Daira Āboliņa: Jums katram ir divas nominācijas konkursā "Zelta mikrofons". Kurš no jums būs laureāts, mēs vēl nezinām šajā brīdī. Sakiet, lūdzu, kā jūs pret to izturaties – tas ir mērķtiecīga darba rezultāts vai veiksme sēdēja uz pleca?
Zeļģis: Noteikti tam pamatā ir mērķtiecīgs darbs. Mēs tomēr esam ilgu laiku ieguldījuši, lai šo projektu uztaisītu, un ielikuši savu sirdi un dvēseli, uztaisījuši tieši tā, kā mēs gribam, lai tas skan. Tad ir tas patīkamais moments, ka ir šādi konkursi, ka vari iesnigt savu projektu, un ir žūrija, kas to vērtē un novērtē arī gana atzinīgi, redz par piemērotu, lai būtu nominācijā. Tas noteikti ir smaga darba rezultāts, bet tajā paša laikā veiksmes faktors ir paliekošs. Tu nekad nevari zināt, kā jutīsies žūrija, kas viņiem patiks, līdz ar to veiksme noteikti ir klātesoša.
Keitija Bārbale: Man radot nepatīk domāt par rezultātu, jo māksla, it īpaši mūzikas izpausmes veids, man savā ziņā ir kā izklaide.
Es vienkārši radu mūziku, tas iznāk pats no sevis, tas nav grūti, tas nešķiet kā pienākums. Es neieciklējos, kā ir pareizi, kā ir nepareizi, un tad ir mazāk šaubu par to, ko tu dari.
Mēs aizkulisēs runājām par jums, ka jūs parādījāties strauji un it kā ne no kurienes. Cik ilgs ir bijis ceļš līdz šim publiskajam, tādam skaļam publiskajam mirklim?
Zeļģis: Man tas varētu būt pirms pusotra gada, varbūt nedaudz mazāk. Mūziku tā publiski un atklāti taisu kopš 2019. gada. Bija tāds projekts "371 Battle", kas ir repa batls, cīņa, kurā divi reperi noliek viens otru. Tāds interesants, sportisks formāts, kurā es sevi parādīju un likos cilvēkiem gana interesants, gana aktuāls. Pateicoties šādam projektam, kuram tomēr auditorija bija paliela, man parādījās lielāka atpazīstamība, cilvēkiem es patiku. Tālāk turpināju izdot dziesmas, kas arī cilvēkiem likās gana saistošas un kvalitatīvas, tas man palīdzēja parādīties saulītē. Tad, protams, cilvēki pēc pāris singliem padzirdēja to, kas tad tas Zeļģis ir, un bija kaut kādi uzaicinājumi, iespējas paviesoties raidījumos, uz skatuvēm, dažādas sadarbības, par kurām es varu tikai priecāties un būt lepns. Tas tā lēnā garā attīstījās. Protams, mans lielais mērķis bija izdot savu debijas albumu, un tas ir izdarīts. Ir patīkami redzēt, ka cilvēki to novērtē, ka cilvēkiem tas patīk. Pašam ir gandarījums, ka es tiešām visu izdarīju tā, kā es gribēju. Ilgs tomēr process, albuma radīšana. Šobrīd, kad tas ir padarīts, saproti, ka tevi turpina ievērot, novērtēt. Varu pievienoties Keitijai, ka galvenokārt to dari priekš sevis, lai tev tas patiktu, lai tas skanētu tieši tā, kā tu to gribi.
Protams, es nevaru melot sev, ir svarīgi, lai arī apkārtējiem tas patīk un kaut kādā veidā rezonē, tas palīdz mūzikai dzīvot vēl ilgāk.
Un jums, Keitij, cik ilga ir jūsu interese par mūziku?
Keitija Bārbale: Jau no agras bērnības, jau kopš septiņu gadu vecuma es rakstīju dziesmas un arī publiski izpildīju.
Ģimenei?
Keitija Bārbale: Nē, ģimenei ne. Atceros, Limbažos notika tāds konkurss "Limbažu zelta talanti", un es [jutu], jā, man jādodas tur ar savu dziesmu un tā jāizpilda. Sanāca, ka es tur arī uzvarēju. Bet tas nav galvenais.
Galvenais, ka man vienmēr ir bijusi pārliecība, ka man ir jāizpilda savas dziesmas. Jo, paradoksāli, bet, kad es kā dziedātāja izpildu citu mūziķu radītas dziesmas, viņas vienkārši nav radītas man, un es pat viņas sabojāju kaut kādā ziņā.
Man patīk izmantot savu balsi savos veidos. Lielāku publisku atpazīstamību tā, ka jau patiešām ārpus sava novada un pagasta, [guvu] pirms trijiem gadiem, kad sāku rakstīt elektronisko mūziku un likt to saturu internetā, nedomājot par to, vai tas ir pietiekami labi, vai tas ir kaut kas pabeigts vai nav. Vienkārši liku, jo zināju, ka tas ir labākais, ko tajā brīdī varu izdarīt.
Un ieiet perfekcionismā tad, kad tu esi sākuma fāzē, ir lielākā kļūda, ko var izdarīt.
Vai jums ir savi elki, muzikālie paraugi?
Zeļģis: Jā, noteikti. Protams, Latvijas mūziķi, repā ir elki, uz kuriem es skatos uz augšu, tādi spilgtākie, ko varētu minēt ir Ozols, Gustavo un ansis. Cilvēki, kurus es augot tiešām esmu daudz klausījies, līdz ar to, gribot vai negribot, tas mani kaut kādā mēra ir izveidojis kā mūziķi. Ozols tālajā 2006. gadā bija iemesls, kāpēc es iemīlējos repa mūzikā un tam visu dzīvi sekoju pastiprināti līdzi. Protams, arī ārzemju mūziķi kā Kendriks Lamārs, Eminems, J-Kwon, kas šobrīd ir ļoti aktuāli pasaulē. Tie noteikti man ir devuši lielu piemēru un, arī šobrīd klausoties mūziku, turpina iedvesmot.
Keitija Bārbale: Man nav konkrētu elku, bet ir patīkami, ja tu dažkārt ieslēdz radio un skan dziesmas, kas tev patīk, to es novērtēju.
Vēl man tāds jautājums – vai jūs izjūtat savas paaudzes mūziķus kā konkurentus? Vai vispār jūs izjūtat Latvijā konkurenci, veselīgu, neveselīgu?
Zeļģis: Repa kultūrā konkurence noteikti ir, bet viņa ir veselīga. Reperi savā starpā draudzējas, viens otru atbalsta, pastumj uz priekšu, pareklamē, dalās ar padomiem, dod piemērus. Bet dienas beigās tas tirgus ir tik liels, cik viņš ir. Tad citreiz var sajust, ka ir nedaudz konkurence, jo reps ir ļoti sportisks žanrs. Bieži dziesmās novērojams, ka reperi apgalvo, – es esmu labāks par pārējiem, otrs savā dziesmā saka – nē, es esmu labāks par pārējiem. Tā repa cīņa, kurā es piedalījos, tas formāts tieši tāds arī ir, kad tu vairāk "noliec" otru pretinieku, ka tu ar vārdiem un "uzbraucieniem", un interesantiem salīdzinājumiem, un metaforām centies būt interesantāks par to pretinieku un kaut kādā veidā viņu uzvarēt, līdz ar to tas ir vistiešākais sports, kāds mūzikā var būt. Mūzikas sports, ja to tā var nosaukt. Tā ka var sajust to konkurenci, jo visiem gribas sasniegt pēc iespējas augstākas virsotnes, no tā nevar izvairīties. Katram, protams, ir sava motivācija, [ideja], kā tā konkurence strādā, bet pārsvarā, es teiktu, ka viņa tomēr ir veselīga.
Keitija Bārbale: Es jūtos tā diezgan nošķirti no visiem mūziķiem un visa tā, kas notiek. Es vienkārši dzīvoju savu dzīvi, varbūt kaut kādā savā lokā vai mazajā pasaulītē. Vēl nav sanācis ar pārāk daudziem mūziķiem sadarboties, draudzēties vai vispār satikt.
Viss sākas tagad, šeit viss sākas.
Keitija Bārbale: (smejas) Jā, viss sākas. Tāpēc man nav sajūtas, ka es vēl pa īstam esmu kaut kur iekšā. Jo pagaidām mana ikdiena ir tāda vairāk vienpatīga un mierīga.
Bet jūs neuztrauc konkurence?
Keitija Bārbale: Manuprāt, mūzika un konkurence, šie jēdzieni ir nedaudz neloģiski, jo –
ko tad tā konkurence vispār nozīmē? Kuru vairāk klausīsies? Bet mūzikā ne jau vienmēr kvantitāte kaut ko pasaka par tavu mūziku.
Tas ir vienkārši tas, uz ko mūziķi iet, jo tas nodrošina stabilu karjeru un atpazīstamību, no tā var pelnīt iztiku. Bet tāpēc, ka mūziku mazāk cilvēku klausās, varbūt tā mūzika tieši tiem cilvēkiem ir domāta, kuri nevēlās klausīties citu mūziku. Tāpēc, manuprāt, konkurences īsti nav, un tas ir labi, ka ir daudz mākslinieku un dažādība, tad katram ir, no kā izvēlēties.
Sakiet, vai jums ir sapnis arī par starptautisku skatuvi?
Zeļģis: Šobrīd es noteikti vairāk fokusējos uz Latvijas auditoriju. Ir gan sanācis nedaudz pamēģināt angļu mēlē repot. Tas tomēr ir milzīgs tirgus, kurā tu kā latvietis ar savu stāstu un domu varbūt nebūsi tik aktuāls. Galvenais faktors ir tāds, ka
es gribu sasniegt pēc iespējas vairāk Latvijā, savā paša zemē, izdarīt to, kas ir iespējams šeit, pirms es vispār sāku domāt, vai man vajadzētu tēmēt uz tālāko tirgu kaut kur ārzemēs. Vēl daudz jāpaveic, jāmācās.
Keitija Bārbale: Man baigi nevelk uz ārzemēm, jo es negribētu sevi ar varu piespiest rakstīt dziesmas angliski. Nezinu, vai ir iespējams ar latviešu valodu izsisties. Bet pēdējā laikā es esmu sarakstījusi divas dziesmas angliski savai dzīvokļa biedrenei. Varbūt kādu dienu kaut ko tādu varētu padziedāt arī citur.
Man tomēr mīļa ir latviešu valoda un latviešu mūzika, jo latviešu mūzika ir tā esence un tas skanējums, kurš tad būtu pilnībā jāpārveido un kuru nav iespējams noturēt angļu mēlē.
Vai jūs uzskatāt sevi par profesionāliem mūziķiem šajā dzīves posmā?
Zeļģis: Noteikti nē. Es cenšos saprast, kas ir tā definīcija profesionālam mūziķim. Šobrīd mūzika man nav vienīgais peļņas avots, darbs un aicinājums, ko es daru, līdz ar to mūzika man nav profesionāla šobrīd. Mūzika ir kaut kas, ko es mīlu darīt, kur es jūtu, ka cauri gadiem esmu attīstījis savas spējas, kļuvis daudz, daudz prasmīgāks un spējīgs uzrakstīt labākas, kvalitatīvākas dziesmas, bet tā profesionalitāte... Varbūt kādā brīdī es apstāšos un sapratīšu: jā, es jūtos, ka tas jau ir profesionāli. Bet līdz tam man vēl ir ļoti daudz jāmācās, ļoti daudz jāapgūst, lai es justos profesionālis.
Kā jūs, Keitij, izjūtat profesionālisma jēdzienu? Tas, protams, arī nozīmē dzīvot no mūzikas, kuru jūs radāt.
Keitija Bārbale: Ne obligāti, jo tu vari būt arī savā ziņā neprofesionāls un pelnīt no mūzikas. Bet profesionalitāte man asociējas ar to, ka tu esi izstrādājis metodes, kā kaut kas ir jādara, tas strādā, un tu tieši esi profesionālis, jo tu spēj uzreiz, ātri rīkoties. Bet man kā māksliniecei jau patīk tas nezināmais. Man patīk tas, ka viss nav izstrādāts līdz galam kā ar profesionāļiem. Tu aizej pie profesionāļa uz studiju, viņš tev uzreiz pateiks, kas tev ir jādara, vai vispār pie jebkura profesionāla padomdevēja – viņš visu zina, viņš visu tev pateiks, bet man tad pazūd tā esence. Tāpēc varbūt ir labi, ka profesionāļi sadarbojas ar neprofesionāļiem, tad ir balanss. Ja tu esi viens pats neprofesionālis, tu arī neko nepaveiksi.
Ir iznākuši jūsu abu pirmie albumi. Keitij, jūsu albums ir nevis skaņu studijā, bet koncertā veikts ieraksts – tas nozīme, ka nav tik perfekti?
Keitija Bārbale: Ir tas teiciens: kā ir, tā jādzīvo. Bieži šķiet, ka tikai sliņķi tā saka vai arī es vienkārši esmu sliņķe. Doma bija, ka ierakstu to kā dzīvo koncertu, bet bez auditorijas, jo tad gan būtu visādas liekās skaņas. Es dziesmas arī koncertos izpildu ar ģitāru, tas ir viens teiks, viena reize un, kā būs, tā būs, ne jau es koncertos domāju par to, vai man sanāks vai ne, es vienkārši zinu, ka būs labi tā, kā man sanāks. Gribēju, lai tāda atmosfēra un koncepts ir arī manam pirmajam albumam, jo
albumam ir jāprezentē tas, kas tu esi, nevis tas, kas tu gribētu būt. Man liekas, tas bieži ir klupšanas akmens māksliniekiem, jo viņi grib būt kaut kas, kas viņi vēl nav vai kam viņiem nav jābūt.
Jūsu albuma nosaukums ir "Akmens dievs", savukārt, repera Zeļģa albums saucas "Paralēles". Kas tās par paralēlēm, ko jūs mēģināt vilkt?
Zeļģis: Minēju, tās ir divas dzīves sfēras – mūzika, un otra būtu mana profesionālā vide, mans darbs –, kuras gadu laikā virzās gana veiksmīgi, tās karjeras kāpnītes abās iet paralēlēs.
Piedodiet, kas ir jūsu darbs?
Zeļģis: Strādāju lidostā "Rīga", mums ir ēdināšanas uzņēmums, šobrīd esmu vadītājs. Tam nav absolūti sakara ar mūziku, bet darbs paņem ļoti daudz laika no manas dzīves, tāpat arī mūzika. Viss brīvais laiks aiziet tieši mūzikā. Tad es jūtos kā starp divām paralēlēm, kuras savā starpā cīnās, ar tādu sapni, ka – vai nu es palieku vienā un eju uz maksimumu, vai nākotnē tomēr mainu karjeru un eju tikai mūzikā. Tāda bišķiņ dilemma. Tas bija viens no vadmotīviem, kas man likās ļoti atbilstošs šajā brīdī albumam, un pie tā es arī pieturējos. Ir dziesma "Paralēles" šajā albumā, kur spilgtāk iezīmē to sajūtu, tās emocijas, kas ir manī tieši šādos momentos. Un piemetinot tam, ko Keitija teica, es arī dodu priekšroku dzīvajam izpildījumam, man šķiet, ka tas ir kolosāli, ja mākslinieks var dzīvajā izpildīt tikpat labi kā ierakstā vai pat vēl labāk. Man tieši ar albuma radīšanas procesu ir tā, ka, ja tev ir iespēja studijā uztaisīt visu skaisti un smuki, ir viena tāda iespēja dota, tad man patīk izdarīt visu tā, lai ir perfekti, lai ir tīri, vairākas iespējas pārrakstīt kādu konkrētu pantu. Tā dziesma paliks mūžīgi, lai ir tas gandarījums. Koncertā tu vienmēr vari kaut ko pamainīt, uzlabot, uztaisīt kādu interesantu aranžiju, tas, manuprāt, ir interesantākais.
Katra dziesma ir arī stāsts. Domāju, jums pirmkārt svarīgi uzrunāt jūsu paaudzi. Kas ir tas galvenais vēstījums, ko gribat pateikt auditorijai? Jūs dziedat, jūs dzird.
Zeļģis: Man tā noteikti būtu tāda sevis izpēte. Esmu sapratis, ka rakstot mūziku, sevi iepazīstu arvien vairāk, ir kāds temats, kam es izvēlos pieskarties, un šķetinot ārā vārdus, liekot kopā tekstu, es [manu], ka jā, šis man pašam lika aizdomāties, atskatīties uz to, kas ir paveikts, saprast to, kā esmu juties, kā jūtos šobrīd un kas ir tas, ko vēlos nākotnē. Ņemot vērā, ka tas ir pirmais albums, es gribēju, lai klausītājs iepazīst to, kas es esmu, kas ir mana būtība, kas ir mana ikdiena, un to, kas man patīk, kas nepatīk. Līdz ar to tā ir tāda sevis izpēte, stāsts par lietām, kas mani ir sāpinājušas, par uzvarām, par zaudējumiem, par realitāti un cīņu starp tām paralēlēm. Tas ir galvenais vēstījums, sevis izpēte un iepazīstināšana ar klausītāju.
Keitija Bārbale: Mans vēstījums ir vienkārši likt sajust. Un tas, ko jūs jūtat, dzirdot manas dziesmas, vai tas, ko es jūtu, izpildot savas dziesmas, tas arī ir tas galvenais.
