Diena sākusies

Piedzīvot tumsu, lai atrastu gaismu. Festivālā "Homo Novus" - smagas un sarežģītas tēmas

Diena sākusies

Izturēt turbulenci. Saruna ar dziedātāju un muzikoloģi Laumu Malnaci

Sabīne Ķezbere: Ir ārkārtīgi svarīgi, ja var sasniegt meditācijas brīdi un izjust klusumu

Izjust klusumu. Latviešu komponiste Sabīne Ķezbere stāsta par radošo dzīvi Norvēģijā

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada un 9 mēnešiem.

"Man vajadzīgs miers. Mēs dzīvojam ļoti straujā pasaulē, kur cilvēki mokās ar trauksmi un depresiju. Sabiedrība attīstās tik strauji gan sociāli, gan tehnoloģiski, ka cilvēks nespēj rast sazemējumu. Tas noved pie zināma haosa, ka mēs vairs nezinām, kas ir mūsu vērtības, par ko mēs pastāvam. Cilvēki meklē, kur viņi ir piederīgi," saka latviešu komponiste Sabīne Ķezbere, kura nu jau 13 gadus dzīvo un strādā Norvēģijā.

Gunda Vaivode: Gatavojoties raidījumam "Mana pieredze Latvijai", kopā ar kolēģiem esam izvaicājuši ārzemēs strādājošos latviešu mūziķus, kuru domas varētu līdzēt izprast kultūras situāciju Latvijā. Viena no valstīm, kas mūs interesēja, ir Norvēģija, jo arī tur darbojas latviešu mūziķi. Tu Norvēģijā esi jau 13 gadus. Varētu teikt  viena trešā daļa no tavas dzīves šobrīd. Kā tu esi iedzīvojusies, un vai tu jūties šeit kā mājās?

Sabīne Ķezbere: Jā, augustā apritēja tieši 13 gadi, un var teikt, ka šīs jau ir kļuvušas par manām mājām. Es ik pa laikam domāju – kā jutīšos brīdī, kad Norveģijā būšu nodzīvojusi tikpat ilgi, cik Latvijā: tad, šķiet, būs vēl grūtāk atšķirt, kur ir mājas un kur ne.

Norvēģijā savulaik ieradies kā studente, lai turpinātu mācīties kompozīciju, ko tu jau Latvijā paguvi mācīties gan pie Romualda Kalsona, gan pie Selgas Mences. Vai pārsteigums par mācību procesa atšķirībām tev bija spēcīgs? Vai tas bija kā turpinājums, vai arī kas pilnīgi jauns? 

Bija kontrasts, jā. Jo viss bija pilnīgi savādāk. Studijām bija moduļu sistēma, un tas bija atšķirīgi no Latvijas. Nezinu, kā ir tagad, – cik saprotu, arī Latvijā nu jau runā par moduļa principa ieviešanu. 

Jā, šobrīd jau tā notiek.

Toreiz tā vēl nebija, un biju pieradusi pie tādas skaidrības: ka mācāmies mūzikas formu, mācāmies harmoniju, ka ir dažādas nodarbības. Toreiz konsultējos ar Lasi Toresenu un Pēteru Tornkvistu – man bija divi pasniedzēji. Grupu nodarbībās visi bijām kopā: kaut arī tolaik jau biju maģistrante, man tomēr bija jāmācās kopā ar bakalauriem, kas vispār neko nezināja. Viņiem vispār nebija nekādu mūzikas teorijas pamatu, jo viņi pa taisno nāca no mūzikas vidusskolas, un tur nebija tas viss tik stingri kā pie mums Latvijā.

Vai kopumā pamati, kas tev bija ielikti Latvijā, noderēja? Tie bija stabili?

Latvijas izglītībā pamati noteikti bija ielikti kārtīgi.

Tu mācījies teoriju, vai ne? 

Jā, līdz ar to tas bija padziļināti, un tas noteikti man ir palīdzējis komponēt. Joprojām komponējot man ir svarīgi domāt par formu, harmoniju, ritmu.

Cik daudz tu vari šobrīd atļauties komponēt?

Esmu pārsteigta, cik daudz patiesībā varu atļauties, jo man likās – ja piedzimst bērns, viss process apstājas un tad kādu laiku nevar tik brīvi [darboties]. Pēdējais pusotrs gads man bijis ļoti radošs laiks. Sāku pamazām komponēt vienu pasūtinājumu, kas bija Rīgas Biržas korim, vīru korim. Tas bija tāds vienkāršs, sirsnīgs skaņdarbs, latviešu tautasdziesmas apdare.

Bija ļoti grūti iesākt, jo tad, kad ir mazs bērns, kuram ir seši, astoņi mēneši, smadzenes radošajā virzienā nedarbojas tā, kā vajadzētu. (smejas) Tad ir visas praktiskās lietas.

Un tad Jēkabs Nīmanis sazinājās ar mani par Valmieras festivāla lielkoncertu. Tā jau bija skaidra ideja, jo pirmoreiz Jēkabs to domu izteica 2013. gadā, bet tad mēs nebijām runājuši daudzus, daudzus gadus. Tāpēc man bija liels pārsteigums, ka viņš mani atcerējās un uzrunāja. Likās tik forši, ka tā ideja viņā sēdējusi tik daudzus gadus un nu tiek realizēta. Un tad pamazām, pamazām. Dzintra Erliha sazinājās ar mani un vēlējās, lai uzrakstu viņai skaņdarbu klavierēm, ko viņa arī atskaņoja Reikjavīkā. Tā ka man bija ļoti liela vēlme [turpināt]. Un parasti jau ir tā: ja sūti kaut kur to enerģiju, tad viss notiek. Grūti atkal apstāties. (smaida)

Tavus darbus ir spēlējuši nopietni un profesionāli latviešu mūziķi un dziedājuši kori. Vai tev ir arī pasūtītāji Norvēģijā un citās valstīs?

Norvēģijā ļoti ilgu laiku biju tāda klusa, nemanāma, es tā īsti nemācēju sevi reklamēt. Pirmos gadus biju vairāk pārņemta ar integrēšanos, valodas apguvi. Arī paši norvēģi ir noslēgti cilvēki, un tas nav tik viegli – veidot kontaktus.

Tagad man pašai rodas visādas idejas, un es pati esmu sākusi rakstīt projektus un meklēt izpildītājmāksliniekus. Stipendijas dabūt ir diezgan liela iespēja, un ir dažādi fondi, kas atbalsta.

Ir arī kaut kas līdzīgs mūsu Kultūrkapitāla fondam?

Jā, ir, Norvēģijā pat vairāk. Bet problēma ir tad, kad jāmeklē izpildītājmākslinieki.

Jo viena lieta ir tad, kad mani atbalsta kā komponisti, bet, ja vēlos, lai manus darbus atskaņo, māksliniekiem jāmaksā bezmaz vai no savas kabatas, jo neviens no fondiem, cik esmu painteresējusies, nesedz pilnus izdevumus izpildītājmāksliniekiem.

Visi fondi prasa iesniegt budžetu, kur ir jau kāds pamatfinansējums – kaut vai no manas kabatas. Ir tikai kaut kāds procents, kas tiek atlicināts. Es tagad to visu vēl tikai apgūstu. 

Tas nozīmē, ka Norvēģijā esi pašnodarbinātās personas statusā?

Jā, es strādāju sev. Esmu nodibinājusi firmu – vienas personas uzņēmumu, ko saucu par savu skolu. 

Skola  tas nozīmē, ka tu strādā arī par pasniedzēju? Ko tu māci?

Klavierspēli. Mācu gan Oslo, kur gan vairs nedzīvoju, tāpēc ceļā jāpavada pusotra stunda, gan kopā ar kolēģiem darbojos privātajā mūzikas skolā. Visi esam pašnodarbinātie, bet zem viena nosaukuma.

Vai tu kā jauna un vēl maz pazīstama komponiste varētu šādā veidā sevi uzturēt Norvēģijā? Vai tomēr tas iespējams tikai ar ģimenes atbalstu? 

Pašlaik mēģinu to saprast. Vēl man ir papildu darbs, strādāju par skolotāja asistenti – tas ir tāds kā pedagoga palīgs klasē ar bērniem. Tas ir tāds papilddarbs pēc izsaukuma – man zvana tad, kad vajag aizvietot kādu skolotāju. Tas ir papildu ienākums.

Saskaitīju, ka kopumā pašlaik man ir sešas darbavietas. Vienu brīdi pat bērnudārzā strādāju, arī pēc izsaukuma. Kad piedzima bērns, sapratu, ka nu jau ir par daudz. 

Tu esi Norvēģijas nodokļu maksātāja? 

Jā. Bet tavs jautājums ir labs – vai komponists šeit var sevi nodrošināt tikai ar komponēšanu... Tad ir jāvelta ļoti daudz laika tikai komponēšanai. Jo visas organizatoriskās lietas paņem enerģiju un laiku: komponists jau pats sev ir arī kā menedžeris un grāmatvedis. 

Uzzīmē savu radošo telpu! Kur tev rodas idejas, un kur tu komponē – vai pie instrumenta?

Man ir digitālās klavieres – dzīvoju dzīvoklī. Bet īrēju arī telpas. Tā kā mēs ar kolēģiem strādājam skolā, tad man šajā skolā ir sava telpa. Ja gribas, braucu uz skolu. Tur ir vairāk klusuma. Mājās ir troksnis, jo dzīvoju centrā. Bet varu komponēt gan vienā, gan otrā vietā – kā prasās. Ja viss radošais process ir pabeigts un palikušas tikai tīri tehniskas lietas, teiksim, jāpārraksta notis programmā "Sibelius", varu sēdēt arī kafejnīcā. Vēl mana radošā telpa tīri vizuāli ir dzīvoklis...

Esmu nedaudz "antīks cilvēks", man patīk retro mēbeles, un manas mājas ir iekārtotas vairāk tādā franču retro stilā, tur ir samts un mazliet zelts, un cilvēki, kuri atnākuši ciemos, ir teikuši, ka dzīvoju kā operā. (smejas)

Tik traki varbūt nav, bet es ļoti atbalstu lietotas preces un labprāt dodu tām otro elpu. Šeit ļoti daudz ko no cilvēkiem var dabūt internetā gan par velti, gan par pieņemamām summām, un [dzīvokli] esmu iekārtojusi ar ļoti interesantām un skaistām mēbelēm, kuras nevar nopirkt "IKEA". 

Tev nav tās ezotēriskās sajūtas, ka tur kāds jau ir gulējis, un dievs vien zina, kas tas par cilvēku?

Bet es to sajūtu! Ļoti strādāju ar enerģijas sajušanu, man tas ir ļoti svarīgi.

Ļoti strādāju arī ar savu intuīciju, arī mana mūzika lielākoties top ļoti intuitīvi, nemeklējot visādas tehnikas un tādas lietas. Cenšos sajust arī cilvēkus un lietas, kas ir manas.

Un tas patiesībā ir pārsteidzoši, cik daudz dažādu cilvēku manā dzīvē ienākuši tieši caur intuīciju – kaut vai tas, kā braucu pirkt mašīnu... Izvēlējos braukt apskatīt mašīnu, kas atradās divu stundu braucienā no vietas, kur dzīvoju. Iekāpu autobusā, vispār neko nezinot, kur es braucu. Neko no mašīnām nesapratu, vienkārši intuitīvi sajutu, ka man ir jābrauc un jāpaskatās tieši šī mašīna. Par cilvēku, kas to pārdeva, arī neko nezināju.

Tā nu es aizbraucu un vienkārši sapratu, ka tā ir mana mašīna: samērā veca, bet cilvēks, kas to pārdeva, bijis vienīgais tās īpašnieks, kas ļoti par to rūpējies. Viņš ir pensionēts augstskolas profesors, kuram ļoti patīk klausīties opermūziku... Mums bija tik foršs kontakts ar viņu – likās, ka viņu pazīstu jau nezin cik gadu. Tagad braucu ar šo mašīnu. Tā cilvēki ienāk [manā dzīvē].

Par mūziku tu sauc arī to, kas dzirdams mums visapkārt – dažādus trokšņus, putnu balsis. Tas saistīts ar tavu diplomdarbu?

Arī. Toreiz es jūtīgāk uztvēru un klausījos visādus trokšņus. Tagad vairāk cenšos attīrīties no liekajiem trokšņiem un izvairīties no tā, kas man traucē un nepatīk. Ļoti bieži arī pa ielu staigāju, klausoties mūziku austiņās, tā atslēdzoties un patveroties savā pasaulē. Cenšos attīrīt un pasargāt savu enerģētiku. Uzskatu, ka ne viss ir man, ne viss man ir jāzina un ne viss man ir jāredz. 

Tavā mūzikā ir arī ļoti liela meditācijas iespēja.

Jā, man ļoti svarīgs ir miers. Pēdējos gadus to esmu sapratusi.

Mēs dzīvojam ļoti straujā pasaulē, kur viss ļoti ātri attīstās un cilvēki mokās ar trauksmi un depresiju. Tas pilnīgi noteikti ir no tā, ka mēs pārāk ātri dzīvojam.

Esmu slavenā psihologa Džordana Pītersona fane un piekrītu ļoti daudzām lietām, ko viņš saka par sabiedrību. Viņš saka, ka sabiedrība attīstās tik ļoti strauji gan sociāli, gan tehnoloģiski, ka cilvēks nespēj rast sazemējumu. Un tas mūs noved pie zināma haosa, ka mēs vairs nezinām, kas ir mūsu vērtības, par ko mēs pastāvam.

Man liekas, ka sabiedrība ir ļoti sašķelta. Cilvēki meklē, kur viņi ir piederīgi, kas viņiem patīk, kas nepatīk. 

Ja runājam par sašķeltību: kā Norvēģijā uztver Ukrainas notikumus? Cilvēkiem ir viendabīga attieksme? Vai vispār jūs par to runājat ar saviem kaimiņiem, kolēģiem?

Es pārāk par to nerunāju, bet cilvēki, kas zina, no kurienes nāku, jautā, kā cilvēki Latvijā jūt un ko domā. Protams, cilvēki par to uztraucas un nosoda [Krievijas agresiju] – neesmu satikusi nevienu, kurš to atbalstītu. Norvēģi seko tam līdzi arī tāpēc, ka NATO galvenais līderis šobrīd ir norvēģis Stoltenbergs, kurš bijis Norvēģijas premjerministrs. Bet par politiku patiesībā maz interesējos, lai gan man personīgi patīk, ka viņš ir NATO vadītājs. Bet mēs runājām par meditāciju...

Man liekas, ka informācijas pārsātinātība ir ļoti liela, un es neuzskatu, ka cilvēkam viss ir jāzina. Esmu no tiem, kas uzskata, ka man viss nav jāzina, jo ir kaut kādas lietas, kas konkrētajā brīdī, kad tās ir vajadzīgas, vienkārši ienāk.

Kas tev šobrīd ir svarīgi? Cik daudz informācijas tu vēlies ielaist sevī?

Man ir ļoti svarīgi pasargāt savu mieru, attīrīties, un man ir vajadzīgs laiks ar sevi – kā jau jebkuram komponistam. Protams, arī bērns paņem enerģiju.

Neesmu no tiem, kuri ir ārkārtīgi dinamiski un kuri visu laiku var kaut ko darīt. Man ir vajadzīgas arī pauzes. Ir ārkārtīgi svarīgi, ja var sasniegt meditācijas brīdi un izjust klusumu, jo man arī liekas, ka cilvēki mūsdienās ļoti baidās no klusuma. Sabiedrība kļuvusi ļoti trokšņaina.

Elementāri – kaut vai tramvajā vai autobusā iekāpjot, troksnis ir daudz lielāks nekā agrāk, kad nebija mobilo telefonu. Man kā blakussēdētājai traucē, ja kāds risina savas ģimenes problēmas vai biznesa darījumus – ir vienkārši jāmāk atslēgties no tā visa. Tāpēc pēdējā laikā lieku austiņas un klausos savu mūziku.

Kur tu gūsti enerģiju?

Joprojām braucu uz Oslo, jo nespēju saraut saikni ar šejienes kultūras dzīvi. Blakus koncertzālei ir jaunatvērtais Nacionālais muzejs. Iespējas baudīt kultūru šeit ir daudz lielākas. Kaut vai var iziet ielās un redzēt cilvēkus, jo es dzīvoju diezgan mazā pilsētā, un tas dažreiz traucē. Tas varbūt rada lielāku mieru, bet atņem enerģiju.

Visam jābūt balansā. Ko labu Oslo koncertnamā esi dzirdējusi?

Norvēģijā katru septembri ir tāda Kultūrnakts, kurā pasākumi ir bez maksas. 

Latvijā tāda ir Baltā nakts.

Jā, zinu par to, un arī šeit ir tāda. Tad viss ir atvērts, ir koncerti un kino, viss kaut kas. Kad pirms vairākiem gadiem vēl dzīvoju Oslo, šādā naktī varēja klausīties Berio simfoniju, ko atskaņoja Oslo filharmoniskais orķestris. Toreiz man likās ļoti fascinējoši, ka tas ir bez maksas, par velti, un vēl tāds skaņdarbs, kuru kurš katrs orķestris bieži nespēlē. Jo šeit orķestri spēlē ļoti tradicionālu repertuāru – Māleru, Šostakoviču, Bēthovenu. Tos vienmēr spēlē ļoti daudz. Un tad liekas – Berio bez maksas... Toreiz ieskrēju zālē, bija pilns ar cilvēkiem, atradu vienu vienīgu vietu kaut kur vidū, kas bija diezgan laba. Ja pirktu biļeti, tas maksātu ļoti dārgi. Tas ir viens no iespaidiem, kas palicis prātā.

Kādā valodā tu lasi?

Pārsvarā norvēģu. Piemēram, ziņu lapas tīmeklī. Lasu arī latviski – paskatos "Satori", jo jūtu, ka man ļoti pietrūkst lasīšanas dzimtajā valodā. Tagad sāku lasīt grāmatu latviešu valodā, un tas man liekas tāds atvieglojums, lai arī norvēģu valoda man padodas ļoti labi un tekoši. Rakstot CV vai motivācijas vēstuli, gan iet ilgāk, jo jāpiedomā pie gramatikas. Pārbaudu, lai nebūtu kļūdu. Daudz vieglāk ir savā valodā. 

Kā tu mācījies norvēģu valodu? Pašmācībā vai gāji uz kādiem kursiem?

Mūzikas akadēmijā mums bija obligāti jāiet uz kursiem – norvēģu valoda bija kā priekšmets. Tas bija vienu gadu, bet neteiktu, ka no tā ļoti ieguvu. Drīzāk sadzīvē lietojot, kad vajadzēja darbu meklēt, tad arī visvairāk apguvu, jo tad vienkārši sēdēju ar vārdnīcu un lasīju sludinājumus. Tikai tādā veidā. Un tad uzradās draugi, kas bija norvēģi. Es biju ļoti pārņemta.

Manuprāt, par valodu vienkārši ir jābūt interesei. Zinu cilvēkus no Latvijas, kas arī Norvēģijā ir tikpat ilgi, cik es, bet kuri norvēģiski runā sliktāk – varbūt tāpēc, ka īsti nav vajadzības, piemēram, darbā var runāt angliski. Bet man uzreiz bija tāds mērķis – ka man ir jāiederas.

Ja gribu šeit dzīvot, gribu sajusties kā savējais, gribu visu saprast, ko cilvēki runā, gribu pati runāt un komunicēt augstā, labā līmenī, un man tas ir izdevies. Tad es arī drošāk jūtos, strādājot skolu sistēmā. Piemēram, esmu arī atklājusi, ka strīdēties svešvalodā ir ļoti grūti! (smejas) Bet man tas ir izdevies, esmu izcīnījusi savu taisnību dažādās konfliktsituācijās, kaut vai ar darba devējiem. Jo brīdī, kad jāstrīdas, darbojas stresa hormons, kas paralizē valodu. Bet ir ļoti jāmāk sevi aizstāvēt! Tā ka valodas apguve jau no paša sākuma bija mans mērķis.

Kādā valodā runā tavs bērns?

Viņš saprot latviski, jo es ar viņu runāju tikai latviski, bet viņš man atbild norvēģiski. (smejas) Bet visu saprot. Vienīgi viņa runā iejaukti arī latviešu vārdi, un pagaidām izklausās diezgan smieklīgi. Šobrīd viņam ir divarpus gadu. Bet tas ir tā interesanti, ka [viņa dēļ] arī norvēģi spiesti mācīties latviešu valodu – piemēram, bērnudārzā ir kaut kādi svarīgi vārdi, kurus viņš saka tikai latviešu valodā, un tad nu norvēģu audzinātājas un arī bērna tēvs mācās latviešu valodu.

Kā tu domā, vai arī mūzikai ir nacionāla valoda? Vai šodien var pateikt, no kurienes ir komponists?

Man liekas, ka laikmetīgajā mūzikā tomēr ne. Es nevarētu pateikt. 

Kas ir tavi domubiedri mūzikā?

Man viņu nav daudz. No laika, kad studēju Oslo Mūzikas akadēmijā, ar studiju biedriem izveidojās kādi sakari: nav bijis lielas draudzības, bet man prieks, ka šie cilvēki mani atceras, ņemot vērā norvēģu noslēgtību. Varu uzdot kādus jautājums, pajautāt praktisku palīdzību, padomu, un viņi atceras, kas es esmu. Man toreiz paveicās – divus gadus pēc kārtas manus darbus izvēlējās viens no lielākajiem jauno komponistu festivāliem, kas dažādās Skandināvijas valstīs notiek katru gadu. Pirmajā gadā manu mūziku izvēlējās atskaņot Kopenhāgenā, bet nākamajā gadā – Reikjavīkā. Biju ar viņiem kopā, un tas tomēr kontaktus pastiprina. Bet regulāri netiekos ne ar vienu.

Es vispār esmu tāda vienpate. Man ļoti patīk vienai pašai. Bet Oslo komponisti mani atceras, ja tiekamies, sveicina.

Tad principā tu Norvēģijā esi uz palikšanu?

Protams. Man ir bērns un nekur es viņu projām ņemt nevaru. Bet pēdējā gada laikā daudz esmu bijusi Latvijā. Pat pārsteidzoši daudz, jo bijuši arī visādi ar mūziku nesaistīti notikumi, teiksim, draudzenes kāzas. Arī turpmāk noteikti biežāk lidošu uz Latviju: man paveicies, ka dzīvoju pilsētā, no kuras lidosta ir divdesmit minūšu brauciena attālumā. Tas ir ļoti izdevīgi un vienkārši, pieejamas arī lētas biļetes. Domāju, ka noteikti jūs redzēsiet mani biežāk Rīgā un Liepājā. Esmu gatava arī jaunai sadarbībai: man ir ļoti svarīgi nepazaudēt kontaktus ar Latviju, jo Latvijā ir fantastiski mūziķi.

Viendien pārdomāju, ka man ir veicies – visi mani skaņdarbi, ko esmu rakstījusi, tikuši atskaņoti. Nav nemaz tādu darbu, kas rakstīti tikai atvilktnēm – visiem bijis kāds mērķis: vai nu tas ir pasūtījums vai kāds konkurss, vai skolas eksāmens.

Un tas ļoti motivē – kad ir termiņš, kas ir notikums, kas gaidāms, un ir cilvēki, kas vēlas atskaņot.

Bija ļoti patīkami ar tevi satikties šeit, pie Oslo koncertnama, kurā 25 gadus diriģēja Mariss Jansons, te uzstājies arī Andris Nelsons un Andris Poga, un ceru, ka kādreiz te skanēs arī tava mūzika. 

Tas būtu jauki, paldies!

Paldies par sarunu, un lai ir tā vajadzīgā vientulības deva jaunajiem darbiem!

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti