PārMijas

Raitis Ašmanis: Spēlējot bigbendā, var iegūt gan muzikālo, gan dzīves pieredzi

PārMijas

Kristīne Adamaite: Profesionālā muzicēšana ir radniecīga sportam

Sigvards Kļava: Garīgajos dziedājumos atklājas bezgalīgs plašums gan garam, gan jūtām

Mūzika, kurā gribas dzīvoties. Par Radio kora koncertiem pareizticīgo Ziemassvētkos stāsta diriģents Kļava

Janvāra otrajā nedēļas nogalē, laikā, kad Pareizticīgā baznīca svin Kristus dzimšanas svētkus, Latvijas Radio koris aicina piedzīvot gadsimtiem izkopto garīgo dziedājumu skaistumu divos tiešraides koncertos – 7. janvārī no Dzintaru koncertzāles un 9. janvārī no Liepājas koncertzāles “Lielais dzintars”.

Par šīm divām atšķirīgajām Ziemassvētku programmām, kurās skanēs Aleksandra Grečaņinova, Sergeja Rahmaņinova un Georgija Sviridova garīgā mūzika, stāsta kora diriģents un mākslinieciskais vadītājs Sigvards Kļava.

Inta Zēgnere: Kāda ir Latvijas Radio kora pareizticīgo Ziemassvētku tradīcija?

Sigvards Kļava: Pareizticīgo mūziku uzturam savā repertuārā ne tikai Ziemassvētku, bet arī Ciešanu laikā un citos, jo mūziķiem tā ir ārkārtīgi svarīga dvēselei, garam un arī profesionālajai patībai. Otra lieta – katru gadu savus klausītājus varam iepriecināt ar kādu jaunu garīgo opusu un pēc tam arī kopā ar mūsu izdevēju kompāniju “Ondine” laist klajā jaunu kompaktdisku. Šī gada centrālā persona ir Aleksandrs Grečaņinovs.

Viņa fenomenāli skaistā mūzika ir mugurkauls, ap kuru veidosies šīs divas pēc savas būtības dažādās programmas.

Pirmā no programmām skanēs jau 7. janvārī – pareizticīgo Ziemassvētkos. Ko vēl klausītāji piedzīvos šajā vakarā?

Šo programmu veidos divu autoru monumentālu skaņdarbu fragmenti: Aleksandra Grečaņinova “Vesperes” un jau pirms vairākiem gadiem pilnībā atskaņotās Georgija Sviridova “Lūgšanas”. Gan Grečaņinova, gan Sviridova mūzika ir ļoti krāšņa un bagātīga savā faktūrā un emocionalitātē – negribas to izpildīt, bet gribas tajā dzīvoties.

Lai spētu sapludināt šīs robežas starp liturģiju un personisko pārdzīvojumu, ir jābūt pieredzei. Kāda tā ir tev?

Kad tiek uzvests monumentāls skaņdarbs kādā konkrētā žanrā vai stilā, tad ir šī pirmreizējā sajūta – tu pieskaries pirmoreiz, ir ārkārtīgi interesanti un aizraujoši. Bet tad, kad tu to praktizē jau desmit gadus un vari salīdzināt, kāda ir atšķirība starp desmito vai piecdesmito reizi un pirmo reizi – tikai tad tu sajūti tos slāņus, kuros ir vērts doties dziļāk. Atgriežoties pie Sviridova lūgšanām, notiek tas pats. Pirmie koncerti un pirmie ieskaņojumi bija ar tādu kā pirmreizības jausmu, bet pašlaik tie jau ir vairāk izgaršojami, izbaudāmi, dziļākus slāņus aizskaroši. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka Grečaņinova muzikālais rokraksts provocē taisni uz tādu pašu ceļu. Atzīšos, ka līdz šim Grečaņinova mūzikai biju pieskāries tikai ārkārtīgi fragmentāri, un tagad, kad lasu un iepazīstos ar visu viņa vokālo devumu, es redzu, ka tā ir ārkārtīgi bieza un skaista grāmata.

Latvijas Radio koris

Kas ir ierakstīts šajās lappusēs?

Pirmkārt, tā ir ārkārtīgi skaistās un bagātās vokālās un kora mākslas pārzināšana. Atšķirībā no pirmajiem “Vesperu” mēģinājumiem, piemēram, Čaikovska gadījumā, kurš rakstīja caur un cauri harmonizējot baznīcas dziedājumu, Grečaņinova milzīgā kvalitāte ir tāda, ka viņš viscaur ir lineārs – viņa polifonā domāšana un tas, kā formējas vertikālā struktūra...

Viņš ir piemērs, kā rakstīt kora mūziku, lai tā skanētu ļoti garšīgi un pilnvērtīgi.

Tas nenozīmē, ka viņš ir komponists, kuru viegli traktēt un atskaņot, bet tā katrā ziņā ir mūzika, kas noteikti iegulsies programmās ar pieskārienu krievu vai pareizticīgo mūzikai.

Kāpēc Grečaņinova mūziku nav viegli traktēt?

Tāpēc, ka tā paģēr ļoti, ļoti specifisku, krievu mūzikai raksturīgu dziedāšanas stilu. Viņa laikabiedra Rahmaņinova gadījumā varbūt mēs vairāk varējām ekspluatēt rietumnieciskas dziedāšanas manieres, bet Grečaņinova muzikālais rokraksts paģēr šo pareizticīgo kora saskaņas nepieciešamību, nemaz nerunājot par teksta artikulāciju. Šeit meistars ir veidojis mūziku ar instrumentālās mūzikas attīstības paņēmieniem, kas brīžam šos vokālos ciklus parāda jau kā tādus izvērstus, monumentālus instrumentālos skaņdarbus – viena daļa ir vairāk kā desmit minūtes gara, un tas ir īsts simfonisms ar iekšējām struktūrām, daudz solo, daudz muzikāliem dialogiem. Šī, manuprāt, ārkārtīgi aizrautīgā komponēšanas maniere liek tikpat aizrautīgi to visu atskaņot.

Galu galā tomēr tas viss izaug no viena – Dieva pielūgsmes avota. Ne velti saka, ka baznīca ir kā liela dziedinātava visām mūsu maņām, milzīgs komplekss, kurā, protams, ietilpst arī mūzika. Bet ar pareizticību tu esi saskāries arī sakrālā veidā, kas tev kā diriģentam, iespējams, dod daudz dziļāku izpratni par noslēpumu, kuram mūzika ir pat tikai virsējā kārta.

Jo vairāk es pieskaros, jo tas apvārsnis un plašums gan garā, gan sajūtās paveras arvien lielāks. Šīs sajūtas mums, mūziķiem, jāizstaro tālāk klausītājiem.

Tas mēģinājums pieskarties ir nepieciešamība negrauzt mizu, bet kaut kādā veidā iekosties kādos būtiskos slāņos.

Tas mūziķiem ir būtiski, jo vispirms vajag pārdzīvot, lai klausītājiem izraisītu līdzpārdzīvojumu. Šis pārdzīvojums, ne tikai tehniskā perfekcija, nepieciešams varbūt vairāk nekā jebkurā citā mūzikā. Ir jābūt “sakabei”, bet mēs bieži vien “atsitamies” tikai pret to dvēselisko, bet ne garīgo. Nokļūt šajā garīgajā vertikālē nav vienkārša praktika, kādreiz vajadzīgs ļoti grūts un pat sāpīgs ceļš.

7. janvārī mēs piedzīvosim Latvijas Radio kora sniegumu, kas skanēs no Dzintariem. Savukārt jau 9. janvārī jūs sniegsiet koncertu Liepājas koncertzālē “Lielais dzintars”. Kā jau tu sacīji: tā nebūs viena un tā pati programma, būs citas nianses, arī pamainīta koncepcija.

Pirmkārt, pamainīta ir ne tikai programma un koncepcija, bet pati vide, jo šis koncerts ir veidots, ļoti respektējot “Liepājas dzintara” koncertzāles akustikas un vides specifiku. Ārkārtīgi priecājos, ka šo vides atmosfēru veidot ir piekritis mans radošais draugs Roberts Rubīns, un tikai viņam raksturīgā inteliģence būs tā, kas palīdzēs televīzijas skatītājiem vērot šo mūziku saskarsmē arī ar vizuālu “pieāķēšanos”. Skaidrs, ka vairāk piestāvētu, ja mēs to darītu kādā katedrālē ar apzeltītiem lukturiem un svecēm, bet Roberts Rubīns noteikti ienāks ar sava veida māksliniecisku pieskārienu un savu redzējumu par šo programmu.

Otra ļoti būtiska sastāvdaļa ir koncerta koncepts. Veidosim to kā trejādību ar šiem trīs lielajiem vārdiem: Sergejs Rahmaņinovs, Aleksandrs Grečaņinovs un Georgs Sviridovs.

Tos savienos kāds mūsu sens draugs – vecticībnieku priesteris tēvs Vasīlijs, kurš starp koncerta numuriem dziedās senus Bizantijas dziedājumus.

Tādā veidā mēs mēģināsim rāpties lielajā kalnā pretim vertikālei. Speciāli izvēlējos parādīt koncertā Rahmaņinova un Grečaņinova muzikālos rokrakstus, jo skaidrs, ka Grečaņinovam bija greizsirdības sajūta – Rahmaņinovs tolaik jau bija atzīts, un visi viņu slavēja par ģenialitāti. Nevar neredzēt arī Grečaņinova milzīgo pietāti pret savu talantīgo laikabiedru, izmantojot arī dažādus polifonās un horizontālās rakstības paņēmienus – šeit klausītājam būs iespēja salīdzināt, ar kādiem paņēmieniem tiek veidota šī kora skaņa, veidojot muzikālo dramaturģiju. Rahmaņinova ģenialitāte atļāva viņam sasniegt rezultātu ar mazāk līdzekļiem un mazāk notīm, Grečaņinovs visu piepilda ar milzīgām faktūrām, bet katrā ziņā šie ir ārkārtīgi spilgti tā laika krievu baznīcas mūzikas skaniskie piemēri.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Mūzika
Kultūra
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt