"Vārds "dīvains", protams, ir ļoti ass vārds – ja mēs to pagrieztu mazliet savādāk, tad teiktu, ka mēs visi esam pietiekami lielas un interesantas personības. Tāpat kā varu brīnīties, kā šie cilvēki grupā uzrodas un no kā Visums atsūta dažādus izpildītājus un dažādus instrumentus, tāpat varu brīnīties arī par to, kā šīs personības tomēr spēj sadzīvot un kopīgi radīt," neslēpj Pēteris Draguns un stāsta, ka pašā sākumā grupā bijis daudz mazāk cilvēku. "Grupas aizsākums bija pavisam nejaušs – satikāmies mākslas projektā "Pasaules gals".
Tas bija laiks, kad pasaules gala tēma bija ļoti aktuāla dažādās variācijās, un mākslinieks, astrologs, šī pasākuma idejiskais tēvs Andis Geste teica – Pēteri, Marta, jums jādzied kopā, un mēs tā arī darījām.
Paldies viņam, paldies arī mākslas kuratorei Ievai Saulītei – mēs esam kopā joprojām. Apaugam ar aranžijām un instrumentiem..."
Mūziķi atzīst – ar katru jaunu instrumentu būtiski mainās grupas skanējums: it kā dziesma tā pati, bet jauna partija nāk klāt. Par to, kā "Zālē" ierodas dalībnieki, Draguns pasmaida: "Man tā joprojām ir diezgan liela mistika! Dziesmas jau kopš grupas sākuma laikiem būvējam pamazām – kad galvā jau sāk skanēt kādas melodijas un instrumenti, kādā brīdī instrumenti jāsāk arī meklēt realitātē, lai tie nepaliek tikai mūsu galvās. Tā nu tas ir novedis pie diezgan liela un laba sastāva."
Kira Maija Kirsanova grupā nonākusi pirms gadiem četriem. "Pazinu Martu Kreitusi, kura vienā brīdī teica – Kira, man te ir tāda dziesma, varbūt tu vari kaut ko uz obojas iespēlēt?
Marta nekad nebija dzirdējusi, kā es spēlēju – pirmo reizi viņa to izdzirdēja, kad jau bijām ierakstu studijā. Tas bija risks...
Tā nu viena dziesma, otra, un pēkšņi – koncerts. Kira, tev jāspēlē koncertā, viņa saka. Un tā tas sākās..."
Es savukārt pašā sākumā nācu piespēlēt vienai dziesmai džambu, tādas kā bundziņas. Tad bija runa par to, ka varētu spēlēt ģitāru. Galarezultātā uz aizlienētās ģitāras spēlēju vēl šodien – brīnišķīga ģitāra. Un viss notiek," atklāj Sandra Kaņepe.
"Zāles" terapija
Kas īsti slēpjas aiz grupas nosaukuma?
"To nosaukumu gribējās, pirmkārt, īsu un, otrkārt, maksimāli daudznozīmīgu. Tā nu ir sanācis, ka ir "Zāle"," stāsta Draguns.
Par 19. jūlija koncertu mūziķi ir priecīgi satraukti. "Mums tas ir liels notikums,” atzīst Kira Maija Kirsanova. "Jau kādu pusgadu mums nav bijis sava lielā koncerta – visi kaut spēlējam dažādos festivālos.
Mūsu koncertos vienmēr ir ļoti īpaša saikne starp mums un klausītājiem, vismaz es to izjūtu! Gaisā virmo īpaša atmosfēra, īpaši vasaras vakaros. Latvijas vasaras ir burvīgas, jo tās ir īsas.
Manuprāt, arī šoreiz gan mēs, gan klausītāji varēs sagaidīt burvīgu atmosfēru un meditatīvu ceļojumu."
Draguns stāsta, ka koncertā daudzas dziesmas skanēs itin kā pirmoreiz: "Nevis tāpēc, ka tās būs jaunas dziesmas, bet tāpēc, ka esam nedaudz pamainījušies sastāvā, un skanējums būs cits – tā ka būs daudz pirmatskaņojumu."
Sandra Kaņepe stāsta, ka mēģinājumi grupai vienmēr esot notikums. "Mūsu ir daudz, tāpēc arī enerģijas ir daudz, un to var just –
ja pēc ilgāka laika satiekamies mēģinājumā, ir sajūta, ka iestājies pilnmēness, noticis kāds mikrosprādziens…
Protams, katram ir savs noskaņojums, sava dzīves realitāte, bet lielākoties jau tas ir radīšanas process – tajā jābūt gan plusam, gan mīnusam."
"Mēģinājumos diezgan labi sadzīvojam, ļoti bieži ir histēriskas smieklu lēkmes par dažādiem jokiem – es gandrīz
nekad un nekur nesmejos tā, kā smejos "Zāles" mēģinājumos. Bet tam nav sakara ar to, ko ietver grupas nosaukums...
Vienkārši esot kopā ar šiem cilvēkiem, nonāku īpašā prāta stāvoklī. Man liekas, tā ir "Zāles" terapija," pasmaida Kirsanova.
Justies tā, kā jūties
Kāds īsti ir "Zāles" skanējums? "Nevarētu teikt, ka pārstāvam vienu žanru. Ne velti pirms dažiem gadiem mūs ‘ielika’ tautas un pasaules mūzikas sadaļā," stāsta Sandra Kaņepe. "Ir dažādi instrumenti, ir dažādība skanējumā - kaut kas no folka, roka, mīlas dziesmas. Katrā ziņā – ir daudz emociju. Tas, ko cilvēks no "Zāles" var sagaidīt, ir emocijas."
"Pārsvarā tomēr esam meditatīvi," atzīmē Kira Kirsanova. "Tas nenozīmē, ka visas dziesmas ir ļoti lēnas un absolūti mierīgas, bet tā mūsu klausītāji mēdz teikt – ka mūsu koncertos viņi ieiet meditatīvā stāvoklī."
Vaicāts, kāds ir grupas vēstījums, ko grupa vēlas nodot saviem klausītājiem, Pēteris Draguns atzīmē: "Ja runā par dziesmu vārdiem vai saturisko pusi, tās, protams, vienmēr ir attiecības – attiecības starp cilvēkiem, starp cilvēku un kādiem metafiziskajiem spēkiem.
Es neteiktu, ka dziesmas sniegtu kādas īpašas atbildes, bet varbūt tās liek uzdot jautājumus un katram pašam nonākt pie savām atbildēm.
Tāpat grupai ir dziesmas ar Aleksandra Čaka un Aspazijas dzeju, bet tekstus bieži rada arī paši grupas dalībnieki – Marta Kreituse, pats Pēteris Draguns.
"Jāpiemin arī Sandras Kaņepes sniegums – gan muzikālās autorības, gan teksta autorības ziņā. Pie manis dziesma parasti atnāk visa kopumā – gan vārdi, gan mūzika, un tad vienkārši ir uzdevums izmakšķerēt šo dziesmu no ideju pasaules. Reizēm palīdz vārdi, reizēm – mūzika," atklāj Pēteris Draguns.
"Man jau nu šķiet, ka manī absolūti nav nekāda komponista talanta, es nesaprotu, kā tas ir, ka pie viņiem atnāk tā mūzika... Man nekas neskan galvā," smej Kira Kirsanova. "Savas partijas bieži vien radu tā: uzlieku demo ierakstu, nopūšos, ka galvā neko nedzirdu, piesēžos pie klavierēm, sāku kaut ko klimperēt un klausos. Un tad mistiskā kārtā kaut kas tā kā sāk skanēt un kādu mini partiju varu uzrakstīt. Bet
ar "Zāli" kopā esmu iemācījusies improvizēt – nekad agrāk to nemācēju. Patiesībā tas ir ļoti liels kaifs,” jūsmo Kira un atzīstas. „Koncertos mēdz būt tā – kādā solovietā aizveru acis un sevī atrodu smeldzīgo sajūtu. Spēlēju un cenšos šo sajūtu ielikt skaņā, nezinu, ko ar to cenšos pateikt, tikai zinu, ka savas sajūtas transformēju mūzikā – un tas ir jauki."
"Tas ir tieši tas, par ko runā arī mūsu klausītāji – ka mēs katrs savu enerģiju transformējam caur mūziku, un cilvēks to jūt," teic Sandra Kaņepe.
"Manuprāt, ejot cauri dzīvei, tu saproti, ka ir pareizi just visu, ko jūti, un kaut kādā veidā ar mūsu dziesmām cilvēki arī bieži nonāk pie tā, ka izrādās – es drīkstu justies tā, kā jūties! Nav nekādu šablonu! Tu vari justies tā, kā jūties, un tā ir tā brīvība, ko dod mūzika."
