Raimonds Pauls: Es gribu pasmaidīt, es gribu atpūsties

Maestro Raimonds Pauls šovasar plāno atteikties no aktīvas koncertēšanas - to viņš atklāja intervijā raidījumam "Kurstpunktā". Komponists norāda, ka, bieži koncertējot, piezogas nelāga sajūta, turklāt ikdienā valdošie konflikti nogurumu tikai pastiprina.

Sarunā Raimonds Pauls pauž, ka mūsdienās smaidu kļūst arvien mazāk: "Es aizeju uz teātri un bieži vien, vells ar ārā, atkal es tieku ierauts kaut kādās minoritāšu problēmās un tā tālāk, un tā tālāk. Bet es gribu pasmaidīt, es arī zināmā mērā gribu atpūsties."

Uz jautājumu, kāpēc viņš labprāt uzstājas Maskavā, bet ir atteicies spēlēt Briselē, komponists, nenosaucot vārdus un uzvārdus, atklāj, ka "ne sevišķi gribas tur spēlēt vienam otram cilvēkam" no Latvijas, piebilstot, ka viņam netīk spēlēt politiskos pasākumos.

"Es kādreiz biju padomnieks prezidentam, es atceros ļoti labi, ka mēs aizbraucām kaut kur valsts vizītēs, skaidrs, ka agri vai vēlu man bija jāsēžas pie klavierēm. Es pat esmu spēlējis Zviedrijas princesei, viņai džezs patika. Es spēlēju, tas bija ļoti interesanti. Bet mēs panācām to, ka tās sarunas pārgāja no sausām diplomātu uz mājas kārtībā - iedzēra kaut ko, padziedāja, man pat ordeni laikam kaut kādu iedeva," stāsta Pauls.

"Es pēdējā laikā vispār neesmu tas, kas raujas braukāt pa ārzemēm. Man nav ar ko lielīties. Ja es tur retu reizi esmu aizbraucis, varbūt vienreiz divos gados Pēterburgā vai Maskavā nospēlējis, es tur nekādu noziegumu neredzu, lai gan viens otrs mēģina izskaidrot pavisam savādāk. Te ir vēl viena lieta - man ir tās vecās atmiņas par tiem laikiem, kad es ļoti bieži uzstājos Maskavā un arī man ir kontakti ar izciliem krievu dziedātājiem, lielā daļa no kuriem šodien jau ir pensijas vecumā, bet 80.gados mēs diezgan daudz kopā koncertējām. Iespējams, ka nākošgad februārī būs liels mans koncerts [Maskavā], bet tas ir saistīts ar datumiem," stāsta komponists.

Jautāts, vai viņu aicina uzstāties arī citviet ārzemēs, Pauls atklāj: "Kaut ko piedāvā, bet es šovasar vispār atteikšos no koncertiem. Man jau ir mazlietiņ par daudz. Vienā koncertā jau atkal bija tā, ka es spēlēju ar pūtēju orķestri un sajūtas bija ne visai labas. Tāpēc mazlietiņ jāpiebremzējas."

Pauls gan uzsver, ja Latvijā gandrīz nevienam nekad nav atteicis uzstāšanos: "Es esmu spēlējis... ja es saliktu pa tiem gadiem -  nav gandrīz Latvijā tādu kultūras namiņu, kur es nebūtu bijis un spēlējis uz vissliktākajiem instrumentiem. Sevišķi lauku cilvēkiem neesmu mēģinājis atteikt. Lai gan slodze, jā, ir diezgan liela."

Komponists arī slavē kultūras dzīvi Latvijā: "Tiek būvētas, paldies Dievam, jaunās koncertzāles. Ja nu kas Latvijā ir labā līmenī, tad tā ir koncertdzīve. Mums pašiem ir lieliski izpildītāji, jaunie ļoti spēcīgi, par to var tikai priecāties."

Savukārt par konkursa "Jaunais vilnis" aiziešanu no Jūrmalas Pauls saka: "Domāju, ka "Jaunais vilnis", atklāti runājot, sevi izsmēla kā pasākums. Es esmu par to pārliecināts."

"Tur jau daudz kas bija arī labi. Pateicoties "Vilnim", mēs redzējām tādas personības pasaule mūzikā, ko mēs nekad nebūtu redzējuši, piemēram, Stīvijs Vonders, Toms Džonss. Tomēr viņi ar saviem naudas līdzekļiem varēja atļauties. Ar saviem honorāriem mēs te netiktu nekā. To, ko Kultūrkapitāla fonds iedos, tur nu mēs nekur uz priekšu netiksim. Kultūrkapitāla fonds no manis atturas, viņi saka - Paulam pietiks," stāsta komponists.

Reflektējot par kādreiz teikto, ka mākslinieka liktenis ir tapt aizmirstam, Pauls norāda, ka māksliniekam atpazīstamība tomēr ir nepieciešamība: "Atpazīstamība, it sevišķi populārajā mūzikā, ir vairāk kā vajadzīga. Ja tev tās nav, tava karjera ir diezgan apšaubāma. Tā šo to dod arī - padomju laikā dažreiz produktus varēju dabūt bez rindas."

Komponists kādreiz teicis, ka klasiķi dzīvo cauri gadu simteņiem, tomēr pats sevi par tādu neuzskata: "Tāpēc, ka tas žanrs, kurā es strādāju, tas neatbilst tam. Es domāju, ka nopietnajā mūzikā - tur ir daudz savādāk, cita pieeja." Viņš arī uzsver: "To darbu, ko es daru mūzikā, tas ir saistīts ar izklaidi, atpūtas žanru. Tāds ir mans liktenis."

Līdz šim paveikto Pauls vērtē pozitīvi, norādot, ka labie darbi bijuši vairāk nekā neveiksmes. Vislielāko gandarījumu komponists jūt, kad, esot uz skatuves, var just, ka ir trāpīts to cilvēku sirdīs, kuri sēž zālē - tad varot uzskatīt, ka ir veicies.

Uz norādi, ka sabiedrība noteikti viņam uzcels pieminekli, Raimonds Pauls ironizē: "Tas ir, cik Radio darbinieki sametīs naudiņu, no "Krustpunktiem" arī varbūt dabūs kaut ko... Pieminekli man? Nē, nevajag. Es pats sev nopirkšu kaut kādu akmens kluci. Sevišķi par to kaut kā negribas domāt."

Saistītie raksti
Mūzika
Kultūra
Jaunākie
Interesanti