Kultūras rondo

Aktrise Astrīda Kairiša. Kolēģu atmiņas par kopā pavadīto laiku

Kultūras rondo

Rīgā tapis vācu horeogrāfa laikmetīgā baleta "Ņižinskis" iestudējums

Mūzikas izvēlē festivālam un kā "norīt" kara realitāti. Saruna ar Pēteri Vasku

Pēc visdziļākās nakts tik un tā nāk gaisma. Komponists Pēteris Vasks vārdos un mūzikā aicina uz ticību gaismai

Jebkura kompozīcija tagad skanēs savādāk – par to pārliecināts komponists Pēteris Vasks, kura mūziku Lieldienu laikā dzirdēsim koncertos CēsīsRīgā un Aizputē. Aicināts uz sarunu pāris mirkļus pirms savas dzimšanas dienas, Vasks Latvijas Radio raidījumā "Kultūras rondo" runā par galveno vēstījumu savā mūzikā un vairākkārt teic godu ukraiņu tautai, kura cīnās par mums visiem. 

Zigfrīds Muktupāvels: 16. aprīlis jau ir zīmīgs, pierasts: Pētera Vaska mūzikas aprīlis, Cēsis – epicentrs. Jūsu mūzikas skanēs arī Lielajā piektdienā. Vēl kāds notikums – tikko man atklājāt, ka Vestards Šimkus jūsu dzimtajā pilsētā [Aizputē] muzicēs dzimšanas dienā. Tas ir pārsteigums! Es nezināju. 

Pēteris Vasks: Jā! Pēc ilgāka klusēšanas perioda Vestardam pirmais koncerts būs 16. aprīlī, manā dzimtajā pilsētā, mūzikas skolā. Vestards spēlēs manu klavieru ciklu "Gadalaiki" – tāda diezgan pamatīga kompozīcija, gandrīz vai stundas garumā. Vestards viņu arī pirmo reizi diskā ierakstīja. Man ir liels prieks, ka Vestards beidzot atkal var muzicēt un, protams, pagodinājums, ka skanēs mani "Gadalaiki". 

Brīnišķīga dāvana. 

Jā, tiešām. Skaista dāvana. 

Vienmēr, visos laikos, kad bija pilnīgi mierīgi apstākļi, kad mums vienīgās rūpes bija, kā atvaļinājumu pavadīsim Kanāriju salās – es pārspīlēju, jūs savā mūzikā esat aicinājis aizdomāties par lielākiem, cēlākiem mērķiem, vedinājis uz gaismu, brīdinājis par bīstamām lietām. Šobrīd situācija ir tāda, kādu laikam ne jūs, neviens nevarējām pat ļaunākajos murgos iedomāties. Pēteri, tas ietekmē jūsu kā komponista šī brīža domas? Kādu iespaidu šis Krievijas uzsāktais karš atstāj jūsu mūzikā?

Pēc pirmās absolūtā šoka sajūtas, kas visus mūs, visu pasauli pārņēma, tagad, kas man liekas ļoti, ļoti svarīgi: lai šis šausmīgais, briesmīgais karš – lai mēs nepierastu pie tā, lai joprojām mūsu sirdis būtu karstas un degošas. Jo pirmajā brīdī tā bija tēma numur viens, un lai tā nebūtu par vienu no tēmām, tālāk cilvēkiem dzīvojot; 

lai nebūtu tā, ka tu sēdi no rīta pie kafijas tases vai vakarā iedzer vīna glāzi un skaties televīzijā – tur joprojām šauj, tur joprojām mirst. Pie tā nedrīkst pierast! Šī ir tā reize, kad cīnās mīlestība pret nāvi. Tā ir tik izšķirīga situācija. 

Beigu beigās, ko tur runāt, Bībelē ir pateikts – tu esi vai nu auksts vai karsts, bet tu nedrīksti būt remdens. Tie, kas ir par nāvi un par iznīcību, tie aukstie – tādi mēdz būt, jā, – bet mums ir jāsaglabā ticība, mīlestība un visas mūsu lūgšanas, visas mūsu labās domas, un katrs savā profesijā… Mūzika tur var, manuprāt, ļoti daudz darīt – sūtīt mīlestību, garīgā spēka enerģiju tiem, kas tur cīnās, tā nav tukša frāze – cīnās arī par mūsu brīvību. Jo, ja viens nezvērs sajūt asins garšu, tad jau viņš neapstāsies. Tāpēc ukraiņi cīnās arī par mūsu brīvību un par visas Eiropas. Mums viņiem jādod ticība, ka mēs viņus neaizmirsīsim, mēs esam ar viņiem un būsim ar viņiem vienmēr līdz tam brīdim, kad tas briesmonis, pat nevarētu teikt – apstāsies, kad viņš…

Bail izrunāt to vārdus, vai ne?

Jā. Jūs saprotiet, ko es domāju. 

Pirmajās kara dienās es, runājot ar vairākiem mākslas cilvēkiem, dzirdēju tādu teicienu, ka vienkārši nolaižas rokas, jo pārņem šī sajūta – kāda nozīme, ka es te spēlēju, dziedu, komponēju vai gleznoju, kad notiek kaut kas tik briesmīgs. Kā jums? 

Sākumā tu uz labu laiku, protams, apstājies, [nav] iespējas strādāt, radīt. Bet mums ir jāsaņemas arī šajā situācijā tomēr nezaudēt. Tas ir varbūt tas, ko tie ļaundari domā – lai nolaižas rokas, un tas nozīmē, ka mēs padodamies. Mēs to nedrīkstam darīt. Ja mums nolaižas rokas, tad paskatāmies, kā ukraiņi cīnās, un tad nokaunamies par to, ka mēs tā domājam un runājam. 

Jūsu mūzikas festivālā būs arī "Kijivas solisti" – kamerorķestris, kuru ziņa par karu sasniedza, esot prom no dzimtenes. [Viņu dalība festivālā] – tas ir jāuztver kā palīdzības žests? Viņi nebija paredzēti sākotnējā programmā. 

Esmu ļoti priecīgs, ka viņi atbrauks uz Cēsīm. Man ar viņiem ir bijusi sadarbība, viņi ir brīnišķīgi mūziķi. Es biju laikam 2019. gadā uz vienu koncertu, kur viņi atskaņoja manu mūziku. Tas bija neaizmirstams koncerts, un tā arī bija fantastiska iespēja redzēt, kā tagad dzīvo ukraiņi, kāda iekšējas pašcieņas un lepnuma sajūta tajos cilvēkos ir, viņi ir brīvi cilvēki, un cik ļoti tur piemin un neaizmirst to, kas ir noticis. Pilsētas centrā ir klosteris ar milzīgu žogu, un pie tā ir katra noslepkavotā ukraiņu kareivja fotogrāfija. Tur simtiem, simtiem tās [fotogrāfijas] ir, bet katrs ir redzams. Protams, laukumā, kur Maidans bija, tur ir tik daudz piemiņas zīmes. Tas visur tur ir jūtams. 

Tāda apbrīnojama sajūta bija Kijivā būt 2019. gadā un redzēt, kas par nāciju, kas par spēku, kas par savas zemes mīlestību ukraiņu cilvēkos. To mēs varam tikai apbrīnot. 

Paldies Dievam, kas visa pasaule pēkšņi ir ievērojusi. Sākumā jau tā diezgan skeptiski domāja [..]. Kāda traģiska, liela notikuma aculiecinieki mēs visi tagad esam. 2022. gads. Bet nevienā brīdī mēs nedrīkstam nolaist rokas un teikt – ja to nedara ukraiņi, tad ar kādām tiesībām mēs kaut kur citur pasaulē... Un palīdzam, cik varam. Beigu beigās jebkurā veikalā ir tādas kastītes, kur tu vari iemest savu naudas summiņu, viņus atbalstot. Lai slava šai patiesi fantastiskajai, dižajai nācijai! Viņi cīnās par mums. 

Vai ir kāds jūsu komponēts darbs no visiem, kas skanēs tuvākajā laikā, ko jūs pats [šobrīd] ar citām ausīm saklausīsiet? Vai šī mūzika kļūst citādāka šo notikumu ēnā?  

Sāksim ar to, ka jebkura darba interpretācija ir atšķirīga un, protams, ka arī visi mūziķi spēlēs savādāk, nekā tas bija līdz šim.

Ja mūzika, jebkura nots, skaņa netiek mums visiem dāvināta ar sirds asinīm, degoši un liesmojoši, tad jau cilvēku dvēseles netiks skartas.

Jebkura kompozīcija tagad skanēs savādāk. Es ļoti jau priecājos, ka 15. aprīlī, Lielajā piektdienā, Domā – šajā dižajā, skaistajā koncertzālē, [būs] Sigvards Kļava ar savu fantastisko kori – tas būs liels garīgs dievkalpojums. Man, protams, ir prieks, ka Cēsīs skanēs virkne manu skaņdarbu. Nebaidieties, nebūs tikai mana mūzika, tur būs arī daudz izcilu meistaru...

Tur nav no kā baidīties. 

No Francijas atbrauks ''Modigliani kvartets'' – četri izcili mūziķi. Būs liels gods būt kopā ar Franča Šūberta pēdējo kvartetu – Piecpadsmito viņi spēlēs. Tad mans pēdējais – Sestais stīgu kvartets skanēs; tur arī būs sāpes, skumjas, aiziešana, bet tomēr mūžīga dzīve un ticība gaismai: 

tumsa nekad neuzvar, pēc visdziļākās nakts tik un tā nāk gaisma. Tas ir vēstījums, ko es savos skaņdarbos ielieku, un esmu pilnīgi pārliecināts, ka būs pavisam sevišķas interpretācijas. 

Man ir arī milzīgs prieks, ka 22. aprīlī Reinis Zariņš muzicēs, un tur būs trīs komponisti. Apmēram pirms gada Sigvards Kļava ar šiem komponistiem vienu fantastisku programmu sagatavoja. Tas bija Arturs Maskats, Andrejs Selickis un arī mana mūzika tur skanēja. Tas bija korim. Bet tagad būs šie paši trīs minētie komponisti un tā būs klaviermūzika, būs jaundarbi, pirmatskaņojumi. Un piedevām vēl būs man diska atvēršana. Reinis Zariņš ierakstījis manu klaviermūziku "Gadalaiki", to pašu, ko Vestards spēlēs 16. aprīlī. Arī viens pirmatskaņojums, kas sauksies pavasara elēģija "Dzeguzes balss". 

Un tad vēl viens koncerts. Redziet, mūsu mīļā galvaspilsēta ir tik bēdīga, ka mums vairs nav un laikam diezgan ilgi nebūs, kur spēlēt simfoniskajam orķestrim. Bet toties mums ir fantastiskas koncertzāles Latvijas novados. Tātad Cēsīs, 23. aprīlī, sestdienas vakarā, starp citu, piecos, ja kāds grib atnākt, būs Nacionālais orķestris ar igauņu diriģenti Kristīnu Posku. Kā svarīgākais, protams, būs Bēthovens, viņa Ceturtā simfonija. Būs arī viena mana laba drauga un izcila igauņu komponista Erki Svena Tīra kompozīcija un Igaunijas Nacionālā orķestra solo vijolniece Trīna Rūbela. Viņa spēlēs manu koncertu "Tālā gaisma". Tā ka esiet laipni lūgti! Gaisma vienmēr uzvar, pēc visdziļākās tumsas tik un tā nāk gaisma. Ticēsim tai gaismai un mīlestības spēkam!

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt