Pagrabs

Kā pārvarēt niezi galvaskausā? Atbild Anna Belkovska, Kirils Vilhelms Ēcis un Lauris Veips

Pagrabs

Deniss Paškevičs un jauns saksofons, kino, pārmaiņas LMA, "Sumpurņa pils" un "Kalnejas"

Vai improvizējot ir iespējams radīt dzeju? Tiekamies ar mūziķi Rihardu Fedotovu

Multimākslinieks Rihards Fedotovs: Man ir savs viedoklis par to, kas esmu, bet to neteikšu

Multimākslinieku un mūzikas producentu Rihardu Fedotovu (Rick Feds) Latvijā pazīstam pēc projekta "Riharda Fedotova radošās darbnīcas". Taču Fedotovs mīl uzstāties arī kā solomākslinieks, eksperimentējot ar bītu daudzveidību, šo prasmi lielākoties rādot ārzemēs. "Latvijā daudz neuzstājos – šeit neesmu īpaši pieprasīts,” LR3 "Klasika" jauniešu raidījumā "Pagrabs" neslēpj mūziķis.

Nesen bijis Amerikas tūrē, un prestižākā vieta, kur uzstājies, bijis "The Cutting Room" Ņujorkā, kur uzstājas ļoti augstvērtīgi mākslinieki. "Biju ļoti pārsteigts, ka arī tur varēju uzstāties. Lieliska pieredze! Vēl bija Teksasa, Ostina, Vašingtona, Filadelfija, Nešvila, Ņūorleāna – kopumā labs ceļojums. Tagad došos vairāk uz Amerikas rietumiem. Daudz Latvijā neuzstājos – šeit neesmu īpaši pieprasīts.”

Dieva sajūta

"Mamma savulaik vēlējās, lai es būtu vijolnieks, bet neizdevās," sirsnīgi pasmaida mūziķis, kura darba instruments šobrīd ir dators un īpaša klaviatūra, kas kontrolē informāciju: katrai pogai ir atbilstoša skaņa un nozīme, datorā ir programma, ar kuras palīdzību tiek veidota mūzika, visbeidzot, viss tiek saslēgts ar citu datoru, kurā ir vizualizācijas.

"Ar vienu pieskārienu var kontrolēt skaņas, gaismas, uguņošanu – jebkuru informāciju, kas tiek pārtulkota fiziskā izpausmē – audio, video. Šis ir tas instruments, pie kā esmu nonācis no džeza mūzikas un visiem akustiskajiem instrumentiem. Tas dod piepildījumu un gandarījumu – tādu kā Dieva sajūtu, pārvaldot pilnīgi visu, ko cilvēks dzird un redz," aizrautīgi stāsta mūziķis.

"Kopumā tas ir populārs instruments.

Man ir savs viedoklis par to, kas esmu, bet neteikšu – lai cilvēki paši domā.

Bērnu, jauniešu vidū tas ir ļoti izplatīts veids, kā tiek taisīta mūzika – tā ir nākotne, kā cilvēki vēlas spēlēt un būt mūzikā, mācīties un darīt. Piemēram, kreisā roka ir bungu spēlētāja. Lielo bungu vietā – viens pirksts… Labā – vairāk informācija. Abas rokas var spēlēt basu. Kad ir vizuālais saturs, kas ir liela atbildība, nevar taisīt rasolu! Paiet laiks, kamēr visu atceries,” stāsta Fedotovs.

Taču visā pasaulē viņš ir viens no retajiem, kurš viens pats rada pilnīgi visu, uz vietas.

"Man ir svarīgi, ka varu visu kontrolēt. Pārvaldu visas skaņas, kas skan – tad varu improvizēt vai pamainīt. Tāpēc visu, kas skan, pats arī spēlēju. Protams, skaņas dizains paņem visvairāk laika. Tā ka vispirms ir kompozīcija, pēc tam nāk mūzikas producēšana, un varbūt kādi pieci procenti no visa laika ir nepieciešami, lai to visu ātri pamācītos un varētu nospēlēt. Tas nav čells, ka atnāc un vienmēr skanēs. Jāsagatavojas."

Drīzumā klajā nāks arī divi Fedotova albumi. "Dīvaini, bet patiesi – nekad mūžā pats savu soloalbumu vēl neesmu iespēlējis, kaut mūzikas sarakstīts ļoti daudz, daudzi instrumenti spēlēti… Viens būs albums, ko pats spēlēju dzīvajā – viss tur būs arī vizualizēts, ar videospēļu programmām, tā ka to varēs gan skatīties, gan klausīties. Otrs albums – dziesmas. Ar manu mūziku, kompozīciju, vārdiem. Tā vairāk būs tāda pilnā dziesmu produkcija, nevis spēlēšanai dzīvajā. Pavisam drīz iznāks kaut kas svaigs.”

Gandrīz atomkarš

Latvijā Rihardu Fedotovu var satikt radošajās darbnīcās, kas ik pa laikam ir aktuālas Latvijas mūzikas klubos, īpaši – Vecrīgas klubā "Omas briljants". Šajos pasākumos viņš kopā pulcē stilistiski daudzveidīgus solistus un instrumentālistus. Piemēram, tuvākajā laikā tajās redzēsim Elzu Rozentāli un Olgu Rajecku.

"Aizsākot šo projektu, divas lietas man bija svarīgas – gribējās, lai Latvijā notiktu lielāka apmaiņa starp mūziķiem un izpildītājiem. Piemēram, citās valstīs ir spēcīgas "jam session" tradīcijas.

Citādi ir tāda mazliet stagnātiska sajūta, īpaši popmūzikā.

Otra lieta – līdz ar neatkarības atjaunošanu viss kļuvis pieejams, attīstījies jēdziens, kā spēlēt. Bet – kāpēc un ko? Lūk, šie jautājumi bija daudz spēcīgāki pirms neatkarības iegūšanas. Man tas šķiet svarīgs vēstījums – vienotība, dižciltīgums, par kādu uzskatu mūsu tautu. Gribēju, lai notiek savstarpējā apmaiņa.

Latvijā mūziķi ir absolūti mīļumiņi, bet viņu ir tik, cik ir. Ne vienmēr viņi ir labākajā omā, ne vienmēr ir gatavi sastrādāties, ne vienmēr arī pazīst mani – tāpēc ir izaicinājums nonākt līdz rezultātam.

Bijuši precedenti, ka liekas – tūlīt sāksies atomkarš, bet ejam uz priekšu!”

Saistītie raksti
Mūzika
Kultūra
Jaunākie
Interesanti