Henrieta Verhoustinska: Jūsu albums "Jauni" ir par sajūtu, ka esat joprojām jauni, nekas nav beidzies?
Juris Kaukulis: Bija ļoti interesanti ar albumu, ierakstījām, un tagad ir tā diena, kad jāizdomā albuma nosaukums. Es, protams, sēžu bez idejas. Aija, mūsu producente un menedžere, saka: bet man ir ideja, varbūt saucam to par "Jauni"? Braucam kopā mašīnā, un Mārcis saka: es arī to biju izdomājis. Tieši tā bija.
Mārcis Judzis: Nē, nē, vienmēr ir tā, ka mums ar Aiju nesapas domas. Mēs braucam busā, un Aija saka: kā sauksim jauno albumu? Es domāju, nu tā, mums tagad atkal būs jāstrīdas, saku: "Jauni"! Uz ko Aija atbild: pirmoreiz mums sakrīt domas, mēs arī runājam, ka jāsauc "Jauni"! Tas bija fantastiski.
Juris Kaukulis: Tā bija dziesma, kas noteica toni visam albumam. Gan tekstu ziņā, gan muzikālās sajūtas ziņā, iegremdējos drusku tādās postpanka sajūtās.
Saprotu, tieši jūsu tandēms bija īpaši līdzdalīgs šī albuma tapšanā?
Juris Kaukulis: Nu jā, bet vispār jāsaka, mēs jau vairākus gadus piedzīvojām šīs dziesmas, tas nav pēdējās dienas veikums. Ļoti interesants bija darbs, sevišķi beigās, kad dziesmas ne tikai mājās tiek gatavotas, bet tās piedzimst studijā, tas skan pilnīgi citādi. Nes mājās un nevari sadzīvot, jo tu ar tām demo versijām esi dzīvojis gadiem, tev liekas: šis vairs neskan, kā vajag. Tad lēnām, lēnām, tas mainās – saproti – nē, šī ir tā jaunā pasaule.
Vai pandēmija iespaidoja "Jaunu" saturu?
Juris Kaukulis: Pandēmija noteikti iespaidoja, gan tās baltās sievas ar izkapti tuvums visapkārt, tā sajūta vismaz tika ļoti radīta, gan tas, ka tu esi viens no otra attālināts, bet dzīvo kopā ģimenē, kur tu redzi savu jauno paaudzi ļoti tuvu, katru dienu, no rīta līdz vakaram. Varbūt tas ļoti daudz ko ietekmēja. Vēl tas, ka tu sēdi mājās, – ko tu darīsi? Tu nekur nevari doties, tātad – ko tu darīsi? Tu vari neko nedarīt vai kaut ko darīt, tu sāc spēlēt.
Mārcis Judzis: Kas jauki, šo albumu rakstot, mums nebija neviena strīdus situācija, Gatis Zaķis ļoti labi kā producents darbojās, un tiešām nebija neviena sarežģījuma.
Juris Kaukulis: Tas ir grupām, kurām ir vairāk nekā 30 gadu, viņām pašām kaut ko izdarīt ir grūti, tāpēc viņas pārsvarā meklē kādu cilvēku, kas ir kā tāds…
Mārcis Judzis: Mediators.
Juris Kaukulis: Kas sublimēs mūsu enerģiju produktā vai mākslas darbā. Šis bija veiksmīgs gadījums, mēs ilgus gadus, es teikšu, divus gadus, lencām Gati Zaķi. Vilks jau vienmēr lenc savu medījumu. Izrādījās, ka viņš nav medījums, ka tas ir labākais veids, kā mums tikt pie "Jauni". Iedomājieties latviešu folklorā vilks un zaķis ir pretmeti, bet šeit... mēs kopā, mēs veidojam jaunu pasauli.
Kaspars Zaviļeiskis par jūsu albumu raksta šādi: "Albumā "Jauni" arī nav nekā lieka, ir desmit precīzi notēmēti, melodiski, rokdisko hiti par veco labo mīlestību un, protams, arī bohēma, kādas, iespējams, mūsdienās īsti vairs nav nedz pašiem grupas dalībniekiem, nedz viņu dažādā vecuma faniem." Kā tad ir ar to bohēmu?
Juris Kaukulis: Bohēma jau nekur nav noslēpusies, vienkārši mēs viņu neielaižam mājās tik bieži, bet mēs visi par to zinām, mums ir...
Mārcis Judzis: ...atmiņu kladīte un atmiņu buss, brauciens.
Kas tā par atmiņu kladīti?
Juris Kaukulis: Henriet, iedomājies, mēs esam četri vīrieši, tieši šajā sastāvā braucam jau gandrīz astoņpadsmit gadus vai sešpadsmit gadus, šajā sastāvā ar Kārlīti. Braucam vienā busā, stāstam vienus un tos pašus stāstus jau astoņpadsmit gadus, garšīgi smejamies, pieliekam arī kaut ko klāt. Mārcis mums ir lielākais stāstnieks. Mēs braucam, izsmejamies un atkal braucam, tie paši stāsti, bet tu ieej tajā vaibā un atkal ir jautri. Jo mēs esam kā ģimene, tā ir grupa.
Mārcis Judzis: Tieši tā. Bet, kas ir sliktā lieta, parādījās tie telefoni...
Juris Kaukulis: Jā.
Mārcis Judzis: Pirmais sāka mūsu skaņu operators ar to izgaismoto seju busā braukt. Mums traucēja, ka viņam tā izgaismojās seja no telefona. Tad es pieķeru, ka mēs paši sēžam visi un skrollējam kaut ko. Saku: eu, pag, veči! Tad sākam runāt. Bet to stāstu pārrunāšana ir nokritusies par piecdesmit procentiem. Tas ir dēļ tiem telefoniem.
Juris Kaukulis: Sāks vēl aizmirsties tie stāsti.
Mārcis Judzis: Tāpēc mēs tagad liekam telefonus maliņā.
Varbūt jums vajag telefonā ierakstīt tos stāstus.
Juris Kaukulis: Nevajag.
Mārcis Judzis: Nedod Dievs. (visi smejas)
Juris Kaukulis: Šiem ir jābūt tikai busā. Tikai busa sienās un krēslos.
Mārcis Judzis: Juris mainīja busu, bija doma, ka pat nedrīkst to busu tirgot – ko tik viņš nav dzirdējis!
Mārci, ja jau tu esi uz radīšanas viļņa, vai kaut kas ir gaidāms arī ar tavu otru projektu "Ryga"?
Mārcis Judzis: Man ir tādas sagatavītes sagatavotas, četri gadi vecas un jaunākas. Esmu apņēmības pilns kaut ko ierakstīt. Bet mums tagad ir lielkoncerts ar "Dzelzs vilku" 25. februārī "Palladium", jāspēlē Liepājā, Jelgavā…
Juris Kaukulis: Visā Latvijā! Arī Anglijā.
Mārcis Judzis: Un, manuprāt, cik daudz mums būs koncertu vasarā, tad ir tā, ka Mārcis ar savu "Ryga" projektu varētu kaut kur pa pirmdienām laist, jo nedēļas nogales mums visas ir pilnas ar "Dzelzs vilku".
Koncerta programmā galvenokārt būs albums "Jauni" vai būs arī vecās labās dziesmas?
Mārcis Judzis: Jaunās labās un vecās labās.
Juris Kaukulis: Programma ir gatava, mēs visu nestāstīsim, lai būtu pārsteigums tiem, kas nāks tieši 25. februārī un arī koncertos Liepājā un Jelgavā. Būs tās, ko jūs esat gribējuši dzirdēt, jaunās būs visas, jo mēs gribam viņas spēlēt. Tas vienmēr ir mākslinieka sapnis – uzspēlēt jaunas dziesmas. Protams, publika sanāk: ei, kad tas beigsies, kad būs tas, ko mēs zinām? Bet šoreiz es ceru, ka ir drusku citādi, jo albumā trīs dziesmas jau ir ļoti labi zināmas un ceturtā kļūs labi zināma, tā ka mums nebūs pilnīgi svaigas jāspēlē.
Mārcis Judzis: Ar to jauno dziesmu izpildīšanu, tas patiesībā ir ne tik grūti klausītājiem, cik mums pašiem, jo mēs to darīsim pirmo reizi. Šobrīd intensīvi mēģinām, visu liekam studijā, strādājam, ir liels satraukums, kā tas skanēs. Protams, tas skanēs jaudīgi un viss būs forši, bet satraukums ir.
Juris Kaukulis: Kā reaģēs publika.
Mārcis Judzis: "Ūjā, ūjā niknus vilkus", "Viņa grib tik daudz" vai "Vienas nakts meiteni" nospēlēt – jebkurā nakts stundā pamodini un uzreiz.
Juris Kaukulis: Es piekrītu Mārcim, bet tā doma, ka tu nezini, kā reaģēs publika, tas ir tas interesantais, kad skudriņas skrien pa muguru un tu gribi, lai viņas skrien. Bez tā es negribētu kāpt uz skatuves.
Jums nupat ir laists klajā video dziesmai "Ir", un kāds jau ir pajokojis, ka žurnāls "IR" var ņemt, līdzīgi kā savulaik Guntara Rača "Dienu" paņēma laikraksts "Diena".
Mārcis Judzis: Račs droši vien jau iepārdeva, mēs uz to neizejam.
Dziesma ir par rudeni kā par gadalaiku, bet par pavasari sirdīs...
Juris Kaukulis: Es varētu izstāstīt ātro stāstu – tas ir par agru rudeni. Bija doma, ka būs vēl kāda filma, kur mēs trīs būsim, tie vīrieši, kurtiem tā kā rudens jau drusku uzsmaidījis. Tas ir tas rudens.
Vai jūs esat redzējuši Boba Dilana klipu "Subterranean Homesick Blues"?
Juris Kaukulis: Jau redzējām. Mums atsūtīja Gundars Rullis, kurš ir man, grupai labs draugs. Mēs nebijām redzējuši, bet viņš atsūtīja: Juri, Juri, kā tā?! Es teicu, nē, mums uz melna papīra ir balts uzraksts, tur ir otrādi.
Turklāt jums ir pilnīgs karaoke, Dilanam tomēr ir tikai tie jēdzieni.
Juris Kaukulis: Tā ir, mēs gājām tālāk.
Mārcis Judzis: Man likās, ja tikai mums un vēl Bobam Dilanam, tad esam nenormāli labi trāpījuši.
Vēl filmā "Love Actually" bija tā atzīšanās mīlestībā.
Mārcis Judzis: Jā! Mana mīļākā filma.
Kā galvenie mākslinieki šīs vasaras Valmiermuižas etnomūzikas festivālā ir izsludināta grupa "Jaunais Jāņu orķestris". Vai tur ir gaidāmas kaut kādas novitātes?
Juris Kaukulis: Jā, noteikti. Mēs tikko esam studijā pabeiguši vienu jaunu dziesmu, vēl viena ir iesākta, tā ka "Jauno Jāņu orķestris" kaļ dzelzi, mums ir daudz foršu plānu. Manā gadījumā, tā ir mana otrā āda, aizraušanās ar folkloru un tautas dziesmu tekstiem, tagad arī ar tautas melodijām, to es vairs nevaru sev noņemt nost. To es gribu darīt. Es nevarētu tikai to darīt, bet bez tā es nebūtu pilnīgi es. Valmierā "Jauno Jāņu orķestris" spridzinās!
Vai jūs izjūtat, kā mūziķi, spriedzi, visu laiku notiek atbalsta akcijas saistībā ar to, kas šobrīd notiek pasaulē, Ukrainā?
Juris Kaukulis: Protams. Mēs no pirmās iespējamās reizes bijām koncertā, ko Ralfs Eilands rīkoja. Pašā, pašā sākumā, tās bija sakāpinātākās emocijas: kas pasaulē notiek, velns parāvis, tas nevar notikt?! Tas bija pirmais šoks. Atceros, pirmais koncerts nedaudz atgādināja, kad bija Latvijā 1990., 1991. gads, pilnīgi tāda sajūta bija. Īvāns runāja uz skatuves, visiem bija tādas ārkārtīgas dusmas iekšā.
Mārcis Judzis: Mēs daudz esam spēlējuši atbalstam, darām visu iespējamo, ja ir laiks, aizbraucam.
Juris Kaukulis: Jā, Mārcis brauc, ved cilvēkus no robežas. Ziedojam naudu ziedot.lv. Koncertā dziedam ukraiņu valodā dziesmu, kas mums ir svarīgi, nevis vienkārši mēs viņu dziedam. Tajā brīdī koncerts nevis salūst, bet iegūst citu, manuprāt, laikmetīgāku spēku. To nedrīkst aizmirst, acis nevar aiztaisīt un ausis nevar aiztaisīt, un ir jāgāž, cik iespējams, ir jāgāž.
Mārcis Judzis: Juris pareizi saka, ja mēs to nedarīsim, ja mūziķi par to nedziedās, nerunās un netiks organizētas tādas lietas, cilvēks jau pierod pie tā un aizmirst, viņam ir vienalga, kas notiek tur. Tāpēc par to ir jāatgādina, lai tas pēc iespējas ātrāk beigtos, lai visi var vairāk palīdzēt.
Juris Kaukulis: Lai pēc iespējas ātrāk sakauj Krieviju, citu iespēju es neredzu.
