei, bet arī kā koncertmeistarei. Šādas lietas veidojas jau dziļā jaunībā, kad cilvēki vēl tikai sāk spēlēt orķestrī – tas veido viņiem jaunas domas par to, kāda vispār ir saspēle orķestrī.
