Kultūrdeva

«Kultūrdeva»

Kultūrdeva

Latvieši un ģimenes filmas

“Kultūrdevā” viesojas grupa “Raxtu Raxti”

Pasauļu satikšanās. Grupa «Raxtu raxti» svin 10 gadu jubileju

"Tuvojas Latvijas dzimšanas diena, un [tā] ir jāsvin, un jāsvin brīvība, kas mums ir dota, iespēja dzīvot šeit brīvā Latvijā," uzsver grupas "Raxtu raxti" mūziķi Kristīne Kārkle-Kalniņa un Marts Kristians Kalniņš. Šogad grupa atzīmē 10 gadu jubileju un 18. novembrī jau tradicionāli tiksies ar klausītājiem lielkoncertā.

Henrieta Verhoustinska: "Raxtu raxtu" 10 gadu jubileja... Diezgan tāds neticams, droši vien arī jums pašiem, skaitlis. Kas šajos desmit gados ir mainījies, bet kas palicis nemainīgs?

Marts Kristiāns Kalniņš: Kas ir mainījies? Pieredze ir uzkrāta. Noteikti šī bagāža, šī pieredze. Mūsu muzikālā lidojuma apvāršņi ir kļuvuši lielāki, bet nemainījušies, domāju... Protams, mēs paši arī esam līdzi mainījušies, bet nav mainījušās mūsu vērtības. Domāju, ka tas ir galvenais.

Kristīn, kas tās ir par vērtībām?

Kristīne Kārkle-Kalniņa: Protams, viss latviskais, latviešu kultūra, sajūta par to, par iekšējo vēlmi to saglabāt un nest tālāk. Bet noteikti vērtības ir arī mūsu pašu cilvēki, kas mēs esam "Raxtu raxtos". Lieliska komanda! Bez šādiem lieliskiem mūziķiem un draugiem, es domāju, tie desmit gadi nebūtu tik ātri paskrējuši. Sākot no tīri cilvēciskām īpašībām, ar humoru, ar visu. "Raxtu raxti" ir arī cilvēki, un tā ir mūsu vērtība.

Un visi šie cilvēki būs arī Latvijas dzimšanas dienas koncertā 18. novembrī, kas ir arī ļoti īpašs. Varbūt varat vairāk pastāstīt par šī koncerta norisi? Zinu, tur piedalās koris "Gaudeamus" un tautas deju ansambļi "Teiksma" un arī "Vektors" ar Dagmāru Bārbali priekšgalā.

Marts Kristiāns Kalniņš: Kāpēc šīs dejas? Varētu teikt, ka nu jau [tie ir] mūsu draugi, ar kuriem esam kopā realizējuši šīs idejas, daudzas no šīm dziesmām ir pārtapušas par dejām un ir jau faktiski deju repertuārā. Līdz ar to mēs kaut kāda ziņā šajā 18. novembrī gribam uzburt Dziesmu un deju svētku sajūtu.

Tā kā ievadīt...

Kristīne Kārkle-Kalniņa: Jā, es domāju, ka šis gads visiem būs šajā zīmē, Dziesmu un deju svētku zīmē. Un, kā Marts jau iesāka stāstīt, arī ar Dagmāru [Bārbali], 2018. gadā kopā veidojām uzvedumu "Vēstījums rakstos", un likās loģiski arī šoreiz parādīt šīs dejas. Tās turpina dejot un viena no tām – "Skaista mana tēvu zeme"– būs ietverta arī nākamo Deju svētku lielajā repertuāra, ko dejos lielajā uzvedumā, līdz ar to likās, ka jāparāda plašākai auditorijai. Un, protams, Jānis Ērglis, "Teiksmas" vadītājs... Man liekas, kā iznāk jauns albums, Jānis jau piesakās taisīt uz konkrētam dziesmām dejas. Un mums ir ļoti plašs repertuārs kopā ar "Teiksmu", ko mēs varētu rādīt, arī šajā koncertā.

Kristīne Kārkle-Kalniņa, Henrieta Verhoustinska un Marts Kristiāns Kalniņš

Spēlēt kopā ar dejotājiem, vai tas nozīmē lielāku atbildības sajūtu un precizitāti, ka nevar tā aizimprovizēties?

Kristīne Kārkle-Kalniņa: Jā, precizitāte, noteikti.

Marts Kristiāns Kalniņš: Es ļoti, ļoti priecājos par to, ka pēdējā, varētu teikt, piecgadē, manuprāt, esam aizgājuši tajā virzienā, ka beidzot arī ir savstarpējā uzticība radusies starp dejotājiem un mūziķiem, ka viens otru respektē un saprot šos noteikumus, kādi jāievēro, ka mēs varam uzstāties uz vienas saktuves, nevis dejot pie ieraksta vai arī otrādi. Tā, man šķiet ir viena no tādām lielākajām veiksmēm. Un es ļoti ceru, ka tas tiks attīstīts, jo mūsdienu tehnoloģijas to ļauj lieliski izdarīt. Jo tā jauda, arī no dejotāju puses, tā abpusējā enerģijas apmaiņa, to nevar salīdzināt...

Kad plīvo brunči…

Kristīne Kārkle-Kalniņa: Un viņi paši ir laimīgi.

Marts Kristiāns Kalniņš: Viņi paši arī jūt, viņi nāk pēc tam un saka, ka viņi jūt to, ka tā mūzika ir dzīva, viņa ir šeit un tagad, nevis kaut kur, kaut kādā fiksāžā, kas skan.

Lai skatītu šo resursu, mums ir nepieciešama jūsu piekrišana sīkdatnēm.

Mēs tikāmies ar jums šajā pašā studijā pirms trim gadiem un arī runājām par 18. novembra koncertu, vai tas nozīmē, ka no 2019. gada jums katru gadu 18. novembrī ir koncerts?

Marts Kristiāns Kalniņš: Gribējās jau, bet kovids darīja savu… Esam laimīgi, ka varam atgriezties pie saviem klausītājiem atkal šogad 18. novembrī. Mums arī jau ierasta tradīcija, tāda svētku svinēšana, kur mēs jūtamies vislabak – dziedot, kopā ar saviem klausītājiem.

Bet kā tad ģimene?

Kristīne Kārkle-Kalniņa: Ģimene nāks līdzi. Mamma brauks ar kūkām, un viss notiks, svinēsim kopā.

Marts Kristiāns Kalniņš: Tā ir tā dzīves un dzīvīguma, savas identitātes apzināšanās sajūta. Tu minēji 2019. gadu, bet īstenībā mēs ar Kristīni rēķinājām, 2014. gadā mēs šo ideju faktiski aizsākām. Bija tāda sajūta it kā 18. novembrī, valsts dzimšanas dienā, viss kas notiek, bet nav kaut kas tāds, kas asociējas ar mūsu tautas identitāti, kur tu viņu vari apliecināt. Tad mēs 2014. gadā sapratām, ka tā ir jāveido kā tradīcija.

Bet jums ir ne tikai 18. novembra koncerts, jums ir arī jūsu jubilejas tūre, kas ir sākusies jau oktobrī  un ietiecas vēl nākamajā gadā līdz pat martam. Jūsu tūre ir arī vienlaikus jūsu jaunā albuma "Vidū saule" tūre. Kristīne ir arī vairāku jaunā albuma dziesmu autore. Tu esi teikusi, ka "tās visas tapušas iedvesmojoties no latviešu tradicionālās mūzikas, kas pierakstīta dažādos Latvijas novados un izloksnēs". Vai es precīzi citēju?

Kristīne Kārkle-Kalniņa:  Jā, tieši tā arī ir. Un tas albums patiesībā bija galvenais dzinulis kaut ko rakstīt. Nekad neesmu gribējusi būt ne komponiste, ne pretendēju [tāda būt]. Bet sākās pandēmija, un tu saprati, ka esi nolikta tai vietā, kur esi un ka kaut kas jādara, tad sāka vienkārši nākt mūzika. Sāka nākt arī tās tautas dziesmas, kuras visu dzīvi man ir gājušas līdzi, kuras pat nevar vienmēr grāmatās atrast, bet ir kaut kur iemācītas, kaut kur ir skanējušas un tagad, tieši tajā laikā viņas nāca pie manis un, protams, liku to lietā un tapa albums.

"Raxtu raxti"

Tautas mūzika, šoreiz ir izteikta tautas mūzika, ko tā jums nozīmē?

Marts Kristiāns Kalniņš: Atkal man jāsaka, man tas nozīmē savu identitātes apzināšanos  vistiešākā veidā.

Tu to izjūti līdz kaulam, dziedot šīs dziesmas?

Marts Kristiāns Kalniņš: Tas ir tas, ko es ar katru gadu arvien vairāk līdz kaulam, tīri jau fiziskā formā, izjūtu dziedot. Nesot to informāciju.

Kristīne Kārkle-Kalniņa:  Tas, man liekas, līdzīgi; Marts iepazīstināja mani un manu brāli Edgaru ar Imanta Kalniņa mūzikas pasauli. Nebija tā, ka mēs nebūtu viņu dziedājuši, protams, skolā, bet tik tuvu mēs nekad nebijām saskārušies. Marts mūs ieveda šajā pasaulē. Savukārt mēs Martu un pārējos ievedām tautas mūzikas pasaulē. Jo domāju, ka viņam tā ir diezgan, nu ne jau, ka tumša bilde (visi smejas), bet tā saskare ir diezgan maza bijusi. Arī skolā vajadzēja kaut ko nodziedāt, nodeklamēt, agrāk tas bija populāri, deklamēt tautas dziesmas.

Marts Kristiāns Kalniņš: Es spēlēju Mocartu un Bēthovenu…

Kristīne Kārkle-Kalniņa: Jā, un redz kā tās pasaules satikās! Tādi mēs esam, un, iespējams, tas arī ir tas mūsu unikālais skanējums, kad satiekas tieši šīs pasaules, kas viena otru pirms tam nebija satikušas.

Jā, "Raxtu raxtus" nav iespējams sajaukt ne ar ko citu. Albumā skan gan precību un kāzu dziesmas, gan ziemas un vasaras saulgriežu dziesmas. Vai jūs šīs ieražas arī paši ievērojat? Nupat bija Mārtiņdiena. Vai jūs, piemēram, darījāt kaut ko īpašu Mārtiņdienā?

Kristīne Kārkle-Kalniņa: Mārtiņdienā mēs bijām koncertā, un mūsu draugs Mārtiņš pieskatīja mūsu bērnus, tik daudz mums bija saskare ar Mārtiņdienu. Bet laikam par tādu lielāko tradīciju mums ir kļuvuši vasaras saulgrieži, Jāņi. Kā jau mūziķiem vienmēr ir tā – svētkos ir spēlēšana, bet šeit gan mēs apzināti pieņēmām lēmumu 21. jūniju izbrīvēt no darbiem, ka tas būs mums pašiem, mūsu bērniem. Vienā brīdī tu saproti, ka tās tradīcijas, ko esi mācījies, ja tu viņas nekop un nelieto ikdienā, tu viņas piemirsti, dziesmas sāk piemirsties. Gribējās šo skaistumu parādīt bērniem, un viņi atplestām rokām to arī paņēma. Tie ir gada skaistākie svētki. Tagad tuvojas Ziemassvētki, bet jau nākamajā dienā, es zinu, viņi sāks gaidīt vasaras saulgriežus, jo tas ir kaut kas tik skaists mums izdevies.

Lai skatītu šo resursu, mums ir nepieciešama jūsu piekrišana sīkdatnēm.

Jūsu albumā ir divas vasaras saulgriežu dziesmas. Ko jūs darāt vasaras saulgriežos, kas ir tas īpašais?

Kristīne Kārkle-Kalniņa: Pirmkārt tā ir satikšanās, noteikti. Satikšanās ar mūsdienās skrejošiem cilvēkiem, ar kuriem varbūt retāku reizi sanāk tikties. Bet šajos svētkos mēs sabraucam, sabraucam ar ģimenēm, šie ir ģimenes un draugu svētki, un sākas lielā gatavošanās. Jāsaka, laikam kā ikvienos svētkos, tas svarīgākais ir tā gatavošanās. Svinēšana pēc tam jau ir otrā plānā, jo tā gatavošanās jau ir svinēšana.

Vainagu pīšana, meiju ciršana…

Kristīne Kārkle-Kalniņa: Ir puišu darbi, meitu darbi, un pa šiem gadiem katram jau ir savi darbi, ko viņš zina, kas jādara…

Marts Kristiāns Kalniņš: Ir savas iestrādes, teiksim.

Kristīne Kārkle-Kalniņa: Jo pirmajā gadā, kamēr tās iestrādes nebija...

Marts Kristiāns Kalniņš: Mēs bijām tā nogatavojušies, ka mums jau pietrūka spēka un enerģijas pašiem svētkiem. Mēs bijām pārgatavojušies!

Kristīne Kārkle-Kalniņa: Jā, bet, līdz ko sadala tos pienākumus, var arī baudīt skaisto nakti.

Bet ko tad jūs darāt 23. jūnijā, kad visa pārējā Latvija svin?

Kristīne Kārkle-Kalniņa: Spēlējam, tad mēs varam spēlēt.

Tad jūs varat spēlēt citu cilvēku Līgo svētkos.

Kristīne Kārkle-Kalniņa: Jā, tieši tā.

Marts Kristiāns Kalniņš: Tā vispār ir ļoti interesanta [sajūta]. Nu jau būs, man šķiet, piektais gads, kopš esam iedibinājuši šo tradīciju. Tā sajūta pēc saulgriežu nosvinēšanas 21. datumā, 23. ir tāda... Tu nesaproti, uz kurieni tie cilvēki vispār dodas. Tev svētki ir beigušies, bet kādam svētki sākas, un vispār [kāda] ir jēga un būtība tiem svētkiem... Tu redzi, ka [tā] ir absolūti cita, nekā tu esi svinējis saulgriežos.

Šogad jūsu svētkiem pievienojās arī ukraiņu ģimene, kuru jūs esat uzņēmuši savā paspārnē. Šis arī ir ļoti patriotisks solis. Kā jūs izlēmāt tam par labu?

Kristīne Kārkle-Kalniņa: Noteikti nebija iekšā sajūta [to darīt] patriotiskuma dēļ vai lai būtu sevi par ko paslavēt vai justies gandarītam, vienkārši bija sajūta, ka tā ir jādara. Bija pienācis tas brīdis, ka tā ir jādara, vienkārši jādara. Un mēs abi pat daudz neanalizējām, kā tas būs. Darām? Darām!

Marts Kristiāns Kalniņš: Es gribētu teikt tā, ka, analoģijas velkot, ja tu ieraugi, ka kādam ir nelaime notikusi, uz ceļa vai vienalga kaut kur, būtu normāli, cilvēciski nedomāt tajā brīdī, bet palīdzēt. Un tieši tā mēs rīkojāmies. Mēs tā saskatījāmies un faktiski pāris stundās pieņēmām lēmumu, un tiešām tīri fiziski, pāris stundās pārkārtojām visu savu dzīvi, pareizāk, savu iedzīvi, lai mēs varētu īstenot šo palīdzību. Un tas, kas būs pēc tam... To jau Dievs vien zina, kas būs pēc tam. 

Tad jūs arī valsts svētkus svinēsiet tādā paplašinātā ģimenes sastāvā?

Kristīne Kārkle-Kalniņa: Jā, mūsu draugi ukraiņi brauks arī uz koncertu.

Marts Kristiāns Kalniņš: Mēs arī izpildīsim ukraiņu tautas dziesmu.

Kristīne Kārkle-Kalniņa: Jā, ukrainiete Viktorija Prituļaka ar mums arī nodziedās šo dziesmu.

Marts Kristiāns Kalniņš: Mēs esam ierakstījuši videoklipu ukraiņu tautasdziesmai sadarbībā ar Viktoriju Prituļaku, tā ka viņa noteikti būs mūsu viesis.

Kristīne Kārkle-Kalniņa: Ukrainas tēma, mums, protams, ir aktuāla, bet mēs nedrīkstam aizmirst, ka ir Latvijas jubileja. Tuvojas Latvijas dzimšanas diena un ir jāsvin, un jāsvin tā brīvība, kas mums ir dota, iespēja dzīvot šeit brīvā Latvijā. To noteikti vajag atcerēties un pieminēt.

Lai skatītu šo resursu, mums ir nepieciešama jūsu piekrišana sīkdatnēm.
Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti