Dzimtas saknes

Muižnieku dzimtas ceļi Latvijas vēsturē

Dzimtas saknes

Stāsts par lībiešu Dambergu dzimtu

Kļavu dzimtas muzikālais ciltskoks

Kļavu-Zemoviču dzimtas ciltskoks: No mūrniekmeistara 18.gadsimtā līdz mūziķiem trijās paaudzēs mūsdienās

Kļavu dzimtas muzikālais ciltskoks Latvijas skaņu mākslai devis diriģentu Sigvardu Kļavu un Bergenas simfoniskā orķestra kvarteta "Rix" šarmanto altisti Ilzi Kļavu. Pie tā pamatnes stāv altiste Benita Strautmane un džeza pianists Juris Kļava. Turpat līdzās zarojas Zemoviču atzars – obojists, Latvijas atskaņotājmākslas arhivārs un Latvijas vēsturisko mūzikas instrumentu ekspozīcijas izveidotājs Elmārs Zemovičs un viņa meita - orķestra "Kremerata Baltica" graciozā rudmate, altiste Zita Zemoviča. Un zarojas arī jaunāki „dzinumi”.

„Dobelē pēc kara no nometnēm atgriezās mūziķis un pedagogs Jūlijs Grūtups. (..) Viņš bija Konservatorijas absolvents Klarnetes klasē, ārkārtīgi aktīvs un enerģisks cilvēks. Dobelē viņš aktīvi organizēja mūzikas skolu. Audzēkņu vākšana notika – Jūlijs uz sava divriteņa visus apbraukāja. Pierunāja ģimenes sūtīt bērnus mācīties mūzikas skolā. Māte izdomāja un visus trīs mūs (man ir divas māsas – Benita (Sigvarda Kļavas mamma), Irēna, kas ar mūziku nav saistīta, aizgāja pa medicīnas līniju) aizsūtīja mācīties pie Jūlija Grūtupa,” par pirmajiem soļiem mūzikas iepazīšanā Latvijas Radio raidījumā „Dzimtas saknes" stāsta Elmārs Zemovičs.

Trīs Zemoviču pirmie soļi mūzikā Dobelē

Dzimtaskoka pētījumi, kas iesniedzas 18. gadsimta beigās, ir ļāvuši uziet vienu no Zemoviču-Kļavu dzimtas tiešākajiem priekštečiem, vārdā Pēteris Zemovičs. Viņa ģimenē augušas trīs meitas, no kurām viena laidusi pasaulē dēlu – Sigvarda Kļavas vecvectēvu, kas baznīcu grāmatās ierakstīts kā Josif Prepodobnij Zemmovič.

Josifs jeb Jāzeps bijis mūrniekmeistars, kas strādājies pie Skaistkalnes baznīcas ar mūra darbiem un kopis baznīcas interjeru. Vēl tagad apkaimes kapos redzams daudz viņa veidoto kapa pieminekļu ar zeltītiem gravējumiem. Un jāstrādā bijis dūšīgi, jo mājās gaidījušas 12 mazas mutes, starp kurām bijis arī Jāzeps jaunākais, neliela auguma kustīgs puišelis ar sprogainiem matiem. Izaudzis viņš izmācījies par drēbniekmeistaru, kādu laiku strādājis arī pie Krievijas vēstniecības Rīgā un

esot šuvis fraku pat pašam Fjodoram Šaļapinam, kad viņš ar koncertiem mēdzis atbraukt uz Latviju.

Tas, ka viņa bērni, mazbērni un pat mazmazbērni kļūs par profesionāliem mūziķiem, Jāzepam Zemovičam diezin vai rādījās pat sapņos.

Elmārs Zemovičs

Visus puišeļus skolotājs Grūtups novērtējis ar skatienu - tu būsi obojists, mežradznieks, altists. Katram iedevis munštuku [iemuti], lai mēģina dabūt kādu skaņu ārā no instrumenta. Tā Elmārs Zemovičs iedalīts klarnetes spēlētājos.

„Jaunākā māsa sākumā metās uz klavierēm. Tad vēlāk skolotājs izdomāja, ka man jāpāriet uz oboju, viņam trūka obojistu. Tā mēs izmācījāmies, es pabeidzu Dārziņskolu un Konservatoriju, Benita – Mediņskolu un Konservatoriju. Tas ir pirmsākums,” turpina Elmārs Zemovičs.

„Mammas vecāki bija Alīna un Jāzeps. No tēva puses – Līze un Kristaps Kļavas. Liepājas omīte strādāja grāmatvedības sfērā, es viņu atcerēšos ar to, ka viņa taisīja nenormāli garšīgas kūkas,” savus vecvecākus atminas diriģents Sigvards Kļava.

Abi vectēvi bijuši neliela auguma, Jāzeps bija skroderis, viņa atnākšana šajā zemē, kas jau izriet no uzvārda Zemovičs, visticamāk, bijusi ārkārtīgi interesanta.

„Kristaps Kļava bija cilvēks, kas gleznoja, zīmēja, noformēja un arī tas kara laika un pēckara laika izsūtījuma liktenis iedragā visus sapņus. Katrā ziņā viņš ir cilvēks, kas daudz turēja otu rokā.

Noteikti viens no tiem, kas parādīja man, kā notiek bildes taisīšana. Aizrāva mani, lai es pamēģinu,” stāsta Sigvards Kļava. „Paldies Dievam, otrs vectēvs Jāzeps nemēģināja mani iesvaidīt drēbniekmākslā.

Bet katrā ziņā tas, ka esmu kopā dzīvojis un redzējis, kā skroderis sēž uz sava galda ar sakrustotām kājām, milzīgas šķēres, smags pletīzeris un kundes nāk uz mērišanu, un obligāti pašam jāslavē, cik labi sanācis un tas viss labi guļ.”

Četri altisti – ģimenes mafija

„Tālāk jau es iesāku spēlēt Operā, pārgāju pēc gada uz Radio orķestri, tur 27 gadus nospēlēju,” stāsta Elmārs Zemovičs.

Beidzis aktīvā mūziķa karjeru, viņš pievērsās mūzikas vēsturei un ilgus gadus nostrādāja tagadējā Rakstniecības un mūzikas muzejā, apkopjot ziņas par mūziķiem un arī veidojot mūzikas instrumentu kolekciju.

„Māsai ceļš bija sarežģītāks – sākumā viņa bija Radio orķestrī, vēlāk pārgāja uz Operu. Tur bija līdz pensijai. Izaudzinājusi krietnu pulciņu altistus, sākot ar savu meitu Ilzi, manu meitu Zitu. Benita iemācīja visus noslēpumus. Ne tikai spēlēt akadēmiski notis, bet dabūt arī izteiksmīgumu. Izmācīja arī Sigvarda meitu Lieni. Liene arī sēž Bergenas orķestrī. Ja Ilze ir koncertmeistare, Liene ir Bergenas simfoniskā orķestra altu grupas koncertmeistara vietniece. Četri altisti – ģimenes mafija,” vērtē Elmārs Zemovičs.

Mammai Benitai bija liela loma, ka arī viņas meita Ilze izvēlējās altu par savu instrumentu.

 „Alts bija sapņu instruments, tikai un vienīgi mammas dēļ,” atzīst Ilze Kļava. „Atceros, ka man bija divi, trīs gadiņi. Mamma, kad vingrinājās, mani sēdināja uz podiņa, un mamma mācījās.

Nezin kādēļ vienmēr solo bija skanīgi, bet dikti bēdīgi. Es sēžu uz tā podiņa un raudu, man likās, tas tik skaisti, jo tik bēdīgi. Un mamma viņus atkārtoja simtām reižu.

Viņa bija perfekcionists, katru notiņu. Kopš tā laika biju nolēmusi, ja gribu kaut ko spēlēt, tas ir alts.”

Tagad alts nebūt nav populārākais stīgu instruments.

„Mūsu dzimtā viņš bija pacelts lielā godā. Tas, ka visas trīs pārējās, kas spēlēja altu pēc tam, izdomāja, nevis, ka bija sliktas vijolnieces, bet tas bija dzimtas lepnums. Mēs saskatījām šajā pavadošajā balsī ārkārtīgi lielu spēku,”  uzskata Ilze Kļava.

Ilze Kļava

Mūziķe atklāj, ka tieši mamma ielikusi pamatus, kā jāstrādā un jāklausās.

„Katra nots ir jāspēlē kā vislielākais solo. Tas var būt ļoti klusi, bet viss jāizpušķo līdz pēdējam.

Par katru noti ir jārūpējas. Neļāva nevienai notiņai aiziet garām. Tādai perfekcijai ir grūti paiet garām, jo ir iesēdusies līdz mugurkaulam.

Kad esi pieaudzis, to pastiprini ar savām prasībām, kas reizēm aug līdz nevajadzīgam paškritismam,” bilst Ilze Kļava.

Zitas Zemovičas ceļš uz altu veda caur Latvijas Radio bērnu ansambli „Dzeguzīte”, un viņas muzikālo talantu atklāja ansambļa vadītāja Daila Martinsone. Kad pienācis skolas laiks, mamma Zitu aizvedusi uz Rīgas 6. vidusskolu, kur bija mūzikas novirziena klase.

„Un mani neieskaitīja, pateica, ka es neesot izturējusi konkursu,” atminas Zita Zemoviča. „Daila Martinsone sāka dusmoties uz mammu un pierunāja, ka mani jāaizved uz “dārziņiem”. Tā arī beidzās, aizgāju, pieņēma, mamma lepni gāja uz 6. skolu teikt, mums nevajag vairāk, mēs esam “dārziņos”.”

Zita Zemoviča

Sākumā viņa spēlējusi vijoli, bet, kad Zita Zemoviča mācījusies 9. klasē, bijis liels uztraukums par konkurenci starp vijolniekiem skolā. Tad sasaukts ģimenes konsīlijs, kurā nolemts – arī Zita turpmāk spēlēs altu.

„Jau no otrā kursa sēdēja Operā un līdztekus mācībām spēlēja altu. Pienāca brīdis, kad sāka dibināties „Kremerata Baltica”. Zita arī pieteicās uz konkursu. No pirmām dienām ir „Kremerata Baltica” sastāvā,” lepni stāsta tētis Elmārs Zemovičs.

Cīniņš par vietu pie klavierēm

„Bērnība nebija atdalīta no visas šīs mūzikas pārpilnības, kas mūsu mājā vienmēr mirguļoja. Tā bija maza konservatorija, ne tikai bijām daudz mūziķu, bet arī visi tajā mājā dzīvojām. Elmārs ar savu ģimeni dzīvoja vienā istabā, tur notika intensīva obojas mēlīšu kasīšana un tīšana, tad izmēģināšana ar nelieliem piemēriņiem no orķestra.

Nākamā istabā bija klavieres, tās bija visvairāk aizņemtas, tur papus spēlēja visvairāk savu džeziņu. Tad mums ar Sigvardu bija jāvingrinās skolai, mamma savus visus solo no alta repertuāra mācījās citā istabā.

Kad no klavierēm pārgāju uz vijoli, cerībā, ka kādreiz spēlēšu altu, tad arī tika mazā vijolīte “dīrāta” iekšā un arī ārā dārzā. Klusuma nebija nekad,” bērnību atminas Ilze Kļava.

Ģimenes sievišķā līnijā ir koncentrējusies altā, bet tētis – džeza pianists Juris Kļava. Tēta muzicēšana mudinājusi arī bērnus – Ilzi un Sigvardu klausīties džezu, arī pašiem muzicēt „džezīgos ritmos”.

Tomēr Juris Kļava kaut kādā brīdī džeza pianista karjeru vairs neturpināja, bet pārcēlās uz dzīvi Smiltenē, kur strādāja par skolotāju.

Sigvards Kļava ar tēti Juri Kļavu, māsu Ilzi un mammu Benitu

Sigvards Benitas un Jura Kļavu ģimenē ienāca 1962.gadā. Vārdu viņam iedevusi mammas draudzene, skolotāja Jūlija Grūtupa meita Gita. Tolaik viņa presē bija izlasījusi kādu rakstu par slaveno zviedru slēpotāju Sigvardu Ēriksonu, un viņai šis vārds tā iepaticies, ka ticis arī Kļavu pirmdzimtajam. Benita Strautmane atceras, ka skolā Sigvards bijis gandrīz vai paraugpuisītis, un viņa lielākais pastrādātais nedarbs bijis, kad kādudien, negribēdams iet uz skolu, viņš skolotājiem pateicis, ka nomirusi viņa omīte. Ziņa izplatījusies zibens ātrumā un sacēlusi kājās visus Kļavu un Zemoviču radus, draugus un paziņas.

„Mēs katrs cīnījāmies, kuram jāpieiet pie klavierēm, klavieres vienas, viņam jāspēlē tas, man tas, viņš stiprāks, nogrūda mani nost parasti. Tad man bija jāiet jāsūdzas mammai, ka Sigis man neļauj spēlēt. Mamma nāca un lika Sigim aiziet prom no klavierēm,” stāsta Ilze Kļava. „Es apsēdos. Sigvards bija dusmīgs,

viņam vajadzēja nejauši noiet garām, iekniebt vai iesist pa pakausi, jo es viņu esmu nosūdzējusi. Ļoti „skaistas” mums bija tās attiecības."

Vēlāk, protams, viss mainās, un brālis ar māsu arī daudz kopā muzicē gan ģimenē, gan Mūzikas akadēmijā.

Maksimālists Sigvards Kļava

„Par Sigvardu jāsaka, izcili apdāvināts cilvēks. Bet viņi visi ģimenē tādi. Arī Ilze tāda. Sigvards jaunībā visu ko pamēģinājis, gan zīmēt, gan ar koku, un visur viņš bija perfekts,” atklāj Elmārs Zemovičs.

Viņš arī bilst, ka māsasdēls ir maksimālists, kaut vai tāpēc, ka Latvijas Radio kori, kura mākslinieciskais vadītājs ir Sigvards Kļava, viņš pārveidojis pavisam par citu kori, mainot priekšstatus par kori.

Māsa Ilze Kļava stāsta, ka savulaik Sigvards taisījis koka rāmīšus, virpojis metāla detaļas, daudz ko apguvis pašmācības ceļā.

„Viņam ir čujs uz lietām. Radošam cilvēkam jābūt multitalantam, tu jau atrodi radošo visā, ko dari,” bilst Ilze Kļava. „Plovu vai soļanku taisa ar tikpat lielu apziņu. Tāda miksēšana, mūzika arī tas pats vien ir. Viss jāmiksē, kamēr tas garšo labi un patīkami, ne tikai tev, bet arī citiem. Viņam vispār daudz talantu.”

Sigvards Kļava ar mammu Benitu

Sākumā, kā jau daudzi, Sigvards Kļava apguvis klavierspēli.

Mani aizveda uz Mediņskolu mācīties klavieres. Man šausmīgi riebās, un acīmredzot tā mana nepatikas izrādīšana bija tik spēcīga maniem mīlošiem vecākiem, ka saprata, aršana tur nebūs, un līdz ar to aizveda mani uz Dārziņskolas kora nodaļu. Tad tur tālāk vairs neko nevajadzēja domāt. (..) Nekad nebija jautājums, par ko kļūt, viss loģiski aizgāja, patika un patīk šobaltdien to darīt,” par savu izvēli mūzikā stāsta Sigvards Kļava.

Sigvards Kļava atklāj, ka, sākot darbu Latvijas Radio korī, atteicies vadīt amatierkorus. Vai tā ir bijusi pareiza izvēle, atbildēt nevar arī viņš pats.

Sigvards Kļava ar teicējām Latgalē Maija dziedājumu laikā

„Man bija pārliecība, ka tā vajag.

Tajā brīdī nesašķaidīju enerģiju, ar kādu vajadzēja risināt dažkārt straujas un izšķirošas problēmas. Iespējams, ka iemesls tam bija, ka es redzēju, ka laika ziņā pietiek izdarīt, nepietiek jauda mīlēt to kolektīvu. (..) Nevienu brīdi nesaku, ka ir novilkta strīpa uz neatgriešanos, jo tā vilkme ir,” atzīst Sigvards Kļava.

Runājot par savām iecerēm mūzikā, Sigvards Kļava atzīst, viņam ir svarīgi, lai strādājot būtu interesanti.

„Jebkura lieta, ko es daru, ir izdarīta iedziļinoties un pārdzīvojot. Virspusējas lietas man nav interesantas. Otra lieta, kas man interesē, ir meklēt lietas, kas tādā regulārā koncertdzīves praksē nav ikdienišķa parādība. Es vēlos ik pa laikam veidot programmas uz šiem 24 cilvēkiem [Latvijas Radio koris], kur katram ir savs talants un katrs māk spēlēt vai darīt vēl ko citu, un tā attīstīt jaunus talantus un tā parādās jauna izteiksmība, kas ārkārtīgi riskanta lieta. Jo visvienkāršāk paņemt zināmas lietas. Mani nav atstājis tas gars, ka es gribu viskaut ko pamēģināt,” atklāj Sigvards Kļava.

Trešā paaudze. Pagaidām viena mūziķe

Trešajā paaudzē Kļavu-Zemoviču dzimtā mūziķu līnija vairs nav tik stipra. Mūziķes karjeru ir izvēlējusies vien Sigvarda Kļavas vecākā meita Liene, kas arī iekļaujas dzimtas „altistu mafijā”. Tā bijusi viņas pašas izvēle, bet jaunākās meitas viņš apzināti neskubina pievērsties profesionāla mūziķa dzīvei, jo abi ar sievu Daci zina mūziķu dzīves garšu un medaļas abas puses.

Sigvards Kļava ar meitu Lieni

„Šodien no mūziķa neprasa būt pasaulē labākajam un perfektākajam. Perfekcija šobrīd ir norma. Šodien lielā skatuve prasa muzikālu gaumi un muzikālu ideju, tās atkarīgas no daudziem aspektiem, ne tikai no darba spējām,” vērtē Sigvards Kļava.

Vēl viņš atklāj, ka būtu vēlējies, lai kāds no bērniem kļūtu par arhitektu, bet skatoties visas tās matemātikas atzīmes, tomēr šķiet, ka šis sapnis varētu nepiepildīties.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Mūzika
Kultūra
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt