Labrīt

Atklās plašu metālkalumu un rotu izstādi "Metāls un rotas" Dzelzceļa muzejā

Labrīt

Lidostā arvien vairāk ir atbilstoši augstākām prasībām licencētu taksometru

Jaunais Imanta Kalniņa operas "Spēlēju, dancoju" iestudējums noritēs mūsdienās

Raiņa un Ziedoņa vēstījums ar sociālkritisku piesitienu. Top operas «Spēlēju, dancoju» jauniestudējums

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 4 gadiem.

Kad tev būs jāizvēlas, vai tu būsi spējīgs nostāties gaismas pusē? Šo jautājumu komponists Imants Kalniņš uzskata par galveno savas operas „Spēlēju, dancoju” vadmotīvu. Tas bija uzmanības centrā pirms vairāk nekā 40 gadiem, kad opera ar Imanta Ziedoņa libretu tika sakomponēta, un tas ir centrā arī šodien. 26. septembrī mūsu Baltā nama priekškars vērsies šīs operas jauniestudējumam, ko veido diriģents Mārtiņš Ozoliņš un režisore Laura Groza-Ķibere. Viņu interpretācijā pēc Raiņa lugas motīviem radītā opera noritēs mūsdienu Latvijā – pavisam konkrētā vietā un laikā – Rīgas pilī 2013. gada 20. jūnijā, kad pili piemeklēja ugunsgrēks.

Imanta Kalniņa operu „Spēlēju, dancoju” mūsu Baltajā namā pirmo reizi uzveda 1977. gadā, neilgi pēc tās sakomponēšanas. To iestudēja diriģents Aleksandrs Viļumanis un režisors Mihails Kublinskis, galvenajās lomās bija Kārlis Zariņš un Lilija Greidāne. Operu nospēlēja 55 reizes. 2011. gadā tā operteātrī atgriezās kā koncertuzvedums.

Tagad atkal jaunā versijā būs skatāms pilns tās iestudējums, ko šoreiz veido Mārtiņš Ozoliņš un Laura Groza-Ķibere.

Imanta Kalniņa mūzika diriģentam Mārtiņam Ozoliņam tuva jau kopš bērnības, un tagad, veidojot operu, viņa galvenais uzstādījums bija, lai tā skanētu pēc iespējas tieši Imantam Kalniņam raksturīgi.

„Apzināti padziļināti neesmu iedziļinājies tajās interpretācijās, kas ir bijušas pirms tam, kaut arī, protams, es tās esmu dzirdējis. Bet man ir svarīgi veidot pilnīgi savu konceptuālu stāstu," uzsver diriģents. "Nu un, protams, Rainis kopā ar Imantu Ziedoni, tā ir tā lieta, kas nekad neļauj apstāties,

ik uz soļa mēs atrodam ko jaunu, kādu savādāku skatu punktu uz kādu noteiktu frāzi vai notikumu, līdz ar to process joprojām ir attīstībā un noteikti turpināsies arī vēl pēc pirmizrādes."

Režisore Laura Groza-Ķibere vēlējās, lai opera izskan tieši šodienai īpaši, tādēļ kā simbolu viņa izvēlējās konkrētu notikumu – 2013. gada saulgriežus, kad dega Rīgas pils.

„Ir visu laiku propagandas informācija par to, ka mūs visu laiku kāds ārēji apdraud, bet man liekas, ka tas svarīgākais ir šeit likt uzsvaru uz to, ka nevis ārēji mūs kāds visu laiku apdraud, bet mēs paši nereti esam ļoti aizmāršīgi, pavirši un neuzmanīgi pret savām vērtībām. Un

šajā gadījumā šī Rīgas pils, kas dega miera laikos mūsu visu acu priekšā Rīgas sirdī, man likās kā simbols tam, kas šobrīd notiek mūsu valstī,

jo gan ir nākuši klāt jauni skandāli ar būvfirmu, kas apsekoja šo objektu, gan vēl joprojām nav noskaidrotas atbildīgās personas par ugunsgrēku, līdz ar to man liekas, ka tas ir tāds nedaudz arī sociālkritisks aspekts, no kura punkta mēs skatāmies,” skaidro režisore Laura Groza-Ķibere.

Uz skatuves redzēsim gan 11. novembra krastmalu, kur tiks svinētas Leldes un Zemgus kāzas, gan Rīgas pils izdegušo sūtņu zāli, kur noritēs velnu nakts – stāsta iestudējuma scenogrāfs Miķelis Fišers, kuram šī ir pirmā sadarbība ar operu.

„Šī sūtņu zāle ir deformēta, lai pastiprinātu sirreālo efektu, ka mēs esam ellē. Tur ir izmantoti dažādi futūrisma elementu atkārtošanas paņēmieni un telpas deformācija," atklāj mākslinieks Miķelis Fišers. "Es vēl varētu papildināt Lauru, viņa teica par to ugunsgrēku… Nu,

bija tā pils, pēc tam bija ''Notre Dame De Paris'', bet tagad jau deg visa pasaule. Man liekas, arī tāpēc ir aktuāla tā lieta.”

Viens no Tota lomas dziedātājiem Raimonds Bramanis zina stāstīt, ka Imants Kalniņš Tota lomu rakstījis speciāli Kārlim Zariņam. Savukārt pēdējais, ko Kārlis Zariņš novēlējis Raimondam tenoru klasē, bijis, lai viņš tura to tenoru lietu godam.

„Es mēģināšu to darīt. Protams, Kārlis Zariņš bija izcils mākslinieks, un tas, kā viņš radīja Totu, tas bija tajā laikā. Nu, izaicinājums jau ir – darīt to savādāk, bet izdarīt to ar pilnu atbildību un prasmi. Loma tiešām nav viegla, bet mūzika, komanda, visi tie apstākļi ir vēlmi un gribu raisoši,” atzīst Raimonds Bramanis.

Viena no Leldes lomas dziedātājām būs Marlēna Keine.

„Lelde savā kāzu dienā ir apmaldījusies dzīves līkločos, jo viņa izjūt ļoti lielu spiedienu gan no sabiedrības, gan vecāku puses, ka viņai ir jāprecas ar cilvēku, ar ko viņa nevēlas precēties. Bet šajā kāzu dienā viņa sastop Totu, un Tots viņā raisa tādus brīvības spārnus, viņa pirmo reizi izjūt tauriņus vēderā, jūtas laimīga un viņas sirdī uzplaukst mīlestība. Un tas ir tas skaistums un gaišums, ko es parādīšu caur Leldes tēlu,” atklāj dziedātāja.

Imants Kalniņš Raiņa lugu „Spēlēju, dancoju” uzskata par ļoti īpašu darbu Latvijas kultūrā, jo tā uzdod ļoti dziļus globālus jautājumus, kā domāt par pasauli un cilvēku tajā.

„Gan toreiz, gan šodien gan Rainis, gan Ziedonis jautā – kurā pusē, cilvēk, tu esi?

Tu esi gaismas vai tumsas pusē? Kurā pusē tu būsi tad, kad tev jautās, tad, kad tev būs jāizvēlas. Par to ir šī luga, un šis vēstījums paliek tāds arī šodien,” saka komponists.

Imanta Kalniņa operas „Spēlēju, dancoju” jauniestudējuma pirmizrāde Latvijas Nacionālajā operā būs skatāma ceturtdien, 26. septembrī.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti