Pa ceļam ar Klasiku

Klajā nācis Arnolda Klotiņa pētījums "Mūzika pēckara staļinismā". Studijā - pats autors!

Pa ceļam ar Klasiku

Jānis Liepiņš: Nepiekrītu tiem, kuri saka – Pučīni "Bezdelīga" ir slikts Lehārs

Guntars Prānis: Dziedātāji viduslaiku Rīgā bija apveltīti ar īpašu temperamentu!

Guntars Prānis par dziedāšanu viduslaiku Rīgā: Tas ir kosmiska izmēra jautājums!

Senās mūzikas pētnieka, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) rektora Guntara Prāņa pētījums "Missale Rigense Livonijas garīgajā kultūrā. Gregoriskie dziedājumi viduslaiku Rīgā" ir grāmata par grāmatu. "Mēs Latvijā varam būt laimīgi, ka mums ir tik sens par mūzikas vēsturi liecinošs avots – 15. gadsimta rokraksts, saukts par Rīgas misāli,” sajūsminās Prānis.

Guntara Prāņa veidotā monogrāfija, kas iznākusi sadarbībā ar apgādu "Neputns", sniedz unikālu, līdz šim plašāk nezināmu informāciju par senākajām Latvijas mūzikas vēstures lappusēm – gregorisko korāli 15. gadsimta Rīgā. Tajā visaptveroši stāstīts par Latvijas profesionālās mūzikas pirmsākumiem viduslaiku Rīgas muzikālajās norisēs, kas cieši saistītas ar pasaules mūzikas vēsturē nozīmīgo repertuāru – gregoriskajiem dziedājumiem.

Izdevuma atvēršanas svētki notiks 4. decembrī plkst. 16.00 JVLMA Ērģeļu zālē, un šo mirkli kuplinās paša Prāņa dibinātās un vadītās vokālās grupas "Schola Cantorum Riga" sniegums.

"Misālē ir ļoti daudz tekstu – tie attiecas uz Rīgas katedrāles liturģisko dzīvi viduslaikos. Redzam gan tekstus, kur ir dažādi liturģijas teksti, gan dziedājumus, kas ļoti precīzi parāda to, kā tika dziedāts viduslaikos Rīgā. No tā varam atvasināt un izprast ļoti daudz papildus informācijas,” skaidro Guntars Prānis, kurš šajā pētījumā centies pateikt ne tikai to, ka "bija tā un tā", bet salīdzināt arī reģionālo kontekstu – kas notika Rīgā, un kas – tuvākajās metropolēs.

Pētnieks atzīst – ļoti palīdzējuši Hamburgā uzietie rokraksti: "Tajos atradu ļoti daudz interesantu lietu, kas krietni papildināja skatu.

Interesantākais – ka niansēs Rīga no Hamburgas atšķiras! Jā, lielās līnijās ir sakritība – salīdzinot ar Romu vai Franciju, Rīga ar Hamburgu definē līdzīgu mūzikas izjūtu, taču nianses ir atšķirīgas, jo atšķiras mentalitāte, tradīcijas, veids, kā mutvārdos šis materiāls nodots tālāk.

Šī grāmata bija tāds kā starta punkts, kas mani veda daudzos un dažādos virzienos, domājot vispār par cilvēku un mūziku cilvēka dzīvē, cik svarīgas bija nianses, kā šī bagātība nodota nākamajām paaudzēm. Ir daudz nozīmīgu jautājumu, kas neattiecas tikai uz viduslaikiem, bet nav zaudējuši savu aktualitāti līdz mūsu dienām.”

Vaicāts, kas raksturīgs tieši Rīgas misālei iepretim kanonam 9. un 10. gadsimtā, Prānis neslēpj: "Tas ir kosmiska izmēra jautājums! Tas ir nemitīgais jautājums par to, vai tas ir fiksēts un slēgts, vai mūzikas likumības tiek pārkāptas apzināti vai neapzināti. Īsumā atbildot – jā, likumības tiek pārkāptas: aiz tā visa noteikti slēpjas gan apzināts motīvs, gan spontanitāte un improvizācijas prakse, vēlme, nepieciešamība. Arī Rīgas misālē varam ieraudzīt, ka viens un tas pats dziedājums atrodams trijos dažādos variantos. Var vilkt paralēles ar džezu, kur improvizācija ir neatņemama sastāvdaļa.

Ja runājam par to, kas raksturīgs tieši Rīgai, tās ir mazas, bet ļoti intriģējošas nianses: kautrīgi un ar nelielu risku vēlētos apgalvot, ka Rīgas dziedātāji bija apveltīti ar īpašu temperamentu, kas pārsniedz to, kas atrodams Hamburgā – tas attiecināms uz skaņu atkārtojumiem, lēcieniem melodijā.

Tas saistīts ar māksliniecisko brīvību, cilvēka individualitāti. Jo tie taču bija cilvēki, kuri dziedāja! Man ar viņiem sāka veidoties pat zināma saikne! Jo vajadzēja iedziļināties – kāpēc viņi darīja tā un tā, un ko tas liecina par cilvēkiem kā personībām? Lai gan neesmu psihoanalītiķis, nevaru to izskaidrot citādi kā ar zināmu temperamentu, spontanitāti. Viduslaiki ir izteikts meistaru-mācekļu laikmets, kurā iepriekšējā paaudze savu cunftes mākslu nodod nākamajai. Ka Rīgā mēs, lūk, darām šādi. Tas viss ir fascinējoši! Liels gandarījums, ka caur šo grāmatu mūsu rīcībā ir pietiekoši daudz pierādījumu un liecību, lai varētu daudz ko apgalvot un sacīt – jā, šīs lietas ir tās, ko mēs zinām.”

Ko īsti var nolasīt senajos pierakstos? "Šajos dziedājumos primārā ir retoriskā puse," atzīmē Prānis. "Komponēšanas un dziedāšanas process nav atdalāms viens no otra. Komponists ir tas pats dziedātājs, līdz ar to viņš drīkst un var kaut ko variēt.

Tas nav kā mūsdienās – ka komponists kaut ko uzraksta, un interprets ķeras pie atskaņošanas. Te būtisks ir vārda jeb teksta vēstījums ar saviem akcentiem, uzsvariem, ar atmosfēru un kontekstu.

Lai to pasniegtu pēc iespējas spilgti, ir skaista, izteiksmīga diatoniska melodija. Dziedājumam ir niansēta ritmiskā puse, kur vārda pasludinājums ir tāds, lai to varētu piedzīvot un izprast gan pats dziedātājs, un tad arī klausītājs, kurš dzird, pārdomā to visu un patur atmiņā. Tāpēc arī tiek atkārtotas skaņas.”    

Pētījuma pamatā ir Guntara Prāņa doktora disertācija, kas JVLMA aizstāvēta ar izcilību, un daudzu gadu mūziķa un pedagoga – praktiķa darbs ar gregorisko korāli. Ideju par disertācijas pārvēršanu grāmatā Guntaru Prāni mudinājis viens vienīgs un brīnišķīgs nolūks: "Man šķita svarīgi to, ko esmu izpētījis, atklāt plašākam lasītāju lokam. Ir daudzas korekcijas, esmu daudz ko īsinājis.

Centos šo un to pārformulēt, vienkāršot, pagriezt citā rakursā, un centos paturēt prātā, ka rakstu savam iedomātajam draugam un kolēģim – mūziķim, māksliniekam, vienkārši inteliģences pārstāvim, kurš šo grāmatu lasīs, daudz kas kļūtu skaidrāks.

Un tā ir liela privilēģija, ka šo grāmatu varēju veidot kopā ar "Neputnu" – Laimu Slavu un Elgitu Bērtiņu.”

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
Mūzika
Kultūra
Jaunākie
Populārākie
Interesanti