Mūsu leģendas

Dzejnieka Jāņa Petera garšīgie Dzejas dienu stāsti

Mūsu leģendas

Zemes mūžs beidzies – sākusies leģendas dzīve. Režisors Uģis Brikmanis

Silavas valša un Dailes teātra himnas autoram Indulim Kalniņam - 100

Bez augstuma bailēm. Dailes teātra himnas un «Silavas valša» autoram Indulim Kalniņam – 100

"Silti vēji priežu silu glāsta..." Ne viens vien zinās dungot līdzi sirsnīgajam "Silavas valsim". Vēl citam ausīs ieskanēsies "Tota dziesma" - Dailes teātra himna "Spēlēju, dancoju". Šo un citu melodiju autors ir ilggadējais Dailes teātra Mūzikas daļas vadītājs, ļoti talantīgs teātra un kinomūzikas meistars Indulis Kalniņš  (1918–1986), kuram 15. septembrī apritēja 100. dzimšanas diena.

Izcilā kordiriģenta, Latvijas Radio kora izveidotāja Teodora Kalniņa dēls Indulis 1942. gadā sāka strādāt Dailes teātrī par ērģelnieku, vēlāk kļuva par kapelmeistaru, un tad mazliet vairāk nekā divus gadu desmitus bija teātra muzikālais virsvadītājs Eduarda Smiļģa un Pētera Pētersona, mazliet arī Arnolda Liniņa laikā. 

Mazais grāmatnieks Indulis Kalniņš

Galantais revolucionārs

"Tēvs nebija muskuļu kalns; viņa sports bija makšķerēšana – tā bija tēva lielā aizraušanās. Viena no tēva iezīmēm – vienmēr elegants: žakete kārtīga, krekls – tīrs, un vēl tā uzvedība sabiedrībā: ja vien klāt bija dāmas, tad galanti tām roku pabučoja, ko esmu pārņēmis arī es. Ļoti atraisīts sarunās, kuras aizvien prata ievirzīt savā gultnē. Neatceros nevienu, ar kuru viņam būtu bijis kāds konflikts," atmiņās gremdējas Induļa Kalniņa dēls, ievērojamais rotkalis Daumants Kalniņš, dzimtaskokam un paša dzīvesgaitai veltītas grāmatas "Mani laika meti" autors. 

Indulis Kalniņš

Viņš atzīmē arī lūk, ko: "Laimīga bija manu vecvecāku paaudze, kura piedzīvoja Latvijas dzimšanas laiku – tas bija tas, kas pacēla spārnos viņus, viņu bērnus un mazbērnus. Kā tas beidzās, mēs labi zinām. Manā paaudzē mita disidentisms – protams, ne gluži tāds, ka jāiet graut un sist."

Indulis Kalniņš kopā ar kundzi Miraldu un dēlu Daumantu

To, ka revolucionāra un disidenta gars mitis arī Indulī Kalniņā, pierāda fakts, ka pirmā dziesma, ko viņš iemācījis savam dēlam, sēžot pie klavierēm, bijusi "Uz priekšu, tēvu zemes dēli!”.

"Viņa piedzīvojumi kara laikā bija atstājuši ļoti nopietnu iespaidu,” uzsver Daumants Kalniņš.

"1940. gada martā viņu iesauca Latvijas armijā, bet jau vasarā pārrakstīja par sarkanarmieti. Kad 14. jūnijā sākās izsūtīšanas un Litenē – izšaušanas, Indulis tur acīmredzot palika līdz 28. jūnijam. Viņiem bija politdaļas vadītāja parakstītas apliecības, bet uzrādīt tās nedrīkstēja. Viņiem tika norādīts ceļš, pa kuru jāiet – līdzi viņus negribēja ņemt. Vaļā it kā palaida, bet ar domu, ka, ja uzrausies uz čekistu posteni, šaus nost. Tēvs divas nedēļas bija ceļā no Litenes uz Rīgu, bija atnācis vienā kreklā. Bet tas jau bija kārtīgs vācu laiks – 13. jūlijs.  Par to posmu viņš nekad netika stāstījis – kāds bija ceļš uz māju, kur viņi slapstījušies."

Indulis Kalniņš, Dailes teātra pianists

Smiļģis par savējiem

Daumants Kalniņš atceras: "Kad beidzās vācu laiks un nāca jau nākošais krievu laiks, Dailes teātrī jau bija Smiļģis.

Un Smiļģis varēja uzbrēkt tā, ka pat vācu komandanti cēlās kājās…

Smiļģis savējos glāba, lai nav jāiet leģionā, un caur paziņām iekārtoja darba dienestā, lai nekavē teātrim darbu. Pateicoties Smiļģa rūpēm, tēvam bija melnā SD forma ar miroņgalvu pie cepures, darba vieta – tagadējais Vašingtona laukums, kas toreiz bija SD štābs. Viņam tur vajadzēja pa reizei iet uzspēlēt. Ilgi gan neiznāca, kādu mēnesi. Tikko bija sarkanarmija iekšā, tēvu aizveda – tobrīd bijām mājās tikai divatā. Divas trīs nedēļas sabija projām, nebija ne ziņas. Tad atnāca kāds virsnieks, kurš pateica, lai neuztraucamies – tēvs būs mājās.

"Nezinām, ko ņemt ciet, bet jūsējie tik ļoti cenšas,” sacīja krievu virsnieks par latviešiem, kuri nodeva savējos.

Arī par to, kā viņam tur gājis, tēvs nekad nestāstīja – daudzus gadus un daudzas reizes, pie dažādiem gardiem dzērieniem nekad viņu nav izdevies atraisīt.

Tikai kopš tā laika naktī, ja vien dzirdējis soļus trepēs, pa palodzi viņš pārkāpa uz tukšo blakus dzīvokli. Dzīvojām 6. stāvā, bet augstuma baiļu viņam nebija.

Varam iedomāties, kādas bailes cilvēkiem bija iedzītas."

Indulis Kalniņš (labajā pusē) kopā ar Dailes teātra orķestra māksliniekiem

Dejas zem grīdas

Meistara laiku Dailes teātrī raksturo teātra vēsturniece Līvija Dūmiņa: "Indulis Kalniņš savā darbības laikā Dailes teātrī piedzīvojis trīs mākslinieciskos vadītājus – visciešāk un visilgāk sadarbojies ar Eduardu Smiļģi, mazliet ar Pēteri Pētersonu, un pavisam mazliet – ar Arnoldu Liniņu. Skaitliski apjomīgākais veikums ir Smiļģa iestudējumi.”

Sarežģītākais laiks bijis 40. gadu beigas, kad Dailes teātris vainots formālismā. "Sākās tikai viens pareizais virziens – sociālais reālisms. Dailes teātra romantiskais, poētiski piepaceltais stils nebija tas, ko gaidīja no teātra. Taču arī tas bija piepildīts laiks. Pētersona iestudējumi nāca ar jaunu patiesības izjūtu,” atzīmē Dūmiņa.

Indulis Kalniņš darbā

Aktieris Gunārs Placēns atminas, ka orķestris, ko vadījis Kalniņš, atradies zem skatuves grīdas. Aktieris arī atminas sirsnīgo humora izjūtu, kas piemitusi komponistam: "Humors viņā mita – bieži vien pēc skatuves mēģinājumiem vai izrādēm pie vīna pudeles kopā pasēdējām.” Bet "pagrīdes" ciešo kaimiņieni – suflieri Maiju Speru – galu galā komponists apprecējis.

Čellu orķestrī spēlējusi diriģenta Edgara Račevska dzīvesbiedre Dzidra Račevska, kura šodien atminas: "Kalniņš visu rādīja, visu teica, un viss bija. Nebija tā, ka viņam kas būtu bijis īpaši jāskaidro vai ar dūri jāsit pa pulti. Savā darbā viņš bija izcils meistars!”

Indulis Kalniņš un Dailes teātra sufliere Maija Spera

Atkailinātā dvēsele

"Pamatā ir mīlestības lirika. Tai viņš bija uzticīgs visu mūžu,” sava kolēģa-priekšgājēja kompozīcijas rokrakstu raksturo Dailes teātra Mūzikas daļas pašreizējais vadītājs Juris Vaivods. "Indulis Kalniņš ir melodiķis, meistarīgs instrumentētājs. Jūtams, ka orķestra sastāvu, kas teātrī tolaik bija pieejams, viņš ļoti labi pārvaldījis – kā instrumentu. Ja teātra mūziku uztveram kā vienu no elementiem izrādes kopējā ietērpā, viņš ir ļoti spilgts domubiedrs Ģirtam Vilkam – latvisko stīgu, kādu atceramies no Marģera Zariņa, caur savu prizmu viņš pratis turpināt. Var just, ka daudz studējis Rietumos tapušās operešu partitūras – Kalniņš būtu varējis būt pat spilgtāks operešu mūzikas komponists nekā Žilinskis.”

Bet kādas cilvēciskās īpašības piemitušas Indulim Kalniņam? "Viņš bija atkailināta, iejūtīga dvēsele. Tik atšķirīga no Marģera Zariņa ironijas," zina stāstīt Vaivods. "Ja runājam par kādu pliku padomju patriotismu, varbūt viens otrs darbs vedina domāt, ka bijis kāds pasūtījums, bet šai ziņā viņš bijis ļoti godīgs pret sevi kā mākslinieku.

Jā, ir arī humoristiskas dziesmas par traktoriem – ironiskais prieks tumšajos laikos ļāva mazliet pasmaidīt par šo laiku.

Teātris bija vieta, kur varēja pasmieties un visu nojaust no pusvārda.”

Viens no Induļa Kalniņa lielākajiem muzikālajiem šedevriem – Sēru maršs no izrādes "Marija Sjuarte". "Te ir kaut kas, ko viņš par sevi runā. Mūzika pasaka priekšā. Tā ir viņa liecība.

Ja par Mālera "Adagietto" saka, ka tā bija viņa mīlas vēstule, tad Induļa Kalniņa teātra mūzika ir vēstules, ko atstājis viņš.

Ja salīdzinām ar arhitektūras pieminekļiem, kas raksturo laiku, Indulis Kalniņš varētu būt viens no tiem labajiem piemēriem, kura mūzika lieliski raksturo šo laiku, kad teātris bija kā patvērums no plakātiskās vides. Tā ir nesamaitāta un patiesa."

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Mūzika
Kultūra
Jaunākie
Interesanti