Tāpat Liepājas simfoniskā orķestra koncerta programmā Starptautiskā Henrika Veņavska vijolnieku konkursa uzvarētāja, Japānas uzlecošā zvaigzne Hinu Maedu spēlēs solo poļu vecmeistara Otrajā vijoļkoncertā, skanēs arī Kārļa Marijas Vēbera operas "Eiriante" uvertīra un Sergeja Rahmaņinova simfoniskā poēma "Mirušo sala".
Rūta Paula: Gunti, otrā decembra koncerta programmā ir ļoti dažāda mūzika, sākam to no viena stūrīša šķetināt, kur tad bija tas atspēriena punkts šai programmai? Vai vispirms bija piedāvājums ar Veņavski, vai vispirms bija sadarbība ar Juri Karlsonu?
Guntis Kuzma: Tas pirmais impulss bija sadarbība ar Henrika Veņavska starptautisko vijolnieku konkursu, kuri uzrunāja vairākus orķestrus Eiropā, kas gribētu ar nākotnes uzvarētāju sadarboties. Tas jau bija krietnu laiku atpakaļ. Zinot šī konkursa augsto māksliniecisko kvalitāti, mēs pieņēmām lēmumu riskēt. Tātad nostiprinājām šo sadarbību, un tas bija pirmais impulss, no kā es sāku būvēt šo programmu. Tā kā tas ir tāds romantisma virtuozitātes paraugdemonstrējums, man gribējās pirms tā arī orķestra ievadu tādā pat manierē – ļoti virtuozu un vitālu. Man jau sen gribējās nospēlēt kādu no Vēbera uvertīrām, un man šķita, ka ļoti piemērota būtu "Eiriantes" uvertīra. Tātad koncerta pirmā daļa mums sanāk virtuozi spoža, un otrajā koncerta daļā es vēlējos gan orķestri, gan klausītāju ievest tādā daudz filozofiskākā un brīžiem pat eksistenciālu pārdomu atmosfērā. Tā arī uzbūvējās šī programma. Otrs impulss bija pasūtinājums Jurim Karlsonam, ar kuru gan es, gan Liepājas orķestris ir ļoti veiksmīgi sadarbojies. Mums nesen iznāca arī jauns disks, un atklāšanas programmā mēs atskaņojām "El Cid. Dzīves un nāves dejas". Tā kā šis man likās loģisks sadarbības turpinājums, un es uzrunāju Juri Karlsonu, un viņš piekrita, bet, protams, neskatoties, ka Jura Karlsona orķestra prasme ir augstākās kvalitātes firmas zīme, tu nekad nezini, kas tieši tematiski iznāks no tā. Tā kā mēs arī ļoti daudz tikāmies un pārrunājām tās viņa idejas, un no tā es sapratu, ka papildus tik smalkai un filigrāni nostrādātai mūzikai es varu atļauties iegrimt tādā drūmā nāves tematikas skaņdarbā, kāda ir Rahmaņinova "Mirušo sala".
Rūta Paula: Mums ir iespēja pašam Jurim Karlsonam pajautāt, kas tad sadarbībā ar oķestri ir tapis? Pēc šī Gunta piedāvājuma kāda bija tā jūsu pirmā reakcija, ko rakstīt, kā rakstīt un kas tad būtu tas vēlamais rezultāts?
Juris Karlsons: Pirmā reakcija bija ļoti vienkārša, es teicu – nē, es vairāk neko nevaru. Tā bija, bet ir tādi vilinājumi, kārdinājumi, brīnišķīgi mūziķi…
Mums ir bijusi lieliska sadarbība, Liepājas orķestris Gunta Kuzmas vadībā ir ierakstījis manu simfonisko kompaktdisku. Tas viņiem izdevās lieliski, man tas ļoti patika. Vispār tur ir lieliski mūziķi, es pazīstu šo orķestri diezgan sen, man ir bijusi sadarbība ar vairākiem šī orķestra diriģentiem. Ar laiku, staigājot no vienas puses uz otru pusi istabā un staigājot ārā, lēnām radās kaut kādas idejas. Beigās zvanīju diriģentam un teicu – nu, labi, bet tas būs pēdējais gabals, vairāk nekā nebūs.
Rūta Paula: Tātad pēdējais gabals – "Noslēpumainais dārzs". Vai mēs to varam arī kādā žanrā ielikt? Mēs zinām, ka jūs rakstāt teātra mūziku, jums ir visādi sižeti, jautrāki un skarbāki, un apcerīgāki. Kāda tad bija tā doma, domājot par šo reizi?
Juris Karlsons: Tas nosaukums faktiski kaut kur bija jau sen, jau vairākus gadus man prātā. Redziet, izstāstīt skaņdarbu nav iespējams. Ja es to varētu izdarīt, tad es nerakstītu mūziku.
Rūta Paula: Bet jūs jau mazlietiņ tā kā esat izstāstījis par to noslēpumainā dārza vilinājumu – valdzinājumi, noslēpumaini ziedi un tā tālāk.
Juris Karlsons: Titullapā es uzrakstīju tādas savas pārdomas, kas šīs skaņdarbs varētu būt, bet tas nav atšifrējums, un tā nav programmatiska mūzika.
Tas ir tāds jautājums vairāk pašam sev – kas galu galā ir šis noslēpumainais dārzs? Droši vien katram tas ir savs, bet man liekas, ka noslēpumainais dārzs ir kā dzīve, pa kuru tu ej.
Dažbrīd tev ir dažādi ziedi un brīnišķīgas ēnu spēles, un vējiņš, un saule, un arī citi brīži. Tā tu ej pa to dārzu, kaut kas tevi vilina, vai tā ir skaņa, kaut kas noslēpumains, bet atpakaļceļa nav, tu vari iet tikai uz priekšu. Tā tu ej cauri šim dārzam, kas kļūst arvien lielāks un monumentālāks, un kaut kad tas noslēdzas.
Rūta Paula: Tad tā ir tāda liela filozofiska pastaiga? Tā nav tāda impresija vien ar dažādiem krāsu toņiem, tas ir tāds kā gājums?
Juris Karlsons: Tas jāprasa diriģentam, ko viņš tur ir saklausījis, bet tas nav ne impresionistisks, ne programmatisks darbs.
Tas ir ļoti personisks darbs, bet būtībā visa mūzika jau ir personiska jebkuram autoram. Būtībā mūziku jau raksta kā dienasgrāmatu vai kā filozofiskas pārdomas. Es nemāku izstāstīt mūziku, bet ceru, ka tie brīnišķīgie mūziķi un ekselentais diriģents atšifrēs tos manus makramē pinumus.
Es ļoti ceru, ka mums būs laba sadarbība, bet neko nevaru apsolīt. Es to dzirdu tā, bet diriģents varbūt to dzird citādāk.
Rūta Paula: Jā, partitūra tagad ir pie Gunta. Kāda bija tā jūsu pirmā tikšanās ar šo jauno darbu, no kura stūrīša ķērāties tam klāt, kāda bija tā pirmā vīzija?
Guntis Kuzma: Jā, starp citu, vīzija, ja tā var teikt, ir arī šī skaņdarba žanrs. Tā ir simfoniska vīzija. Tie stūrīši nāca tā pamazām, jo, kā jau es teicu, mēs tikāmies un drusku pa fragmentam, pa motīvam autors man šo to nospēlēja un izstāstīja. Jā, partitūra man pašreiz ir tikai galvā, mēģinājumi nav sākušies. No otras puses,
mēs jau esam pietiekami vārdiski izstāstījuši šo mūziku, es negribētu pārāk sākt to ķidāt un atstāstīt. Man liekas, ka tā dzims tikai otrajā decembrī, un gan orķestrantu, gan mans uzdevums šajos mēģinājumos būs iedot tai dzīvību, lai šī partitūra sāk elpot.
Kā jau es sākumā teicu – tas rakstības pieraksts, tā faktūra ir kaut kas tik smalks, tik netverams. Būtu lieki sākt to aprakstīt ar vārdiem.
Rūta Paula: Juri, vai mēs varam lūgt jūs ielūkoties, jums taču mājās nav orķestris, kā jūs uzburat to savu krāsu gleznu, kā jūs savu noslēpumaino dārzu sākat veidot?
Juris Karlsons: Es varu teikt tādus triviālus vārdus – dzīve sastāv no sīkumiem, nevis no lielām lietām. Arī mūzika veidojas no dažādām nejaušībām. Protams, ir mērķtiecīgs darbs tad, kad tu zini, ko tu gribi, bet tas pirmais impulss, tas darbs pie tā, kas tas varētu būt… Ir divi smagi posmi skaņdarba rakstīšanas laikā, varu jums atklāt. Pirmais ir visu to izdomāt no nulles, no sīkumiem līdz visai formai un absolūti šo darbu realizēt tā, kā tu esi to iecerējis.
Rūta Paula: Izklausās diezgan prozaiski.
Juris Karlsons: Protams, ka tas ir prozaiski,
tas ir vienkārši šausmīgs darbs. Es vienmēr saku, ka vairāk neko nerakstīšu. (..) Tu noliec galvu vakarā uz spilvena, bet tevi moka trīs intonācijas, tevi vajā, tevi spiež nost, tu nevari aizmigt, miega zāles nepalīdz. Kad tu mosties, tu atkal esi tajā darbā, tu dari visu ko, bet visu laiku tev galvā... Principā tu strādā 24 stundas dienā.
Tas ir tā triviāli, bet būtībā ļoti smagi un īpaši tad, kad darbs sasniedz zināmu kulmināciju – ne tikai tajā skaņdarbā, bet tajā, kā tu ar visu savu spēku un visu savu domu kalnu, ar ko tu cīnies. Katrs, protams, raksta savādāk. Viens raksta ļoti viegli, un es viņus apbrīnoju, es domāju, kā viņi to var? Bet katram ir savs. Man tas viss nāk ļoti grūti, ļoti pārdomāti. Man ir jāuzbūvē tāds arhitektonisks veidojums, kas ir nospodrināts, un es nevaru pēc tam pateikt – es varu kaut ko pārtaisīt. Ir autori, kas pēc tam kaut ko pārveido vai grib uzlabot. Es nevaru neko uzlabot. Es esmu noslīpējis, tas ir gatavs, lūdzu, ņemiet vai neņemiet, bet tas ir gatavs. Protams, var būt kaut kādas drukas kļūdas, bet tā, vispār, es teikšu, tas ir ļoti smags darbs, vismaz man.
Rūta Paula: Bet mūzika beigu beigās jums ir ārkārtīgi emocionāla, tā nelaiž vaļā.
Juris Karlsons: Jā, nelaiž vaļā, tur jau tā lieta, ka nelaiž vaļā. (smejas) Tāda sajūta, ka viss, jāzvana uz slimnīcu, lai tevi sasien un ved uz Sarkandaugavu, jo nelaiž vaļā, jā.
Rūta Paula: Šobrīd "Noslēpumainais dārzs" ir gan komponista Jura Karlsona galvā un vīzijās, gan Gunta Kuzmas galvā un vīzijās. Jūs sāksiet drīz mēģināt. Cerams, ka tas dārzs tiešām uzbursies skaistās krāsās un abpusēji patīkamā variantā.
Juris Karlsons: Es tā ceru, es esmu visu izdarījis, tagad..
Guntis Kuzma: Tagad ir mans darbiņš, jā.
Rūta Paula: Bet tas darbs pirms tam turpinājās pavisam lietišķi, sarunās, pārrunās un skatoties nošu melnajos bumbulīšos?
Guntis Kuzma: Protams, tā tas ir parasti, ka darbs ir padarīts, pirms tas ir atdzīvojies, dzimis. Ir tik ļoti daudzas lietas, kas ir vienkārši arī tehniski jāpārrunā, jo tai katrai detaļai ir tik milzīga nozīme. Daudzas detaļas tu vari izdarīt un iet pareizā virzienā tīri intuitīvi, bet kaut kādā brīdī vari iet arī greizi, tāpēc ir ļoti svarīgi, ka mēs esam bijuši tik daudzās sarunās un esam par daudz ko jau sapratuši, kā tam būtu jāskan.
Juris Karlsons: Es cenšos nekad netraucēt un nemaisīties ar savām replikām, jo mūzika ir tāda substance, kuru katrs jūt, redz un izgaršo savādāk. Tāpēc
mēs, klausītāji, ļoti bieži sakām – tas ir brīnišķīgs pianists, kurš spēlē šo Bēthovena sonāti, un otrs pianists spēlē to pašu sonāti labi, viss ir kārtībā, bet nav tā brīnuma. Tā kā – gaidām brīnumus, ko citu darīt?
Rūta Paula: Tieši tā, gaidām šo brīnumu otrajā decembrī. Kā jūs teicāt, to nevar izrunāt, to var tikai uztvert, izjust un baudīt. Novēlu, lai jums tas atkal izdodas.
