"Kāpēc "Normālā fizioloģija?" jautā Ābols un pats tūlīt arī atbild: "Tāpēc, ka mani no sākta gala interesē humānās vērtības un aspekti – kāpēc es te vispār esmu? No kurienes mēs nākam un kurp ejam?"
Ābols idejas kaldina nopietni un domas domā lielas, bet klausītājiem tās raida no "homo ludus" pozīcijām – spēlējoties. It kā.
Viņš vārdos uzzīmē idiofoniskos instrumentus, kas izmantoti skaņdarbā. Izrādās – tur ir gan bērnu grabuļi un zvaniņi, gan tāšu taure un eksotiski priekšmeti, kas atrasti Jautrītes Putniņas kolekcijā. Bet kas tā bijusi par avīzi, ko Ausma Kūleniece toreiz uz skatuves lasījusi? Izrādās – "Il Popolo" iz 1945. gada! Un kādi teksti izmantoti skaņdarbā? Seno grieķu citējumi no 5.gs.p.m.ē. un latīņu epitāfija no 7.gs., fragments oriģinālvalodā no asīriešu leģendas par grēku plūdiem un Akvīnas Toma atziņas par matēriju līdz ar vieglprātīgiem tekstu latviskojumiem no Lūisa Kerola "Alises Brīnumzemē". Lūk, tā!
Ābols arī atgādina "Normālās fizioloģijas" piecu daļu nosaukumus.
"Jo šausmīgāk, jo labāk – toreiz biju uzspicējies! Pirmā daļa ir "Protoplazma", otrā – "Skeletotopija", trešā – "Katarses atkarība no labās puslodes funkciju deficīta", ceturtā – "Generatio spontanea", bet piektā – "Postludium", domājot par dzeramūdens problēmām kodolsintēzes laikmetā."
Tikām komponistam un kontrabasistam Kristapam Pētersonam, skaņdarba ierakstu klausoties un nošurakstu pētot, radušās asociācijas ar renesanses laika kartēm: "No mūsdienu skatpunkta raugoties, tās ir pagalam neprecīzas, bet tik ļoti interesantas! Cilvēki meklēja jaunus ceļus, viņi bija tos braukuši un pēc savas pieredzes šīs kontūras kartē arī zīmējuši – vadoties no informācijas kopuma, kas viņiem tobrīd bija. Tāpat ir ar šo mūziku.
Juris Ābols ir gājis pa ceļiem, kuri līdz šim nav staigāti, rādot to, kā viņš šo teritoriju ir apguvis. Kāds pēc tūkstoš gadiem varbūt ies pa šo taku tālāk, un viņam kopaina būs skaidrāka. Šodien tā ir tāda.
Tik daudz mēs zinām, pateicoties Jurim Ābolam."
