Pa ceļam ar Klasiku

Maras un Kabiles muižā vēsturiskās mākslinieciskās vērtības apvienosies ar mūziku

Pa ceļam ar Klasiku

Drosmīgie pionieri. Pie "Noasa" skatāma izstāde "Latvijas videomākslas arhīvs 1985 - 1995"

Pienākums pret tautasdziesmu. Saruna ar etnomūziķi Birutu Ozoliņu

Pienākums pret tautasdziesmu. Saruna ar etnomūziķi Birutu Ozoliņu

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 3 gadiem.

Latvijā iemīļotie etnomūziķi Biruta Ozoliņa un Uģis Prauliņš apvienojušies jaunā  elektroakustiskā programmā, kuras nosaukums ir "Identitātes". Kaut abi vienā laikā studējuši Mūzikas akadēmijā, kopā piedzīvojuši Atmodu un tautasdziesmas atdzimšanu, sadarbību sākuši tikai pērn: "Katram bija savs ceļš, kas tā arī nekad nekrustojās. Jo katram, kurš veido savu mūzikas telpu, ir svarīga tieši viņa telpa – negribas sevi atšķaidīt," saka Biruta Ozoliņa, kura tagad ir ļoti priecīga par abu radošo satikšanos. "Mēs abpusēji papildinām viens otru."

Mūziķi 5. jūlijā pulksten 18.00 turpinās koncertzāles "Lielais dzintars" koncertsēriju "Personīgi". Programmā "Identitātes" mākslinieki vedīs klausītājus retrospektīvā ceļojumā, pieminot un izdziedot Latvijas novados dzīvojušo tautu – līvu, leivu (Vidzeme igauņu), latgaļu un citu – senās dziesmas. Abi mūziķi savulaik piedalījušies jaunā folkloras viļņa kustībā Latvijā, taču šis elektroakustiskais etnoduets ir vēl nebijis projekts. 

Ilze Medne: Vai esi no cilvēkiem, kuriem patīk, ka ceļš zem kājām?

Biruta Ozoliņa: Jā, tikko savam "sābiņam'' nomainīju priekšējās riepas, kuras bija aizdomīgas, lai varu nobraukt šo ceļu. Kumeliņš gatavs.

Liepāja tev ir īpaša pilsēta?

Domāju, ka Liepāja ir īpaša pilsēta visiem – ar savu jūru, īpatnējo kolorītu un, protams, tagad ar skaisto koncertzāli, ko tiešām ļoti, ļoti mīlu. Arī tīri vizuāli ļoti patīk tās arhitektūra.

Vai tava balss tur jau skanējusi?

Esmu tur kaut ko iepīkstējusies, bet uz skatuves uzstājusies vēl neesmu.

Koncertu ciklā "Personīgi" tu būsi uz skatuves kopā ar savu uzticamo domubiedru un kolēģi Uģi Prauliņu. Kaut esat pazīstami jau sen, sadarbību tomēr sākāt tikai pērn.

Jā gan,

kopā mācījāmies Konservatorijā, tagadējā Mūzikas akadēmijā, sēdējām un gaidījām klases atslēgas, un es skatījos un domāju – ko tas džeks ar tiem garajiem matiem tur... 

Kopā piedzīvojām arī lielos politiskos notikumus, Atmodas laiku, tautas mūzikas atdzimšanu. Šīs strāvas izdzīvojam vienā laikā. Mūsu pirmie diski pat iznāca vienā gadā, vienā izdevniecībā un vienā sērijā. Bet katram bija savs ceļš, kas tā arī nekad nekrustojās.

Lai gan es šad tad gribēju Uģi pieaicināt kā komponistu, bet katram, kurš veido savu mūzikas telpu, ir svarīga tieši viņa telpa – negribas sevi atšķaidīt. Tā ka īsti satikāmies tikai pirms gada,

kad Uģis mani uzaicināja savā projektā kopā ar spāņu kolēģiem Maljorkā, ar katalāņiem. Patiesībā viņi ir vēl smalkāki – Baleāru salu folkloras pētnieki, un mēs izveidojām kopīgu koncertprogrammu, kuru turpat arī nospēlējām, un pirms gada augustā tā skanēja arī Ērmaņu muižā. Bija jauks koncerts un jauka sadarbība.

Kas ir tas, kas jums ir radniecīgs, un kas jums liek būt interesantiem radoši kopā?

Mēs abpusēji papildinām viens otru. Ne jau velti Uģis paaicināja mani, un ne velti es biju ļoti priecīga par to. Jo viņš ir komponists, viņš redz veidolu, kā tas varētu būt, un viņš meklē idejas. Bijuši ļoti jauki pārsteigumi...

Kā top jūsu programmas, kurš dod idejas?

Programma izveidota tādā veidā, ka ir dziesmas, kurās dominēju es, bet Uģis mani papildina, un ir dziesmas, kur dominē viņš, un es papildinu viņu.

Es, protams, gaidīju, ka viņš uztaisīs lielu dziesmu ciklu – vērienīgu, ar trijām daļām, aranžētu kā veltījumu Birutai Ozoliņai, bet ceru, ka tas būs nākotnē (smejas).

Tātad jūsu atskaņotā mūzika nav tāda, kas notīs pierakstīta, bet gan dzīva – zināmā mērā top uz vietas un katru reizi skan citādi?

Jā, ir lietas, kas tiešām pakļautas improvizācijai, un tā tam arī jābūt.

Gribas izmantot katru brīdi, lai runātu par to, kāds ir mūsu – cilvēku, kuri mīl tautasdziesmu un ir saauguši ar to, – uzdevums un pienākums pret mūsu tautasdziesmu?

Arī Uģim tā nozīmē ļoti daudz. Noklausījos raidījumu par Annas Bērzkalnes mantojumu un to milzīgo darbu, ko viņa paveica, tikko Latvija vispār bija izveidojusies. Jau pēc četriem gadiem viņa izveido Folkloras krātuvi, ieraksta desmitiem tūkstošu dziesmu paraugu no visas Latvijas. Gribētos dzirdīgas ausis arī mūsdienu jauniešu vidū – cik bezgala daudz te jādara.

Kad aizeju uz Folkloras krātuvi un vaicāju, lai iedod sarakstu, kur būtu detalizēti visu ekspedīciju materiāli, man atbild – nav šāda saraksta. Biju iedomājusies, ka šādam sarakstam etnomuzikoloģijas katedrā vajadzētu būt kā kanonam!

Tagad ņemu garamantas.lv – visi materiāli ielikti vienā lielā sarakstā, ej visam cauri un kavē milzīgi daudz laika, lai kaut kā sagrupētu, sarakstītu. Kad uzklikšķini konkrētajai ekspedīcijai, nevari atrast visu. Gribētu, lai meitenes un puiši, kas tur strādā, padara to visu vienkāršāku un saprotamāku. (..) Vienkārši drusku jāpadomā, kāds ir tas uzdevums, varbūt mēs kaut ko tieši šobrīd nokavējam.

Anna Bērzkalne tūkstošiem dziesmu varēja savākt, sarakstīt, sistematizēt visas folkloras lietas pa tēmām – pirms simt gadiem!

Pēdējais laiks šo materiālu apstrādāt.

Jo viena lieta, piemēram, ir dziesmu tēmas, bet – kā tieši tās dziedāt?

Daudziem patīk tautasdziesmas izmantot, arī džezā. (..) Bet tai dziesmai jābūt atpazīstamai – tā, kā mēs atpazīstam indiešu, armēņu, gruzīnu vai krievu melodijas.

Tas nozīmē, ka pētījuma lauks ir bez robežām.

Tieši par to ir runa. Mēs nevaram tikai paņemt kaut kur dzirdētu melodiju, piemēram, no kādas grupas, kas to dziedājusi – jā, šie cilvēki ir ļoti labu darbu darījuši, izvilkuši tēmu materiālu un salikuši tekstus, bet

mēs nevaram mācīties no saviem līdzgaitniekiem – mums  jāmeklē tajos materiālos, kas guļ un gaida, lai tos pētītu.

Jūsu programmas moto ir "Identitātes". Kā tas tulkojams, ko vēlaties ar to pateikt?

Draudzīgās identitātes – arī tā kādu brīdi dēvējām šo sadarbību. Manuprāt, tas ir pietiekoši izsakošs. Katram no mums ir sava identitāte. Arī tad, ja balstāmies tautasdziesmā, paliekam tādi, kādi esam – mēs izsakām sevi.

Varbūt tā arī ir norāde uz to, ka, paņemot nost visu lieko, paliek paša identitāte.

Visjaukākie mirkļi šajā programmā ir tad, kad Uģis ir izspēlējies, izimprovizējies, un tad es paņemu kokli un dziedu kādu kurzemnieku dziesmu, bet viņš uz sava skaistā "Nord" piemeklē ļoti vienkāršu lauku ermoņiku un spēlē tā - "um-pa-pa, um-pa-pa", tādā garšīgā manierē.

Tas man ļoti patīk.

Vai dziesmas ir no dažādiem Latvijas novadiem?

Jā, (..) būs dažādu novadu dziesmas – sāksim ar latgaļu, tad "brauksim" pāri Latvijai uz Kurzemi.

Tas nozīmē, ka ceļojums būs ne tikai mūzikā, bet arī valodā?

Jā. Valoda un vārds. Būs dažādas dziesmas. Tās nav tematiski izmeklētas un pieskaņotas kādam sižetam vai dramaturģijai, bet man patīk tas, ka Uģis vienmēr domā par tekstu, par ko mēs dziedam.

Koncerts iekļausies sērijā "Personīgi" – tas nozīmē, ka būs arī personīga saruna ar klausītājiem, vai ne?

Jā, pēc koncerta mums ir norunāts randiņš ar publiku, varēsim parunāt.

Un kāds būs jūsu instrumentu arsenāls?

Līdzi ņemšu kokli, bet mazliet spēlēšu arī klavieres. Uģim būs visi viņa "pričendāļi". Ceru, ka viņš paņems arī savu arhaisko kokli, kura izskatās ļoti interesanta.

Pati spēlēšu savu jaunāko koklīti, jo pēc etnodžeza gaitām sagribējās kaut ko arhaisku, un palūdzu, lai Eduards Klints man izveido vienu no koka.

Pārējās atpūšas – arī kantele, piemēram. Pirms tam ilgus gadus bija leģendārā kokļu meistara Donāta Vucina kokle, ko šobrīd esmu iedevusi vienam no saviem skolniekiem.

Tas nozīmē, ka kādam tu arī joprojām māci – ne tikai klavierspēli, bet arī kokles spēli?

Jā, mācu gan klavierspēli, gan kokles, gan citas lietas.

Esmu privātskolotāja, un šis formāts man ļoti, ļoti patīk – pati braucu pie ģimenēm, un vienā no tām, piemēram, spēlē trīs māsiņas.

Citā ģimenē spēlē arī mamma, un tad nu mūzikas stunda ir gan mammai, gan meitai, un viņas viena no otra mācās.

Tā ir brīnišķīga lieta – ka cenšos ienest mūziku ģimenēs un viņiem kaut ko pastāstīt, dalīties. Tā ir ļoti, ļoti jauka sadarbība. Varu šiem bērniem veidot pati savas programmas, izejot no tā, kas viņiem patīk.

Kas notiek ar bērnu, kad viņš paņem rokā kokli un ievibrē tās stīgas? Gribētos ticēt, ka kaut kas maģisks.

Domāju, ka jā. Jo arī tīri fiziski – kā tad ir veidota kokles stīga? Tai nav nekāda tiltiņa, uz kā balstīties – tā ir uztīta no viena gala līdz otram, un līdz ar to tai ir ļoti īpatnēja, skaista, ilga pēcskaņa.

Tāda mistiska, ļoti brīva – jo nekas un nekur to stīgu netur un nepietur.

Visspilgtāk man prātā epizode vienā ģimenē pirms gada – mazais brālītis Kārlītis, drusku mazāk nekā gadus četrus vecs, bija lēkājis, trakojis un nebija nomierināms, bet pie kokles skaņām viņš ņēma un aizmiga. Jā, tas ir labs veids, kā bērnus aizmidzināt.

Vai pie spēlēšanas arī dziedāšana nāk klāt?

Jā, dažādi. Mēģinu ar bērniem daudz spēlēties. Bieži vien pat nezinu, kas stundā notiks.

Runājot par identitāti un saknēm – kādas ir tavējās?

Tie bijuši Latgales cilvēki. Ja tagad retrospektīvi paraugos atpakaļ, tā bija šūpuļdziesma, ko mamma dziedāja, liekot gulēt.

Bet tā pa īstam un apzināti tikai studiju laikā sapratu, ka tā ir vērtība un ka arī man "ir roka jāpieliek, lai lielais darbs uz priekšu tiek".

Kāpēc pirms brīža izplūdu garās runās par tiem pienākumiem pret tautasdziesmu – zinu, ko es varu un ko vairs nevaru paspēt. Mums tiešām būtu daudz jāpiestrādā pie tā, lai viss mantojums taptu saredzams arī mūsu bērniem. Materiāls ir tiešām ļoti interesants, bet jāmāk darboties ar to.

Uz Latgali ar savu "kumeliņu" brauksi drīz pēc tam, kad būs izjustas Liepājas smiltis, jo būs 17. jūlijs un Latgales "Gors".

Tur būs cita programma – ar Ilonu Rupaini norunājām, ka vairāk pievērsīsim uzmanību Dienvidlatgales dziesmām, kas man ļoti mīļas un ko arī ierakstos pētu un klausos. Arī tur būs klāt Uģis.

Vai šobrīd ideju krātuvē ir vēl kādas atvilktnītes, kuras prasīties prasās atvērt vaļā?

Nupat turpinām pirms gada iesākto sadarbību ar sitaminstrumentālistu un ļoti interesanto cilvēku Vigo Račevski. Tieši pirms gada Jāņos man bija koncerts festivālā Ķegumā, un pirms uznākšanas uz skatuves, redzot, ka Vigo aprīkojies ar daudziem austrumu tautu instrumentiem, skanošajām Tibetas bļodām un tā tālāk, pajautāju, vai viņš šo koncertu negribētu nospēlēt kopā ar mani – pilnīgi nezinot, ko un kā dziedāšu, tikai mazlietiņ komentējot, uz tīru improvizāciju nospēlējām ļoti skaistu programmu – Vigo tiešām ir ļoti smalki jūtošs un gudrs mūziķis.

Šogad nospēlējām jau otro programmu – turpat, tajā pašā festivālā, tikai pieaicinājām vēl kompānijā saksofonistu un klarnetistu Indriķi Veitneru. Bijām trijatā, un šo sadarbību arī šovasar turpināsim – tagad sadarbība mums būs Kalnciema kvartālā. Būtu ļoti interesanti izveidot vēl kaut ko ar šo mūziķu sastāvu.

Ar Indriķi tevi sadarbība saista jau no "Patinas", kuras laiks jau šobrīd, šķiet, pagājis?

Domāju, ka "Patina" izdarīja savu darbu, jā. Tas formāts ir noslēdzies.           

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti