Pa ceļam ar Klasiku

Āmurs, zāģis, skrūvgriezis. Pētera Vaska fonda rīkotā koncerta lielākā intriga – jaundarbi

Pa ceļam ar Klasiku

Džezs ir nebeidzams izaicinājums. Saruna ar dziedātāju Evilenu Protektori

Lielākas laimes nav. Saruna ar Londonā mītošo latviešu vijolnieci Aneti Graudiņu

Lielākas laimes nav. Saruna ar Londonā mītošo latviešu vijolnieci Aneti Graudiņu

Atzīmējot Ludviga van Bēthovena 250 gadu jubileju, šovasar ar pieciem koncertiem Rīgas Sv. Pētera baznīcā uzstājas Lielbritānijā dzīvojošā latviešu vijolniece Anete Graudiņa. Klausītājiem būs iespēja dzirdēt visas desmit Ludviga van Bēthovena sonātes vijolei un klavierēm. Par to, kālab savulaik pārcēlusies uz Londonu, kā sākusies mīlestība uz Bēthovenu un cik plaša ir viņas radošā darbība, vijolniece atklāj intervijā Latvijas Radio 3 "Klasika".

Rūta Paula: Vai jūsu draudzība ar Bēthovenu ir ilga, un kā nonācāt pie grandiozās vēlmes – atskaņot visas desmit viņa vijolsonātes?

Anete Graudiņa: Bēthovens ir viens no maniem mīļākajiem komponistiem. Ja runā par komponistiem kopumā, tad man liekas, ka

ir tikai trīs komponisti, kuri manā uztverē nav uzrakstījuši pilnīgi nevienu lieku noti. Tas ir Bēthovens, Bahs un Rahmaņinovs.

Bet Bēthovens man, protams, ir ļoti tuvs sirdij – uzskatu, ka tā ir tik dziļa, izjusta un brīnišķīga mūzika, ka to vienkārši nevar nespēlēt. Runājot par ideju spēlēt visas desmit sonātes – gadu gaitā jau gandrīz visas bija spēlētas ik pa laikam, bet nebija spēlēta Sestā sonāte un arī Kreicera sonāte. Kad pagājušā gada vasarā biju Rīgā, aizgāju uz Pētera baznīcu un satikos ar tās direktori – ieminējos, ka būtu priecīga, ja varētu tādus koncertus noorganizēt. Viņa teica – protams, un tā arī viss sākās. Sāku cītīgi mācīties, sazvanījāmies ar pianistiem, un pēdējā brīdī sanāca tā, ka viens no maniem angļu pianistiem nevarēja atbraukt un man vajadzēja aizvietotāju, un tad Liene Circene laipni man sarunāja ar Hertu Hansenu, kura spēlēs pēdējā koncertā un arī otrdienas koncerta vakara programmā.

Esmu cilvēks, kuram patīk sevi izaicināt – man ļoti patīk sevi piespiest strādāt, man ļoti patīk tas, ka man ir kāds koncerts, kas tuvojas, un zinu, ka man ir jāvingrinās – man tas tiešām sagādā baudu,

tās ir kā pašas izvēlētas mocības, bet nu – man tās nav mocības, baudu tos brīžus, kad varu vingrināties, spēlēt. Kad tieku kopā ar pianistu, tā ir tāda laime, ka lielākas laimes nav.

Šobrīd, kad notiek mūsu saruna, divi koncerti jau notikuši svētdien, un tie izskanējuši kopā ar jūsu kolēģi no Londonas.

Masajuki Tojama dzīvo man burtiski kaimiņos, divu minūšu gājienā no manas mājas. Par viņu zināju jau sen, bet nekad nebija iznācis satikties un muzicēt kopā. Bet vienu reizi – apmēram pirms gadiem trijiem – aizgāju pie viņa un palūdzu, vai viņš var kaut ko nospēlēt. Viņš teica – jā, un tā arī viss sākās. Nu jau esam kopā nospēlējuši vismaz desmit koncertus. Un tas, ka viņš dzīvo tik tuvu, protams, ir ļoti izdevīgi, jo nevienam nekur nav jābrauc un jāuztraucas, ka nokavēs. Viņš ir ļoti, ļoti atsaucīgs. Esmu priecīga, ka viņš varēja atbraukt. (..)

Mums ir ļoti radoša sadarbība – Masajuki saka, ka manī esot atradis savu domubiedru. Esam kā cimds ar roku.

9. augustā izskanējusi Piektā, Desmitā, Trešā un Ceturtā sonāte. Kālab neesat izvēlējusies atskaņot sonātes hronoloģiskā secībā?

Pirmkārt, vajadzēja pajautāt pianistiem, ar kuriem es spēlēju, kuras viņi gribētu spēlēt. Otrkārt, vajadzēja arī laika ziņā salikt tā, lai neiznāk ļoti gari vai ļoti īsi – lai programma iekļautos aptuveni stundā. Man šķiet – ja ir vairāk nekā stunda, klausītājiem ir grūti tik ilgi nosēdēt, tad jātaisa ar pārtraukumu. Gribēju pabeigt ar Kreicera sonāti, jo tā ir visiespaidīgākā un visdramatiskākā, un man tā ir vismīļākā sonāte.

Bet vispār jau tā nevar teikt, jo visas sonātes ir brīnišķīgas, tās ir kā bērni – kā var pateikt, ka viens bērns mīļāks par otru... Nevar. Katrai ir savs raksturs, sava doma – un tik dziļas, īpaši lēnās daļas – tās ir tik fantastiskas.

11. augustā pulksten 12.00 skanēs Pirmā un Sestā sonāte, bet pulksten 18.00 – Otrā un Septītā. Divpadsmitos mana partnere būs Liene Circene. Ar viņu spēlēsim arī Otro, bet Septīto – ar Hertu Hansenu.Trešdien, 12. augustā, pulksten 12.00 būs fināls. Astotā un Devītā sonāte.

Pirms Rīgas koncertiem Bēthovens vairākkārt skanējis dažādos koncertos Londonā.

Jā, un skanēs arī oktobrī, jo spēlēšu Vijolkoncertu ar orķestri. Tā kā Bēthovens šogad ir ļoti bieži spēlēts. Nelāga sakritība, ka "Corona-19" vīrusa dēļ daudzi koncerti tika atcelti - arī man.

Pēterbaznīcā esat jau muzicējusi  kas ir tās pievilkšanas spēks, ka jūs atkal tur gribat uzstāties?

Pirmkārt, esmu tur jau spēlējusi, tur mani pazīst, un man nav jāprasa, vai mani ņems vai neņems – tāda drošības sajūta, ka man neatteiks. Otrkārt, tā ir ļoti laba vieta, daudz tūristu, arī pati celtne ir tik ļoti iespaidīga. Neesmu reliģioza, bet man baznīcas ļoti patīk kā arhitektūras pieminekļi, tāpat kā Pauls par to kādreiz teica – ka viņš jūt pietāti pret baznīcu un pret visu to, kas tur iekšā. Ar akustiku tur ir ļoti sarežģīti, jo mūziķi, kuri bija atnākuši uz pirmajiem diviem koncertiem, teica, ka vajag pamēģināt muzicēt kādā citā vietā. Es jau pabīdījos bišķīt tuvāk skatītājiem, pati stāvēju mazliet tālāk no klavierēm otrajā koncertā – teica, ka bija labāk. Bijušie draugi un kolēģi saka, ka ir dažas vietas, kur solistu nedzird. Bet celtne man ļoti patīk un arī administrācija ir jauka un pretimnākoša. Viņiem milzīgs paldies par visu to, ko viņi dara.

Un pēc svētdienas diviem koncertiem ir laba sajūta?

Jā, ļoti laba sajūta, jo cilvēku bija daudz – ļoti daudzi nāca man klāt un apsveica, man bija arī diski līdzi un tos arī pirka, bija ļoti liela gandarījuma sajūta pašai. Un mans pianists bija apmierināts – šorīt jau viņš aizlidoja atpakaļ. Bet mēs sarunājām, ka noteikti viņš atbrauks vēlreiz, jo viņš, protams, Rīgu nav tikpat kā redzējis, tikai aizgājām līdz Doma katedrālei, tur viņš iegāja iekšā paskatīties, kā izskatās iekšpusē.

Londonā esat kopš 1995. gada. Turp devāties pēc studijām Latvijā un Maskavā  aizbraucāt mācīties un iegūt aspirantes diplomu.

Faktiski jau tur sāku uzturēties kopš 1991. gada, bet toreiz vēl tur nevarēju dzīvot oficiāli – bija jābūt studentei, jo uzturēties ilgāk par sešiem mēnešiem tur nedrīkstēja. Mācījos angļu valodu turienes koledžā. Kad jau laiks nāca uz beigām, bija jāatgriežas Latvijā un tad atkal atpakaļ.

Bet pastāvīgi Londona dzīvoju no 1994. gada. Pirmais, kas mani mudināja aizbraukt uz Angliju, bija liktenis.

Kad 1986. gadā pie varas nāca Gorbačovs, radās pirmā iespēja aizbraukt uz ārzemēm. Atceros, stāvējām gandrīz vai pusnakti rindā, lai dabūtu ceļazīmi uz Bulgāriju un Ungāriju. Uz Bulgāriju aizbraucu kopā ar 30 cilvēku grupu – tur bija pludmale, kas sadalīta sektoros. Mums bija jāiet uz sektoru B, bet, protams, neviens jau pakaļ nestaigāja un neskatījās, uz kuru sektoru es aizeju sauļoties.

Sektorā B bija skaļa mūzika jau no paša rīta, alus, jautras kompānijas, un man tas ne pārāk patika, tāpēc vienmēr gāju kaut kur tālāk. Vienubrīd guļu smiltīs un dzirdu latviešu valodu. Paceļu galvu un skatos, ka tie nav no mūsu grupas – esam burtiski divu metru attālumā viens no otra.

Es uz viņiem paskatos un smaidu, kundze atsmaida man atpakaļ, un tā es iepazinos ar saviem draugiem no Bredfordas – Āriju un Juri, ar kuriem esmu draugos vēl joprojām. Viņi mani uzaicināja pirmoreiz uz Angliju ciemos.

Kad atbraucu uz Angliju, sapratu, ka tā ir mana zeme... Sapratu, ka gribu tur būt. Darīju visu, ko varēju, lai mans sapnis īstenotos.

Jo tajos laikos dzīve Latvijā bija šausmīga – man tiešām negribējās skaitīt kapeikas savā maciņā, lai varētu nopirkt kādas kotletes un kaut kā izdzīvot – audzēt puķes, ko nepratu, un braukt tās uz Ļeņingradu pārdot. Tas bija grūts laiks, ļoti grūts. Un tā sākās mana Anglijas epopeja.

Sākumā bija grūti, bet pēc tam viss pamazām atrisinājās. 1994. gadā iepazinos ar savu tagadējo vīru – tas arī bija likteņa pirksts, un divas nedēļas vēlāk viņš mani bildināja. Es, protams, piekritu...

Apprecējāmies 1997. gadā, esam laimīgī kopā vēl joprojām. Kad apprecējos, mana dzīve ļoti atrisinājās uz pozitīvo pusi, bet līdz tam tas bija sūrs un grūts darbs.

Darīju visu, lai tikai varētu nopelnīt, izdzīvot un tiktu uz priekšu. Sāku spēlēt vienā orķestrī.

Kontakti veidoja kontaktus. Man piedāvāja darbu vācu skolā, kur skolotājs bija pārcēlies dzīvot uz Ameriku – mani tur ieteica no orķestra, un sešpadsmit bērni uzreiz pieteicās mācīties. Vācu skolā esmu joprojām – vairāk nekā divdesmit gadus. Paralēli arī mācījos, jo uzskatu, ka to darīt nekad nav par daudz. Iepazinos arī ar savu skolotāju Sjūzenu – viņa ir brīnišķīga mūziķe un joprojām, ja man vēl kaut ko vajag no viņas, varu piezvanīt, viņa nekad neatteiks. Man ir ļoti, ļoti, ļoti veicies.

Jūs taču arī koncertējat citās Eiropas zemēs.

Jā,

man ļoti patīk redzēt citas zemes un izbaudīt citas kultūras, bet – tikai aizbraukt un paskatīties, kā cilvēki dzīvo, nesniedz gandarījumu un piepildījumu. Man vienmēr gribas arī spēlēt.

Un tā tas arī izdevies līdz šim. Arī mani audzēkņi, kas man ir tuvi draugi, pie manis paliek, jo viņiem ļoti patīk, ka katru gadu organizēju braucienu uz muzikālajām pilsētām. Esam daudz kur bijuši – Venēcijā, Florencē, vairākkārt arī Rīgā, uz Dziesmu svētkiem – brauksim arī 2023. gadā, tāpat Norvēģijā, Oslo un Bergenā, arī Stambulā, Zalcburgā un Leipcigā – man tas liekas tik svarīgi, lai bērni brauc un spēlē. Protams, tas ir jāorganizē, bet es to visu daru ar lielu prieku. Bērni parasti spēlē divus koncertus, bet es – vienu. Bērni spēlē solo gabaliņu ar klavierēm, bet otrs koncerts ir ansambļa spēle, jo – ja mums ir brauciens, teiksim, aprīlī, tad no septembra mēs sākam vingrināties, es viņiem iedodu partijas, un tad no decembra vai janvāra sākam mēģinājumus. Visiem tas ļoti patīk, jo – kad spēlē viens bērns, ir pavisam cita sajūta, bet kad spēlē kopā desmit, ir pavisam cita sajūta – skan daudz labāk! Arī tiem, kas ne tik labi spēlē, uzreiz tas tik ļoti patīk, ka viņi grib strādāt – man, protams, tā ir liela bauda – to dzirdēt un īstenot. Tā ka daudz ceļoju un arī daudz spēlēju, bet mans pamatdarbs ir pedagoģija: ar spēlēšanu maizi nenopelnīsi, bet ar pedagoga darbu gan.

Vienmēr saku, ka man ir veicies – daru to, kas man patīk, un dzīvoju tā, kā man patīk – un ko vēl var vairāk vēlēties?

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Mūzika
Kultūra
Jaunākie
Interesanti