Sadaļas Sadaļas

Atspere

Obojiste Amanda Tauriņa: Mans ceļš ir smaga darba un ieklausīšanās sirdsbalsī kombinācija

Atspere

Edgars Vītols: Pieprasījums pēc mūzikas skolotāja profesijas šobrīd ir milzīgs

Dziedātāja Inga Kalna un Vivaldi "Triumfējošā Judīte" Grieķijā

Mākslinieki un skatītāji pārtiek viens no otra. Saruna ar operdziedātāju Ingu Kalnu

Operdziedātājai Ingai Kalnai Grieķijas Nacionālajā operā aizvadīta trīskārša debija – Antonio Vivaldi operas-oratorijas “Triumfējošā Judīte” iestudējumā. Viņa pirmo reizi dzied gan Grieķijā un šajā opernamā, gan šo Vivaldi darbu un Vagausa lomu. Iestudējuma pirmizrāde notika 22. aprīlī, un tā pārraidi būs iespējams vērot kanālā “Mezzo”. Inga Kalna arī pievienosies Filipa Žaruska vadītā ansambļa “Artaserse” miniturnejā Zalcburgas Vasarsvētku festivālā, Drēzdenē un Monpeljē, kā arī norit darbs pie albuma “Rožu vija” aizsāktajām jūgendstila muzikālajām lappusēm kopā ar Diānu Ketleri.

Signe Lagzdiņa: Kā jūs nonācāt Grieķijas operā un Vivaldi iestudējumā?

Inga Kalna: Man bija laime nelaimē – mana lomas debija Pulenka operā “Karmelīšu dialogi”, kas bija ieplānota Latvijas Nacionālajā operā martā, tika atcelta, līdz ar to bija brīvs laiks. Un kad Grieķijas Nacionālajai operai “nojuka” soliste, kuras partiju tagad dziedu es, man tieši bija brīvas rokas. Visā projektā gandrīz vai puse no solistiem ir “ielecēji”, jo ir visi šie karantīnas noteikumi, pārvietošanās noteikumi, un arī to valstu skaits, no kurām nedrīkst izbraukt vai kurās nedrīkst iebraukt, arvien pieaug. Tādā veidā esmu nonākusi gan pie lomas debijas, gan arī jauna teātra savā sarakstā, jo šajā operas teātrī vēl nekad neesmu uzstājusies – un arī šai valstī. Esmu iepazinusi jaunus kolēģus, fascinējošus jaunus mūziķus un mūziķes. Un tāpēc man šis projekts ir ārkārtīgi iedvesmojošs un iepriecinošs.

Šī opera-oratorija varbūt arī nemaz daudziem nav pazīstama.

Jā, nedaudz pastāstīšu. Vivaldi savā mūžā, cik ir zināms, sarakstījis četras oratorijas, un no tām ir izdzīvojusi viena vienīga, tā ir šī “Triumfējošā Judīte”. Tā ir saglabājusies bez uvertīras, tāpēc šī oratorija tagad sākas nevis ar uvertīru, bet ar pirmo numuru, kas ir liels koris ar pilnu orķestra pavadījumu. Interesants ir fakts, ka Vivaldi tai laikā, kad rakstīja šo mūziku, bija galvenais mūzikas profesors Jauno dāmu institūtam, tāpēc šī oratorija ir rakstīta tikai sieviešu balsīm. Tas nozīmē, ka šeit visas solistes ir dāmas un arī piedalās sieviešu un meiteņu kori. Tāds diezgan reti pieredzēts fakts: no pieciem solistiem četri ir mecosoprāni un tikai viens – soprāns.

Šī ir mana trešā saskarsme ar Vivaldi mūziku: pirmā bija ar Vivaldi operu “Montezuma”, otrā bija slavenā Vivaldi opera “Orlando furioso”, kura ir dziedāta daudz un bieži. Un operu “Montezuma” mēs ar Alanu Kērtisu ierakstījām kompaktdiskam.

Kas Vivaldi vienmēr ir ārkārtīgi interesanti:

viņš izmanto retus instrumentus ar tādu lielu cieņu un mīlestību, un, rakstot mūziku šiem instrumentiem, pilnīgi izbauda šo instrumentu specifiku.

Piemēram, “Triumfējošajā Judītē” ir viena Judītes ārija, kur solo spēlē koka pūšamais instruments šalmeja, klarnetes vectētiņš, tāda delikāta stabulīte. Vienā no ārijām solo spēlē mandolīna stīgu instrumentu pizzicato pavadījumā. Efekts ir vienkārši elpu aizraujošs: tik delikāts, tik smalks, tik poētisks un vijīgs. Arī viena no manām ārijām ir instrumentēta četrām teorbām un klavesīnam, un, tā kā grūti četras teorbas savākt vienā vietā, īpaši tagad ar visiem karantīnas noteikumiem, ir savāktas divas teorbas. Tāpēc vienu no manām mīļākajām ārijām, “O servi, volate”, šai operā-oratorijā spēlē divas teorbas – efekts ir vienkārši fantastisks. Kaut kāda tāda absolūti vārdos neizsakāma burvība, kaut kas ārkārtīgi delikāts, rafinēts. Vispār man ļoti patīk tādas lietas, un tāpēc šo āriju es vienmēr gaidu ar ļoti lielu nepacietību un ārkārtīgi lielu mīlestību un pietāti.

Tātad Grieķijas Nacionālajā operā arī visas šīs Vivaldi brīnumainās instrumentācijas, arī ar viola d’amore tiek saglabātas.

Tiek! Un man ir ārkārtīgi liels prieks. Arī viola d’amore ir ļoti rets instruments, piemēram, es “dzīvajā” dzirdu šo instrumentu pirmo reizi. Gala beigās ir sanācis ļoti krāšņs un kaismīgs rezultāts, jo šī mūzika ir ļoti netipiska. Pirmkārt, te ir gan vēsturisks pamats šī darba tapšanā, tā ir cīņa starp Venēcijas republiku un osmaņu armiju – darbs tika pasūtīts par godu Venēcijas republikas uzvarai –, gan arī Bībeles sižets, ārkārtīgi filozofisks, bet tai pašā laikā muzikāli ļoti kaismīgs, ļoti dziļš. Šī šķautne starp filozofisko un tādu kaismīgi cilvēcisko mani vienmēr fascinēja, īpaši muzikālā ziņā.

Jūsu loma nebūt nav kaut kur malā aiz Judītes; jūs dziedat Vagaus lomu un esat ieroču pārnēsātājs, bet jums ir tikai par vienu āriju mazāk nekā Judītes lomai.

Jā, Judītei tiek, teiksim tā, visforšākie liriskie momenti un Judītei tiek gandrīz visi šie skaistie instrumenti, gan šalmeja, gan mandolīna, gan viola d’amore. Kā jau teicu, man tiek tās teorbas, kas man pašai ir ārkārtīgi mīļas, un man tiek visvirtuozākā mūzikā, virtuozākās skaņdarba ārijas. Vivaldi koloratūras nav ne Hendeļa koloratūras, ne Tēlemaņa koloratūras, ne Baha dēlu koloratūras, ne pat Baha koloratūras, viņš traktē balsi ārkārtīgi instrumentāli, un tās nav visparocīgākās – teikšu, kā ir. Tas pieprasa krietni vairāk laika un krietni vairāk stundu ieguldītā darba, lai beidzot var pateikt: ar šo es daudzmaz tieku galā.

Ja, piemēram, Hendeļa koloratūras principā “guļas” uzreiz, tad Vivaldi koloratūras “neguļas” vispār. Tur vajag atrast atslēdziņu – un ne vienu vien.

Tāpēc man ir ārkārtīgi liels gandarījums, ka es spēju paveikt šo darbu daudzmaz ciešami. Protams, ir zināms azarts un arī gandarījums, jo šo partiju ļoti daudzi nedzied. Soprānam, piemēram, tās koloratūras, ko Vivaldi kungs ir sarakstījis, ir visai zemas, bet mecosoprānam tās ir visai augstas. Un te ir tā interesantākā mīkla – kura būs tā balss vai kura būs tā dziedātāja, kas uzdrošināsies šo mūziku atskaņot. Vispār izskatās, ka pēdējā desmitgadē bieži dziedu šāda veida partijas, tā ir tāda virtuve, tehniskās lietas, pateicoties savai garajai elpai un visam tam, ko man ir iemācījuši. Jā, ir tāds azarts, ka tu skaties notīs, saķer galvu un vienīgie vārdi, kas tev ir galvā: “ak, tu, johaidī!”. Bet, nu, pie zināmas disciplīnas šis tas sanāk.

Jums jau ir pieredze ar stingriem pandēmijas noteikumiem operu iestudēšanā, oktobrī Vācijā piedaloties krāšņā Mocarta operas “Tita žēlsirdība” uzvedumā. Vai ir sajūta, ka tagad šos noteikumus jau ir vieglāk pieņemt?

Situācija joprojām ir skaudra, es negribu teikt “dramatiska” – kaut gan tā noteikti ir. Līdz šai dienai nav notikusi neviena “Tita žēlsirdības” izrāde, pēdējā izrāde, ko es nodziedāju, bija 30. oktobrī, jo no pirmā novembra viss aizgāja ciet. Un es teikšu – sajūta ir briesmīga. Tāpēc, ka brīnums ir šajā smalkā mijiedarbībā starp aktieriem vai dziedoņiem un publiku. Jo mēs, kā agrā jaunībā dziedāja grupa “Pērkons”, “pārtiekam viens no otra un nevis no pārtikas precēm”. Ja viens no šiem ļoti svarīgajiem elementiem izzūd, rodas kaut kāds absolūti neaizpildāms tukšums.

Ir ārkārtīgi grūti šo tukšumu aizpildīt, un tas prasa no māksliniekiem. krietni vairāk enerģijas un krietni vairāk koncentrācijas; koncentrācijas tieši kā intensitātes.

Un šādu intensitāti dabūt tukšā vietā tu nevari, jo tu vienkārši sevi iztukšo līdz nullei, nākamajā dienā tu esi beigts.

Atgriežoties pie “Tita žēlsirdības”: šī projekta turpinājums tika pārcelts no marta uz aprīli, tagad no aprīļa uz maiju; manai pirmajai izrādei bija jābūt 11. maijā, tagad man ir atnākusi vēstule, ka arī 11. maija izrāde nenotiks. Iespējams, ka notiks izrāde 28. maijā. Nekādi mēģinājumi, cik esmu runājusi ar citiem solistiem, dotajā brīdī nenotiek. Iespējams, ka tagad tiek plānots, ka tiks uzņemts kaut kāds saīsināts 70 minūšu muzikālais materiāls, ar kaut kādu linku varēs tam pieslēgties. Vienīgais, kas man vēl ir ieplānots un ko es ļoti, ļoti ceru vēl nodziedāt, ir miniturneja ar Skarlati “Il primo omicido” Zalcburgā un Drēzdenē.

Jūs esat tikusi pie jaunas aģentūras, kas pārstāv arī Filipu Žaruski, “The King Singers” un daudzus citus. Ko tas nozīmē jums un vai aģentūra arī spēlē kaut kādu lomu šajās visās papīru likstās un pandēmijas nebūšanās?

Bez aģentūras ir grūti. Es esmu dzīvojusi vienu gadu bez aģentūras, un es teikšu, ka var arī bez, bet labāk ar. Jo man visas tās sarunas gan par honorāriem, gan par kaut kādām tādām tehniskām lietām... kaut kā man nepatīk ar to saistīties. Man krietni vairāk patīk runāt par mūziku, par mākslu. Šī aģentūra ir ārkārtīgi efektīva, drīz būs gads, kopš mēs strādājam kopā. Mana aģente ir tāda ļoti enerģiska un ļoti optimistiska jauna dāma, kurai ļoti patīk smieties un kas ļoti ātri uz visu ko reaģē. Piemēram, visi brīnās, kā tad tā, ka mēs esam piecas solistes un man vienīgajai ir elektroniskās klavieres manā viesnīcā. Nevienai nav un man ir, jo aģente ir izcīnījusi, ka man ir klavieres! Lūk, tas ir viens tāds patīkams moments.

Runājot par Filipu Žaruski: mēs ar viņu esam tikušies ar lielām, teiksim, laika atstarpēm. Mēs pirmo reizi esam tikušies 2002. gadā, kad strādājām pie slavenā Renē Jākobsa “Rinaldo”. Tad bija viens kopējs koncertizpildījums. Tad pirms piecarpus gadiem mēs satikāmies miniturnejā ar “Alčīnu” – tad viņš man teica, ka viņš tagad ir sadomājis diriģēt. Un viņš teica, ka toreiz, kad mēs strādājām pie “Rinaldo”, viņš gan manu klātbūtni, gan manu muzicēšanas stilu un vispār tādu kā personisko piegājienu mūzikai uzskatīja par ļoti iedvesmojošu, un viņš saka: “Tu zini ko – ja es diriģēšu, es labprāt gribētu tevi piesaistīt un es labprāt gribētu dzirdēt, kā tu dziedi un es diriģēju.” Mīļā sirds, mācies ātrāk, kamēr es neesmu aizgājusi pensijā! Un mūsu šis kopējais nodoms vai viņa sapnis vai kaut kāds priekšstats par to, ko viņš gribēja darīt, beidzot realizēsies ar šo miniturneju, ko es nupat kā pieminēju – ar Skarlati “Il pricivo ommidio”, kas ir viņa pirmais projekts kā diriģentam.

Sarunas noslēgumā gribu vēl dot cerību klausītājiem, kuriem aizkustinošs šķita jūsu un Diānas Ketleres albums “Rožu vija”. Es lasu, ka jūs turpināt un jau meklējat jaunus skaņdarbus.

Jā, dotajā brīdī šis ir vienīgais Latvijas projekts, kas vēl nav atteikts. Jo gan koncerts Doma baznīcā ir atcelts, gan “Karmelīšu dialogi” tika pārcelti, gan Mālera 4. simfonija, kurai bija jānotiek 8. maijā Cēsīs. Mans kārtējais solokoncerts ar manu mīļo Diānu, vienīgais, kas vēl netika atcelts, notiks 10. jūlijā Liepājā. Un tas nozīmē, ka ceļojums pa muzikālām jūgendstila lappusēm turpinās, un turpinās uz austrumiem un uz ziemeļiem. Mēs šai estētikai, kas tika izveidota “Rožu vijā”, tai rožu vijai pievienojām citus ziedus, proti, Nikolaja Rimska-Korsakova, Sergeja Rahmaņinova un arī Žana Sibēliusa dziesmas, kur arī ir rozes un margrietas un visādi citi ziedi.

Un mīlestība, kā vienmēr – par mīlestību dziedāt vislabāk.

Es ceru, ka jūs ar Diānu Ketleri esat priecīgas arī par labajām atsauksmēm, kas nāk gan no Latvijā rakstošajiem un runājošajiem, gan arī ārzemēs šis albums ir diezgan labi novērtēts.

Jā, par to tiešām mums ļoti, ļoti liels gandarījums, ka šis disks tik ļoti labi ir uzņemts un ka ir izsaucis tik ļoti lielu rezonansi. Rezonansi es nedomāju kā ažiotāžu, bet rezonansi rezonanses tiešajā nozīmē: ka tas uzrunā kaut ko cilvēku sirdīs, tas rezonē, tas uzjundī kaut ko, ka tas liek ieklausīties. Kad es kārtoju dziesmu secību, man ienāca prātā šī doma; es esmu pilnīgi atgājusi no vispārpieņemtā mustura – viens komponists, otrs komponists un trešais komponists – un samiksējusi to visu kopā, jo man šķita, ka tādā veidā šī estētika, kuru mēs ar Diānu gribējām parādīt, ir ļoti uzskatāma, un tādā veidā latviešu mūzika dīvainā kārtā tiek uztverta pavisam savādāk. Nevis kā kaut kāds tāds relikts vai kaut kas tāds eksotiski nezināms, bet kas atspoguļo gan vēsturiskos, gan sociālos notikumus Eiropā, tikai no citas puses. Un līdz ar to šī mūsu izvēlētā it kā nejaušā secība ļoti nāk par labu latviešu mūzikai. Ļoti liels gandarījums, ka tieši par to runā un ka tas tiešām izsauc lielu interesi, un mēs ar Diānu esam kārtīgi pastrādājušas – te var papliķēt mums katrai uz pleca.

 

Pilnu interviju klausieties Latvijas Radio 3 “Klasika” raidījumā “Atspere”.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Mūzika
Kultūra
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt