Kultūras rondo

Sieviete un Mēness. Helēnas Svilānes-Kuzminas darbu izstāde Latgales vēstniecībā "Gors"

Kultūras rondo

Diāna Tamane jaunākajā izstādē kā līdzautori iesaista mammu, tālbraucēju šoferi

Jubilejā suminām sitaminstrumentālistu Edgaru Saksonu. Koncertu klausīsimies pēc gada

Mūzikas globalizācija un laiks izvērtēt prioritātes. Stāsta jubilārs – situminstrumentālists Edgars Saksons

14. novembrī Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra sitaminstrumentu grupas koncertmeistars Edgars Saksons svin savu 50. dzimšanas dienu. Bija paredzēts koncerts, kurā skanētu komponista un mūziķa Riharda Zaļupes jaundarbs, taču tas ir ticis pārcelts uz 2021. gada 17. septembri. Jubilārs gan atzīmēja, ka Covid-19 pandēmija ļāvusi izvērtēt agrāko darba ritmu un pārskatīt prioritātes.

Latvijas Radio raidījumā “Kultūras Rondo” Edgars Saksons norādīja, ka koncerta pārcelšana ir bijusi saprātīga izvēle šajos apstākļos: “Viss šis pēdējais laiks, šie pēdējie mēneši, – mēs dzīvojam, it kā viss notiek, bet ir tāda sajūta, it kā tā cilpa velkas. Un tu tā domā, ko darīt, ko nedarīt. Var jau mēģināt spēlēt koncertu virtuāli tukšai zālei, kameras priekšā, bet kuram būs prieks no tā visa – man, orķestrim vai skatītājiem, kuriem tāpat jau, man šķiet, ir apnicis skatīties TV koncertus. Domāju, šis bija saprātīgs lēmums, protams, skatoties uz draugiem, kas nevarētu ierasties uz šo koncertu – kaut vai mans draugs Pāvels no Lietuvas, kuram būtu jāpiedalās šajā koncertā, visi mani Lietuvas draugi, paziņas, komanda, ar kuriem mēs kopā organizējām Lietuvas sitaminstrumentu festivālu, viņi visi nevarētu būt klāt. Tā ka tas, manuprāt, ir loģisks solis, un es nemaz nejūtos arī slikti. Protams, ir vieglāk nekā tad, ja man pēc piecām dienām būtu jākāpj uz skatuves un jāspēlē tas, ko Rihards ir uzrakstījis.”

Komponists Rihards Zaļupe izteica nožēlu par koncerta pārcelšanu, taču secināja, ka jāmēģina no esošās situācijas kaut ko mācīties: “Man katrā ziņā nav tā, ka man pazūd koncerti un es sēžu mājās un nezinu, ko darīt, jo rakstītas mūzikas man ir ļoti daudz. Visvairāk žēl ir tieši Edgara koncerta, kurš nevarēja notikt. Bet es pilnīgi piekrītu, ka to pārcelt ir labākais lēmums. Jo tiešām to darbu, ko es viņam esmu veltījis jubilejā, ļoti gribējās nospēlēt kopā ar Edgaru un orķestri. Tas jau tāds mirklis. Paies kaut kāds laiks, mēs pat nespēsim attapties, ka būs nākamā gada septembris. Tas ir laiks, ko mēs noteikti atcerēsimies.”

Rihards Zaļupe arī stāstīja, ka Edgaram Saksonam tapušais skaņdarbs nav pirmais, ko komponists ir veltījis jubilāram.

“Pirmais bija 2011. gadā, kuru es uzrakstīju Edgaram un 10 timpāniem, kas bija tāds kā milzīgs kosmosa kuģis uz Lielās ģildes skatuves. Edgars toreiz mācījās ļoti pamatīgi. Tas bija ļoti foršs un spilgts notikums. Es ceru, ka es esmu mazliet piezemējies muzikālās sarežģītības ziņā,” atzīmēja Zaļupe. “Šoreiz konteksts ir tāds, ka visu šo gadu laikā, kopš es Edgaru pazīstu, mēs esam ļoti daudz laika pavadījuši uz skatuves kopā un daudz ko spēlējuši gan simfoniskajā orķestrī, gan dažādos solo projektos, gan Ukmerģē, un es esmu iepazinis to mūzikas virzienu, kas Edgaram simpatizē, un šis jaundarbs bija tāds mēģinājums šīs visas lietas savilkt kopā, plus vēl, protams, ar to, kā es vispār izjūtu mūziku un kā man patīk rakstīt. Šis jaundarbs ir veltījums ne tikai Edgaram, bet arī slavenajam grieķu komponistam Jannim Ksenakim.”

Rihards Zaļupe arī izcēla latviešu mūziķu virtuozitāti:

“Es domāju, ka mums vispār Latvijā, ja es pārstāvu komponistu pusi, jābūt ļoti priecīgiem par to, ka mums ir fantastiski izpildītājmākslinieki, kas spēj nospēlēt praktiski visu.”

Edgars Saksons savukārt stāstīja, ka šoreiz – atšķirībā no 2011. gadā tapušā skaņdarba – tajā izmantoti ir gandrīz visi sitaminstrumenti, izņemto timpānus: “Tur ir bungas, kongas, bongi, zvaniņi, zvani, ksilofoni, šķīvji, pantami un tā tālāk, tā palete būs diezgan krāsaina; iepazīstoties ar šo darbu, es domāju, ka tas būs krāšņs un virtuozs, un gana skaļš, lai cilvēkiem būtu maksimālais prieks no tā visa.”

Runājot par esošo situāciju, Edgars Saksons atzina, ka mūziķiem nekas nav apstājies: “Notiek darbs skolā, darbs akadēmijā. Simfoniskais orķestris ir varbūt šobrīd uz šo nedēļu iepauzējis. Bet mēs tūlīt sāksim gatavoties ierakstu sesijai, turpināsim rakstīt Tālivalža Ķeniņa mūziku. Un tur būs jāmācās, jo tur ir grūti. Tā kā es neizjūtu diskomfortu. Un šīs pāris dienas, kas sanākušas brīvas, tas ir pat ļoti labi.”

Mūziķis arī stāstīja, ka pēc pavasara sekojusi ļoti saspringta un koncertiem bagāta vasara un rudens sākums: “Man šķiet, ka koncertu bija vairāk kā jebkad. Bija nedēļas, kad mēs spēlējām pa trīs pa četriem koncertiem visdažādākajos sastāvos un kolektīvos, un bija sajūta, ka ir jānospēlē viss tas, kas nav nospēlēts.”

Jubilārs atzīmēja, ka esošā situācija arī ļāvusi izvērtēt agrāko darba ritmu, koronavīrusa izraisīto darbības pārtraukumu vērtējot drīzāk pozitīvi un ar cerībām uz pārmaiņām: “Mana iekšējā sajūta ir tāda, ka, patinot uz pagājušo gadu vai to, kas pavasarī stāvēja pārskatāmā perspektīvā un kam bija jānotiek, tas ir tāds traks skrējiens, traks karuselis, kas griežas ātrāk un ātrāk. Šis  pārrāvums, kurš notika, viņš varbūt pat ir ļoti laikā un ļoti labi, jo varbūt tagad varētu izsecināt prioritātes, kas ir labi, kas nav labi, vai visu to vajag, kas mums ir bijis līdz šim.

Es runāju pagaidām tikai par klasisko mūziku un visiem šiem ārkārtīgi daudzajiem festivāliem un koncertiem un joņošanu apkārt pasaulei ar lidmašīnām, un uzspēlēšanu tur un šur, un vēl kaut kur.

Tagad varbūt tās lietas sakārtosies arī pie mums.”

Edgars Saksons stāstīja arī par globalizācijas atblāzmām mūzikas nozarē un izteica skarbu vērtējumu par mūzikas pasaules norisēm: “Runājot par vasaru un koncertiem, es teiktu tā, ka man šķiet, ka nauda bija ņēmusi virsroku pār veselo saprātu. Man nav skaidrs, kāpēc ir jāved Berlīnes Filharmonijas orķestris uz Dzintaru koncertzāli un cilvēkiem jāmēģina to tur klausīties. Zinot šīs zāles akustiskās iespējas un visu citu pārējo, vienkāršāk taču bija aizbraukt tur. Tā nauda koncentrējās, kā jau viss mums te koncentrējas, vienās mazās rokās, un šie mākslinieki arī. Viņi nonāk zem labākām aģentūrām un vēl labākām, un beigās veidojas šī globalizācija. Un man šķiet, ka tagad tā varētu pašķīst, un mēs varētu atgriezties pie loģikas tajās visās darbībās. Jo, protams, tas, kam ir nauda, tas var diktēt spēles noteikumus. Un, piemēram, ir kāds mazāk zināms mākslinieks, viņš varbūt nav nemaz sliktāks, bet viņam nav šīs aģentūras apakšā, šī sponsoru atbalsta, un viņš nekur netiek. Toties tam, kam ir, to visur laiž, ar lidmašīnām lidina no vienas valsts uz otru, cilvēki uz viņu skrien.

Tā bija iekārtota tā pasaule. Paskatīsimies, ar ko tas viss beigsies.”

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt