"Balta kā sniegs, sārta kā asins, melna kā ogle" – protams, tā ir Sniegbaltīte! Pasaka zināma gan lieliem, gan maziem, bet nu tai Šveicē tapusi arī rokoperas versija. Starptautiska – jo tās tapšanā piedalījušies divi šveicieši un latvietis.
Pērn Bāzeles bērnu teātrī "Arlecchino" notika demoizrādes, bet nule kā Bāzeles Svētā Mārtiņa baznīcā – iestudējums ar stīgu orķestri un roka instrumentiem, kas jau tuvinās sākotnējai idejai, kurā būtu apvienots simfoniskais orķestris un rokgrupa.
Komponistu sacensība pāraug draudzībā
"Vēl esmu notikuma varā, peldos sajūtās," pāris dienas pēc izrādes saka viens no rokoperas komponistiem, Bāzelē dzīvojošais latviešu komponists, diriģents, pianists un dziedātājs Raitis Grigalis. "Pērn bija tāda "skatloga versija", kur orķestri un rokgrupu aizvietoja divi sintezatori, šī beidzot bija "dzīvā versija". Jā, ar kamersastāvu, tomēr vismaz tuvāka sākotnējai idejai." Viņš saka – baznīcas specifiskās akustikas dēļ rokoperu, kur kopā saplūst akustiskie stīgu instrumenti, elektriskie instrumenti un bungas, iestudēt šeit bijis īpašs izaicinājums, bet viss izdevies godam. Svētā Mārtiņa baznīca Bāzelē ir vecākā draudzes baznīca Bāzelē, rakstos minēta jau 1101. gadā. Tā atrodas pilsētas vēsturiskajā centrā. Šobrīd dievkalpojumi tajā vairs nenotiek, bet tā kļuvusi par nozīmīgu koncertvietu.
Bērnu vai, pareizāk, ģimenes rokopera ir visai reti sastopama parādība, tāpēc jo lielāks prieks, ka tās radīšanā piedalījies arī latvietis. Pirms vairākiem gadiem Raiti Grigali uzrunāja mūzikas jomas kolēģis šveicietis Andreass Ksavjērs Švarcs (Andreas Xaver Schwarz) – viņam bija radusies ideja veidot pasaku rokoperu bērniem un pieaugušajiem pēc slavenās pasakas "Sniegbaltīte" motīviem. Viņš ir arī libreta autors, viens no komponistiem, kā arī visa pasākuma dzinējspēks.
"Andreass ir pozitīvi pasists!" Raitis smejas. "Ļoti interesanta, daudzpusīga personība, uzņēmīgs, aizrautīgs kultūras cilvēks. Reiz sēdējām teātra kafejnīcā, un viņš izmeta ideju, ka jāraksta rokopera "Sniegbaltīte"."
Rokoperas tapšanā tika iesaistīts trešais komponists – Žoržs Flerī (George Fleury), arī sens Švarca draugs, izcils mūziķis. Toties Raitis viņu nepazina pilnīgi nemaz, un rokopera tika rakstīta attālināti, vienam par otru nezinot itin neko! Darbs pie rokoperas ilga trīs gadus. Kad pamatlietas bija uzrakstītas, komponisti pētīja viens otra partitūras un "šuva" visu kopā – ievijot viens otra tēmas.
"Vispār tas viss bija diezgan traki, ja paskatās atpakaļ!" Raitis atceras. "Lai gan šobrīd viss kļuvis pašsaprotams un tik ļoti savijies kopā vienā rakstā, vienā audumā. Nu esam kļuvuši vislabākie draugi, mūs vieno kopējais darbs. Sākumā jau tā nebija. Bija librets, dalījām savā starpā ainas – viens raksta pirmo skatu, otrs – otro… Andreass bija tāds "helikoptera menedžeris" ar skatu no augšas, kas turēja to visu kopā, strādāja paralēli ar mani un paralēli ar Žoržu. Sākumā mēs ar Žoržu pat pa tiešo nekomunicējām un vienīgais, kas vispār zināja, kas notiek, bija Andreass. Un mums ar Žoržu bija pat tāda kā konkurences sajūta – ko tad tas otrs, vai viņš ir labāks? Bet es varu vēl labāk! Beigās jau sapratām, ka visi sēžam vienā laivā un jāairē vienā virzienā, un nav vietas nekādai bērnišķīgai sacensībai. Pats labākais tas, ka mums nebija nekādu spēles noteikumu, bija pilnīga radošā brīvība. Vienīgais uzstādījums – jāraksta simfoniskajam orķestrim un rokgrupai."
Īpašā odziņa – dažādība
Patiesībā uzvedums nesastāv tikai no roķīgiem gabaliem – te ir gan regejs, gan pops, gan šlāgeris, gan pa liriskai balādei.
Diriģente Maija Gšvinda (Gschwind) teic – no sākuma šķitis, ka dažādības pat esot par daudz, bet tad sapratusi, ka tieši tā ir šīs operas īpašā odziņa. Maija bija pie diriģenta pults nule notikušajā izrādes versijā, kur piedalījās viņas vadītais orķestris "Camerata Basilea".
Pērn notikušajā demoizrādē jeb, sakot Raita vārdiem – "skatloga versijā" simfonisko orķestri un rokgrupu aizstāja divi jaudīgi sintezatori, pie kuriem sēdēja paši rokoperas radītāji – Raitis un Žoržs, savukārt diriģenta godā bija Andreass Švarcs, kurš pats spēlēja arī jaunu tēlu – astoto rūķi, īgnu, aizvainotu vientuļnieku. Toreiz izrādi apmeklēja arī latviete Anna Granta, orķestra biedrības "Camerata Basilea" prezidente un projektu vadītāja, un, tā kā orķestris plānoja ziemas koncertu sērijai Quasi una Opera ("Gandrīz opera"), viņai radās ideja, ka šo "gandrīz operu" varētu iekļaut koncertsērijas ciklā.
Kā nereti mēdz gadīties, pasākums izvērtās daudz plašāks nekā sākotnējā ideja.
"Domājām par mazu, vienkāršu koncertu bērniem, kas nebūtu nekas pārāk liels, apjomīgs un neprasītu lielus finansiālus ieguldījumus," Maija atceras. "Bija doma vēl visu saīsināt, lai nepārsniegtu vienu stundu, un tad kāda teicēja vēstītu pasaku, bet mēs ar stīgu orķestri to kuplinātu, spēlējot pāris skaistākos gabalus, īpašās "odziņas". Satikos ar Raiti un izstāstīju šo domu, piebilstot – mums nav laika un iespēju iestudēt operu!"
Tomēr viss izvērtās citādi – pamazām, pamazām, bet beigu galā tika noņemts tikai viens tēls un izrāde saīsināta par divdesmit minūtēm, viss pārējais palika.
"Kad Maija un Anna atnāca pie manis un teica – gribam uzvest jūsu operu, man likās, tas nav iespējams. Nevar taču paņemt lielo operas partitūru, kur ir simfoniskais orķestris ar koka un metāla pūšamajiem, ar arfu, ksilofonu un tā tālāk, plus vēl rokgrupa, un pārlikt uz deviņiem stīdziniekiem un pāris roka instrumentiem! Bet tai pašā laikā man gribējās, lai tā opera dzīvo, un skaļi meitenēm teicu – mēs to padarīsim iespējamu!" Raitis atceras. Laika gan bijis maz, pa vidu citi projekti, un Raitis izmantojis katru brīdi – pat, dodoties vilcienā uz Zalcburgu, strādājis pie partitūras.
Tomēr vistrakākais brīdis pienācis, kad pāris dienas pirms izrādes saslimis Žoržs Flerī un bija skaidrs – viņš piedalīties nevarēs un otru sintezatoru, kurā ieprogrammēta daļa orķestra, nav, kas spēlē. "Likās, ka man jāpieaudzē vēl divas rokas, jo jāraujas uz pusēm, jāskatās, ko tur kurā brīdī vajag – trompetes, bazūnes, perkusijas… Ārprāta steigā pāris numurus trīs dienas pirms izrādes nācās pārstrādāt. Kaut kā jau galā tikām un rezultāts bija labs," Raitis atceras. Ļoti palīdzējis tas, ka vairāki solisti bija jau no demoiestudējuma. Uzveduma veidošanā piedalījās vēl divas latvietes – Gunta Ābele, čelliste un orķestra otra mākslinieciskā līdzvadītāja, un Jana Ozoliņa, orķestra koncertmeistare, pirmā vijole, kā arī "Camerata Basilea" finanšu vadītāja Aija Slavinska.
"Mana sirds ir pie latviešiem"
Jāpiebilst, ka Bāzelē dzīvo salīdzinoši daudz latviešu mūziķu, daudzi – jau ilgāku laiku. Arī Raitis Grigalis šeit ir jau no 1999. gada. Pirms tam viņš Rīgā mācījās Emīla Dārziņa mūzikas skolā, Rīgas Doma kora skolā, vēlāk Mūzikas akadēmijā ieguva kordiriģenta diplomu. Bāzeles mūzikas augstskolā (Schola Cantorum Basiliensis) Raitis studēja vokālo mākslu un seno mūziku, divus gadus papildinājis zināšanas Cīrihes Mūzikas augstskolas Filmu, teātru un mediju fakultātē. Šobrīd darbojas visai dažādos plaša spektra projektos – vada korus, dzied solo un ansambļos, komponē, reizi mēnesī dodas uz Zalcburgu, kur ir profesora asistents turienes mūzikas augstskolā.
Nupat, 16. decembrī, kā solists piedalījās koncertā, kuru rīkoja "Kesselberg Ensemble" – projekts, kurā baroka čellistes un diriģentes Ilzes Grudules vadībā apvienojas Bāzelē studējošie latviešu mūziķi un dziedātāji. Koncertā notika arī viņa darba "O Magnum Mysterium" pirmatskaņojums.
Darbojoties augstas klases starptautiskā muzikālajā vidē, Raitis neaizmirst par savām saknēm. Pirms sešiem gadiem viņš tēloja galveno lomu mūziklā "Eslingena", kurā darbojās diasporas latvieši un kas tika izrādīts Eslingenā, vietā, kur savulaik bija lielākā latviešu bēgļu nometne; vēlāk izrāde atceļoja arī uz Latviju. Savukārt pērn, otrajos mūsdienu Eslingenas dziesmusvētkos viņš piedalījās kā pianists. Projekta ansamblis, darba gaitā puspajokam nosaukts par "Eslingenas orķestri" un radīts, lai spēlētu pavadījumu izrādei, nu kļuvis par patstāvīgu vienību un kuplina daudzus svētkus, kur pulcējas ārvalstīs mītošie latvieši. "Atcēlu visus koncertus, braucu pie savas tautas!" sacīja Raitis par Eslingenas svētkiem. "Daudzi kolēģi mani varbūt nesaprastu, un šveicieši nepavisam... Bet 20 gadi ārzemēs ir riktīgi ilgs laiks! "Čikāgas piecīšu" dziesmas taču mums visiem ir asinīs, visi zina vārdus. Tik mīļas! Kā latvietim iet Viskonsīnā, ko kovbojs atceras par Kurzemi, tā ir kolosāla vēsture. Man nevienā brīdī nav aiztures, ka tas nepieder pie profesionālās, pie augstās, akadēmiskās, elitārās mākslas. Es daru, ko mana sirds grib. Ja mani palūdz, ja man ir laiks, labprāt piedalos, daru. Atkal iepazīstos ar jauniem, kolosāliem cilvēkiem. Nu, nebūs tāpēc mans vārds kompaktdiskā no koncerta viduslaiku pilī, nu un? Vai sirds man tur ir? Nav. Bet sirds ir pie latviešiem. Iet laiks, ar gadiem saproti – koncerti nāk un iet, tev samaksā honorāru, aizbrauc mājās vai ej uz viesnīcu, viss beidzies. Tas ir vairāk vai mazāk darbs. Bet ar savējiem ir tāds vilnis! Katrs dzīvojam dažādās valstīs, vakaros veidojam partitūras, lauzām galvas, kur kokli pielikt, kur trijdeksni piesist, sirsniņas viens otram sūtām. Man laiku pa laikam ļoti ko tādu vajag."
Sajūsmā arī idejas autors
Arī Maija Gšvinda Bāzelē dzīvo jau ilgi, pamatā diriģē korus un orķestrus, bet piedalās arī dažādu projektu rīkošanā. Profesionālā saskare ar rokmūziku šī viņai nav pirmā: "Ik pa laikam roks ienāk manā dzīvē! Piemēram, reiz sadarbojos ar Šveices rokgrupu "Irrwisch", viņi gribēja savu 40 gadu jubilejas albumu atskaņot kopā ar orķestri, no 2016. līdz 2018. gadam kopā uzstājāmies, devāmies tūrēs. Protams, ir sava specifika, jaunas nianses, citi instrumenti un skanējums. Tā man bija laba pieredze. Arī Raitis toreiz bija uz mūsu koncertu, viņš tieši bija rokoperas rakstīšanas sākumā un interesējās par to, kā citi tikuši galā ar uzdevumu veidot skaņdarbus rokgrupai un orķestrim. Un pēc trim gadiem rokopera bija sarakstīta, ticis radīts fantastisks darbs! Man šķiet, šī rokopera ir ļoti, ļoti forši sarakstīta."
"Par tādu žanru kā "bērnu rokopera" toreiz dzirdēju pirmo reizi," Raitis saka. "Lai gan pareizāk varbūt būtu teikt, ka tā ir ģimenes rokopera, jo interesanti ir visiem – gan maziem, gan lieliem. Atceros, baidījāmies, vai bērniem nebūs par garlaicīgu, vai negrauzīs čipsus un neskraidīs riņķī izrādes laikā, bet visi mirdzošām acīm dzīvoja līdzi. Speciāli uz neko revolucionāru nepretendējām, bet bija ļoti interesanti. Varu teikt, ka mans sapnis ir piepildījies. Man vienmēr patikusi skatuve, krāsainība, lielās iespējas, ko dod orķestris, roka instrumenti, līdz ar to tas pilnīgi atbilda manam sapnim, biju laimīgs piedalīties. Jau Emīla Dārziņa mūzikas skolas laikā ar citiem puikām piedalījos Bendžamina Britena operā "Spēlēsim operu "Mazais skursteņslauķis"!". Ar to sākās mana operas pieredze. Tu uzreiz saproti, ko nozīmē grims, teātra smarža, skatuves putekļi, ko nozīmē aizskatuves labirintos maldīties. Man ir diriģenta izglītība, esmu iestudējis korus operās, pats esmu kā dziedātājs piedalījies, un šajā gadījumā vēl kā komponists. Kad raksti mūziku, tu jau zini, ko skatuvei vajag, kas skatuvei atbilst, ko var dziedātājs, ko var instrumenti, kā izskatīsies, izklausīsies. Visa pieredze summējas tajā skatuviskajā."
Idejas autors Andreass Švarcs, kurš demoizrādēs pērn diriģēja un spēlēja īpašu tēlu – astoto rūķi, šoreiz bija skatītāju rindās.
"Man līdz pēdējam brīdim bija ļoti bail, ko viņš teiks, jo mēs daudz ko darījām pavisam citādāk, un šis iestudējums ļoti atšķīrās no demovarianta. Piemēram, teicēja mums bija reportiere, kas intervē pasakas tēlus, tādējādi sasaistot stāstījumu. Bet viņš bija lielā sajūsmā un teica, ka šis atbilst viņa vīzijai. Arī no publikas esam saņēmuši izcilas atsauksmes, visi bija sajūsmā. Un paši mūziķi un aktieri bija ļoti laimīgi, neskatoties uz stresu, uz lielo skrējienu. Aktieri bija perfekti, labākus tajās lomās nevaru iedomāties, turklāt visi darbojās ar simtprocentīgu atdevi," priecājas Maija Gšvinda.
Vai gaidāmas vēl izrādes, varbūt beidzot arī pilnajā versijā, vēl ziņu nav. Algot solistus, veidot iestudējumu ir ļoti dārgs prieks. Bet publikas interese ir.
Raitis: "Šis iestudējums parādīja, ka darbs ir dzīvotspējīgs, tam ir iekšā sava inerce, jauda, kas to spēj nest. Mums ir jāiet ārā, jārāda, ko varam. Ja Andreass toreiz un Anna tagad netramdītu sponsorus, nerakstītu lūgumus pēc finansējuma, tādas operas vispār nemaz nebūtu. Kādam tas viss jādzen, jāmet pagales, jābūt motoram, jākurina, jākāpj pāri sev, jāvelk visi līdzi. Jāsauc – eu, veči, te ir kaut kas labs!"
