Dziesmas ceļš. ImKa

«Ir tikai tveice», «Autobuss debesīs», 2001. gads

Dziesmas ceļš. ImKa

Dziesmas ceļš. ImKa. Ir tikai tveice

Dziesmas ceļš. ImKa. Zilais putniņš

Dialogs par apmīļošanu – Vika un Imanta Kalniņa dziesma «Zilais putniņš»

Dziesma “Zilais putniņš” ar Vika vārdiem un Imanta Kalniņa mūziku top 1968. gadā, kad Imanta un aktrises Helgas Dancbergas dvīņi Rēzija un Krists vēl nav dzimuši, tomēr šī dziesmiņa savijusies ar visu Imanta Kalniņa dzimtu, to dzied komponista bērni, mazbērni, tā aiziet pasaulē ārpus dziesmas īstenā radīšanas fakta.

“Dziesmas ceļš. ImKa”

Gaidot komponista Imanta Kalniņa 80. jubileju, LTV piedāvā stāstus par vienpadsmit iemīļotām komponista dziesmām. Atmiņās dalās, būtiskus notikumus un leģendas atklāj komponista ģimene, draugi un domubiedri.

Dvīņu duets

Dziesma tapa Liepājas teātra izrādei “Princis un ubaga zēns”, ko teātrī un pilsētā, kas jau bija kļuvusi par Latvijas rokmūzikas centru, iestudēja teātra galvenais režisors Andrejs Migla. No izrādes dziesma nokļuva Austrasbērnu repertuārā, bet, kad Krists un Rēzija pieauga, to viņiem mācīja krustmāte Lienīte – bērnudārza audzinātāja Liene Lūse, kas no 1970. gada 20 gadu garumā LTV ēterā mācīja dziedāt bērnu grupiņai, kurā piedalījās arī Rēzija un Krists Kalniņi.

“Es labi atceros ierakstus televīzijā,” stāstu iesāk Krists, “atceros skaņu režisoru Jāni Blūmu un krustmāti Lienīti, es atceros, ka man vienmēr, dziedot ‘’Zilo putniņu”, pietrūka elpas!”

”Tev nepietrūka, man pietrūka,” iebilst Rēzija, “Es nevarēju izdziedāt – "brālīt, mīļo brālīt" – vienā elpā! Tu biji perfekts!”

Dziesma kā dzimtas mantojums

Jautāti, kad abi saprata, ka vecāki ir talantīgi un sabiedrībā zināmi cilvēki, abi atbild, ka paši to neapjauta, bet sabiedrība ap viņiem to apzinājās, un tas radīja sajūtu, ka viss ir labi jāizdara, jānodzied. Rēzija atceras, ka lielākās laimes dienas bijušas, kad mammai teātrī beidzās sezona un visi braukuši uz Vecpiebalgu, kur tolaik dzīvoja Imants.

“Mēs visu ceļu uz Vecpiebalgu dziedājām, tas vienmēr bija tik jauki, un tā apziņa, ka visa vasara priekšā ar rotaļām un priekiem. Pateicoties Vikam, papa brālim, mēs spēlējām indiāņus, bet divas stundas katru dienu vajadzēja spēlēt klavieres, “ stāsta Rēzija,

“Krists pat vienreiz ļāva bitēm roku sadzelt, lai nav jāspēlē klavieres! Bija jāspēlē ar vienu roku…”

Rēzija un Krists pieauga, auga arī jaunākais brālis Marts Kristiāns, un arī viņš Imantdienās dziedāja “Zilo putniņu”, vēl vēlāk to dziedāja arī Krista Kalniņa dēls Dāvids.

“Kad Dāvids vai Jēkabs dzied šo dziesmu, man ir sajūta – paga, tā taču ir mana dziesma,“

saka Krists, “tā sajūta ir ļoti īpaša, bet patiesībā mani dēli dzied labāk par mani!“

Lai skatītu šo resursu, mums ir nepieciešama jūsu piekrišana sīkdatnēm.

“Zilais putniņš” ir dziesma, ko duetā dziedājuši ļoti daudzi solisti un aktieri. LTV arhīvā ir ieraksti  Igo, Zanes Gudrās, Intara Busuļa, Aleksandras Špicbergas, Ditas Lūriņas, Mārtiņa Egliena izpildījumā.

Patiesā un īstā "tautasdziesmiņa"

Aktieris Artūrs Skrastiņš atceras, ka tā ir viņa pirmā sastapšanās ar Imanta Kalniņa mūziku, kā tālā sapnī viņa prātā uzplaiksnī aina ar bērnu dienu mājām, melnbaltu televizora ekrānu un tur kāds dzied ‘’Zilo putniņu”.

Marka Tvena populārais stāsts "Princis un ubaga zēns" Latvijas Nacionālajā teātrī ar nelielu pārtraukumu ir dzīvojis kopš 1983. gada. Pirmais iestudējums ir bijusi Edmunda Freiberga diplomdarba izrāde, absolvējot režijas kursu Latvijas Valsts konservatorijā. Tieši šo pirmo izrādes versiju kā vairākkārt redzētu atceras arī Artūrs Skrastiņš, un tieši toreiz apzināti iepatikusies dziesma “Zilais putniņš”. Viņš stāsta: “Tajā dziesmā ir tik skaisti vārdi, tās dziesmas filozofija ir tik patiesa, tik īsta.

Nekas šai dzīvē nenotiek, pirms tu neapmīļo, tas dialogs starp māsu un brāli ir tik patiess un skaists!

Man arī aug māsiņa un brālītis un ir jāatgādina, ka jāsamīļo, suņi neēd, ja tos nepaglauda...”

Šo vārdu autors Viks uzskata, ka vēstījums ir pilnīgs un tur viņam kā autoram vairs nav, ko paskaidrot, viņš tikai izstāsta kādu skaistu stāstu: “Man tepat netālu ir slavenā Dikļu estrāde, kur Juris Neikens iedibināja dziesmu svētku tradīciju, es tur kādreiz aizeju ar kājām. Reiz tur bija sabraukuši skolnieki ekskursijā, skraidīja pa estrādi, līdz skolotāja uzaicināja uz vecās skatuves nodziedāt kādu tautasdziesmiņu. Man kļuva interesanti, ko tad dziedās. Un varat iedomāties, – viņi dziedāja “Zilo putniņu!”"

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti