Benefice

Bezkompromisu cilvēks. Vijolniekam Jānim Bulavam - 70!

Benefice

No leģendas atvadoties...

Dziedātāja, profesore Lilija Greidāne: Galvenais ir dvēsele, spējas, emocionālā pasaule

Dziedātāja, profesore Lilija Greidāne: Galvenais ir dvēsele, spējas, emocionālā pasaule

14. novembrī 75. dzimšanas dienu svin siltās un skanīgās balss īpašniece, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas ilggadējā profesore un starptautiski pazīstamās čellistes Kristīnes Blaumanes māmiņa Lilija Greidāne. Šarmantā māksliniece neslēpj, ka jau vairākus gadus savus ierakstus neklausās, toties aktīvi seko jaunajām tendencēm opermūzikā, ar prieku iet uz teātri un mākslas izstādēm.

Skaista, stalta, stipra, dvēseliski gaiša, skanīgu balsi un mūžam mainīga savu vairāk nekā 30 opervaroņu tēlos un likteņos. Tāda bijusi Lilija Greidāne iestudējumos uz Baltā nama skatuves no 70. gadu sākuma līdz tūkstošgades mijai. Starp citu, uz Opernama skatuves debitējusi jau studiju gados, turklāt visai nopietnā lomā - Donnas Annas tēlā Mocarta operā  "Dons Žuans".

Anna Veismane: Vai jau no agras bērnības zinājāt, ka būsiet mūziķe? Kurā brīdī sajutāt, ka mūzika būs tas, ko jūs darīsiet?

Lilija Greidāne: Sākotnēji savos lielajos dzīves plānos noteikti nedomāju, ka būšu profesionāla dziedātāja, lai gan man ļoti patika dziedāt – es arī diezgan agri sāku to darīt.

Vēl būdama skolniece, dziedāju Pionieru pils korī, un, kaut nepazinu notis, dziesmas iemācījos pēc dzirdes. Mani noklausījās un pieņēma, un man tas ļoti patika!

Patika mūzika, patika process, viss kopā – sadziedāšanās. Tas laikam bija pirmais impulss. Pēc tam pabeidzu vidusskolu, sāku mācīties Pāvula Jurjāna mūzikas vakarskolā – dienā strādāju un pēcpusdienā gāju uz stundām. Tur pagāja divi gadi, pēc tam bija trīs gadi Mediņa mūzikas skolā, un tad iestājos Latvijas Konservatorijā, kā tolaik sauca Mūzikas akadēmiju.

Kas bijuši tie īpašie cilvēki un liktenīgās tikšanās, kas jūs pamudinājuši un ierosinājuši kļūt par mākslinieci?

Bērnībā redzēju filmu "Džuzepe Verdi", kurā līdzās stāstam par Verdi dzīvi bija ļoti daudz fragmentu no viņa slavenajām operām. Mani tik ļoti tas suģestēja, tik ļoti tas patika, likās kaut kas tik fantastisks, tik nebijis manā dzīvē – tas bija viens no pirmajiem impulsiem. Kad jau strādāju,

biju aizgājusi uz brīnišķīgās operdziedātājas Šērlijas Veretas solokoncertu Latvijas filharmonijā, vēl vecajā zālē pirms ugunsgrēka. Viņa atbrauca ar ļoti interesantu kamerrepertuāru, dziedāja arī spiričuelus. Zāle bija pilna, absolūts ‘anšlāgs’.

Sēdēju diezgan tuvu skatuvei, skatījos, kā viņa dzied, un cik daudz siltuma, temperamenta un kaislības ir viņas balsī. Vereta ar balsi izteica ļoti, ļoti daudz, un tas arī bija viens no spēcīgiem impulsiem. Mani dziedot dzirdēja tuvinieki, paziņas – piedalījos koncertos mājas apstākļos, un mani mudināja, lai mēģinu mācīties dziedāt profesionāli. Tā tas lēnām, lēnām arī sākās.

Pirms iestāšanās Konservatorijā trīs gadus nostrādāju Rīgas kinostudijā, bet tad noliku eksāmenus un iestājos Konservatorijā.

Ar to arī beidzās mans darbs kinostudijā, un sāku mācīties. Vēl būdama ceturtā kursa studente, sāku piedalīties izrādēs – pieslēdzos Mocarta operas "Dons Žuans" iestudējumam, un tā pakāpeniski iegāju operā.

Ko darījāt Rīgas kinostudijā?

Sākumā vienu gadu biju kinostudijas direktora sekretāre. Pēc tam divus gadus strādāju skaņu cehā pie ierakstiem. Man nebija tehniskās izglītības, bet mani iemācīja šo procesu praktiski uz vietas – kas jādara, kādas pogas jāspiež...

Esat mācījusies pie profesores Regīnas Frinbergas, un raidījumā par šo dziedātāju sarunā ar Orestu Silabriedi esat minējusi, ka viņai bija svarīgi strādāt pie elpas, pie skaista, apaļa tembra veidošanas. Vai tas ir arī tas, ko nododat tālāk saviem studentiem?

Regīnu es daudz dzirdēju operā – bieži gāju uz izrādēm. Vēl mūzikas skolā mācoties, pēc stundām kopā ar draudzeni skrēju uz operu klausīties pēdējos cēlienus. Viņu daudz esmu dzirdējusi arī ierakstos, un mani vienmēr apbūris Regīnas Frinbergas skaistais, plūstošais, mīkstais tembrs, kas pilnā diapazonā skanēja gan apakšā, gan augšā. Balss stabilitāte. Man vienmēr licies, ka tas ir ļoti būtiski, jo klausītājs jau balsi uztver kā tembru. Ja mēs šo tembru nedzirdam, ja tas šķiet auksts, nepievilcīgs, traucējošs, ja tas neizsaka muzikālo domu, acīmredzot kaut kas nav labi un pie tā jāstrādā. Tembrs atkarīgs no daudzām vokālās tehnikas niansēm. No tā, cik plūstoši strādā izelpa, atkarīgs tembra plūdums. Tembrālā krāsa katram ir individuāla, daudz iedod arī daba, bet

dažreiz, ja audzēknim tehnika vēl nav apgūta, un viņam nav priekšstata, kā darbojas viņa ķermenis un muskulatūra, nepieciešama liela pacietība, lai no viņa izvilktu to, kas dots no dabas.

To arī visus gadus, strādājot  ar studentiem, cenšos sameklēt – kas viņiem traucē, kas kaut kādā diapazona posmā neļauj parādīt tembru. Ja redzu, ka burtiski vienā teikumā parādās kaut kas ļoti skaists, saprotu, ka tā ir daba, un jāmeklē, kāpēc citās frāzēs viņam nesanāk.

Vai darbs akadēmijā liek vienmēr meklēt kādu jaunu informāciju arī par to, kas pasaulē jauns, aktuāls?

Ļoti daudz klausos ierakstus, skatos izrādes Mezzo kanālā, un katru gadu, cik vien ilgi pastāv tradīcija kinoteātros translēt izrādes no Metropoles operteātra, eju tās skatīties. Dažreiz man gribas dzirdēt jauno un interesanto, kas operas mākslā veidojas. Bet dažreiz gribas dzirdēt izrādes, kuras jau labi pazīstu, bet redzu, ka izpildītāju balsīs parādās jaunas nianses. Mēģinu tās analizēt un, protams, arī savā praksē pielietot.

Droši vien ir tādi dziedātāji, kas jums īpaši tuvi, kuru gaitām sekojat līdzi?

Šobrīd ir ļoti daudz labu dziedātāju, īpaši daudz brīnišķīgu soprānu un mecosoprānu. Arī tenori ir brīnišķīgi. Mazāk ir izcilu basu.

Domāju, joprojām savā visspožākajā virsotnē no soprāniem ir Anna Ņetrebko, bet mecosoprānu jomā Elīna Garanča sasniegusi savu visvislabāko formu – pašlaik viņai balss ļoti labi skan.

Jūsu kādreizējie audzēkņi šobrīd ir atpazīstami mākslinieki gan uz Latvijas Nacionālās operas skatuves, gan pasaulē.

Pašlaik tiem, kuri guvuši operdziedātāja izglītību, iespējas strādāt savā profesijā ne vienmēr ir vienkāršas. Pirmkārt, konkurence. Pavēries priekškars un radušās iespējas pasaulei sevi parādīt un pierādīt. Protams, tas atkarīgs no paša enerģijas, cik potenciālais profesionālais dziedātājs spēs atrast savu nišu. Daudzi no tiem, kuri beiguši Mūzikas akadēmiju, ir ļoti labā formā. Priecājos par tiem, kuri šobrīd ir operā. Pats galvenais, lai, pabeidzot Mūzikas akadēmiju, balss tiktu attīstīta arī tālāk, jo balss veidošanas process jau turpinās visu mūžu.

Kādas ir tās cilvēciskās un mākslinieciskās īpašības, kuras jūs augstu vērtējat mūziķī?

Dvēsele, spējas, emocionālā pasaule. Tas ir pats galvenais.

Studentiem vienmēr saku – ja neapgūsiet tehniku, to, kas jūsu sirdī mīt, nekad nevarēsiet aiznest līdz klausītājiem. Protams, tehnikai jābūt. Bet, lai tu būtu interesants mūziķis klausītājiem, ir ļoti svarīgi, lai arī dvēsele būtu – cik bagāts, cik niansēts tu esi iekšēji, cik bagāta ir tava emocionālā pasaule, tik daudz tu arī ieliksi mūzikā.

Ar kādām sajūtām klausāties savus ierakstus, vai joprojām vērtējat, analizējat? Vai spējat sevi pieņemt?

Jau vairākus gadus neklausos... Pat visus ierakstus nezinu. Ir atsevišķi brīži, kas palikuši atmiņā. Piemēram, viens brīdis ir Verdi "Rekviēma" atskaņojums Ļeņingradā, kur dziedāju kopā ar Irinu Arhipovu. Mēģinājumu process, sajūtas, koncerts, viņas pozitīvās atsauksmes – tas palicis atmiņā. Ciešā atmiņā arī sadarbība ar Kārli Zariņu – kā dziedājām kopā "Otello", "Spēlēju, dancoju", "Adriānā Lekuvrērā", mēģinājumos un izrādēs. Ierakstus tiešām īpaši neklausos, jo labi zinu, kas ir bijis un ko gribētu vēl, bet nav vairs iespējams.

Lilija Greidāne Elizabetes lomā Riharda Vāgnera operā "Tanheizers" (1978)


Noteikti ir arī interesanti un varbūt īpatnēji tas, ka balss pašam sevī skan pilnīgi savādāk, nekā to dzird no malas. Tas vienmēr ir izaicinājums dziedātājam, jo kā sevi novērtēt?

Studentiem vienmēr saku un tā pati esmu darījusi visu mūžu – ka ļoti daudz jāstrādā arī mājās, jo strādāt tikai ar koncertmeistari – tas ir par maz. Ļoti daudz jāstrādā pašam, katra frāze jāslīpē un jāmeklē, ko gribu teikt. Un vēl es vienmēr savu balsi ierakstīju. Arī mūsdienās studentiem saku – tas, ko jūs dzirdat paši, vēl nav tas, ko jūs gribētu dzirdēt…

Esat sadarbojusies ar dažādiem pianistiem  Intu Villerušu, Valdi Janci, Aivaru Kalēju, Mārtiņu Zilbertu. Kamermūzika jums vienmēr bijis īpaši tuvs žanrs.

Pirmkārt, man vienmēr tas bijis ļoti interesanti arī tāpēc, ka pianisti no savas puses daudz ko piedāvājuši par konkrētajiem skaņdarbiem, un līdz ar to arī es savā izpildījumā esmu meklējusi, kā lai to, ko viņi piedāvā, varētu ar balsi parādīt un izdziedāt. Otrkārt, tas ir repertuāra paplašinājums – lai ir ne tikai opera, bet arī lielās formas un ļoti daudz kamermūzikas. Tas ir brīnišķīgi, jo

kamermūzika uzliek dziedātājam papildus grūtības, jo tev nepalīdz ne mizanscēnas, ne kostīmi, ne vokālais partneris.

Vai atgādināsiet savas mīļākās operlomas?

Kad pirmo reiz sāku operu izrādēs – un tas bija Mocarta "Dons Žuāns", bija ļoti interesanti, likās – tas ir pats svarīgākais manā dzīvē! Tad nāca ļoti dažādas atšķirīgas operas. Vienmēr jau dziedātājam ir interesanti, ko un cik daudz viņš var izdarīt ar savu balsi, svarīgs arī personāžs, tēls. Jo vairāk tu spēj caur mūziku, caur skatuvisko darbību izteikt, jo interesantāk. Man bija ļoti interesanti strādāt pie Dezdemonas Verdi operā "Otello", pie Imanta Kalniņa operas "Spēlēju, dancoju", kas bija kaut kas jauns un neparasts tajā laikā. Bija ļoti interesanti strādāt kopā ar Kārli Zariņu pie operas "Adriāna Lekuvrēra" – tur ir ļoti bagāts, plašs materiāls un ļoti plašas iespējas balsij.

Lilija Greidāne un Kārlis Zariņš Im. Kalniņa operā "Spēlēju, dancoju"


Bet kuri bija jūsu diriģenti? Esat minējusi Aleksandru Viļumani – ka viņam bijusi liela loma jūsu dzīvē. Droši vien arī Leonīdam Vīgneram?

Kad mācījos Konservatorijā, Vīgners bija Operas klases diriģents. Zināju viņu šerpo raksturu pēc nostāstiem. Mēģinājumu procesā likās, ka viņš stāv uz vietas un prasa vienu un to pašu, bet pēc tam, īpaši, kad pagāja gadi un strādāju jau teātrī, sapratu, cik ļoti daudz viņš man devis. Viņš ne vienmēr mācēja ar vārdiem pateikt to, ko jūt, bet, ja tu uztvēri viņa domu un spēji ar savu balsi to īstenot, rezultāti bija ļoti labi. Ar Vīgneru sadarbojos daudz, viņš mani bieži aicināja dziedāt kopā ar kori solodziedājumos. Savā jūtu pasaulē viņš bija ļoti plašs, dziļš cilvēks. Ārējā izpausme gan ne vienmēr bija pieņemama un saprotama, bet to, ko viņš ielika mūzikā, kā viņa mūzika skanēja – tik labi, tik dziļi. Domāju, tā ir vislielākā vērtība, ko vajadzētu pārņemt šodienas diriģentiem.


Arī Aleksandram Viļumanim esmu ļoti pateicīga, jo viņš uzticējās jaunajiem dziedātājiem, daudzkārt intuitīvi.

Jo profesionālajai izaugsmei jau ir ļoti svarīgi darīt ne tikai to, kas tev padodas konkrētajā brīdī, bet celt latiņu un darīt vairāk. Tas ļauj arī izpildītājiem, dziedātājiem, mūziķiem sasniegt vairāk nekā to, ko esi aprobējis konkrētajā brīdī.

Viļumanis ar to ļoti, ļoti daudziem jaunajiem dziedātājiem palīdzēja, jo viņi tiešām izauga, pateicoties viņa uzticībai.

Ļoti smalks diriģents savā jūtu pasaulē bija Rihards Glāzups – viņam bija svarīgi, lai izpildījumā būtu sajūtama jūtu pasaule, tā būtu redzama, dzirdama klausītājiem. Ar viņu daudz esmu izdarījusi, strādājot pie Dezdemonas lomas.

Mani patīkami pārsteidza, cik daudz esat ieskaņojusi latviešu komponistu lielformas darbus, un kur nu vēl sadarbība ar Imantu Kalniņu, Arvīdu Žilinski, Aldoni Kalniņu, pirmatskaņojot viņa mūziku. Vai jums vienmēr bijis svarīgi dziedāt tieši latviešu mūziku?

Jā! Jo viss, kas saistās ar manu dzimteni, man ir ļoti svarīgs. Tāpēc man ļoti svarīgi bija arī mūsdienu komponisti – ko viņi rakstīja. Jo tā taču ir mana dzimtene, zeme, kurā dzīvoju – kā gan es varētu neatskaņot mūsu autoru mūziku!

Kantātes žanrs, piemēram, ir diezgan specifisks. Taču jūsu balss šajos lielformas darbos – tik nesoša, jaudīga.

Dziedot šos darbus, jutos ļoti komfortabli, man bija ērti. Vienmēr, kad dziedāju lielās formas – kantātes, oratorijas, balsij bija ērti, acīmredzot tās ir manas balss dabas īpašības. Man ļoti patika plašums šajās partijās. Jo orķestris ir milzīgs organisms, tāpat koris, un es kā soliste  no vienas puses ar savu balsi sūtu vēstījumu, no otras – esmu kopā ar viņiem. Tāda ļoti neparasta sajūta, iedvesmojoša, kas cēla manu garu.

Vai jums izdevies redzēt jauno iestudējumu "Spēlēju, dancoju"?

Protams! Eju uz visiem jauniestudējumiem, visām pirmizrādēm, jo mani tas ļoti interesē. Tagad ir jauni solisti, trupa, kura šobrīd ļoti, ļoti aktīvi darbojas, un es priecājos par visu, ko viņi dara. Redzu, kā dziedātāji izauguši vairāku gadu garumā un priecājos par to, ko viņi panākuši. Neteiktu, ka "Spēlēju, dancoju" jauno iestudējumu mēģināju salīdzināt ar veco, jo katram radošajam posmam ir savs laiks, un salīdzināt nav iespējams – arī nevajag. Ir vienkārši svarīgi, vai mani tas uzrunā vai ne, vai aizskar manu dvēseli, vai ir interesanti – tas ir primārais.

Jūsu radošā dzīve lielākoties noritējusi padomju laikos. Kā esat domājusi, kā jūsu karjera un dzīve būtu noritējusi, ja būtu tā, kā tagad, kad robežas vaļā?

Katram ir savs laiks, un mēs to nevaram pagriezt citādi un teikt – jā, tagad mēs kaut ko zaudējam. Biju laimīga, ka man bija iespēja strādāt teātrī, ka strādāju profesijā, kas man patika. Pats dziedāšanas process, piedalīšanās operās – tas vienmēr bijis brīnišķīgs. Nekad nesalīdzinu, kā būtu, ja būtu.

Jums ir tā laime būt muzikālā ģimenē – vīrs Andris Blaumanis ir dziedātājs, meita – čelliste Kristīne Blaumane. Jūs noteikti sekojat līdzi Kristīnes gaitām, un viņas sasniegumi jūs iepriecina.

Jā, priecājos, jo

savulaik jau tieši mēs Kristīnei izvēlējāmies čellu – fantastiskās skaņas dēļ. Likās – viņa to varētu, jo Kristīnei bija absolūtā dzirde.

Tā nu viņa sāka mācīties Dārziņskolā, pēc tam Mūzikas akadēmijā, bet pēc dažiem gadiem aizbrauca uz Londonu. Priecājos, jo saprotu, ka viņa ir laimīga šajā profesijā, viņai tiešām ļoti patīk! Kristīnei ir arī ļoti interesants komponistu loks, iespēja sadarboties ar tik dažādiem mūziķiem un veidot gan trio, gan kvartetu. Viņi daudz brauc uz visdažādākajām zemēm. Par orķestri, kurā viņa šobrīd spēlē, Kristīne pati saka – atvērusies jauna pasaule. Man prieks tāpēc, ka redzu – viņai tas patīk un veicas, un tas ir pats galvenais.

Kādas lietas jūsu dzīvē vēl ir svarīgas bez mūzikas, ko jums patīk darīt?

Pirmkārt, man patiešām joprojām patīk mūzika. Ļoti daudz to klausos, labprāt eju uz koncertiem, jo mani tas ļoti interesē. Vēl man patīk glezniecība – vienmēr eju uz jaunām izstādēm. Patīk arī teātra izrādes, tāpēc eju uz teātri.

Mana māsīca, teātra kritiķe Maija Svarinska vienmēr man ierosina, kura izrāde man noteikti jāredz, un tad, protams, cenšos – man tas sagādā baudu. Bet ikdienu piepilda darbs Mūzikas akadēmijā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Mūzika
Kultūra
Jaunākie
Interesanti