Vakara autorprogramma

Šveiciešu laikmetīgās mūzikas dueta "UMS 'n JIP" ieraksti

Vakara autorprogramma

Johannesa Brāmsa Pirmo sonāti čellam un klavierēm atskaņo Inta un Māris Villeruši (1983)

Dāņu komponists Pēters Helmss: Reizēm šķiet, ka es pats esmu tāds mākslīgais intelekts

Dāņu komponists Pēters Helmss: Reizēm šķiet, ka es pats esmu tāds mākslīgais intelekts

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 3 gadiem.

Tikko klajā nācis tvarts, kurā stīgu kvartets "Hartzvirkel" ieskaņojis dāņu komponista Pētera Helmsa (Peter Helms, 1980) Sešus stīgu kvartetus, kas komponēti sadarbībā ar mākslīgo intelektu. "Nav labu un sliktu žanru, un man kā komponistam tā ir lielākā problēma – ka visu laiku iedvesmojos no jauniem žanriem, tāpēc grūti fokusēt karjeru kādā konkrētā virzienā... Reizēm šķiet – es pats esmu tāds mākslīgais intelekts, kas apstrādā citu cilvēku mūziku. Bet tā jau ir – viss ir viens mūzikas tīkls," smaida komponists.

Ievērojamu daļu jaunības Pēters Helmss pavadījis Rīgā – viņa mamma Rike Helmsa savulaik bija Dānijas Kultūras institūta direktore. Turklāt Pēters ne tikai dzīvoja Rīgā, bet labi iemācījās arī latviešu valodu, izveidoja grupu "Aparāts" un paspēja arī studēt kompozīciju Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā.

Sešu kvartetu ieraksts tapis kādā Dānijas baznīcā, kas pārvērsta par koncertvietu – tur  tos ieskaņojis stīgu kvartets "Hartzvirkel”, kas tulkojumā latviešu mēlē nozīmē – pusaplis.

Sākotnēji jauniešu vidū Helmss bija pazīstamāks kā "Aparāta" līderis. Viņš arī koncertēja dažādos klubos un mūzikas festivālos, kā arī komponēja mūziku Jura Podnieka studijas veidotajiem projektiem. Gadu gaitā Pēters pievērsies akadēmiskajai mūzikai, jo īpaši – filmu mūzikai, aizrautīgi strādā arī elektroniskās mūzikas, skaņu instalāciju un skaņu dizaina jomā. Šobrīd dzīvo dzimtajā Dānijā, ir profesionāls komponists ar plašu redzesloku mūzikā un mākslā, zinātnē vispār.

Pēters Helmss: Viss sākās ar to, ka ļoti interesējos par mūsdienu tehnoloģiju attīstību un visu, kas notiek ar jauno kosmosa reisu – mani ļoti interesē mūsu laikmets, par to daudz lasu un interesējos.

Domāju – kādā veidā varētu eksternalizēt kompozīciju, lai tiktu vaļā no pārāk daudz "ego"? Man vienmēr ļoti paticis, kā komponē Arvo Perts. Bet neesmu tik garīgs kā viņš...

Orests Silabriedis: Un tu arī vēl neesi gados tik cienījams...

Jā, ne tik vecs un ne tik garīgs (smejas). Kad vēl Rīgā studēju kompozīciju,

Ešenvalds man jautāja – kādas kompozīcijas tehnikas es lietoju… Tolaik man tas bija pilnīgs ārprāts: kāpēc jālieto tik daudz tehniku, ja uz sirds ir tik daudz, ko teikt?!

Tagad, kad esmu kļuvis tik vecs kā šobrīd, tas nāk kā lavīna – iepazīstot mūzikas tradīcijas un saprotot, ka tik daudz jau kas ir uzrakstīts, mēģinu tikt vaļā no programmatisma mūzikā.

Patiešām, kālab jālieto tik daudzas tehnikas, ja ir tik daudz uz sirds... Un tomēr mūs interesē jautājums, kāpēc tu šajā dzīves posmā esi nolēmis dalīt darbu un nopelnus ar mākslīgo intelektu? 

Interesējos gan par tehnoloģijām, gan neirāliem tīkliem, bet visinteresantākais ir tas, kas patlaban notiek – lasu Reju Kurcveilu, klausos Īlonu Masku – esam kā "MS-dos" nākamajai civilizācijai, kas izriet no mūsu "bioloģiskās zupas".

Mani interesē maiņa, pāreja no bioloģiskā uz digitālo.

Tagad par to reti kurš domā, bet ja skatāmies 300—400 gadu uz priekšu, šis periods ir kā dzirkstele visam tam, kas nāks.

Tagad konkrēti – ko darīji tu un ko lūdzi darīt mākslīgajam intelektam, komponējot Sešus stīgu kvartetus?

Visam pamatā ir kanons, ko uzrakstīju pirms 10 gadiem, kad vēl studēju Kopenhāgenas konservatorijā. Tas bija komponēts stīgu kvartetam un astoņu skaļruņu elektronikai, kas bija izvilkta no stīgu kvarteta ieraksta. Tas izrādījās mans lielākais hits akadēmiskajā mūzikā. Biju Mineapolē un Sanktpēterburgā, kur to atskaņoja. Un tad es sāku to kanonu apstrādāt: saliku pauzes, sagriezu gabalos. Klausītājam tas neliekas kā kanons, bet īstenībā tas ir kanons, kas virzās uz priekšu ar modulācijām, tā ka sanāk dažāda garuma frāzes, kas sākas un beidzas dažādās vietās. To izdarīju pirms pieciem gadiem.

Tātad pirmā doma man bija taisīt sagrieztus kanonus ar pauzēm, tā ka viss šis kvartetu cikls izriet no trim kanoniem, ko es pats uzrakstīju bez jelkādas apstrādes. Domāju, ka klausītājiem ir dzirdams, ka melodijas, kas ir sestajā daļā, tiek visu laiku apstrādātas ar algoritmiem.

Pirmoreiz no datora dabūju ārā kaut ko ļoti nedabisku, ko pēc tam apstrādāju tā, kā man šķiet pareizi, tad atkal sūtīju algoritmam, dabūju ārā kaut ko drusku pieņemamāku, un tā es tās melodijas un tos graudus liku iekšā visos kvartetos. Domāju, var dzirdēt, ka ir šūnas un sēklas, kas atkārtojas katrā daļā, protams, savā ritmā un skaņkārtā, viss savienojas tādā veidā, un esmu to visnotaļ "botanizējis" — dabūju materiālu, kas ir nedabisks, un tad strādājis tik ilgi, cik man likās, ka es viņu varu uztvert kā mūziku. Nākošais solis ir mūziķiem — iemiesot to, ielikt savu dvēseli iekšā priekšnesumā, un tādā veidā viņu iedzīvināt.

Minēsi konkrētu piemēru?

Piemēram… Dodu melodiju algoritma apstrādei un atpakaļ saņemu akordu secību — šaušalīgu…

Bet tad to apstrādāju tā, lai liktos, ka ir labs, bet arī lai nebūtu pārāk Pēters Helmss.

Un tad es lieku to atpakaļ. Sanāk kaut kādas variācijas, kas man šķiet interesantas, un es tās galarezultātā arī lietoju.

Pats process nav mākslas darbs, māksla ir galarezultāts — mūzika. Aizsūtīju to dažiem paziņām no Krievijas, un viņi man jautā, kāpēc es vispār saku, ka tur piedalījies kaut kas digitāls, tas esot šausmīgi... Manuprāt, tas ir interesanti, bet varbūt nav svarīgi.

Tad rezumēsim tā: tu ar šo visu vēlējies parādīt, ka mākslīgais intelekts var būt līdzvērtīgs partneris skaņdarba radīšanā.

Jā, tas ir pareizi noformulēts.

Aizkadrā atļāvos piezīmēt, ka tavi kvarteti noskaņas ziņā mazliet atgādina Gevina Braiersa mūziku – teici, ka šis salīdzinājums nekādā gadījumā tevi neaizskarot, jo…

… jo tu jau zini, ka nodarbojos ne tikai ar akadēmiskās mūzikas partitūrām, bet arī ar elektronisko mūziku, rokmūziku un popmūziku. Manuprāt, ir tikai laba un slikta mūzika. Nav labu un sliktu žanru. Un tā man kā komponistam ir lielākā problēma – ka visu laiku iedvesmojos no jauniem žanriem, taisu mūziku visus žanros, tāpēc grūti fokusēt savu mākslinieka karjeru kādā konkrētā virzienā...

Reizēm šķiet, ka es pats esmu tāds mākslīgais intelekts, kas apstrādā citu cilvēku mūziku. Bet tā jau ir – viss ir viens mūzikas tīkls.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti