Kaķiem – un viņu marta darbiem un nedarbiem ir veltītas arī citas latviešu dziesmas, kaut vai Imanta Skrastiņa „Melnais kaķis” ar Ojāra Vācieša dzeju, tomēr tieši Valda Artava dzejolis ar Raimonda Paula melodiju ir tā zināmākā, ne velti Dailes teātra aktieru apvienības „Ilga” dalībnieki, dziedošo runču lomās iejūtoties, dziedāja „priekš kaķiem raksta daudzi, par kaķiem – Raimonds viens!”
Tomēr „Trīs runči” ir ne tikai populāra dziesma, tā ir arī sava laikmeta lieciniece – lieciniece padomju laika cenzūras spēkam un arī vājumam.
Cenzūras spēks izpaudās, aizliedzot izdot skaņuplatē šo un citas septiņdesmito gadu beigās ierakstītās Raimonda Paula dziesmas Edgara Liepiņa izpildījumā.
Savukārt cenzūras vājumu apliecina tas, ka šīs dziesmas tāpat aizgāja tautās, nelegālajiem ierakstiem ceļojot no vienas magnetofona lentes uz otru – pat līdz Kanādai, kur savu dziesmas versiju iedziedāja arī trimdas latviešu grupa „Runči”.
Vēl viena laikmeta liecība ir dziesmā „Trīs runči” izmantotais Valda Artava dzejolis, kurā ir pieminētas arī trīs tā laika slavenības – tā viens no runčiem savu balsi salīdzina ar leģendāro operas tenoru Kārli Zariņu, kura varenais vokāls Balto namu pieskandināja teju četras desmitgades.
Pie slavenībām piederēja arī tā laika vadošie teātru aktieri, termins „sekssimbols” gan vēl netika lietots, tomēr runcis „kas elegants un stalts” savu ārieni salīdzina ar dāmu siržulauzējiem – Dailes teātra aktieri Hariju Liepiņu un Drāmas (tagadējā Nacionālā) teātra aktieri Ģirtu Jakovļevu.
Interesanta ir arī dziesmas „Trīs runči” dzīve mūsdienās, kad tās izpildītāji dažus no dziesmas sākotnējiem varoņiem aizstāj ar saviem laikabiedriem – tā trīs tenoru versijā izskan gan Artūra Skrastiņa, gan Intara Busuļa vārds, bet jau minētā Dailes teātra aktieru apvienība „Ilga” daudz nekaunas un dziesmā ieliek paši sevi – Subatnieku, Silakaktiņu un Aldi Siliņu.
Tomēr Edgara Liepiņa oriģinālu aizstāt nespēj neviens.
