Benefice

Komponiste Laura Dubina: Tas, kas man liek justies patiešām laimīgai, ir iespēja radīt

Benefice

Vijolniekam Raimondam Melderim - 50!

Liene Kinča: Jau jāsāk skaitīt, kas vēl no Vāgnera jānodzied, lai darbiņš būtu padarīts

Šis laiks prasa stāvēt taisni. Saruna ar operdziedātāju Lieni Kinču

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 2 gadiem.

"Šis laiks parāda mūsu mazumu un lielumu. Tas prasa stāvēt taisni, ar abām kājām uz zemes. Izsvērt visus par un pret un tajā pašā laikā – saprast, kam tad mēs īsti kalpojam," ir pārliecināta starptautiski pazīstamā operdziedātāja Liene Kinča, kura beidzamajos gados kļuvusi ļoti pieprasīta Vāgnera lomu interprete.

9. decembrī viņai apritēja 40. dzimšanas diena, ko māksliniece aizvadīja Egila Siliņa jubilejas koncerta mēģinājumos. Bet vispār Ziemassvētku laiku viņa allaž vēlas pavadīt Latvijā: "Šai ziņā joprojām nekas nav mainījies. Ziemassvētku vakarā cenšos tikt uz savām lauku mājām pie mammas. Vēlme pavadīt laiku kopā ar saviem tuvajiem, tiešām svarīgajiem cilvēkiem Ziemassvētku laikā man kaut kā stipri palielinās..."

Rūta Paula: Iepriekšējo reizi tikāmies pirms pieciem gadiem. Toreiz jums bija ļoti spraigs radošs periods, jau toreiz bijāt brīvmāksliniece un tāda esat joprojām. Vai šis saspringtais darba grafiks turpinājies visu šo laiku?

Liene Kinča: Jā, līdz pandēmijai tas patiešām tā bija, bet nu jau ir otrais gads, kad ik pa laikam iestājas korekcijas – šis tas visu laiku tiek atcelts un pārcelts, ir neziņa, kā būs pēc tam un vai tas viss kādreiz beigsies vai nebeigsies – tās domas jau prātā stāv, protams. 

Uz Vāgnera viļņa

Tomēr daudz kas šobrīd arī notiek. Vai varam teikt, ka esat uz Vāgnera viļņa? Atceros, toreiz iezīmējāt perspektīvu, ka Vāgners būs tur, tur un tur, un būs gan jaunas lomas, gan jauni teātri.

Pašlaik mazliet tā ir – arī tuvākie gadi pārsvarā iezīmējas ar Vāgnera repertuāru, atstājot mazu, mazu plauktiņu manam mīļajam Verdi. Bet – jā,

nesen, mācoties "Fejas", sapratu, ka tā man ir Vāgnera loma numur deviņi, un tagad man top Vāgnera loma numur desmit. Jau jāsāk skaitīt, kas man vēl būtu jānodzied, lai viss darbiņš būtu padarīts.

Laikam pietrūkst visas trīs Brinhildes. Par Kundri vēl varētu diskutēt – varbūt pēc kādiem pieciem gadiem būs arī viņa. Tad būs Vāgners pabeigts.

Savukārt pavisam nesen kādā intervijā esat teikusi, ka jūsu pasē varētu ierakstīt vēl vienu vārdu – Elizabete.

Šajā ziņā nekas nav mainījies. Elizabete vēl joprojām manā kalendārā ir viena no visvairāk iezīmētajām. (smejas)

Cik ilgi draudzējaties ar Elizabeti, ja mēs to tā varētu dēvēt?

Pirmo reizi to dziedāju 2015. gadā un pēc tam visur kur – pēdējā reize bija 2019. gada decembrī šeit, Rīgā, tieši pirms kovida sākuma. Šosezon atgriežos pie Elizabetes Leipcigā – ceru, ka notiks viss, kas ieplānots. Vai Elizabete vēl joprojām man ir tāda kā Vāgnera loma numur viens? Varbūt, ka sāku jau izaugt no tās, balss iegūst jaunus apmērus un tagad varētu pamēģināt dramatiskāku, pilnīgāku operrepertuāru.

Elizabete gan pēc tēla, gan satura man ir ļoti tuva.

Domāju, ka gan režisori, gan citi ar Vāgneru saistīti cilvēki noteikti iezīmējuši jūs kā vāgneristi. Vai pati arī kādreiz viņiem ieminaties, ka gaidāt uzaicinājumu?

Kad nodziedāju Elizabeti, domāju – vairāk Vāgnera lomas negribu. Tad nāca Elza un Zīglinde, un es visu laiku sev teicu – nē, šīs nu gan ir pēdējās, Vāgneru vairāk nē. Bet visu laiku viņš atgriežas! Sākumā jau, protams, piedāvā – nav tā, ka sagatavoju materiālu un saku, ka tagad, lūdzu, strādājiet uz to. Tā tas nenotiek. Jebkurā gadījumā pilnīgi noteikti maksimāli ilgi gribēju turēties tālāk no Brinhildes, bet tagad jau pusotru gadu man ir piedāvājums. Sākumā teicu – nē, bet tad padomāju, ka jāatver klavieres un mazliet jāpaskatās. Sapratu, ka Brinhilde "Zīgfrīdā" ir tāds mazliet uzbūvēts standarts, un

šobrīd ir tas laiks, kad mēs visi no tām standarta kastītēm un burciņām lienam ārā – dziedam un spēlējam to, kas mums padodas, ko mēs spējam labi izdarīt un kur varam gūt gandarījumu paši un dot gandarījumu citiem.

Ja pirms desmit gadiem bija apmēram tā – ja esi spinto soprāns, vari dziedāt tikai to un to, bet vairāk neko, tagad tas ļoti variējas un man jau šķiet, ka tas ir ļoti veselīgi.

Vai tāda maza izlīšana no burciņas bija arī "Fejas"?

Nē, tas ir manai balsij, "Fejas" ir tieši spinto soprānam.

Bet klausītāju ziņā? Domāju, ka viņi nav īpaši pazīstami ar šo operu.

To ļoti reti kur uzved – Leipciga ir vienīgā, kas regulāri rīko lielos Vāgnera festivālus, kuru ietvaros iet cauri visām Vāgnera operām. Šis festivāls bija paredzēts jau pagājušā gada jūnijā, bet pandēmijas dēļ, protams, nenotika, un tagad pārcelts uz 2022. gada jūniju. Visi cer, ka tas notiks. "Fejas" ir pirmā Vāgnera opera, ļoti netipiska – varbūt tikai brīžiem var manīt, ka tas ir Vāgners, jo izklausās pēc laba Vēbera. Bet tieši par balss dalījumu un to, kam "Fejas" īsti būtu jādzied, domāju, ka manai balsij tas ir tieši tas, ko vajag. "Fejas" būs jau janvāra beigās – ja Saksonija 8. janvārī atcels kovidierobežojumus, jo pašlaik teātri tur ir ciet.

Mans mīļais Verdi

Sacījāt – "mans mīļais Verdi". Kā klājas Abigailai, piemēram?

Man ļoti gribas atgriezties pie šīs lomas, bet

Abigaila tā ir tāda "asiņainā" loma, kas paģēr to, ka tu kādu laika periodu dziedi tikai to. Nevar šodien dziedāt "Tristāna un Izoldes" mēģinājumā, rīt skriet dziedāt Rahmaņinovu, bet parīt – "Nabuko". Tas vienkārši nav iespējams.

Tāpēc Abigailu var dziedāt tikai tad, kad apkārt nekā nav. Tā ir ļoti kustīga partija, tajā ir diezgan daudz koloratūru, kas nu jau man sāk palikt mazliet par grūtu, tāpēc tas prasa mazliet vairāk laika – sagatavot savu "aparātu", "uztjūnējot" tieši uz šī repertuāra skanējumu, kustīgumu un koloratūrām, augšējām notīm.

Liene Kinča Abigailas lomā Džuzepes Verdi operā "Nabuko"
Liene Kinča Abigailas lomā Džuzepes Verdi operā "Nabuko"

Vai joprojām ir aktuāls vācu repertuārs?

Jā, tā tas ir. Balss īpatnība jau arī nosaka piederību. Nevarētu gan teikt, ka man nepatīk dziedāt itāļus, bet, protams, ja man ir jāizvēlas starp Pučīni un Vāgneru, tad Vāgners būs numur viens.

Šobrīd esat nobriedusi, ļoti patstāvīga māksliniece un ar ļoti daudz ko pati tiekat galā. Bet vai jums kā solistei nav vajadzīgs vēl kāds padomdevējs?

Jā, tas visiem māksliniekiem vienmēr ir ļoti svarīgi. Arī šobrīd, ja ir tāda vajadzība, man ir, pie kā vērsties, lai paprasītu palīdzību. Bet, sākoties kovidam, tomēr esmu centusies tikt pati galā, domāju, man tas neslikti arī izdodas, bet jūtu, ka pie jauna repertuāra vajag kādu slīpējumu un absolūti racionālu skatu no malas – jo mēs, kā zināms, paši ne vienmēr sevi labi dzirdam. Tādos gadījumos man ir, pie kā vērsties: kopš 2018. gada man netālu no Venēcijas ir brīnišķīgs amerikāņu pasniedzējs – ja nepieciešams, sazināmies.

Kā zinām, ne tikai vokālajam pedagogam ir svarīga loma solista dzīvē. Vai jums ir arī kādi diriģenti vai režisori, pie kuriem vēršaties pēc padoma?

Lai cik jocīgi tas man pašai nebūtu, šajā ziņā esmu diezgan fleksibls cilvēks, diezgan ātri saprotu un spēju pielāgoties, ko režisors vai diriģents grib, jo

man ir absolūti skaidrs, ka opera un teātris ir komandas lieta. Tur nav pirmo, otro vai pēdējo. Tur visiem – gan režisoram, gan diriģentam, gan kapelmeistaram, korim, pilnīgi jebkuram – jābūt ļoti labiem,

ar labu motivāciju un jātiecas pēc iespējami labāka rezultāta..

Un jūs joprojām uzticaties režisoram?

Ja man ir jautājumi, vienmēr jautāju, bet pamatā

man ir ļoti paveicies, jo nekad nav bijis tādas situācijas, kuras nevarētu pieņemt vai arī būtu milzīga pretestība pret kādu režisora ieceri.

Un arī tad, manuprāt, tās lietas vienmēr var kopīgi atrisināt.

Kā sadzīvot ar uztraukumu jeb teātra higiēna

Atceros jūsu stāstiņu par Karolku – ka pirmo reizi jūs gandrīz izstūma uz skatuves, jo bijāt ļoti nobijusies un satraukusies. Kā jūs tagad jūtaties uz skatuves, kā ir ar rutīnu?

Uztraukums man ir gandrīz vienmēr, bet viņš ir tāds pazīstams. Es apzināti saku – "viņš", nevis "tas". Tu zini, kas tev jādara, lai ar viņu tiktu galā, tā saucamā ikdienas teātra higiēna jau ir iestrādājusies – es, piemēram, zinu:

ja man ir izrāde, nekad nedrīkstu uz teātri iet ātrāk par pieciem. Faktiski eju pēdējā brīdī.

Ieturu vieglu lenču, eju uz grimu, iedziedos un kāpju uz skatuves. Ja aiziešu pāris stundu pirms tam, sākšu domāt par kādām lietām un vietām, kas man nesanāk, un uztraukums nāks vairāk, nekā tam vajadzētu būt. 

Bet, ja ievēro savu ritmu, kādā jūties labi, tad būtu jau tā kā laiks iemācīties to tolerēt…

Tātad jums ir tāds kā zināms grafiks.

Jā, jā, man ir zināms grafiks.

[Pirms izrādes] man ļoti nepatīk ar kādu komunicēt, īpaši jau runāt, bet tajā pašā laikā man negribas to dienu kaut kādā veidā padarīt tādu ārkārtīgi īpašu – lai nebūtu sajūtas, ka atbildība nupat būs tik liela, ka es to maratonu varētu arī nenoskriet.

Man gribas to padarīt tādu kā mazliet ikdienišķu. Lai arī darbs teātrī, protams, ir ļoti īpašs, tajā pašā laikā jebkuram māksliniekam, tas vienlaikus ir arī ikdienišķs.

Un galvenais – nepārvērst to par mokām.

Jā, par mokām noteikti nē, un arī tā nekanonizēt. Tāpēc, ka tā vienkārši ir dzīve.

Kas jums beidzamajā laikā sagādājis īpaši lielu radošu gandarījumu?

Pēdējais spilgtais piedzīvojums bija "Karš un miers" Ženēvā. Tas bija mans pirmais Prokofjevs – krievu mūziku es it kā dziedu, it kā nedziedu. Esmu tomēr latviešu meitene...

Izvairāties?

It kā neizvairos, bet līdz ar to, ka pašlaik ir milzīgs krievu dziedātāju īpatsvars, ir iespēja izvēlēties labākos no labākajiem krievu dziedātājiem, kas repertuāru tiešām pārvalda, māk un jūt. Tur laikam es nebūšu īstā. Protams, varu to dziedāt un man patīk, bet,

ja man atkal blakus stāv misters Vāgners, zinu, kur mani izvēle aizvedīs.

Bet tiešām – tas bija īpašs iestudējums, īpaši pēc visa kovida vājprāta, kad beidzot tika noņemtas maskas, cilvēki varēja normāli komunicēt, muzicēt un būt kopā tiešām izcilā iestudējumā ar izciliem dziedātājiem.

Caur šaubām  pie pārliecības 

Soli pa solim esat iekarojusi virsotnes un tas viss turpinās. Kā šobrīd ir ar jaunām lomām un jauniem teātriem?

Jūtu, ka mana balss grib kaut ko pilnīgāku. Esmu sagatavošanas procesā ar Santucu no "Zemnieka goda", liekas, ka tas būs jauns pakāpiens man pašai.

"Nībelunga gredzena" sakarā jau ļoti tuvā nākotnē skatos uz Brinhildes partiju. Tas man tāds ļoti jauns izaicinājums.

Jūs vienmēr radāt noteikta, stabila un pārliecināta cilvēka un arī mākslinieces tēlu. Kā ir ar šaubām? Vai tās izdzīvojat vienatnē, bezmiega naktīs?

Šaubās jebkurš mākslinieks.

Tikai caur šaubām un nosacītajām vai nenosacītajām bailēm mēs tiekam pie pārliecības.

Tātad, lai cik tas paradoksāli arī neizklausītos, uz saviem šaubu brīžiem jūs zināmā mērā atsperaties?

Jā, tā ir.

Šajā laikposmā dzīvojam ne tikai ar mīnusiem, bet droši vien arī ar plusiem. Kāds jums ir šis laiks?

Tas ir grūts, bet, manuprāt, arī labs. Jo

šis laiks ļoti labi parāda gan mūsu lielumu, gan mūsu mazumu.

Domāju, šis laiks prasa stāvēt taisni, ar abām kājām uz zemes, izsvērt visus par un pret un tajā pašā laikā – saprast, kam tad mēs īsti kalpojam.

Šis laiks bieži liedz māksliniekiem tikties ar klausītāju. Cik jums pašai tas ir svarīgi – just klausītāju tuvumā?

Ļoti svarīgi… Kad pagājušogad satikāmies pēc mana "Nabuko", teicu, ka pandēmijas sākumā biju tādā kā mazliet miglā – īsti nesapratu, kas notiek. Visiem jau likās, ka mēnesi pasēdēsim mājās un viss būs kārtībā, bet tas viss izvērtās milzīgā, milzīgā lejupejošā lavīnā. Laikam

pagājušā gada oktobrī, kad atkal visā Eiropā teātrus slēdza, sapratu, cik tas māksliniekam ir traģiski – nebūt kontaktā ar auditoriju, nejust enerģijas apmaiņu – tu esi ielikts tādā kā garīgās badošanās stāvoklī.

Kādu laiku jūsu otrās mājas bija Antverpene. Kā ir šobrīd?

Šobrīd mēs runājam par Štrausu, bet stabili tas nav, jo pašlaik operas jaunā intendantūra iet citu repertuāra attīstības ceļu, iekļaujot tajā ļoti laikmetīgus komponistus. Viņiem pašlaik repertuārā ir viss Kurta Veila cikls, ļoti daudz modernās mūzikas un ļoti daudz Mocarta, kas tā kā īsti nav man, bet vadībai tomēr ir kaut kas padomā arī īpaši man. Ļoti ceru, ka atradīsim kopīgu valodu. Jā, tā ir vieta, kur man gribas atgriezties.

Ar lielu prieku vienmēr jūs klausāmies mājās, Latvijā, vienalga, kur tas būtu. Šķiet, jūsu pēdējais efektīgais priekšnesums bija "Spēlmaņu naktī", Imanta Kalniņa mūzikā no rokoperas "Ei, jūs tur!"

Man tā bija ļoti dīvaina pieredze – sapratu, ka tas tā kā laikam tomēr nav mans žanrs. (smejas) Un dziedāt ar mikrofonu akadēmiskajam dziedātājam ir pilnīga utopija… Kaut kā vienkārši sev pateicu, ka tas ir Imants Kalniņš un man kā latvietei jāprotas un jāatdod gods.

Jubilejas sarunā labi iederas jautājums par tuvākajiem nākotnes plāniem.

Igaunijā top mana pirmā Izolde. Tā man pašlaik ir sagatavošanas procesā, tāpēc visu laiku skraidu šurpu turpu. Esmu priecīga, ka man gadījās šī iespēja vienkārši izmēģināt lomu, ko man vēlāk vajadzēs...

Izolde ir tieši tas, kas man pašlaik vajadzīgs, lai atkoptos pēc kovida, koncentrētos lielam darbam un nedomātu par blakus lietām.

Mēs jau minējām Elizabeti, bet laikam pārāk tālu neko nesolīsim, vai ne?

Šajā sezonā man ir gan Elizabete, gan "Fejas", gan Izolde, bet pašlaik precīzāk grūti pateikt, jo arī Vācija pašlaik domā, kā būs tālāk. Pašlaik tieši Leipcigā, kur man jādzied, līdz 8. janvārim ir ierobežojumi. Kā būs pēc tam, nezinām.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti