Kultūrdeva

Grupa "Shakima Trio" izpilda dažādu tautu šūpuļdziesmu apvienojumu "Koliskova"

Kultūrdeva

"Kultūrdeva"

"Kultūrdevā" viesojas Latvijas Radio kora mākslinieciskais vadītājs Sigvards Kļava

Latviešu mūzika kā misija. Saruna ar Latvijas Radio kora galveno diriģentu Sigvardu Kļavu

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada un 6 mēnešiem.

"Šodienas kora mūzika ir tā, par kuru, man liekas, mēs tiešām varam lepoties. Nav daudz zemes pasaulē, kur laikmetīgo mūziku tik ārkārtīgi daudz patērē, cilvēki nāk uz koncertiem, un tā ir ārkārtīgi vajadzīga sajūta," saka diriģents Sigvards Kļava. Jau trīsdesmit gadus vada Latvijas Radio kori, un šogad ar Jubilejas mesu tika svinēta kora astoņdesmitgade. Par laika zīmēm, kora bieži vien pārsteidzošajām, augstvērtīgajām un starptautiski novērtētajām mākslinieciskajām izpausmēm, koru kultūras daudzpusīgajām ietekmēm saruna ar Sigvardu Kļavu raidījumā "Kultūrdeva".

Henrieta Verhoustinska: Šis tev ir jubilejas gads, gan tev pašam, gan korim. Korim pandēmijas laikā būtu bijis jāsvin astoņdesmit gadus, bet īstās svinības notika šajās dienās. "Kultūras Dienā" esi teicis, ka tev šajā jubileju laikā ir tāda lidojuma sajūta.

Sigvards Kļava: Ne tikai man, es noteikti reflektēju arī kora sajūtas. Šis rāpšanās ārā no pandēmijas laiks radošajam ceļam ir piešķīris kaut kādu ne tikai straujumu, bet tādu brīvības sajūtu. Es nemāku sevi atdalīt īsti – es un mans Radio koris, jo mēs caurum cauri dzīvojam kopā šo radošo dzīvi.

Nupat Rīgas Domā tika pirmatskaņota, kā jau minēju, pandēmijas dēļ atliktā Jubilejas mesa. Seši latviešu komponisti kopā uzrakstījuši vienu mesu, tas ir vislabākais veids, kā nosvinēt kora jubileju?

Tā man likās. Kad ģenerējās ideja par to kora svinēšanas lietu, katru reizi, kad paiet kāds piecu vai desmit gadu cikls, gribas kaut kā iezīmēt šo brīdi ar muzikālu notikumu. Ļoti gribējās, ka katra šī jubileja ir atšķirīga. Un tāpēc mēs šoreiz izvēlējāmies šādu formu.

Tā ir visai neparasta forma, jo vienu skaņdarbu komponē seši tik atšķirīgi komponisti: Arturs Maskats, Juris Karlsons, Andris Dzenītis, Ēriks Ešenvalds, Pēteris Vasks, Andrejs Selickis.

Tie noteikti ir arī vieni no mūsu radošajiem draugiem. Šoreiz izvēlēta forma, kas īstenībā pasaulē arī šad tad bija aprobēta. Likās, ka tādā veidā mēs uz šo vienu brīdi varam ieraudzīt tādu latviešu mūzikas šodienas kopainu, tādu latviešu mūzikas fresku. Tas nenozīmē, ka mēs tādas varam uztaisīt vairākas, tā nav nekāda olimpiskā izlase. Bet kā šī brīža skaniskā zīme, man liekas, viņa varētu tādā kompaktā veidā parādīties, ja jau arī korim ir tāda laika zīme vai jubileja, tad noteikti, mēs taču esam daļa no šī laika, daļa no šīs radošās sadarbības partneriem. Bet kāpēc taisni tā un ne savādāk, tas ir jāprasa citiem spēkiem, kas ģenerē to ideju, ka šis brīdis ir atnesis šādu izpausmi.

Vai tev ir kaut kāds savs unikāls veids, kā strādāt ar kori? Tajā pašā intervijā "Kultūras Dienā" Inesei Lūsiņai tu saki: bija laiks, kad māksliniecisks mērķis man bija daudz svarīgāks nekā cilvēciskās attiecības, tagad ir otrādi, es mīlu cilvēku vairāk nekā mākslu.

Jā, es to tikai varu apliecināt. Redz, es jau esmu tikai starpnieks. Cilvēkam, ja viņš dzied, ja viņš rada, viņam ir jābūt caur un cauri mīlētam, atzītam. Es to ne tik daudz esmu sapratis, bet izjutis. Cilvēks, kurš jūt, ka viņa talants tiek augstu vērtēts, kura talants tiek nevis nofrizēts, bet attīstīts, vai kur talantam ir radīta telpa, kur viņš var vicināt spārnus, tajā brīdī ļoti izjūt šo muzikālās brīvības spēku.

Bet tā ir cilvēcisko attiecību telpa, ne tikai muzikālo...

Jā, bet tajā brīdī tā ir viena ļoti liela kvalitāte, kas piešķir šo virslietu, to ar vārdiem neizsakāmo lietu. Bieži vien tajā trauslajā mākslinieciskajā procesā to brīnumu rada ārkārtīgi smalkas nianses un arī kaut kāds magnētisms, kas rada to vienreizīguma sajūtu, pirmreizīguma sajūtu. Ja koncertā vai muzicēšanas brīdī nav šīs pirmreizīguma sajūtas, ja ir tikai tāda iekšēja arhitektonika un paredzama uzbūve...

Matemātika!

...nu vai matemātika. Tā ir tikai viena daļa no tās muzikālās burvības, ko mēs visi varam izbaudīt un izjust. Tā izjušana vispirms notiek mūsos, izpildītājos, un tad mēs varam tikai tā pa riktīgo sadzīvoties kopā ar klausītāju.

Kad piedāvāji komponistiem rakstīt Jubilejas mesu, jau piedāvāji katram konkrēto mesas daļu, vai viņi paši to kaut kā izlozēja, izdomāja?

Tā ir mana atbildība, uzrunāt komponistu un izstāstīt to ietvaru, vai šajā gadījumā pateikt, kuru mesas daļu es vēlētos, lai komponē. Tā ir mana atbildība. Manā gadījumā programmas veidošana – tas ir ārkārtīgi radošs un brīžam mokošs process. Mokošs tādā ziņā, ka, tāpat kā jebkurš, es ļoti vienkārši varu visu salaist sviestā. Ja tu sataisīsi nepareizu kombināciju, tad visa skaistā ideja aiziet pupās. Un mesas kontekstā tā otra grūtība ir tāda, ka mesai ir ļoti konkrēta daļu secība. Citreiz, ja tu vienkārši sešus skaņdarbus pasūti, tad, sataisot pareizā kombinācijā, mēs varam ļoti labi manipulēt. Šajā gadījumā – kā ir, tā ir. Man tiešām prieks par to, ka šobrīd latviešu mūzika piedzīvo ļoti labu standartu, latviešu mūzika dzīvo ļoti, ļoti tādu pasaules kontekstā konkurējošu dzīvi. Un ir labi dzīvot šajā kompānijā, kur ir šī fenomenālā trejādība: komponists, izpildītājs un klausītājs. Tādā ziņā fenomenāli, ka mēs viens otru barojam, mēs viens otram esam kaut kādi milzīgi enerģijas avoti, un līdz ar to mēs nodrošinām tādu zināmu dzīves komfortu un augšanas spējas.

Runājot par latviešu mūzikas eksportspēju, arī starptautiskajā izdevniecībā "Ondine" esat izdevuši latviešu komponistu mūziku, vai tā ir Radio kora misija?

Kurš cits to darīs? Tajās programmatiskajās sarunās, kad mēs veidojām šo ierakstu stratēģiju, var jau tā skaisti teikt – nenogurstoši, es mēģinu pārliecināt izdevējus un producentus, ka latviešu mūzika, ar kuru mēs varam parādīt ne tikai noteicošas koru mūzikas tendences, varam arī parādīt, cik šajā reģionā, mūsu valstī, dzimst ļoti kvalitatīva mūzika. Tas nav nekas oriģināls, ko es teikšu: ir pasaulē zemes, kur zina, kas ir latviešu mūzika, bet nezina, kur Latvija atrodas.

Vai tev latviešu mūzikā ir kora mūzikas etalons? Kāds skaņdarbs, dziesma, kas uzreiz nāk prātā sakot – latviešu kormūzika?

Nē. Nē tāpēc, ka latviešu kora mūzika, paldies Dievam, nav viena nobeigta bilde. Ja runājam par klasisko kora mūziku, kurai arī ir dažādas ietekmes (tāpat kā Latvijā ir dažādi novadi ar dažādām ietekmēm, tāpat arī mūzikai ir dažādas ietekmes no visām pusēm), mums ir privilēģija, ģeogrāfiskā situācija – mēs esam pa vidu starp divām milzīgām kultūrām, slāvu kultūru un Eiropas kultūru. Līdz ar to arī kristīgās baznīcas klātbūtne. Kāpēc par baznīcām? Tāpēc, ka koru mūzika pasaulē nāk tieši caur dievnamu dziedāšanas pieredzi, šī mūzika arī rodas tur. Ja runājam par ietekmēm, arī latviešu mūzikā var sajust, no kuras puses ir tā ietekme, kur katrs komponists vairāk smeļas vai vairāk atrod sevi. Un tā trešā mums ir šī fenomenālā lieta, kas nav lielākai daļai citas pasaules mūzikas, – mums ir Dziesmu svētku tradīcija, kuras lielumu un ietekmi uz jebkuru procesu nevar pārvērtēt, sevišķi kora dziedāšanas tradīcijā. Tā ir viena lieta, kas noārda jebkurus teorētiskus spriedelējumus. Es uzskatu, ka Dziesmu svētku kustība ir mistiska, bieži vien ar savu neprognozējamību, ar savu gaitu dara kaut ko pretēju, nekā to spēj radīt tādi teorētiski spriedelējumi. Lūk, šīs daudzās komponentes, noteikti arī izglītība, vide, kā mēs dzīvojam, rada šo lietu, ko mēs saucam par latviešu kora mūziku. Un šodienas kora mūzika ir tā, par kuru, man liekas, mēs tiešām varam lepoties. Nav daudz zemes pasaulē, kur laikmetīgo mūziku tik ārkārtīgi daudz patērē, cilvēki nāk uz koncertiem, un tā ir ārkārtīgi vajadzīga sajūta.

Kādas programmas Radio korim top šobrīd?

Tā ir tā lieta, ko es nestāstīšu. Ka nesanāk, kā bija ar to lielā baciļa laiku – mēs stāstījām, ko tik mēs nedarīsim un kur tik nebrauksim… Pēc tam mēs runājām, kur tik mēs neaizbraucām un ko tik mēs nenodziedājām.

Es izlasīju tajā pašā intervijā, uz kuru es jau vairākkārt atsaucos, ka tu esi pasūtinājis astoņiem komponistiem darbu par astoņām Saules sistēmas planētām.

Vienalga nestāstīšu. Ar to nākotnes prognozēšanu, stāstīšanu es esmu diezgan uzmanīgs. Zinu, kad es veidoju kaut ko, kaut vai mēģinājumu procesā, es atstāju diezgan lielu telpu tā brīža fantāzijai un tā brīža ķeršanai. Es reti kad esmu pilnīgi visu izdomājis un pēc tam nopietni un traki sekojis izdomātajam darbības celiņam. Esmu ievērojis, ka, pirmkārt, man tas tīk. Man tīk noķert to vienreizējo sajūtu. Man tīk klausīties, ko var mans kolēģis dziedātājs vai mūziķis, kā viņš var piedāvāt dažādas muzikālas vai mākslinieciskas nianses, kas pēkšņi var visu pagriezt savādāk. Galu galā mēs runājam par jaunu mūziku… Komponists var arī mierīgi atnest kaut kādu štruntu. Viss ir kārtībā, ja ir milzīga radoša veiksme, bet pie tādas kapacitātes kā mums jebkuram izpildītajam, arī komponistam, ir veiksmīgas un ne tik veiksmīgas lietas, tā ir visos laikos bijis un visiem komponistiem, izņemot dažus. Tādā ziņā ikdienas darbs ir pieradinājis ķert ar acīm vaļā un sevišķi ar vaļā sirdi. Just, kādā veidā šis materiāls ir mīcāms. Mierīgi visu var salaist ķīselī, mierīgi, šādi dzīvojoties, bet tāpēc tā pieredze un tā uzticēšanās. Manuprāt, pats galvenais ir uzticēšanās cita talantam un uzticēšanās savam mīļajam dziedātajam. Un galu galā uzticēšanās klausītājam, kuru nekad nevajag novērtēt par zemu, tā ir tā lieta, kura palīdz veiksmīgāk soļot uz priekšu.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti